Vai ir gudrība bez izglītības?
Par Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādi “Alma mater” galerijā “Alma”
Galerijā “Alma” šobrīd ir skatāms Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs. Aktuālās izstādes risinājums ir ierasti minimālistisks, atbilstoši telpas iespējām un šoreiz arī izvēlēto mākslinieku pieejai. Telpā izvietots garš, diagonāls, margām līdzīgs stienis uz statīviem. Diagonāle rosina pacelšanās sajūtu. Labajā, zemākajā pusē izvietots objekts, pirkstgalos pacēlušos pēdu skulptūra, savukārt, kreisajā, augstākajā pusē, stieni saņēmušu plaukstu veidols. Abi darināti no betona vai tam līdzīga materiāla. Virs stieņa, pie sienas stiprināti digitāli, šauri un gari ekrāni, kuros lasāms slīdošs teksts. Vienā ekrānā tas ir angļu valodā, bet “ieslīdējis” otrā, parādās latviski, turklāt, pēc satura cits. Un tā uz priekšu – vācu un atkal latviešu valoda. Nostrādāti un efektīgi.
Izstādes nosaukums ir “Alma mater” un tā ir skatāma līdz 13. novembrim. Tulkojumā vārdu salikums nozīmē “māte barotāja”. Senās Romas kultūrā tā pagodinoši sauca dievietes, Venēru un Ceresu – lauksaimniecības, auglības un mātišķības aizbildni. Vēlāk tā godāja arī Māti Mariju. Mūsdienās vārdi tiek lietoti, lai norādītu uz universitāti, kurā ir studēts. Dzudzilo darbs ir plaši atvērts interpretācijai, to nepavada izstādes apraksts. Tomēr var secināt, ka visupirms ar Alma mater mākslinieki domā izglītību un zināšanas. Šādu pieņēmumu apstiprina ekrānos slīdošais teksts: “Vai zināšanas ir nepieciešamas, lai domātu? Vai tev ir bail no savas nāves? Kas ir dzīves jēga? Vai ir vienalga, no kurienes idejas nākušas?” Monotonā teikumu slīdrāde kontrastē eleganto instalāciju, kura atgādina par baleta apguvi, vai arī izglītošanās ceļu, ideālismu, studijas uzsākot, iespēju raudzīties plašāk un tālāk, pastiepušamies pirkstu galos, savukārt vēlāk nepieciešamību turēties pie izvēlētā ceļa, kad mācību oranžās brilles kritušas. Jautājumi aizraujoties rodas kā mazam bērnam, kas izjautā mammu par visu, kas saskatāms aiz tramvaja loga.
Dzudzilo mākslu es izprotu kā abstraktu minimālismu, nevis konceptuālismu. Par viņu darbu piederību pēdējam liecina gana daudz norādes, tai skaitā racionālistiskas un filozofiskas toņkārtas mākslinieku pārdomās – galerijas mājaslapā ir publicēta neliela rindkopa. Te citēšu fragmentu. “Iela ap Almu ir dzīva un arī pati Alma ir dzīva. Galerijas arhitektoniskais veidols, stikla caurspīdīgais taisnstūra paralēlskaldnis, ir kā analoģija transporta līdzeklim, nogrieznim, kurš pats nekustas, bet tajā iekšā kustas.” Galerijas nosaukuma apspēle atgādina mākslas un izglītības saistību. Vai mākslai ir jāizglīto, jāaudzina? Tikpat bērnišķīgs jautājums kā tie, kuri bezpersoniski slīd ekrānā. Laikmetīgā māksla dažkārt tiek pasniegta kā caur un caur konceptuāla, zinātnē balstīta. Un tā vairs nav naiva krāsu vai realitātes atdarinājuma teorija, bet gan mūsdienu zinātņu ieguvumu manifestācija apgaismotā mākslinieka darbos. Kāpēc tad vienīgā darba daļa, kas nomāc, velk tā gaisīgo vēstījumu lejup, ir ekranizētie jautājumi? Laikam tāpēc, ka māksla nav zinātne un šādā nozīmē konceptuālisms ir kā vēzis, kas mērdē veselu cilvēka izpausmes sfēru. Ja to saprot un pieņem zināšanai, var priecīgi nodoties Dzudzilo pāra piedāvātajai apcerei.
Vai ir gudrība bez izglītības? Protams. Tad kāpēc ir jāstudē, lai būtu, teiksim, mākslinieks. Kurš zina atbildi?
