Šausmu skati Vecmīlgrāvī

Izstāde “Māksla nav formāla” (Agita Maračkovska, Andrejs Prigičevs un Jānis Noviks) kultūras pilī “Ziemeļblāzma” līdz 13. oktobrim

19/09/2019

Vecmīlgrāvis ir pusaudžu un pensionāru rajons. Vismaz tāds iespaids radās, dienas vidū dodoties ekskursijā ar 24. autobusu no Rīgas centra līdz kultūras pilij “Ziemeļblāzma”. Pieaugušie droši vien rāvās pa darbiem, tikmēr bērniem nupat kā bija beigušās stundas. Pusaudži ir īpaša tauta – viņiem ir milzīgas somas, viedtālruņi rokās, paziņas uz katra stūra un ļoti stingri priekšstati par etiķeti un modi. Meitenēm, piemēram, nepārejoši modē ir apspīlēti džinsi, neatkarīgi no izmēra. Puikas izrāda lielāku dažādību – viens, piemēram, bija saspraudis matos (tajos, kas paliek galvas vidū starp ļoti īsi apgrieztiem deniņiem) veselu matu sprādžu kolekciju, bet cits – sapucējies tumšā uzvalciņā. Abi prātīgi apsprieda ļoti svarīgas lietas. Nu, un pensionāri izskatās kā pensionāri. Manus novērojumus apstiprināja neliela izstāde “Ziemeļblāzmas” starpstāvā – ilustrāciju mākslinieces Maijas Reizenbergas zīmējumi –, kur viena no sērijām saucas “Tepat, Mīlgrāvī”. Autore, pēc visa spriežot, ir akadēmiski izglītota persona, ko laikmetīgās mākslas žargonā sauc par “vietējo mākslinieci”. Jūs taču būsit lasījuši šo apzīmējumu lielu izstāžu anotācijās, kurās tiek pieminēti “starptautiskie mākslinieki”, kuri it kā nekur nebūtu vietējie, un tad viņi – local artists. Nekad ne otrādā kārtībā! Kā tas bieži mēdz būt, mani interesē vietējie – gan lielās starptautiskās izstādēs, kurās es varu ar viņiem identificēties, gan šādā situācijā – kad esmu atbraucējs, svešinieks vidē, kas no manas dzīvesvietas ir tikai dažu kilometru attālumā. Man liekas, ka es tāda veidā iepazīstu ko jaunu, lai gan Reizenbergas zīmētajās aizkustinošajās ainiņās viss ir tāpat, kā visur citur. Varbūt skolnieki un pensionāri būtu vispiemērotākie varoņi īpašā Mīlgrāvja tēla veidošanas kampaņā, ja kāds sadomātu to veidot? Tad Reizenbergas zīmējumi būtu jādrukā uz kartiņām, krūzītēm un krekliņiem, ko par nesamērīgu cenu pārdotu kioskā pie “Ziemeļblāzmas” kā suvenīrus. Pagaidām tā ir tikai mana fantāzija.

Jāņa Novika darbs. Publicitātes foto

Manas ekskursijas mērķis bija izstāde “Forma nav formāla”, kas sola iepazīstināt ar jaunumiem latviešu tēlniecībā. Tā ir daļa no ilgākas programmas, kuras kuratore ir tēlniece Gundega Evelone un kas pilī, kur dominē jūgendstils ar jūtamiem rīģipša un Ķīnas marmora akcentiem, ienestu laikmetīgās mākslas garu. Doma, par spīti mazliet pārgudrajam nosaukuma, ir laba, jo izstādei piemīt pusaudziski dauzonīgs gars. Diemžēl “Ziemeļblāzmā” nav laikmetīgajai mākslai piemērotu telpu – tāpat kā daudzos citos rekonstruētajos kultūras centros visā Latvijā, kur ir vieta kordziedāšanai un ballēm, bet ne citām kultūras izpausmēm. Tā, starp citu, ir īsta nacionāla nelaime – ko, sasodīts, tie arhitekti domā, ka māksla ir tikai akvareļi rindās pie bēšām sienām?! Pat ja kaut kas laikmetīgs parādās šādās telpās, tas riskē nogrimt specifiskajā “kultūras nama” atmosfērā kā maltās gaļas mērcē.

Jāņa Novika darbs. Publicitātes foto

Trīs autori – Jānis Noviks, Agita Maračkovska un Andrejs Prigičevs – ir turējušies pretī telpu diktātam, kā nu spējuši, un vietām tas izdevies diezgan labi. Jāņa Novika izstādītais objekts “Par to, kā iemācīt robotiem labi pavadīt laiku” atrodas ierādītās istabas centrā, tādēļ skatītāja uzmanība apkārt neklaiņo. Pats objekts atgādina nelielu skaiteru rampu no finiera, uz kuras novietoti divi auto modeļi – roboti. Vienu no tiem var vadīt ar pogām, bet otrs tikai drebinās, mirgo un īd. Tieši tas otrs manī izraisīja pēkšņu empātijas lēkmi – ar mākslinieka svētību tam nav kārtīgu riteņu, to vietā – stūrainas organiskā stikla lauskas. Ienākot modelis bija kluss un mierīgs, bet tad manis kā vienīgā izstādes apmeklētāja dēļ pienāca izstādes uzraudze, kas modeli ieslēdza, un tas sāka drebināties, mirgot un īdēt. Tādā stāvokļi es viņu pametu un pēc tam vēl ilgi jutos nelāgi, ka ļāvu turpināties viņa mocībām.

Agitas Maračkovas darbs. Publicitātes foto

Agitas Maračkovskas instalācija “Nervi” savukārt tiecas apgūt aptumšotu telpu, izmantojot ļoti dažādās tehnikās un manierēs veidotus elementus. Te ir gan LED spuldzīšu izgaismoti, koši zaļi taisnstūri, gan video, kurā redzami tie paši taisnstūri, filmēti tumšā mežā. Kamera kustas kā panikas pārņemta. Krasi atšķirīgs objekts ir telpiska tekstilija – ar mīkstu materiālu piebāzts auduma astoņkājis, kura taustekļi izlokās pa visu grīdu. Pie sienām ir grafikas, kurās blīvējas drudžainas (vai, iespējams, maniakāli pedantiskas) līniju švīkas. Telpas atmosfēra tiešām atgādina par dažādiem uzbudinājuma stāvokļiem, attaisnojot instalācijas nosaukumu, bet arī signalizē, ka atsevišķie elementi īsti “neiet kopā”. Izstāžu zāle ar biroja aizkariem un vienu liektu sienu nepalīdz, drīzāk vairo saspringuma sajūtu. Autore, šķiet, vēl ir savas īstās radošās identitātes meklējumos, kas dod cerības, ka stilistiska daudzveidība drīz vien rezultēsies ar pašpārliecinātāku un viengabalaināku sniegumu.

Andreja Prigičeva darbs. Foto: Gundega Evelone

Izstādes galvenais varonis, vismaz manā uztverē, ir Andrejs Prigičevs. Jāatzīstas, ka viņa dēļ vien būtu vērts mērot ceļu uz Mīlgrāvi, jo katra mākslinieka parādīšanās publikai ir pārsteidzoša pat tad, ja ļoti gaidīta. Lai nu ko, bet spilgtas radošās identitātes trūkumu viņam pārmest nevarētu – Prigičevs ir latviešu mākslas ārpusnieks, nepakļaujams kāda virziena vai citu piederības parametru rāmjiem. Viņa veidotie maketi, kas kalpo kā skatuves sīciņu lellīšu teātrim, visbiežāk ar šausminošiem sižetiem, ir attāla rada brāļu Čepmenu 2000. gada grandiozajam darbam “Elle”, kas, kā zināms, dažus gadus vēlāk gāja bojā ugunsgrēkā un tādēļ iemantojis vēl jo lielāku slavu (pēc tam ticis replicēts). Tomēr šāds salīdzinājums tikai norāda virzienu, kur laikmetīgajā mākslā meklējami Prigičeva neklātienes domubiedri, bet nekādā gadījumā nav mājiens uz ietekmēm vai, pasarg’ dies, atdarināšanu. Autora iztēle ir tik patstāvīga un intensīva, ka, šķiet, tai nekad neaptrūkstas spilgtu motīvu, ko iemiesot miniatūrajās ainiņās. Tā arī šoreiz – lūk, būvlaukumā ar visu ceļamkrānu ir ieradušies vilkači un apkoduši strādniekus, kamēr pie debesīm lidinās bezrūpīgi mākonīši (“Vilkači stroikā”). Pa to laiku šausmu lietas notiek arī budistu templī (“Baptisti Šaoliņas klosterī”). Ko dara trīs vīri retro gangsteru tērpos, mēs uzzinām tikai no darba paraksta (“Autoatslēdznieks Viķuks uzlabo sevi klonējot”). Tostarp “Vegāni skatās uz raudošām jāņogām”. Izstādē ir darbs, kas izskatās patiešām obskūrs un iedveš nevis smieklīgas, bet īstas šausmas – “Prezidents cīnās ar lapsenēm”. Turklāt tajā noris mums nezināmi procesi – kolba, kurā ievietota skulptūra, no iekšpuses ir nedaudz aizsvīdusi. Protams, Prigičeva māksla ir izdomas bagāta, ilgi pētāma un tiešām smieklīga – bet jāuzsver, ka šoreiz tajā nolasāms arī vispārinātāks vēstījums par neiecietību un ļaunumu, kas var izlauzties pat no šķietami vismiermīlīgākajām būtnēm – vienalga, vai tie būtu nosaukumos minētie vegāni, baptisti vai vēl kādas citas ticības un pārliecības nesēji. Politiski nekorektie joki nav pašmērķis, bet atgādinājums, ka pavisam atbrīvoties no ļaunuma mēs varētu, tikai pārtraucot būt cilvēki.

Andreja Prigičeva darbs. Foto: Gundega Evelone

Ja vēlaties pārliecināties par mākslas spēju būt cilvēcīgai, izmantojiet atvasaru (tā noteikti pienāks!) un 24. autobusu (tie arī pienāk pēc saraksta!) un aizvizinieties līdz Mīlgrāvim apskatīt Prigičevu un visu pārējo, kas tur redzams!