Ambīcijas retāk apmeklētajā krastā
Par Starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 10.1 izstādi
18/06/2019
Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 10.1, kas no 23. maija līdz 30. jūnijam notiek Zeļļu ielā 25, izdevis iespaidīgu, gaumīgi noformētu katalogu ar izstādes kuratoru vēstulēm, dažiem vēsturiskiem ekskursiem, mākslinieku un viņu darbu aprakstiem utt. Bet pašā ievadā, kura autors nav norādīts un kurā tiek vienkāršiem vārdiem izklāstīta “ārpuszemju” koncepcija un īsi aprakstīta šīs festivāla versijas mājvieta bijušajā LU Fizikas un matemātikas fakultātes ēkā Pārdaugavā, ir atrodama šāda rindkopa: “Šogad Survival Kit pirmo reizi norisinās Pārdaugavā, Daugavas rietumu krastā, uz kuru var raudzīties kā uz ārpuszemi. Lai pievērstu uzmanību nereti iedomātajiem vai pieņēmumos balstītajiem priekšstatiem par tuvumu un tālumu, festivāls cenšas kartēt radošo enerģiju, kas apslēpta šajā retāk apmeklētajā Rīgas daļā.” Jāatzīst, ka noslēdzošais palīgteikums lika man apstulbt. “Retāk apmeklētajā”. Kurš to reti apmeklē? Centra iedzīvotāji? Juglas iedzīvotāji? Visi, kas nav Pārdaugavas iedzīvotāji? Valoda ir varena: tā ne tikai atspoguļo mūsu pasaulskata stingrākās struktūras, bet arī tās balsta un neļauj pārvarēt. Protams, ka festivāla kuratores, rīkotāji un mākslinieki lieliski apzinās problemātiku, kas saistās ar centra un perifērijas bināro opozīciju, “citādā” eksotizāciju, koloniālismu un tā tālāk – par to jau lielā mērā ir tās “ārpuszemes”. Bet šķiet, ka šie divi nevainīgi iesprukušie vārdiņi demonstrē, cik sarežģītu uzdevumu šī koncepcija sev izvirzījusi citāta pirmajā pusē: lai cik daudz un cik gudri mēs savos humanitāro augstskolu žargonos nediskutētu par ārpuszemēm, robežām un koloniālistiskas vai traibālistiskas pasaules uztveres dekonstrukciju, vienkāršs valodas lietojums reizēm nodod domāšanas struktūras, kas nav nemaz tik viegli dekonstruējamas. Kāds, kurš vienā teikumā it kā ir apjēdzis, apzinājies “priekšstatu par tuvumu un tālumu” aplamību (vai vismaz patvaļību), nākamajā parāda, ka neizbēgami interpretē pasauli caur noteiktu skatienu. Šajā gadījumā – laikam Rīgas centra iedzīvotāja skatienu.
Izstādes kuratores (no kreisās) Solvita Krese, Andželsa Miralda un Inga Lāce
Varbūt es šajos divos, manuprāt, tomēr tik zīmīgajos vārdiņos ielasu par daudz. Bet nevar noliegt, ka arī no citiem aspektiem šīs festivāla versijas konceptuālais projekts ir ambiciozs. Turpinot “ārpuszemju” (outlands) tematiku no iepriekšējās versijas – Survival Kit 10.0pagājušajā rudenī Rīgas cirkā –, šajā izlaidumā kuratores Solvita Krese, Inga Lāce un Andželsa Miralda izvēlējušās īpaši uzsvērt migrācijas un individuālo pieredžu tematiku. Arī veidu, kā vairumā gadījumu tiek domāts par migrāciju pēdējo desmit gadu krīžu kontekstā, iespējams, ir vērts pārskatīt. Grupveida pārvietošanās lielos attālumos, lai apmestos uz dzīvi citur, cilvēcei raksturīga vēl kopš daudz senākiem laikiem, nekā vispār ir jēdzīgi runāt par “cilvēci”, un varbūt ir tikpat neatņemama domāšanas sastāvdaļa kā pasaules strukturēšana centrā un perifērijā. Bet par ambiciozu šo tematiku padara arī krietni piezemētāki apstākļi. Nacionālisma un nacionālas valsts dekonstrukcija, individuālā un kolektīvā identitāte, migrācijas krīzes radītie izaicinājumi, labējā populisma vilnis un autoritārisma rēga atgriešanās, koloniālisma domāšana, centra un perifērijas robežu patvaļīgums, individuālu un varas attiecību ietekmētu pieredžu izstāstīšana caur mākslu – visi šie temati, lielākoties apmēram tādā saišķī, šobrīd laikmetīgajā vizuālajā mākslā iet uz urrā. Jo sevišķi Austrumeiropā. Tā tas bija gan pagājšruden, gan jau vairākus iepriekšējos gadus, un gan jau kādu brīdi vēl būs. Piemēram, par to pašu, tikai krietni sociālkritiskākā toņkārtā runāja Igaunijas simtgades programmas izstāde “Valsts nav mākslas darbs” Tallinā. Var minēt starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles “Eiropas jaunrade” un 13. Baltijas triennāles, vai arī Jāņa Avotiņa izstādes “Svētki” galerijā Vartai tematiku. Vai, galu galā, pirmo Rīgas Biennāli pērnvasar. Outlands jēdziens un koncepcija pati par sevi ir relatīvi oriģināla (lai gan rada tūlītējas fonētiskas, ģeogrāfiskas un pat saturiskas asociācijas ar Timotija Snaidera Bloodlands jeb “Asinszemēm”), taču pretenzijas šajā modīgajā atmosfērā piedāvāt kaut ko saturiski nebijušu un vērtīgu ir ļoti drosmīgas. No otras puses – ja reiz mēs kā sabiedrība atzīstam, ka šī tematika šobrīd ir tik cilvēciski būtiska, kas cits valstiski finansētai kultūras institūcijai atliek, kā vien pakļauties šim vilnim – pat tad, ja uz kopējā fona sanāk viduvēji. Tā teikt, kas jādara – jādara. Nedrīkst aizmirst, ka viena no LLMC pamatfunkcijām ir izglītojošā.
Behzads Khosravi Nuri. Klejotāja dzīve pa atslēgas caurumu
Tad nu paliek jautājums – kā ir sanācis? Pirmkārt, nevaru neuzteikt Kreses, Lāces, viņu kolēģu un visa Laikmetīgās mākslas centra kuratorisko jaudu. Skaidrs, ka šis festivāls lielā mērā tapa paralēli Venēcijas biennāles atklāšanas trakumam, un šādā laikā veiksmīgi sarīkot 30 mākslinieku, no kuriem vairums ir ārzemnieki, izstādi ar bagātīgu publisko programmu nav joka lieta. Turklāt – cik nu novēroju, tur iegriežoties, – vismaz brīvdienās izstāde ir tiešām apmeklēta – par spīti tam “retāk apmeklētajam” rajonam.
Otrkārt, nedrīkst nepieminēt Zeļļu ielas telpas. Kā savā recenzijā pagājušoruden norādīja kolēģis Vilnis Vējš, bijušās Rīgas cirka telpas ar laikmetīgo mākslu sevišķi labi nesadzīvoja un to pat apspieda. Iespējams, tur trūka veiksmīgas scenogrāfiskas intervences. Arī šajā gadījumā nekādu īpašu scenogrāfiju kuratores nav izmantojušas, bet šoreiz tas arī nav nepieciešams: vienmuļās, apputējuša “eiroremonta” svētītās istabas, kabineti un auditorijas veido neuzkrītošu un neitrālu fonu dažādo žanru darbiem, turklāt daži mākslinieki, piemēram, sudānietis Kasiuss Fadlabi ar saviem sienu gleznojumiem šo neuzkrītošumu veiksmīgi izmanto un pārvērš telpu līdz nepazīšanai. Turklāt uzsvars uz personiskiem stāstiem un mikropieredzēm, kas izliktas vērotāja apskatei, labi iet kopā ar fizmatu fakultātes laboratoriskajām asociācijām. Kopumā var teikt, ka savā ilggadējajā ekspedīcijā pa tukšiem Rīgas namiem, cenšoties tajos iemitināt mākslu, šo posmu festivāls ir paveicis veiksmīgi.
Onedžuns Če. Mansudē meistarklase
Runājot par pašu mākslinieku plejādi, nevar noliegt – ja vien visa šī rakņāšanās personīgajā pagātnē nav jau līdz kaklam apnikusi (un es nevainoju nevienu, kam ir) – izstāde sola ne vienu vien interesantu atklājumu. Ar pietiekoši plaši interpretējamu un demokrātisku koncepciju izstāde ar gudru ziņu ir padarījusi sevi atvērtu visdažādākajiem, dažādos žanros izstāstītiem stāstiem no visas pasaules. Piemēram, teherānietis Behzads Khosravi Nuri ir atvedis fotogrāfiju un citu liecību rūpīgi kārtotu arhīvu, kas stāsta par imigrantu strādnieku likteņiem Irānā 50. un 60. gados. Korejieša Onedžuna Če daudzkanālu video “Mansudē meistarklase” lakoniski atgādina par pieminekļu žanra dīvainajām un sarežģītajām attiecībām ar varas spēlēm. Daudziem jaunatklājums būs no vēl vienas ārpuszemes – Aizkraukles – atbraukušais, ar bangojoši spirituālu feminismu apdvestais duets Skuja Braden, kura instalācija “Transrefleksija” ir mežonīgs, nevaldāms mediju un prasmju kokteilis, kurā caur keramiku, audeklu, kokgriezumiem, spoguļiem un vēl nezin ko satiekas budisms, ģenitālijas, mitoloģija un “desu” spēles matemātika. Ļoti aizkustinošs, lai neteiktu – smeldzīgs – ir Diānas Tamanes fotostāsts par vecmāmiņu–puķu kontrabandisti, tāpat arī igauņu mākslinieces Kristīnas Normanas video “Atdodiet manus uguns dievus”, kurā redzamajā un klausāmajā Sofijas Jernbergas dziedājumā Tallinas dziesmu svētku estrādē skaudri atklājas nacionālo valstu identitātes politikas “blakusefekti”. Apburoši (jo satriecoši pazīstami) ir gleznotāja Alekseja Jakovļeva “neveiksminieku” portreti (lai gan jāatzīst, ka man sākumā šķita, ka tur attēloti nevis dažādi sabiedrības normalizācijas “izspļautie”, bet gan vienkārši Austrumeiropas imigranti, piemēram, Anglijā). Ne tik ierasts žanriskais pienesums ir Janeka Simona “Sintētiskā folklora”, kurā uz lāzergriezta orgstikla sapludināti tradicionālie audeklu raksti ar agrīno digitālo videospēļu pikseļveida attēlu. Visbeidzot, festivāla īpašais viesis noteikti ir trinidadiešu izcelsmes mākslinieks Santjago Mostins, kura filmu un instalāciju sērija “Slīdošais plato” atgādina par Latvijas un Tobāgo vēsturisko saikni – faktu, pret ko mēs mūsdienās attiecamies drīzāk kā pret vēsturisku kuriozu (un uzrakstām par to jautru mūziklu), bet kas ir saistījis un izmainījis ģimeņu un paaudžu likteņus divos okeāna krastos.
Diāna Tamane. Ziedu kontrabandiste
Lai arī kopumā visa šī dažādība un krāsainība atstāj tādu nefokusētības iespaidu, nevar noliegt, ka vairums izstādes viesu ar saviem stāstiem un atradumiem – citiem interesantiem, citiem mazāk – pilnībā atbilst “ārpuszemju” koncepcijai un fokusam uz mikrovēsturēm. Jautājumi drīzāk rodas par to, ko te dara daži vietējie. Piemēram, Romāns Korovins, par kuru kopumā esmu nekritiskā sajūsmā (un viņa Zeļļu ielas instalācija ir dažā ziņā vēl labāka par Purvīša balvai izvirzīto), ar saviem mīloša skatiena pilnajiem, meditatīvajiem vērojumiem “ārpuszemju” koncepcijai šķiet aiz matiem pievilkts. Tāpat neteiktu, ka pilnībā pieņemu veidu, kādā šeit iekļaujas “Orbīta”. Triks ar nepieejamo dzejas lasījumu pasākumu ir vienkāršs un brīnišķīgs – nenosmieties. Bet pamatojums, ka māksla sava “hermētiskuma” dēļ arī ir sava veida “ārpuszeme”... Nu, nezinu. Drīzāk nepamet sajūta, ka “Orbīta” te pieaicināta, lai būtu jautrāka ballīte, jo kur nu tagad bez viņiem. Un ballīte, kā zināms, bija labu labā – ar nevienu citu kā Māru Lāci pie DJ pults!
Māra Lāce festivāla atklāšanas vakarā
Bet Survival Kit misija, kā zināms, jau no pirmsākumiem ir caur mākslu meklēt jaunas izdzīvošanas stratēģijas krīzē nonākušas sabiedrības apstākļos. Ja pirms desmit gadiem tā bija ekonomiskā krīze, tagad tā ir politiskā, identitātes un migrācijas krīze. Un ja vien visas tās apmeklētāju grupas, ko redzēju Zeļļu ielā, izstādē pavada pietiekoši ilgu laiku, es nešaubos, kā visi šie uz Rīgu atvestie stāsti, dokumenti, artefakti, liecības un nospiedumi vismaz dažiem no apmeklētājiem iedod jaunus domāšanas rīkus, ar kuru palīdzību labāk ievietot pašiem savu apziņu ļoti mulsinošā, neskaidrā un satraucošā pasaulē. Un tas jau ir daudz. Un, ja to vēl var padarīt par kārtīgu festu – kāpēc gan to nedarīt!
Aleksejs Jakovļevs. Ziedošs kastaņkoks. Akrils, aerosola krāsa, audekls. 2018
