Satraucošie mēsli

Par ceļojošo izstādi “PROM no acīm, PROM no prāta” Cēsu Alus brūzī

11/06/2019

Tā sauktais “labvēlības princips” ir pielietojams situācijā, kad nonākam cita vārdu vai rīcības interpretācijas strupceļā. Šajā situācijā tas prasa no iespējamām interpretācijām izvēlēties to, kas daudznozīmīgo runu, lēmumu vai rīcību ļauj ieraudzīt kā racionālu un pamatotu, nevis muļķīgu vai iracionālu, proti, šis princips prasa būt labvēlīgam pret citu. Par to, ka kopumā cenšos labvēlības principu ievērot, atcerējos brīdī, kad domāju, kā izstādi “PROM no acīm, PROM no prāta” ievietot vairāk nekā gadsimtu garajā atkritumu mākslas vēstures kontekstā. Mulsumu rada galvenokārt tas, ka izstādes veidotāji šķiet šo kontekstu lielā mēra ignorējam, lai neteiktu – izliekamies, ka ir izdomājuši ko jaunu. “Cilvēku radītie pārpalikumi, pazīstami arī kā atkritumi vai mēsli, vai vienkārši paliekas, mūsu kultūrā ir tabu,” savas izstādei veltītās esejas iesākumā raksta viens no kuratoriem Indreks Grigors. Nezinu, kas te tiek saprasts ar kultūru; par atkritumiem kā tabu varbūt kaut kādā mērā var runāt pārtikušo sabiedrību vidusšķiras ikdienišķās sadzīves kontekstā, bet noteikti ne mākslā. Pikaso un Dišāna redīmeidi pirms vairāk nekā simts gadiem aizsāka ilgo sarunu par masveidā ražotu sadzīves priekšmetu attiecībām ar mākslu, un ap gadsimta vidu junk art jeb atkritumu māksla kļuva par atsevišķu, pastāvīgu nodaļu šajā stāstā, kas, mūsdienām tuvojoties, ir tikai pieaugusi savā daudzveidībā. Ar mēsliem un caur mēsliem strādājuši tik dažādi indivīdi un grupējumi kā Roberts Raušenbergs, Armāns, Marina Dibrīsa, Alberto Burri, Arte Povera un Gevins Tērks u.c.

Evelīna Gržiniha un Indreks Grigors

Mākslas neatraujamība no savas vēstures man šķiet diezgan svarīga, tāpēc atsauču trūkums uz tradīciju gan kuratoru tekstos, gan pašos darbos šajā izstādē, jāatzīst, sākotnēji mulsina. Bet varbūt es jau saknē pieeju tai no neadekvātas perspektīvas un nekādi vēsturiskie konteksti šoreiz nav būtiski. Turklāt labvēlības princips liek ticēt šādas izvēles racionalitātei, tāpēc jāmeklē labākas interpretācijas. Nav pat jātic – es zinu, ka Indreks Grigors “atrasto objektu” mākslas vēsturi pārzina krietni labāk par mani un darbā pie izstādes noteikti ir par to domājis, bet izvēlējies atstāt ārpus uzmanības loka. Varu mēģināt uzminēt vismaz pāris iemeslus, kāpēc.

Ieva Krūmiņa (LV). Vēlmju pļava. Plastmasas pudeles, polietilēna iesaiņojuma materiāli, akrils

Pirmkārt, izstāde ir starpdisciplināra. Par tās rīkošanu atbildīgais Eiropas Savienības, VARAM un vēl dažu Latvijas un Igaunijas organizāciju projekts WasteArt, ko sadarbībā ar partneriem īsteno “Vides risinājumu institūts”, nav primāri ieinteresēts mākslā kā mākslā, bet drīzāk – mākslā kā vienā no līdzekļiem, kas var palīdzēt risināt pasaulē samilzušo atkritumu problēmu vai vismaz efektīvi pievērst tai sabiedrības uzmanību. Tas liek izstādei būt iespējami populārai, kas izpaužas gan skatītāju neapgrūtināšanā ar teorijas un svešvārdu mežģīnēm, gan tajā, ka pēc Cēsīm izstāde ceļos vēl pa piecām Latvijas un Igaunijas lokācijām, gan arī tajā, ka vairums darbu ir visnotaļ tieši nolasāmi un saprotami – vai vismaz nojaušami – bez paskaidrojuma. Jāpiebilst, ka tas nekādā ziņā nenozīmē kvalitātes vai profesionālā izpildījuma kritumu. Tieši otrādi – kamēr daļa darbu ir tīri konceptuāli, piemēram, igauņu mākslinieka Kiva darbs “Tornis”, kas sastāv no milzīga daudzuma vairs nevajadzīgām bankas kodu kartēm, citos tieši caur prasmīga izpildījuma aspektu tiek demonstrēta atkritumu otrās dzīves iespējamība. Te izceļami igauņu mākslinieces Martas Muratas “Monomateriāli”, kas ir no otrreiz izmantota džinsu auduma un vilnas radīti apģērbi, kā arī Ievas Krūmiņas “Vēlmju pļava” – no plastmasas atkritumiem izveidotas smalkas, skaistas ziedu skulptūras, kas ar akrila palīdzību nostrādātas tik nevainojami, ka materiāla sākotnējo izcelsmi nav iespējams noteikt. Protams, šādu darbu, kas pozicionējas mākslas un dizaina pierobežas zonā, iekļaušana izstādē vēl vairāk paspilgtina tās populāro un pat didaktisko dabu.

Kiva (EE). Tornis. Vairs nevajadzīgas kodu kartes

Didaktiskums, kas spilgti izpaužas gan izstādes veidotāju Evelīnas un Džona Gržinihu esejā, gan arī dažos darbu aprakstos, protams, ir grūti savienojams ar konceptuālu dziļumu vai oriģinalitāti, kas arī varētu būt otrs iemesls dažām šīs izstādes prezentācijas veida izvēlēm. Galu galā tās mērķis ir izglītot un iedvesmot cilvēkus pārdomāt savas ikdienas izvēles un ieradumus attiecībā uz atkritumiem, nevis paplašināt mākslas jomas pārstāvju konceptuālos apvāršņus. Tās sākotnējais impulss ir tīri praktisks: atkritumu problēma pasaulē ir tiešām samilzusi un ir jāizskata visu jomu piedāvājumi tās risinājumam – tostarp mākslas. Simts gados, kas pagājuši kopš Dišāna “Strūklakas”, “atrasto priekšmetu” pārvēršana mākslā lielākoties ir samērā mierīgi dreifējusi spektrā starp estētisku vērojumu un sociālu kritiku, bet mūsdienu pieaugošā trauksme par mikroskopiskajām plastmasas daļiņām okeānos, augsnē un mūsu kuņģos vairs neļauj cilvēka ikdienas “mēslus un paliekas” kontemplēt bez satraukuma un nepieciešamības kaut ko iesākt. Šajā situācijā ar dažādu fondu palīdzību top tāda izstāde kā “PROM no acīm, PROM no prāta”.

Marta Murats(EE). Monomateriāli. Otrreiz izmantots džinsu audums un vilna

Un savu pamācošo un iedvesmojošo darbu tā veic patiešām labi. Piemēram, Jākoba Kirkegārda biedējošais audiovizuālais ceļojums pa piesārņotiem ūdeņiem liek skatītājam apjaust problēmas apmērus un nobīties no tiem. Ko līdzīgu dara iespaidīgie Anša Starka fotouzņēmumi un grafiskās izdrukas no izgāztuvēm, kas uzskatāmi parāda plastmasas bieži grūti saskatāmo, bet ļoti izturīgo un pretdabisko materialitāti, kas visdažādākā lieluma atkritumos ir cieši saaugusi kopā ar “dabisko”. Ilgstoši var skatīties uz nīderlandiešu Annehīnes Meijeras un Gerta Jana Gerlača sūnu un citu dabisko materiālu mikroainavām, kas uzmanīgi “uzinstalētas” uz izmestiem sadzīves priekšmetiem (piemēram, rakstāmmašīnas), atgādinot par dabiskā un producētā savstarpējo mērogu mainīgo dabu. Igauņu duets Varvara un Mars savos video darbos “Plastmaszeme” ar mākslīgā intelekta ģenerētu attēlu palīdzību demonstrē, iespējams, jaunu ģeoloģisko slāni, kuru varētu būt jau radījusi izkususi plastmasa, savukārt Andrē Avelass aicina izmantot vienu cilvēces problēmu, lai risinātu citas, proti – pārstrādāt atkritumus degvīnā. Tāpat sastopami arī konstruktīvāki, konkrētās dizaina idejās balstīti risinājumi, piemēram, Džastina Tailera Teita “Kubu saimniecība” – jauna veida dārzniecības modeļa piedāvājums, kas, ja var ticēt autoram, jau tiek pārvērsts biznesā.

Elēna Redaellī (NO/IT). Papīra sienas. Koks, papīrs

Izstādē “PROM no acīm, PROM no prāta” ir apkopoti gan mākslinieku, gan ar mākslu saistītu radošu entuziastu dažādās rezidencēs, projektos un radošajās darbnīcās izlolotās idejas, kuru šāda kopīga eksponēšana dažu mūžam nemirstošu ideālistu prātos droši vien saistās ar cerību, ka šim radošajam ieguldījumam varētu būt tāda vai citāda atdeve sabiedrībai. Vai tā būs – grūti teikt. Gan jau tajā sabiedrības saujiņā, kas izstādi apmeklēs tās sešās pieturvietās, atradīsies pa kādam interesantam, kas piekritīs ieguldīt Džastina Tailera Teita kubos vai Martas Muratas simtprocentīgi pārstrādātajos apģērbos. Tomēr potenciāls izdarīt lielākos grūdienus, ja runājam par šo izstādi, manuprāt, joprojām ir attēlam. Kirkegārda un Starka nelabumu raisošie plastmasas portretējumi man ataust atmiņā, kad pa sīkai, caurspīdīgai strēmelītei mēģinu atšķetināt polietilēna plēvi, kurā ietīts ikdienišķais Trikātas siera kubiciņš.

Ansis Starks (LV). otraisotrais. Faktūra I-III. Digitālā druka