Par kokiem un cilvēkiem
16/09/2019
Nevar noliegt, ka, sēžot 32 000 vietu stadionā un adrenalīna piesātinātas futbola spēles vietā raugoties uz mežu, kas uz diviem mēnešiem kā citplanētietis iemājojis futbola laukumā, kur ierasti notiek cīņa eksaltētās “kurš kuru” gradācijās, sajūtas ir visai sirreālas. Adrenalīna vietā ir tāds dīvains, visaptverošs miers. Spriedzes vietā – kontemplācija. Nokaitētu kaislību, kas dažkārt liek emocijām uzbangot neparedzamos virzienos, – apcerīgs poētiskums. Par savējiem “pārkliegtas” balss vietā – gluži telpisks klusums. Jo, kā zināms, mežā ieklausās, nevis kliedz.
Klāgenfurtes Verterzē stadiona vidū uz diviem mēnešiem mākslas projekta FOR FOREST – The Unending Attraction of Nature (9. septembris–27. oktobris) ietvaros iemājojušais mežs ir nenoliedzami skaists, kaut tā atrašanās vieta ir pilnīgi absurda. Un tieši tāpēc – zīmīga, jo nevar noliegt, ka šī projekta pretrunīgums ir arī tā balss!
Klauss Litmanis „FOR FOREST - The Unending Attraction of Nature“, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija. Foto: Gerhards Maurers
FOR FOREST ir stāsts par mežu un cilvēkiem, un laiku, kurā dzīvojam. Visās iespējamās attiecību un to pretrunu niansēs. Tas sevī iemieso ambīciju augstāko pilotāžu, vienlaikus mudinot izkāpt no ego kārtām un pārprastā “radības kroņa” statusa attiecībās ar dabu. Kā Arterritory.com jau rakstīja, FOR FOREST ir šveiciešu kuratora un mākslinieka Klausa Litmaņa mūža projekts, šai idejai aizsākoties jau pirms trīsdesmit gadiem, kad viņa uzmanības lokā nonāca The Unending Attraction of Nature (Dabas nebeidzamā pievilcība) – austriešu mākslinieka un arhitekta Maksa Peintnera distopiskais zīmējums.
Kā projekta atklāšanas preses konferencē minēja Klauss Litmanis, liktenīgo zīmējumu viņam savulaik parādījis kāds draugs. Tiesa, tajā mirklī viņš to vairs nav varējis iegādāties, kaut ļoti gribējis, jo tas jau bijis pārdots kādai ASV kolekcijai. “Man neatlika nekas cits, kā šo ideju pārvērst realitātē,” bilda Litmanis. Viņš uzsvēra arī projekta kontekstualitāti – tas savā ziņā kalpojot arī kā urbānās realitātes trauksmes zvans brīdī, kad deg meži Amazonē un Sibīrijā. “Ir svarīgi iestādīt mežus. Šis nav tikai mākslas, bet arī sociāls projekts.” Jāteic, šis nav arī pirmais Klausa Litmaņa projekts, kas saistīts ar futbolu un stadioniem – 2003. gadā Littmann Kulturprojekte Bāzelē realizēja izstādi The Stadium: A Cult Venue (Stadions: kulta vieta), kas bija veltīta ekscesiem futbola spēles laikā.
Klauss Litmanis „FOR FOREST - The Unending Attraction of Nature“, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija. Foto: Una Meistere
Nenoliedzami, projekta pretrunīgākā daļa ir fakts, ka mākslas darbs iemājojis tieši Klāgenfurtē – dabas ieskautā pilsētā, kuras siluetu iezīmē kalnu ainava un apmēram piecu minūšu brauciena attālumā no stadiona ir īsts un zaļojošs mežs. Ja šī “mākslas intervence” būtu notikusi kādā pamestā stadionā Amazonē, Sibīrijā vai tuksneša vidū, tai būtu pilnīgi cits skanējums un svars. Taču – dzīve ir dzīve, tā nu sagadījies, ka tieši Klāgenfurte izrādījās šī projekta lielā “dzīves iespēja,” tai kļūstot gan par tā tramplīnu, gan pretstraumi.
Vietējā vidē projekts ticis uztverts pretrunīgi jau no tā izziņošanas brīža, un FOR FOREST veltītajā preses konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka projekta realizācijā nav izmantota nodokļu maksātāju nauda un tas ir īstenots par privātu atbalstītāju līdzekļiem. Savukārt koki atceļojuši no kokaudzētavām Vācijā, Francijā un Austrijā, kur tie tiek audzēti kultivēšanai un ik pa trim gadiem tiek pārstādīti. Tie ir koki, kurus ainavu arhitekti izmanto pilsētu apzaļumošanai un kuru sakņu sistēma ir īpaši pielāgota šādai eksistencei, līdz ar to mākslas darba realizācijā pilnībā ievēroti visi ilgtspējas kritēriji. Turklāt ainavu arhitekta Enzo Eneas, kurš līdzdarbojies projekta realizācijā, nosacījums bijis, ka 300 koku lielais mākslīgais jauktu koku mežs no bērziem, ošiem, ozoliem, baltā vītola, priedēm utt. pēcāk kā vienots veselums tiks pārstādīts turpat Klāgenfurtes pievārtē, kur tālāk dzīvos savu dabisko meža dzīvi, attīstot dabisku meža ekosistēmu. Enzo Enea stāsta, ka FOR FOREST idejas īstenošanā viņa galvenais izaicinājums bijis pats mežs – tā apjoms. “Izmēri vienmēr ir būtiski. Futbolista augums ir vidēji 1,80 m, man bija svarīgi, kā stadiona kontekstā izskatīsies koks.” Viņš izšķīries par vidēji 15 metru augstiem kokiem, kas, jāteic, proporcionāli nevainojami iesēžas savā absurdajā mājvietā.
Klauss Litmanis „FOR FOREST - The Unending Attraction of Nature“, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija. Foto: Gerhards Maurers
Klauss Litmanis neslēpj, ka no arhitektoniskā viedokļa Verterzē stadions ir ideāla platforma instalācijas realizācijai – kontrasts starp betonu, stiklu un kokiem ir ļoti spēcīgs. “Tas mudina ļoti personiskā veidā padomāt par sevi un savām attiecībām ar dabu.” Taču vienlaikus tas iemieso arī acīmredzamu paradoksu – investējot apjomīgus līdzekļus, ir jāiestāda mākslīgs mežs stadionā, lai liktu cilvēkiem aizdomāties par notiekošo turpat netālu esošajā dabiskajā mežā un pasaules ekoloģisko situāciju kopumā.
Kā Arterritory.com apgalvo ainavu arhitekts Enzo Enea, tieši tas arī ir šī projekta mērķis. “Mežs ir nedabisks. Tas ir iespaids, ko mums izdevies panākt īsā laikā. Protams, tas ir paradokss. Taču es domāju, ka ir pienācis laiks izdarīt kaut ko tieši tik paradoksālu, lai mazliet pārslēgtu smadzenes. Mums ir jāmainās tagad – tāda arī ir šī projekta jēga.”
Klauss Litmanis „FOR FOREST - The Unending Attraction of Nature“, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija. Foto: Gerhards Maurers
Jautāts, vai, viņaprāt, mākslai piemīt spēks, ko mainīt cilvēkos un vai šis ir īstais un arī jēgpinākais veids, kā to darīt, Enzo Enea atbild: “Nekad nav par vēlu kaut ko darīt, kamēr vien kaut kas tiek darīts. Man vajag, lai aiz mākslas darba es saskatītu iemeslu vai pamatu tā tapšanai. Citādi nav jēgas ar to nodarboties. Lai ko tu censtos pateikt, tam kaut kur ir jānonāk. Apmeklējot muzejus un redzot daudz mākslas darbu, arvien ir tikai dažas konkrētas gleznas vai skulptūras, kas mani aizkustina. Un šis aizkustinājums ir tas, ko es vēlos no mākslas saņemt. Arī cilvēki, kas šeit ieradīsies un ieraudzīs mežu šajā nedabiskajā vietā, iespējams, jutīsies saviļņoti. Es ceru. Jo mežs atrodas ārpus savas normālās dzīves telpas. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai cilvēki vienkārši apsēstos un padomātu. Par to arī tas viss ir.
Šis kontrasts ir ļoti svarīgs, jo ieiet mežā – tas ir normāli. Piemēram, man ir normāli iet pastaigāties uz parku, jo esmu tā uzaudzis un man tā ir normāla lieta. Taču dodoties vienkāršā pastaigā pa mežu, jūs visbiežāk neaizdomājaties par to, kas mežā notiek. Vai tam pietiek ūdens? Jūs redzat mirušu koku, bet jums nav ne jausmas, kas ar to noticis, jūs vienkārši no tā novēršaties un paejat garām. Ar FOR FOREST mūsu mērķis noteikti bija radīt sapratni par to, kas varētu notikt un kas jau šobrīd notiek ar mežu. Jo monokultūras nokauj bioloģisko daudzveidību, zeme tiek saindēta un ir vietas, kur jau izzudušas bites, taureņi utt. Ja tā turpināsim, daba kļūs par zoodārzu. Lai redzētu mežu, vajadzēs doties uz zoodārzu.”
Klauss Litmanis „FOR FOREST - The Unending Attraction of Nature“, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija. Foto: UNIMO
Lai vēl vairāk eksaltētu cilvēka un dabas attiecību sarežģīto kontekstu, meža instalāciju iespējams vērot tikai no skatītāju tribīnēm. Tajā nevar ieiet, pazust, apmaldīties, paklīst pa taciņām. Izjust saules sakarsēta vai lietus izmērcēta meža smaržu, atspiesties pret koku stumbru un pārliecināties, vai tajā patiešām dzīvo putni. Stadions it kā aizsargā mežu, vienlaikus akcentējot distanci, kas izveidojusies starp dabu un cilvēkiem.
