Katrs pats par sevi

09.07.2020

Izstāžu apskats

Apskatot vairākas izstādes viena raksta ietvaros, gandrīz vienmēr rodas vēlme tajās atrast kaut ko vienojošu – kaut tāpēc, ka tad kļūst vieglāk izdomāt virsrakstu, kas atbilstu kopskatam. Bet tas ir sarežģīts uzdevums, jo, lai cik neliels nebūtu Rīgas izstāžu telpu daudzums, izstādes vienmēr ir vairāk vai mazāk eklektiskas. Pastāv uzskats, ka latviešu mākslu raksturo poētiskums un atturība. Tam var daļēji piekrist, lai arī šāds apgalvojums, šķiet, strauji zaudē aktualitāti. Šajā rakstā aplūkotās izstādes apliecina to, ka ir gandrīz neiespējami rast adekvātu kopēju raksturojumu Rīgas laikmetīgās mākslas ainai. Vienīgais, ko var nešaubīgi apgalvot, ir, ka tajā novērojams izteikts individuālisms. Tas ir, šobrīd aktīvi darbojas vairāki mākslinieki, kuri pārliecinoši iet savu ceļu, īpaši cits ar citu nesolidarizējoties. Tas ir apsveicami. Ir prieks redzēt, ka arī grupas izstādēs neveidojas virspusējas kliķes, bet tikai sabalsojas talantīgi rokraksti. Tajā pašā laikā ir arī vēlme pēc izstādēm, kurās mākslinieku darbi cits citu papildina. Skaidri redzams tas, ka Rīgā ir mākslinieki, kuri nebaidās izteikties vieni paši, bez uzskatāma kolēģu vai draugu atbalsta.

Skats no Jāņa Kraukļa izstādes “МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ” (“Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies”) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Pastaigu pa Rīgas izstāžu zālēm sāku ar Kim? Laikmetīgās mākslas centru, kur šobrīd skatāma viena personālizstāde un viena grupas izstāde. Jānim Krauklim tā ir pirmā solo skate, kuras nosaukums, “МЫ УЖЕ ДОМА, А ТЫ ЕЩЕ В ГОСТЯХ” (“Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies”), ir autoram visnotaļ zīmīgs. Tie paši vārdi esot bijuši rakstīti uz lauku mājas sienas Prizēnos, kuru 80. gadu beigās iegādājās viņa ģimene. Kuratore Zane Onckule izstādes anotācijas lasītājus iepazīstina ar apstākļiem, kas rosinājuši Kraukli šim namiņam un tā atrašanās vietai pievērsties. Viņa raksta, ka Krauklis, gatavojoties izstādei, ir devies uz Prizēniem vairākkārt. Precīzāk - uz vietu, kur kādreiz atradās viņa ģimenes tagad jau nojauktais īpašums. Viņa raksta, ka mākslinieka darbi saistāmi ar Roberta Smitsona idejām, un viņa mākslā redzama lendārta (land art) ietekme. Tā varētu būt, jo Krauklis šeit runā par dabīgās vides metamorfozi civilizācijas pieskārienu un iejaukšanās rezultātā. Intervijā Augustei Petrei viņš saka: “Tas, kas man visā tajā neliek mieru, ir – saprast, kā izveidot izstādi par dzīvu organismu. Kā tikt vaļā no mākslas statiskuma un padarīt to par dzīvu procesu.”

Krauklis, kas agrāk bijis mākslinieku apvienības “3/8” dalībnieks, Kim? telpās sevi piesaka kā autonomu talantu, jo talantīgi aicina izstādes apmeklētājus uz spēli ar ekspozīcijas elementiem. No vērotāja pozīcijas ir iespējams pārtapt dalībniekā, pārvietojot rotaļu automašīnu pa izstāžu zāles grīdu, uz kuras izkaisīta augsne. Riteņi ainavā atstāj nospiedumus, padarot ekspozīciju konstanti mainīgu un veidojot ideoloģisku sasaiti ar fluxus mākslas tradīcijām. Izstāde ir dzīva vienība, kas atrodas laika un ārēju apstākļu ietekmē. Rotaļlieta (spēļu automašīna) ir idejiskā pretrunā ar objektu, kas ekspozīciju ievada. Ienākot Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, skatītāju sagaida Kraukļa veidots "herbārijs", kura vienīgais elements ir ar sūnām apaudzis baļķis no nojauktās mājas Prizēnos. Ja pārējais telpā darbojas kā liecība par lietu neizbēgamo mainīgumu, tad "herbārijs" simbolizē vēlmi lietas iekapsulēt.

Ekspozīcija rada iespaidu, ka Krauklis gan vizuāli, gan idejiski ir ietekmējies no hrestomātiskiem Rietumu konceptuālistiem. Viņa guru šajā izstādē ir Roberts Smitsons, un lendārts darbojas kā svarīgs atskaites punkts darbu uztveršanai. Taču izstāde atgādina ne tikai Rietumu konceptuālismu, bet arī kaut ko no latviešu laikmetīgās mākslas. Sajūtu līmenī Kraukļa darbos atrodama līdzība ar, piemēram, Kriša Salmaņa rokrakstu.Tā izriet no ekspozīcijas reducētības. Lietu tīri kvantitatīvā ziņā ir maz – izstāde sastāv no trim vienībām. Herbārijs, video un zemes instalācija. Ar to pilnīgi pietiek. Kraukļa pirmā izstāde rada uzticību viņa mākslinieciskajos žestos, un darbu nelielais daudzums raisa vēlmi redzēt vairāk nākotnē.

Skats no izstādes “Visa dzīvība zaļo” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Otra izstāde, kas skatāma Kim? telpās, diemžēl liek vilties sava tendenciozā uzstādījuma un vājā izpildījuma dēļ. Ir apnicīgi apmeklēt izstādes, kuras izskatās pēc ne pārāk asprātīgām laikmetīgās mākslas parodijām. Izstādes, kuras var uztvert tikai un vienīgi, lūkojoties uz tām kāda aktuāla vai vēl nesen aktuāla laikmetīgās mākslas vai kultūras trenda ietvaros. Atbilstošais trends grupas izstādei “Visa dzīvība zaļo” ir šobrīd laikmetīgajā mākslā visai izplatītā interese par ekoloģijas jautājumiem. Šāda interese pati par sevi noteikti nav peļama, ja tā ir patiesi autentiska. Proti, nav šaubu par to, ka pasaulē ir ievērojams daudzums mākslinieku, kuri savos darbos iedziļinās dabas pētniecībā un bioloģijā vai saistoši izklāsta filozofiskas pārdomas, kas attiecinātas uz dabas pasauli. Taču pastāv tikpat liels daudzums piemēru, kuros šī tēma, līdzīgi kā tendenciozi jautājumi par mākslīgo intelektu, zinātnisko fantastiku vai pat masveida imigrāciju, neviļus pārtop karikatūrās. Ir sajūta, ka tāpat notiek arī šoreiz, lai arī rakstīts, ka izstāde veidota, ņemot vērā jautājumus par augu apziņu, darbību, starpsugu komunikāciju un empātiju.

Skats no izstādes “Visa dzīvība zaļo” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Izstāde ir mākslinieku grupas kopdarbs, kuru veidojuši Una Hamiltone Helle, Eltons Kūns, Uma Breakdown un Ēriks Martinsons. Apmeklējuma laikā kāda no Kim? darbiniecēm pastāstīja, ka nav nepieciešams katru darbu uzlūkot atsevišķi, bet gan ekspozīciju uztvert kā kopdarbu. Kā viena no atslēgām, kas varētu palīdzēt izprast tās niansētību, minēts 1979. gada trilleris The Plants are Watching. Izstādi pavada arī publisku pasākumu programma, kurā iedziļinoties, tā skatītājiem kļūšot pieejamāka. Es laikam esmu nepacietīgs skatītājs, kas vēlas laikmetīgo mākslu uztvert, būdams tiešā saskarsmē ar to, bez pārlieka daudzuma informācijas no malas. Gribētos, lai anotācijā minētā informācija – gan filma, gan literatūra – būtu apmeklētājiem pieejama uzreiz, vismaz kompresētā vai konspekta formā, jo šobrīd darbu kopums ir diezgan neuztverams. "Pa rokai" nav instrumentu, kas palīdzētu to izprast apmeklējuma laikā. Publisku pasākumu programma var veiksmīgi funkcionēt kā piedeva izstādei, taču uzskatu, ka tai nevajadzētu kļūt par attaisnojumu vai balstu visam, kas redzams telpā. Kriptisku, daudzslāņainu un noteiktā kultūrvēsturiskā kontekstā aplūkojamu izstāžu gadījumā par vienu no kuratora vai komandas uzdevumiem varētu arī izvirzīt informācijas integrēšanu ekspozīcijā, šādi pietuvinot apmeklētājus mākslai.

Skats no izstādes “Sāls un krusa” galerijā LOOK! Foto: Kārlis Didrihsons

Look! galerijā arī skatāms kaut kas līdzīgs grupas izstādei, bet darbi cits no cita atdalās vai, precīzāk sakot, nevienā brīdī nesatiekas nedz estētiski, nedz idejiski. Redzamas triju visnotaļ atšķirīgu autoru gleznas. Kopskats neizskatās pēc vienotas grupas veikuma. Izstādes nosaukums ir “Sāls un krusa”, bet nav īsti saprotams, kas attaisno redzamo darbu atrašanos vienuviet. Aija Zariņa, Artūrs Vītiņš un Zigurds Poļikovs katrs eksponējuši savas gleznas. Poļikova gleznas ir tumšas un pieklusinātas. Līdzīgi Vītiņa darbiem, tās šķiet tādas glītas, bet galu galā formālas gleznieciskas rotaļas salīdzinājumā ar divām Aijas Zariņas gleznām. Gribas atzīmēt, ka Aija Zariņa kopš izstādes “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, kas pagājušajā gadā notika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, piedzīvo kaut ko līdzīgu individuālai renesansei. Viņas darbi ne tikai izceļas, bet pat uzurpē teju katru ekspozīciju, kurā tie atrodas. Ja vēl nesen Zariņas glezniecībā klātesošs bija dogmatisms, tad šobrīd viņa no tā veiksmīgi atteikusies, strādājot ar to, kas viņas mākslu padara patiesi īpašu. Gleznotāja aizkustinoši un vienlaikus satricinoši operē ar mitoloģiskiem, kultūrvēsturiskiem un ezotērikas iespaidotiem sižetiem, neuzbāžoties skatītājiem ar kādu iedomātu taisnību. Lai ko Aija Zariņa izvēlētos risināt savā glezniecībā – lai kāds tēls vai sižets "neaizņemtu" audeklu – tas vienmēr izskatīsies vienlīdz lakoniski un satriecoši.

Skats no Artura Bērziņa izstādes galerijā Māksla XO. Foto: Renārs Derrings

Galerijā Māksla XO Arturs Bērziņš turpina reflektēt gan par attēlu mākslā, gan kolektīvajā apziņā un vēsturē. Savā jaunākajā personālizstāde bez nosaukuma Bērziņš ir mazliet attālinājies no sev raksturīgās, gandrīz vai Vitgenšteiniskās pieejas attēlu veidošanai. Kristālskaidru, matemātiski precīzu ideju reprezentāciju attēlā šoreiz ir aizvietojusi tāda kā romantiska apcere, kuras centrā ir saule kā semiotiska vienība. Ekspozīcijā sajūtama nostalģija pret padomju laikus raksturojošas vizuālās estētikas īpatnībām. Bērziņš savos darbos fokusējas uz sauli, atsaucoties uz tās atainojuma piemēriem, kas tapuši Padomju Savienībā. Atsauces lielākoties ir uz dizaina un arhitektūras paraugiem, kur saule izmantota kā simbols vai grafiska zīme. Šis simbols caurauž izstādi, bet tikpat klātesoša ir sociālisma arhitektūra, proti, blokmājas. Bērziņš blokmājas un arhitektūru padara par izteiksmes līdzekļiem, kas darbojas kā gleznu un zīmējumu kompozīciju veidojošie elementi. Noreducētas vēl vairāk kā dabā, līdz pavisam vienkāršai ģeometrijai, blokmājas tiek izkārtotas plaknē, izveidojot saules vai zvaigznes formu. Raksturīgi Arturam Bērziņam, darbi veidoti skrupulozi. Gan lielformāti, gan nelielie attēli ir rūpīga, pat pedantiska darba rezultāts.

Skats no Artura Bērziņa izstādes galerijā Māksla XO. Foto: Renārs Derrings

Izstādei nav nosaukuma, bet Bērziņš pats piedāvā vairākus variantus. Piemēram, “Austrumeiropas dekoratīvā māksla un Olaines industriālā arhitektūra 1960-1979” vai “Daži motīvi Austrumeiropas dekoratīvajā mākslā un Olaines industriālā arhitektūra 1960-1979”. Lai kāds tas arī nebūtu, galerijas apmeklējuma laikā no jauna top skaidrs, ka Bērziņš jebkuram uzdevumam pieiet ar patīkami slimīgu apsēstību. Viņš apkopo, sistematizē un realizē skaidras, konkrētas ieceres. Viņa darbos nav vietas patvaļībai vai nejaušībai. Viss ir pārdomāts līdz pēdējai detaļai. Šāda pieeja var būt simpātiska, bet vienlaikus arī padara Bērziņa mākslu grūti sasniedzamu. Tās pilnvērtīgai uztveršanai ir nepieciešama erudīcija un zināšanas tajos konkrētajos jautājumos, kurus Bērziņš risina. Ja šādas erudīcijas nav, tad ir risks kļūt garlaikotam vai justies neiekļautam sarunā, bet laikmetīgajai mākslai taču nav pienākums skatītāju izklaidēt vai, nedod Dievs, vienkārši aizraut elpu.

Skats no Artura Bērziņa izstādes galerijā Māksla XO. Foto: Renārs Derrings