Mīļas šausmu teikas
Raida Kalniņa un Vika kopizstāde “Atpakaļ uz konstrukcijas laiku” Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”
20/02/2019
Pirmo reizi ar Raida Kalniņa zīmējumiem saskāros, iegādājoties izdevniecības “Neputns” izdoto Daniila Harmsa stāstu krājumu “Gadījumi”. Raids, manuprāt, lieliski bija ilustrējis šo krievu absurda literatūras žanra darbu. Neilgi pēc tam iepazinos ar mākslinieku personīgi un apskatīju viņa izstādi “Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks” galerijā “427”, kur bija izstādītas vairākas neliela formāta glezniņas, keramikas darbi un kapu instalācija. Jau toreiz, aplūkojot mākslinieka darbus, sejā raisījās smaids, un ne jau tāpēc, ka mani sajūsminātu kapi vai nāves tēma, bet gan dēļ viegluma un veselīgās ironijas, ar kādu Raids Kalniņš savos darbos prot runāt par šīm tēmām.
Raids Kalniņš Latvijas mākslas ainā pazīstams ar komiksu manierē veidotām šausmu ainiņām un nekrofiliem motīviem. Mākslinieks glezno, zīmē, kā arī veido objektus un instalācijas. Tēmu lokā ekspresīvi, tumši, ar nāvi, baismām un traģiku saistīti sižeti, taču iespaids, ko tie atstāj, nebūt nav baisms, traģisks un tumšs, bet gan ironijas pilns un pat pacilājošs.
Viks (Viktors Kalniņš) ir latviešu rakstnieks, izdevis bērnu grāmatas, vairākus dzejas krājumus, kā arī no angļu valodas atdzejojis un tulkojis dažādu autoru darbus. Sarakstījis scenārijus satīriskiem TV raidījumiem un vairākām dokumentālajām filmām, ir arī daudzu populāru dziesmu tekstu autors.
“Atpakaļ uz konstrukcijas laiku” ir mākslinieka Raida Kalniņa un rakstnieka Vika – dēla un tēva – dubultizstāde, kas sastāv no vairākiem elementiem: sešām Raida Kalniņa lielformāta gleznām ar nosaukumu “Pēdējā skeleta atgriešanās. Sastingusī animācija”; vairāk nekā divdesmit melniem, no keramikas taisītiem un, iespējams, no kapa ārā lienošiem mošķiem; instalācijas, kurā redzams Lāčplēša skelets; vairākām vitrīnām ar tēva un dēla bērnības saraksti, kas jau toreiz papildināta ar satīriskiem zīmējumiem; apskatāmas arī Raida Kalniņa skices gleznām un komiksiem, kā arī atsevišķā vitrīnā izstādīti “arheoloģiskie materiāli” – Lāčplēša bērnības (maiņas) krekliņš, Daugavas sengultnē atrastā vācu bruņinieku kuģa tapa, ļoti sens bišu rāmis, kas uziets pamestā mājā Durbes apkaimē, un vecā Burtnieka dāvātais brieža radziņš. Šo ekspozīciju papildina videomateriāls, kur Viks lasa epizodi no “Malēnijas 4. scenārija”, rakstīta laika posmā no 2005. līdz 2011. gadam.
Lasīju, ka šīs dubultizstādes mērķis ir prezentēt ideju par garu pasaules tēliem kā savdabīgu “mākslīgo intelektu”, kas ar cilvēka apziņu izspēlē dažādus jokus – manipulē, ietekmē, pārņem apkārtni, liek dzīvot citādi nekā iepriekš –, bet man šī izstāde drīzāk likās kā sirsnīgs atgādinājums par to, ka nav tādas vienas patiesības, ka vēsturi var aprakstīt dažādi un arī radīt jaunas teikas. Kāpēc gan ne?
80. gadu sākumā bija raidījums “Malēnijas televīzija”, ko katru gadu rādīja 1. aprīlī. Tas bija melnā humora šovs – skeči, īsi stāstiņi par absurdām dzīves situācijām Malēnijā, kas ir valsts valstī. Videomateriālā, kas redzams izstādē “Atpakaļ uz konstrukcijas laiku”, Viks lasa epizodes scenārija fragmentu no arheoloģiskajiem izrakumiem, kur žurnālists intervē šo izrakumu vadītāju, uzdodot jautājumus – kas ticis atrasts un kā viņi zina, ka tas ir Lāčplēša un Melnā bruņinieka skelets. Atbildot uz šo jautājumu, darbu vadītājs min pierādījumus, ka izmantota gan radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, gan arī netālu ir atrasts lāča skelets ar pārlauztu sprandu. Raida Kalniņa vārdiem sakot: “Tas jau ir uz robežas ar pārabsurdo, bet reizē smieklīgs un interesants.”
Keramikas figūriņas Raids Kalniņš izstādījis arī iepriekš. Pirmo reizi šajā tehnikā radītie darbi bija apskatāmi Liepājas muzejā 2014. gadā – izstādē “Nelaime ciematā jeb dinozauri izēd kapus”. Jau toreiz mākslinieks figūriņas vēlējās izstādīt uz melniem, gotiskiem podestiem, kā tas darīts arī šajā izstādē. Kā teicis mākslinieks: “Tās top ļoti ātri, tā ir tāda ātrveidošana, kurā parādu visādus izdomātus tēlus.” Šajā izstādē gan pilnā formā redzams tikai viens tēls, jo pārējā keramikas darbu ekspozīcija sastāv no dažādās pozās un leņķos izstieptām rokām, tādā veidā ļaujot vaļu fantāzijai par “neparādīto”.
Atceros, ka bērnībā sāku raudāt katru reizi, kad izdzirdēju kādu pieminam smilšu kalniņu, līdz kādu dienu nolēmu uz to vairs nereaģēt, teiksim tā, nocietinājos, lai par manām asarām pieaugušie nesmietos. Tagad domāju, ja bērnībā man uz nāves tēmu vai “smilšu kalniņu” būtu iespēja skatīties un ar to iepazīties caur Raida Kalniņa darbiem, tas pilnīgi noteikti neraisītu asaru plūdus, bet ātrāk iemācītu uz lietām paskatīties ar humoru.
Šī iemesla dēļ izstādē skatāmā tēva un dēla sarakste, kas papildināta ar Raida zīmējumiem, šķita sevišķi sirsnīga, jo atklāja, ka jau toreiz viņiem izveidojusies veselīga un vienota humora izjūta.
Kā sacīja izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava pēc izstādes apskatīšanas: “Tāds jauks jociņš.”
Izstāde koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā Civita Nova bez maksas skatāma līdz 13. martam.
