Sameklēt Rīgu

12.01.2021

Publiskās mākslas programmas “Kopā” objekti Rīgas pilsētvidē

Viens no jautājumiem, ko iezīmē “Kopā”, – vai indivīdi un kopienas maz vēlas, lai kāds no malas viņus aplaimo ar sabiedrību vienojošiem objektiem, iezīmējot vietu, kur satikties. Tas gan nenozīmē, ka humānā ideja par publisko telpu, kurā varētu nebaidoties atrasties kopā, tiek automātiski degradēta vai atcelta kā neiespējama. Tomēr ir neiespējami nepamanīt, ka Kristas un Reiņa Dzudzilo “Metamorfozēm” nebūtu nekādu iespēju izdzīvot Kundziņsalas tilta ielokā (kur Miķeļa Mūrnieka un Henrika Zēgnera soliņš šķiet teju vai zemei pieplacis) vai Vecanniņmuižas parkā (kur Annas Līvas Traumanes un Harija Vucena “Zilais miglas vāls” ir nopūsts ar baltu grafiti, bet dzeltenais karodziņš, kam jāvēsta par darba autorību, ir nolauzts un pazudis bez pēdām). Lūk, pilsētvide visā savā krāšņumā un nepielūdzamībā. Bet tieši Rīgas vaiga pietuvinājums, nevis katrs mākslas darbs atsevišķi, ir projekta vislielākā veiksme. Daži no Rīgā izstādītajiem objektiem ir cieši sajūgti ar savu eksponēšanas vietu, veidojot saprotamu, loģisku dialogu – tieši tāpat kā Dzudzilo “Metamorfozes” nespētu Sarkandaugavā vai Anniņmuižā izdzīvot ne dienu, tās nemaz nebūtu varējušas tur rasties.

Otrs jautājums, ko uzdod “Kopā” – kā objekti ārpus tā, ka ir aplūkojami svaigā gaisā, plašākā nozīmē sadzīvo ar pandēmijas diktētajiem apstākļiem un vai drīzāk šī kopības ideja nav nostalģiska nopūta par laiku, kad kopā būt patiešām bija iespējams?

Un vēl trešais – grūti spriest, vai tas bijis žūrijas lēmums vai iesniegto projektu raksturs – bet nevar nepamanīt, ka autoru loks ir pārsvarā jauni cilvēki. Varbūt pieredzējuši tēlnieki ar pilsētvides pieredzi spēj domāt tikai ilgtermiņā, ja reiz darbs nav paredzēts mūžībai, tad ko tur lieki pūlēties? Bet šis te īstermiņa noteikums – konkursa nolikumā tika skaidri definēts, ka darbi pilsētvidē atrodas noteiktu laika sprīdi, pēc tam tie autoram jādemontē – pasākumam piešķīruši viegluma elementu. Tas nav ērģeļu solokoncerts ar sākumu un beigām, bet klavieru gamma. Toties tāda, kurā nez kāpēc ir jautri klausīties.

Ance Vilnīte. “Neredzamie” / Rīga, Vidzemes tirgus Matīsa ielas ieeja / darbs būs skatāms līdz 21. janvārim. Foto: Didzis Grodzs

Kaut gan ar to jautrību brīžam ir, kā ir. Lai kā negribētos to rakstīt, kaut kas šoreiz īsti līdz galam nestrādā Ances Vilnītes “Neredzamajos”. Pat ja es sev ilgi mēģināju iestāstīt, ka vieta ir īstā (Matīsa tirgus), figūras ticamas (tēls ratiņkrēslā un otrs – ar spieķi), pat ja nolobījušās krāsas atsegto ģipsi pa gabalu var noturēt par sniegu vai par mākslinieces apzinātu nodomu, figūrām pašiznīcinoties lietū, miglā un vispārējā neredzamībā, kaut kas te ir par tiešu. Matīsa tirgus ir pārāk atbilstoša vieta abām figūrām. Kaut kur internetos pazibēja doma, ka šo kompozīciju vajadzētu nolikt pie “Stockmann” lielveikala. Varbūt tad šis socreālisms izskanētu asāk. Neko nemaina arī iespēja uzrāpties pa iespaidīgajām kāpnēm un paskatīties uz figūrām no augšas – kādā brīdī nolupis ģipsis ir tikai un vienīgi nolupis ģipsis, kas nespēj uzvedināt skatītāju uz domām par garantēto privilēģiju – spēju brīvi pārvietoties. Tas ir nežēlīgi un sāpīgi, bet arī drosmīgs un apdāvināts mākslinieks nespēs iet pret savu materiālu, ar to nāksies sadarboties – vai arī jāizgudro kaut kas totāli cits. Dažas ielas tālāk - Tallinas ielas kvartālā - vēl arvien ir aplūkojama Ances skulptūra “Milžu cīņas” no laikmetīgās tēlniecības festivāla “Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020”. Tukšajā Tallinas ielas pagalmā cīņa beidzot ir apskatāma kā nākas. Arī te ir tas pats krāsotais ģipsis, arī te tas vietām ir nolupis, bet kompozīcijas jauda un ekspresija organiski sadzīvo ar savu materiālu; ģipša lētums būtu pēdējais, ko, stāvot milžu pakājē, varētu šim darbam piesiet. Kamēr Matīsa tirgus bēdu brāļi ir acu augstumā, tiešā tuvumā un tēmējumā. Vienīgā doma, ko, riņķojot ap abām figūrām, varētu mēģināt risināt – kādēļ reālisms un cilvēka figūra vizuālajā mākslā vēl arvien ir tik valdzinošs dotais lielums.

Aija Baumane-Līce. “Zvēri neaizmirst!” / Rīga, Āgenskalns, Jaunatnes dārzs, pie bijušās bērnu bibliotēkas “Zvirbulis” / skatāms līdz vasarai. Foto: Didzis Grodzs

Aijas Baumanes-Līces objektu grupas “Zvēri neaizmirst!” nosaukumā ir spēles elements: “zvēri!” kā darbības vārda pavēles forma un “zvēri (dzīvnieciņi), kas neaizmirst”; tas labi sasaucas ar lokācijas vietu – bijušo bērnu bibliotēkas “Zvirbulis” namiņu Pārdaugavā. Tīri tehniski te nevainojami darbojas viss – māja runā. Optimistiskā un možā balsī tā stāsta savu stāstu. Balstiņa ir noslēpta dzeltenā, stilizētā galvā uz mājas stūra, balss atdzīvojas, tikko kā sensors reaģē uz skatītāja klātbūtni. Tāpat stāsts ir izlasāms asprātīgi organizētās planšetēs pie mājas sienas. Figūras, kas papildina ķieģeļos noslīkušo mājiņu, – krokodils, cietumnieks – ir asprātīgi veidotas, tās ir visnotaļ jaukas un ēkas mērogam atbilstošas, tomēr kopumā “zvēri” ir drīzāk gaumīgs ietvars koka arhitektūras liktenim, kurš, ja vien steidzami kaut kas netiks darīts (namiņš ir avārijas stāvoklī), var pavērsties pavisam nelāgā virzienā. Ja autoru mērķis ir bijis nodoms vērst uzmanību uz šo parkā un aizmirstībā slēpto ēku – tad tas ir piepildīts par simt procentiem.

Anna Līva Traumane, Harijs Vucens. “Zilais miglas vāls” / Rīga, Imanta, Anniņmuižas parks. Foto: Didzis Grodzs

Bet gribas taču kādu nervozu pārsteigumu, kaut ko – to, kas pazib Annas Līvas Traumanes un Harija Vucena “Zilā miglas vāla” izvēlētajā materiālā – spogulī. Jo tieši spogulis uz īsu mirkli ļauj noticēt, ka viļņojošais koka palags patiešām karājas gaisā. To, ka miglas vāls ir no koka, var konstatēt tikai vēlāk; pēc tam, kad skatītājs ir sevi apsaucis, lēnām apgājis vālam apkārt un atkodis gaisā karāšanās triku. Koka palags ir nostiprināts uz cilindra, kas pārklāts ar atspoguļojošu materiālu – skatītājs varat redzēt ne tikai savas kājas, bet kurmja rakumiem izrakņāto decembra zāli, kas nebeidzas. Cilindrs ir nedaudz pacelts uz augšu, tā ir stabila, līdz galam pārdomāta konstrukcija. Ja spoguļojošais cilindrs gulētu uz zemes, tas būtu nošķiests ar dubļiem un nekāds māņu efekts ar levitēšanu nesanāktu, jo dubļi ir smagnēja parādība.

Anna Līva Traumane, Harijs Vucens. “Zilais miglas vāls” / Rīga, Imanta, Anniņmuižas parks. Foto: Didzis Grodzs

Tomēr “Zilās miglas vāls” ir ne tikai labi konstruēta būve. Koka dēļi, pa kuriem paredzēts droši skraidīt šurpu turpu, ir izkārtoti ritmiskos viļņos, bet drošā skraidīšana nemanāmi iedarbina vestibulāro reiboni. Tā nu poētiskā migla (latviešu mākslā ļoti iemīļota parādība) vienlaicīgi ir inženiera prāta izkalkulētā būve un nestabilitātes batuts, milzu ķirzakas mugura, kas iesnaudusies – pagaidām. Kas ar šo darbu notiks tālāk, pēc beigu datuma? Pilsētvidē esoši mākslas darbi ir tikai aisberga redzamā, mazā daļiņa. Lai cik racionāli tiktu sadalīta krīzes laikā piešķirtā nauda (“Kopā” ir “krīzes finansējuma” saņēmējs), tā ir ar sākumu un beigām. Naudai, kas būtu nepieciešama, lai vides objekts varētu ilgstoši dzīvot pilsētvidē, būtu jānāk no pavisam citiem apcirkņiem. Pat vislabāk konstruētajam objektam nav nekādu nākotnes izredžu, ja tas netiek ielikts pārskatāmā plānā ar garantētu uzturēšanas maksu un kādu, kas uzņemas rūpes. Ar kādu, kurš spēs pamatot domu, ka Rīga ir vieta, kurai nepieciešams savs “Zilais miglas vāls” – un ne jau kā piemineklis miglai vai mākslas pārdzīvojums, kas skatītāju satrieks un izmainīs viņa pasaules uzskatus – bet kā laipnība. Kā vienkārša laipnība pašiem pret sevi. Bet šādus plānus pilsētās zīmē ne jau mākslinieki, bet gan politiķi.

Miķelis Mūrnieks, Henriks Eliass Zēgners “Tavs nogurums nav tava vaina” / Ziepniekkalns, Ēbeļmuižas parks, netālu no Zaļenieku un Tumes ielu stūra. Foto: Didzis Grodzs

Miķelis Mūrnieks, Henriks Eliass Zēgners “Tavs nogurums nav tava vaina” / Zolitūde, pagalms pie Aleksandra Bieziņa ielas 9b. Foto: Didzis Grodzs

Un par politiķi, kurš saka runu pīlēm Kundziņsalas tilta ielokā, bija jādomā, apbraukājot Miķeļa Mūrnieka un Henrika Zēgnera darbu “Tavs nogurums nav tava vaina” – krāsainos soliņus, kas izvietoti pa visu Rīgu. Centrā ir aplūkojami vien divi – Tērbatas ielā un Lielajos kapos. Pasēžot un pasalstot tikai uz šiem diviem, nav iespējams iegūt pilnu pārskatu par ārēji necilo un ierasto (vai tad soliņus neesam redzējuši?) mākslas darbu. “Tavs nogurums” ir soliņu meklēšanas process, vazāšanās apkārt, klīšana. Kaut kādā ziņā šis ir mākslas darbs noteiktam dzīves veidam. Grūti iztēloties, ka soliņus kāds meklēs, sēžoties glaunā auto. Šī vides objekta neatņemama sastāvdaļa ir jūsu ritenis, kāds nu tas ir. Un krēslas stunda, jo satumst ļoti ātri. Un iešana pa apli, līdz beidzot soliņš ir atrasts. Un tad atklājums, ka Zolitūdes pagalms ar daudzīvokļu mājām ir ļoti klusa, mierīga, pat majestātiska vieta. Tikai gaiši logi visapkārt – un soliņš. Varbūt tā bija sakritība - tajā pusstundā, kamēr tur uzturējos, nesatiku nevienu cilvēku, nedzirdēju nevienu paceltu balsi. Zolitūdē dzeltenais karodziņš ar “Kopā” logotipu un īsu darba aprakstu atrodas blakus darbam, tas ir neskarts, nav nolauzts vai aizmests. Bet tieši tāds pats soliņš pie Kundziņsalas tilta dzīvo kopā ar pīlēm un nost no acīm. Uz atzveltnes izlasāmā rinda “Mazais un mīļais, šeit tu esi drošībā” nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā Zolitūdes pagalmā. Kundziņsalas drošībā nācās mest skatu pār plecu, vai nenāks kāds, kas nupat stāvēja pie veikala, ar krokšos ievilktām vilnas zeķēm, plašu sirdi un dāsnu vēlmi runāties. Mazliet citi laikapstākļi un cits gadalaiks – un uz soliņa varētu atrast ne tikai tukšu Cēsu alus darītavas kokčika pudeli, bet arī pašu kokteiļa baudītāju. Iespējams, viņš būtu pārsteigts, ka sēž uz mākslas. Iespējams, viņš ne tikai soliņu, bet visu pārējo iekļautu plašā žestā – un kā tad tu domāji, protams, te viss ir māksla! Tā ir liela veiksme, ka “Tavs nogurums” ir izlikts ne tikai pilsētas centrā – tur tas būtu un paliktu taktisks, sērojošs darbs (uz Tērbatas iela soliņa ir Andras Neiburgas teksta rinda). Savukārt pati soliņa forma vedina domāt par to, kādi no krīzes iznirsim. Vai drīzāk – izkritīsim, izvelsimies kā Kundziņsalas pīlēni. Soliņš kopā ar izliektajām kājām veido trapeces formu; kājas, virzoties uz augšpusi, neuzstājīgi – bet tomēr – abus sēdētājus mēģina maigi saspiest kopā. Ja pirms krīzes, gadu atpakaļ šāds žests jau bīstami zvārotos uz “piebeigt ar mīļumu” robežas, tad tagad tas izskatās kā racionāla recepte. Jo atkal būs jāmācās pabūt kopā. Aiziet uz bāru un neizplūst asarās (uzreiz), aiziet uz izstādes atklāšanu un nekļūt rupjam uz līdzenas vietas, aiziet uz dzejas lasījumu – kā tad tur īsti viss notika?

Krista un Reinis Dzudzilo. “Metamorfozes” / Rīga, Latvijas Nacionālās operas un baleta skvērs / darbs būs skatāms līdz martam. Foto: Didzis Grodzs

Un visplašākajā nozīmē kaut kā iziršanu un nespēju tikt atpakaļ demonstrē Kristas un Reiņa Dzudzilo “Metamorfozes”. Šis ir vērienīgākais Rīgā izstādītais darbs, to noliegt būtu muļķīgi. Mākslas darbs, kurā Operas nams ir kļuvis par instalācijas sastāvdaļu. Nekad nebija nācies redzēt nekustīgus, sastingušus cilvēku stāvus, pat tūrisma gidu nokomandētus ne, kas, galvas atgāzuši, uzmanīgi pēta kaut ko, kas atrodas uz Operas jumta. Un salīdzina ar to, kas nolikts acu priekšā. Ļoti interesanti bija lasīt Anitas Vanagas rakstu “Cik maksā Ģēnija kāja” Kultūras Dienā – vienalga, kādām 90. gadu rebēm izslīdējuši cauri šie 19. gadsimta cinka lējumi, vienalga, kādas sagadīšanās rezultātā lējumus uzgājuši Dzudzilo – vērtēt viņu kopdarbu vieglā Ostapa Bendera griezumā ir nenoliedzami interesanti (šis nudien ir raksts, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā), bet vai māksliniekiem būtu bijis jāatsakās no riska vēsturiskos artefaktus izstādīt un pievērst tiem uzmanību tāpēc, ka lējumu gaitas deviņdesmitajos bijušas benderiskas – šis tas noklīdis, šis tas ne tā pārdots? “Metamorfozes” jēga ir milža trauslums – to nebūtu iespējams demonstrēt klusinātā muzeja gaismā vai zem sargājoša stikla kupoliem. Jā, iespējams, cinkam decembra lietus dara pāri, tomēr, ja lējumu patreizējie īpašnieki (Latvijas Nacionālā opera un balets) kopā ar māksliniekiem uzņēmušies risku, tad gribas taču ticēt, ka viņi ir izsvēruši visus “par” un “pret” – vai tomēr ieguvumu nebūs vairāk kā zaudējumu?

Krista un Reinis Dzudzilo. “Metamorfozes” / Rīga, Latvijas Nacionālās operas un baleta skvērs / darbs būs skatāms līdz martam. Foto: Didzis Grodzs

“Metamorfozes” ir dievu mijkrēslis visplašākajā nozīmē, izārdīts Ģēnija ķermenis, tukša čaula – tomēr, ja vējš iegriežas pareizā leņķī, tā vēl arvien skan. Te pavīd nežēlība, patiess drūmums, sarežģīta nostalģija – ir daudz tādu Rīgu, ko nekad vairs nebūs iespējams atrast un izglābt – tas viss kopā Dzudzilo mākslas intelektuālajā nogludinātībā ir negaidīta šķautne. Vienlaicīgi šis darbs komentē amata prasmi, kas vienmēr pavadīs vizuālo mākslu (pat kā prasmes noliegums) – lūk, tieši tuvplānā ir iespējams izpētīt, tieši trūkstošajām daļām pateicoties ir iespējams saprast, kā “viņi toreiz to darīja”. Paskatīties, cik saskanīgi viss turas kopā, cik daiļa ir dzīvnieka ķetna, pat norauta vai nokritusi. Jaunākajai, betonā atlietajai, uz jumta esošajai ķepai skatītājs klāt netiks nekad, tā atrodas tur, Olimpa kalna galā. Protams, tas nav nekas ārkārtējs vai jauns, šī laikmetīgās mākslas prakse lūkoties pēc “veciem krāmiem”, kas nekad tādi nav bijuši. Tomēr tieši šeit, pie Operas, pie visa neaizskaramā kultūras baltuma nākas nostāties uz nestabilas flīžu grīdas un šūpoties, un skatīties uz trauslo skulptūru herbāriju un meklēt Ģēnija seju, kuras, izrādās, vairs nav. Dievi nospēruši, smejoties.

Plašsaziņas līdzekļos izlasāms, ka “Metamorfozes” būs aplūkojamas līdz pavasarim, kas jau ir krietni ilgāk par projekta noteikto beigu datumu – 10. janvāri. Kas ar visiem “Kopā” objektiem notiks tālāk – kuri sabruks, bet kurus pasaudzēs, – tas jau būs nākamais dublis.