Točka iļi mnogotočije
Par izstādi mākslas telpā Točka
Diāna Mikāne*
Vēl pirms dažiem gadsimtiem Sarkandaugavas posms tautā esot dēvēts par Soda grāvi, jo 16. gadsimtā tā ūdeņos noticis nozīmīgs pasākums — raganu peldināšana. Ja apsūdzētais un gremdētais peld virs ūdens kā pīle, tam var pārmest saistības ar nelabo un sodīt. Laika gaitā Daugavas attekas apkārtne kļūst pazīstama kā smalks atpūtas rajons, par ko reiz liecināja turīgo rīdzinieku vasaras muižiņas. Vēlāk plūdu un ugunsgrēku nopostīto dārzu vietā sāk mitināties strādnieki, kam iztiku nodrošina darbs pie Daugavas. [1] 1888. gadā te, līdzās citiem lieliem rūpnieciskiem uzņēmumiem, tiek dibināts krievu-franču kopuzņēmums “Provodņik”, kas līdz Pirmajam pasaules karam ražo gumijas izstrādājumus. Pēcāk rūpnīcas telpas uzņēmušas arī citus saimniekotājus.
Rūpnīcas “Provodņik” korpuss
Tagad vecie ražošanas korpusi, no Tvaika ielas puses lūkojoties, rādās aizauguši un pamesti. Taču ceļā no trolejbusa pieturas (pa Aptiekas ielu) kļūst skaidrs, ka dzīvība šeit vēl rosās. Kad vietējiem strādniekiem jautā, vai līdz “Točkai” vēl tālu, viņi smīnīgi atbild, ka ar tādām lietām neviens te nenodarbojas. Virzoties industriālās zonas biezoknī, pēc apmēram 300 metriem atrodama ieeja — metāliska plāksne pie sienas ziņo par bijušās rūpnīcas “Provodņik” atrašanās vietu, bet zilzaļie burti norāda uz ieeju “Točkā”.
Aptiekas ielā 21, Sarkandaugavā, no 22. augusta līdz 18. oktobrim apmeklētājus gaida mākslas izstāde, kā arī izrādes, lekcijas un diskusijas. Nesen atvērtā mākslas telpa ar rotaļīgo nosaukumu “Točka” ir jauns pieturpunkts Rīgas kultūras dzīves kartē. Tas varētu izaicināt vairuma ieradumus, atrodoties nomaļā vietā, pa pusei nolaistā industriālā vidē. Kultūrtelpas radošo kodolu veido pieci cilvēki: Pamela Butāne (koncepcija un māksla), Beatrise Zaķe (koncepcija un teātris), Rūdolfs Patriks Gediņš (deja), Pēteris Andrušaitis (diskusijas) un Klāvs Priedītis (vizuālā identitāte un grafiskais dizains). Uz vietas un aizkulisēs darbojas arī plašāks brīvprātīgo pulks.
Renāte Kloviņa. “DaDa haiku”
Izstāde “Točka” skatītājiem un māksliniekiem uzdod jautājumu: “Kur es esmu?”. Kā lai atbild uz reizē tik konkrētu un vispārīgu jautājumu? Atbildēt var viens vai vairāki. Atbildes var savietoties un saspēlēties, var būt pretrunīgas un strīdīgas. “Točkā” rodas vieta, kur, kopā sanākuši, varam runāt ne tikai par to, kur esam, bet arī - kur reiz bijām un vēl tikai būsim. Pagātnes izteiksmē izskan izstādes telpu konteksts, tagadni un nākotni savos darbos visdažādākajās izpausmēs (grafika, gleznas, fotogrāfijas, tēlniecība, instalācijas, grafiti) meklē vairāk nekā 80 mākslinieki.
Andris Kaļiņins. “LV-1001”
Pamela Butāne, Klāvs Priedītis. “10 tonnas potenciāla”
Ar izstādē risināto jautājumu sasaistās arī pats nosaukums “Točka”. Точка krievu valodā var nozīmēt punktu, pieturzīmi, kādu vietu, kā arī slengā — nelegālu alkoholisko dzērienu pārdotavu. Mākslinieki šo “kaut kurieni” tulko dažādi. Kāds atbild tiešāk. Piemēram, Andris Kaļiņins darbā “LV-1001” plašas zāles vidū izveido savas istabas kopiju. Pasta indekss norāda uz oriģināla atrašanos Rīgas centrā, kur matracis, drēbju pakaramais, lavas lampa un vēl daži nieki rada svešas telpas ieskautu mājīguma stūrīti, savu drošības saliņu. Cits atbild izvairīgāk. Pamelas Butānes un Klāva Priedīša darbs “10 tonnas potenciāla” vilina nospiest zaļu pogu, lai no krāterim līdzīgā padziļinājuma, kas izveidots ar lāpstām saraktas sarkanbrūnas augsnes kaudzē, sāktu nākt dūmi. Lūkojoties klīstošā dūmakā, iztēle varētu priekšstatīt kaut kur zemē slēpto ierosmi un spēku vai bažas par iespēju īslaicīgumu. Vēl kāds, izmantojot iespējamo jautājuma interpretācijas vērienu, atraisās no topogrāfiskās izteiksmes un runā par mūsu vidi arī citās kategorijās (identitāte, sabiedriskā kārtība, aktuālās norises, nevietas). Aleksandra Federika Krastiņa ir samanījusi pandēmijas laikmeta zeltu. Darbā “Ir ziepes...” augstvērtīga metāla kaklarotu māksliniece aizvieto ar ziepju gabalu, kas sāk atgādināt zelta lietni. Redzam, kā mainīgā vide nostiprina neierastas materiālās vērtības un ikdienas prakses.
Aleksandra Federika Krastiņa. “Ir ziepes...”
Edgars Poika. “Ikars”
Ēkas trešajā stāvā, virs izstādes ieejas durvīm, uzraksts vēsta, ka milzīgā telpa, ko ejās sadala vertikālie balsti, ir bijušais aparātu cehs. Tuneļveidīgās zāles galu no sākuma nevar redzēt, traucē gan dažas šķērssienas, gan iespaidīgais telpas garums. Šajā stāvā vairums mākslas darbu izvietoti atvērtā telpā, lielākoties viens no otra stingri nenošķirti, kas ļauj tiem daudznozīmīgi saspēlēties. Piemēram, vienā vietā zemei tuvojas reiz lidojušais Edgara Poikas “Ikars”. Pie griestiem piestiprinātā skulptūra atgādina par dzīves svalstīšanos: lai tā sasvērtos pa labi, tai jāsašūpojas pa kreisi. Tuvumā, Kristiānas Švābes darbā “несчастный случай”, negadījums jau ir noticis. Tas uz brīdi (kā gandrīz jebkurš ārkārtas gadījums) notur mūsu uzmanību, liek piestāt un atviegloti nopūsties, jo tas nav gadījies ar mums.
Kristiāna Švābe. “несчастный случай”
Blakus telpu urbanizācijas un migrācijas norisēs iekustina Kaspara Geiduka “MIGRĀCIJA-DISTANCE”. Darbā redzamas ap iedomāto centru satikušās žurkas, kas skrējienā tikai reizēm novirzās no ierastās riņķveida trajektorijas. Sastingušie grauzēji mudina pieķert sevi nesaprotamā steigā un varbūt pat apdomāt svešu ceļu iestaigāšanas scenārijus.
Kaspars Geiduks. “MIGRĀCIJA-DISTANCE”
Ja trešā stāva darbi savietojas kopīgā telpā, tad ceturtā stāva apmeklējums drīzāk varētu asociēties ar lūriķa ekskursiju pa pamesta kultūras nama gaiteni: pa labi ir kabineti, pa kreisi arhīva telpas, pa labi administrācijas birojs ar sarkano paklāju, dienesta dzīvoklītis un grāmatvedība, pa kreisi mēģinājumu zāle un tehniķu darba telpas utt. Par kādreizējo rosību liecina vien sienas, smaržas, 90. gadu kalendāri un dažas mēbeles. Pustukšās telpas tagad ir viena vai nedaudzu mākslinieku ieņemtas un pārvērstas par nelielām izstāžu istabām vai instalāciju vidēm. Šeit lūriķis var apmierināt savu interesi ar, piemēram, Ievas Putniņas sirreālo tušas gleznojumu sēriju “I-XII”, kurā var pabūt “ar miesu pludmalē”, satikt “slaistu ekstāzē” un “dāmu ar kailo pēdu”, izdzirdēt “saulesdūriena gārdzienu” un kaut kur aizburāt ar “Klīstošo holandieti”.
Ieva Putniņa. “I-XII”
Christina Rezvohh, Diāna Sutugina. “Memoriālais mežs”
Var arī pamaldīties arhīvu un atmiņu “Memoriālajā mežā”, ko veidoja Christina Rezvohh un Diāna Sutugina. Mežs, kas izaudzis no sašļukušiem dokumentu mapju krāvumiem, rādās kā aizmirsto, nostumto un sajukušo pagātnes notikumu kartotēka, ko atmiņā nēsājam līdzi un ko paretam cenšamies sakārtot. Kaimiņu telpās iespējams iepazīties ar dažām meitenēm no Rīgas guļamrajoniem. Viņu personības un sapņi atklājas fotogrāfijās un video. Šos stāstus par sievišķo, iecerēm, modi, stereotipiem un rajona dzīvi (ar nosaukumu “Es esmu meitene no rajona”) veidojusi Ilona Zariņa.
Ilona Zariņa. “Es esmu meitene no rajona” 
Izstādes piektā stāva ekspozīciju veido tikai viens darbs. Taču tā izrādīšanai nepieciešami īpaši tehniskie spēki, kuru klātbūtne nav paredzama. Diemžēl mana apmeklējuma laikā piektais stāvs bija slēgts.
Kopumā izstāde spēj raisīt nelielu apjukumu telpā un laikā, kurā var gan pazust, gan pārorientēties savos priekšstatos par vietām un lietām. Iespējams, šo stāvokli panāk lielie ēkas plašumi, iespējams, daudzskaitlīgo darbu raibums. Minētie mākslas darbi ir tikai dažas spraudītes “Točkas” mākslas plānā. Tie līdzās daudziem citiem jauno mākslinieku darinājumiem mēģina kartēt pārdomas gan par izstādes pamatjautājumu “Kur es esmu?”, gan arī par vispārīgākiem būšanas jautājumiem, kas, protams, vienmēr noris kaut kur: sapņos, iztēlē, savā vietā, rajonā, vecā rūpnīcā vai reizēm nevietā un nelaikā.
Ja pievēršamies ne tikai tam, ko jaunā radošā paaudze uztver un fiksē, bet mēģinām arī apdomāt, kā viņu mākslinieciskās izpausmes raksturo viņus pašus, tad attopamies sarežģītā situācijā. Mākslinieku interpretācijas par tēmu ir daudzveidīgas ideju variācijās, to skaidrībā un izteiksmē. Kā rādās, “Točkā” ir satikušies cilvēki, kas var būt atklāti satraukumos par savu privātumu, drosmīgi skumt, provocēt, rotaļīgi un reizē nopietni iesaistīties grūtās sarunās par tādām kutelīgām (bet neatliekamām) tēmām kā seksualitāte, ekoloģija, tehnizācija, atbildība, paštēla veidošana utt. Mainīgā laikmeta gara un viedokļu nepastāvības pārņemtībā dažiem radītajiem stāstiem gribas ticēt vairāk, citus sūtīt uz pārbaudi Soda grāvī.
Atsaucoties uz izstādes pieteikumā uzdoto jautājumu — “Vai iespējama visaptveroša sapratne kontrastējošu viedokļu jūrā?” —, var teikt, ka tiešām jūra ir piepildīta un viedokļi atšķiras. Vai te iespējams rast kaut cik vienotu sapratni? Pagaidām jūras krasts vēl nav redzams. Taču varam priecāties, ka “Točka” piedāvā iespēju kārtējo reizi sanākt kopā un censties saprasties vietā, kur var satikt ne vienu vien uzmanības cienīgu mākslas pieturpunktu, tādējādi radot ne tikai vienu “točku”, bet drīzāk “mnogotočije” (многоточие), kas varētu nozīmēt ne tikai vērtīgo punktu daudzskaitlību, bet arī daudzpunktes domīgo pauzi vai iespējamo turpinājumu.
[1] Sal. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. Jūrmala: Fonds AKA, 2007. 334.-335. lpp.
* Diāna Mikāne absolvējusi Filozofijas bakalaura programmu Latvijas Universitātē, šobrīd studē Mākslas vēstures un teorijas maģistrantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā. Par sevi saka, ka ir mākslas un filozofijas interesente.
