Baksti droši līdz vasaras beigām
Izstāde kā žests: Mobilais muzejs
“Mobilais muzejs. Nākamā sezona” noteikti nav izstāde tās klasiskajā izpratnē ar norobežotu telpu, izkliedētu gaismu, pie kases paņemamiem palīgmateriāliem vai mākslas vēstnešu stāstiem, kas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajās izstādēs nu jau ir tik pierasts un pieprasīts standarts, ka grūti iztēloties izstādi bez visa minētā. Šoreiz kases nav un vēstnešus arī nekur nemana. “Mobilais muzejs” ir žests, nevis izstāde. Uzsaukums, atgādinājums, tā ir kājas pieciršana gruvešu kaudzē – pat, ja kājā ir tik vien kā saulē izbalējusi jēzene.
Un, protams, tas ir izmisuma žests, kas cieši saistāms ar konkrētu mākslinieku paaudzi. Tas ir likumsakarīgi, ka izstādē faktiski nav jauno mākslinieku darbu – nebūs pārspīlēti teikt, ka pavisam jaunajiem jau klājas mazliet elastīgāk, viņi ir integrējušies Eiropas kartē ar Eiropā gūtu izglītību, spēju tīkloties un sadarboties ar savas paaudzes kuratoriem. Tikpat likumsakarīgs ir fakts, ka izstādē nav vecākās paaudzes mākslinieki – arī viņiem ir klājies mazliet labāk. Ar visu vēl neizpētīto Padomju laika mākslas mantojumu, sarežģītajām varas un mākslinieku attiecībām (kas tomēr pieļāva apdzīvojamas garīgās telpas, kurās varēja strādāt, neieķīlājot dvēseli rītdienas vārdā) ir skaidrs, ka vecākās paaudzes mākslinieku darbi tika mērķtiecīgi uzkrāti Latvijas Mākslinieku savienības un Latvijas Valsts mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs - red.) krātuvēs. Lai vai kāda būtu šo darbu mākslinieciskā kvalitāte un jauda, lai vai cik graujošus secinājumus izvirzīs nākotnes pētnieki, viņiem vismaz būs materiāls – mākslas darbi – ar kuriem iesaistīties polemikā.
Artūrs Virtmanis. Tomorrow Never Comes. 2018. Foto: Margarita Ogoļceva
Tā nu Mobilais muzejs gandrīz ekskluzīvi pārstāv tieši 70. gados – plus mīnus viens gads uz katru pusi (izņemot Dzudzilo pāri, Jāni Noviku un Brigitu Zelču-Aispuri). Jau iepriekš esmu nodēvējusi šo paaudzi par izturības paaudzi. Ir ļoti grūti par viņiem rakstīt – ne tikai tāpēc, ka pati esmu tai piederīga un atceros 90. gadu ar nabadzību sakrustoto visatļautību, bet tāpēc, ka, atrodoties “Boļševičkā”, nav saprotams, smieties vai raudāt – un tā ir plosoša sajūta, kas nav pats labvēlīgākais stāvoklis mākslas uztverei. Un pat ne tas – ir vairāk nekā skaidrs, ka šie mākslas darbi te atrodas ne jau sākotnējo ideju pārbaudes vai priecīgas atkalsatikšanās ar savu uzticīgo skatītāju vārdā. Ideju pārbaudi ne tuvu neiztur visi, un atkalsatikšanās iespējama vien tiešām dziļi mākslas pasaulē iesaistītajiem – tā nu Mobilā muzeja žests un misija ir mākslas darbu fiziskas bojāejas publiskošana. Šovasar noārdīšanās process turpināsies nevis katra mākslinieka personīgajos apartamentos – kaktos un pažobelēs – tas notiks visu acu priekšā. Turklāt – zem klajas debess, saules, vēja un lietus iedarbībā tas notiks daudz straujāk nekā pažobelē – tai vismaz ir kāds nebūt jumts. Ir nemierīgi iedomājoties, kādi šie darbi izskatīsies augusta beigās. Katrīnas Neiburgas, Andra Eglīša un Jāņa Novika kopīgi veidoto darbu (“Rotaļlaukums savas mirstības pieņemšanai”) asas saules apgaismojumā pat nav lāga iespējams uztvert – “atjaunotnes solārijā” būtu jāspīd patīkamai gaismiņai, bet tādu te pat ar uguni nesameklēsi, ja vien vasara pēkšņi nepārdomās un nepārorientēsies uz mērenāku apgaismojumu. Nedēļu pēc izstādes atklāšanas solārijs bija neglābjami pieputējis – vai kāds šīs smalkās konstrukcijas uzņemsies tīrīt? Ja izturības paaudzes apzīmējums varētu likties sentimentāls vai kā citādi pārspīlēts, tad “Boļševičkā” redzamais neatstāj nekādu šaubu, ka mākslinieki, pakļaujot darbus (kuri ne visi tikuši sākotnēji radīti ārtelpai) tik skaidram noārdīšanas procesam, pārmaiņas pēc varētu tikt dēvēti par paaudzi, kurai vairs nav, ko zaudēt. Skatītājs drīkst brīvi izvēlēties, vai tas ir dramatiski vai smieklīgi.
Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Jānis Noviks. Rotaļlaukums savas mirstības pieņemšanai. 2019. Foto: Margarita Ogoļceva
Reizēm nākas domāt, ka šodienas topošie un esošie piecdesmitgadnieki tā arī nomirs bez Laikmetīgā mākslas muzeja. Tas nemaz nav tik neiespējami. Vajag vienkārši turpināt tāpat kā līdz šim. No katra apmēram pa vienam darbam Nacionālās mākslas muzejā – un miers, un pietiek; un par to pašu mākslinieki ir jutušies priecīgi un pateicīgi, un galvenais – pārsteigti.
Vistraģiskākais ir tas, ka vizuālās mākslas pasaulē iesaistītie ir spiesti nemitīgi taisnoties. Izdomāt dažādas lietišķas, uzmundrinošas metaforas, salīdzinot, piemēram, mākslu ar sportu (nebūs hokeja halles, nebūs hokeja čempionāta) – šis mūžīgais optimisms slēpj kaunu par faktu, ka esam drupu kaudzē un vēl tāls ceļš līdz būvbedrei. Šāda taisnošanās ir pazemojoša, absurda, komiska; bet paaudze, kurai nav ko zaudēt, kā zināms, spēj uzņemties arī to. Šāda veida aplinkus stratēģijas nav nekas jauns kapitālisma noteiktajās tirgus attiecībās – vajag tikai iedomāties (vai atcerēties), kādu semināru, kur banku sektora analītiķe klusā, bet stingrā balsī racionāli izklāsta, ka laba, nepazemojoša attieksme pret saviem darbiniekiem ekonomiski atmaksājas, jo tie strādās labāk, produktīvāk, bet, galvenais, par to pašu algu.
Reizēm nākas dzirdēt, ka vidējās paaudzes latviešu mākslinieks ir kūtrs, neelastīgs, nedibina arodbiedrības vai kontaktus ārzemēs un viņam vienalga, kas notiek ar kolēģi pilsētas otrā galā. Bet ir negodīgi Laikmetīgās mākslas muzeju neesamību sasaistīt ar mākslinieku spēju vai nespēju rīkoties politiskā līmenī. Aktieri savu teātri pašu rokām uznagloja ja nu vienīgi Šekspīra laikos. Rīgas Koncertzāli taču nesāks būvēt pārskaities orķestrants taisnā ceļā no piketa pie Ministru kabineta ēkas. Tam taču vispār nav nekādas saistības ar mākslinieku spēju pašorganizēties vai iestāties par savām tiesībām. Toties vistiešākā saistība tam ir ar nespēju turēt solījumus visaugstākajā – valsts līmenī. Kad Latvija iestājās (toreiz ļoti skaļi skanēja vārds “atgriezās”) Eiropas Savienībā, šķita, ka stājas spēkā zināmi noteikumi un vērtību izpratne. Un Laikmetīgās mākslas muzejs iekļaujas šo vērtību lokā – tā ir interese pašiem par sevi, savu šodienu, savu dzīvi, izteiktu daudz sarežģītākā valodā un formā nekā ikvakara “Panorāma” vai personiskā dārziņa skaistums aiz loga. “Atgriešanās Eiropā” nozīmēja solījumu būt, ja ne labākiem, tad vismaz laipnākiem pašiem pret sevi, tas bija solījums strādāt, solījums samērot savu dzīvi ar citām Eiropām, visdažādākajām, – nevis aizvainota ķeršanās nacionālisma brunčos kā vienīgajā iespējamajā dzīves formā. Laikmetīgās mākslas muzejam bija jākļūst par savienojuma punktu, par īsto Rail Baltica, kas vilktu mūs atpakaļ nākotnē – jo diez vai tas notiks kādā citādā veidā, ja jau nav noticis līdz šim.
Krista un Reinis Dzudzilo. Respice post te. Hominem te memento / Memento. 2016/2021. Foto: Margarita Ogoļceva
Bet tikmēr mākslas darbi brūkošā rūpnīcā turpina savu dzīvi un ar dziļu pašcieņu demonstrē, ka saules gaismai un putekļiem māksla ir vienaldzīga. Vienalga, laba vai viduvēja, tā nenovēršami sabruks. Labi gan, ka Reinis un Krista Dzudzilo (darbs Respice post te. Hominem te memento / Memento) skatītājam ir aiztaupījuši to otro vārdu. Taču kapos kā jau kapos - vienmēr ir interesanti, pat tik izdedzinātā vietā kā “Boļševička” trīsdesmit grādu karstumā. Ja nu galīgi nāk ģībonis, var palūgt ūdeni meitenei, kas brīnumainā kārtā rosās pie improvizētā bāra.
Monika Pormale. Negribu neko ne par kādu naudu! 2003. Foto: Margarita Ogoļceva
Teritorija, kurā izstādīti darbi, ir pārsteidzoši neliela, ekspozīcija ir diezgan blīva, bet darbi cits citam netraucē, tos vienu no otra nošķir krūmājs. Mākslas zinātāji spēs atpazīt darbus un to iepriekšējās izstādīšanas reizes. Tas, šķiet, ir mākslas parka lielākais mīnuss – ārpusniekam būs ļoti grūti saprast, kādēļ tieši šie darbi un tieši šeit, jo lielākā daļa ir izstādīti nepilnīgā veidā. Vienīgie trīs, kas neko nav zaudējuši “Boļševičkas” skarbajos apstākļos, ir Monikas Pormales teksta instalācija (“Negribu neko ne par kādu naudu!”), Ērika Božes iekārtās debesis (“Sargājošās debesis”) un arī Evelīnas Deičmanes-Vidas finiera krāvums (“Laiks. Atpakaļ. Nakts Tu vai diena”), bet mazliet citu iemeslu dēļ. Pormales teksts par neko nevēlēšanos uz monumentālās ēkas caursistajiem logiem ir sagrautās izstādes grāvējs. Lai gan eksponētais sauklis diezgan klaji vēsta, ka “nekā negribēšana par nekādu naudu” ir tikai ietekmes tirgošana un uzmanīga spēku izzondēšana, jo saukļa beigās taču atskan pavēle: “zvani!” – tomēr “Boļševičkas” fons tam atņem jebkādu koķetēšanu ar pieglaudīgām idejām vai glamūrām lietiņām no pilsētas centra rosīgā gala – tas skan kā pusnožņaudzies joks, pēdējā pietura ielas galā, kad zvanītājs pēkšņi apjauš, ka elles pirmais un pēdējais loks izrādījušies pilnīgi vienādi.
Ēriks Božis. Sargājošās debesis. 2008. Foto: Margarita Ogoļceva
Savukārt Ērika Božes iekārtie griesti “izvelk” ar pārsteigumu, kas rodas, drupu kaudzē atrodot gabaliņu spoža eiroremonta. Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka tas kādreiz liksies skaists – kā atlūzis ledus gabals, tīrs un mirdzošs, ar atvēsinošu elektrisko gaismu. Klusējošs, cēls, tas levitē zem sarūsējušas nojumes pārseguma. Šis ir ļoti retas raudzes mākslas darbs; formas izteiksmes līdzekļi un darba nosaukums “Sargājošās debesis” atrodas tik līdzsvarotā, pārliecinošā balansā – darbs būtu nekas bez sava nosaukuma un otrādi – ka gluži neviļus jāsāk domāt, vai tomēr sabrukuma, putekļu un pelnu teorija te nav jāatmet. Uz Božes darbu putekļi neatstāj nekādu iespaidu. Tieši otrādi – īsta muzeja sterilajā, saudzējošajā vidē tie būtu tikai vēl vieni griesti, mazliet muļķīgi, mazliet zemi, bet pieticīgi optimistiski – kā jau lielākā daļa eiroremonta sasniegumu.
Evelīna Deičmane-Vida. Laiks. Atpakaļ. Nakts Tu vai diena. 2021. Foto: Margarita Ogoļceva
Bet Evelīnas Deičmanes-Vidas objekts vienīgais pārsteidz ar savu jaunradīšanas svaigumu (lai gan izskatās krietni appelējis) un tādēļ neierakstās nomāktības ainavā. Pat ja krāvumam tikušas izmantotas detaļas no jau esošām, demontētām finiera skulptūrām, Evelīnas darbs ir jauna kombinācija, nekur iepriekš neredzēts, izmēros diezgan iespaidīgs, viņai tik ļoti raksturīgais tehniski stūrainā maiguma piemērs. Tā nav nesakarīga kaudze, uz dullo samesta aizaugušā pļaviņā. Izmantotie materiāli ir uzsvērti pieticīgi; arī tā ir Deičmanes īpašā spēja no paša prozaiskākā, lētākā materiāla izspiest formu, kas nemaskējas ne par ko citu, tomēr iegūst sarežģītu, minamu iekšējo spriegumu. Kad krāvumā vietām izdodas ieraudzīt mazas, smalkas eņģītes, kas brīnumainā kārtā notur to, kas nu tām jānotur, sažņaudzas sirds – jo eņģītes tiešām tur. Protams, baisi, ka šāds darbs bijis jākrauj uzreiz uz zemes, bez betonēta pamata – var redzēt, ka mitruma un karstuma iespaidā finiera plāksnes jau sākušas deformēties.
Kirils Panteļejevs. Pludiņš. 2001. Foto: Margarita Ogoļceva
Tomēr pārējai mākslai klājas daudz grūtāk. Kirila Panteļejeva “Pludiņš” ir pārāk tuvu skatītājam, iespiests mazā dīķītī, kas, visticamāk, līdz vasaras beigām būs vai nu izsusējis, vai aizaudzis. Makšķernieka sejas izteiksme ir uzbāzīgi izkrāsota, viņš neskatās uz potenciālo zivi, bet nikni blenž uz skatītāju – viss šī darba izmisīgais smalkums un tēlainība pazūd pārāk tuvā kontaktā. Un tā nav mākslinieka vaina, jo “Pludiņa” vienīgais iespējamais muzejs ir tā sākotnējā atrašanās vieta Daugavā, pie peldošās mākslas galerijas “Noass”. “Pludiņš” ir nozīmīgs vēl kāda cita iemesla – darba autorības dēļ. Šim darbam ir divi autori. Otra, vārdā nenosauktā un izstādes aprakstā nepieminētā autore ir Iveta Laure. Vai tā ir nejaušības kļūda, steiga vai vieglprātība (tik pat labi mākslinieka, cik izstādes veidotāju) – cerams, ka izstādes gaitā tā tiks novērsta. Kirils un Iveta bija ilgstošs un ļoti veiksmīgs tandēms, viņu abu spēcīgākie mākslas darbi ir radīti tieši kopīgajā sadarbībā. Lūk, nākotnes muzeju viena no svarīgākajām funkcijām – datējumu un autorības precizitāte. Nav pieļaujami, ka vieglu kāju tiek iebraukts vecajās, labajās sliedēs, kad bijušās sievas izrādās tikai sievas – izpalīdzes un labu darba apstākļu nodrošinātājas – nevis pilntiesīgas kopīgo darbu autores.
Artūrs Virtmanis. To Perish in Fantasy. 2016/2021. Foto: Margarita Ogoļceva
Foto: Margarita Ogoļceva
Arī Aigara Bikšes, Ivara Drulles un Artūra Virtmaņa tikai daļēji izstādītās instalācijas cieš, un šoreiz tieši skatītāja atmiņas dēļ. Bikšes tumšādainā Bārbija ir tikai ceturtā daļa no 2014. gada milzu instalācijas “Pieminekļu kari”, Virtmaņa kuģim saules gaisma laupa visu šizofrēniskās iespiestības murgu, kas tam ļāva dzīvot K.K. fon Stricka villā 2016. gada SurvivalKit festivālā, savukārt Drulles “Manai Dzimtenei” lielformāta rūsas statīvi bez savas sirds – dokumentālajiem sabrukušo Vidzemes viensētu diapozitīviem - pārvēršas izteikti dekoratīvā smukumā. Tie ir saplosīti darbi bez iekšējā satvara, to sākotnējā ideja ir palikusi pirmās izstādīšanas ēnā. Kaut cik to visu līdzsvaro vien “Mobilā muzeja” mājaslapa (dizaina autors ir Mārtiņš Ratniks, konceptuāls sveiciens tai pašai dzimšanai septiņdesmitajos) – mājaslapa ir būtisks izstādes enkurs, kas, cerams, turpinās kādu laiku uzturēties tīklā; te ir atrodami darbu vēsturiskie konteksti un apraksti.
Ivars Drulle. Rūsas gleznojumi. 2016. Foto: Margarita Ogoļceva
Kaut kādā ziņā izstādes uzdevums ir ļoti didaktisks un izpildīts ar uzviju – bet ne šī vārda ļaunā vai nievājošā nozīmē. Izstādes rīkotāju mērķis ir nepārprotams – piespiest savu zinošo skatītāju nolūkoties atklātā darbu agonijā, uzskatāmi nodemonstrēt, cik ļoti trausla ir to dzīvība, cik ļoti darbi cieš, ja tiek izrauti no sava sākotnējā konteksta un pabeigtības, no sargājošas, laipnas telpas, un pats galvenais – no pārmantojamas uzmanības, kas spēs sniegties tālāk par vienas paaudzes atmiņu vienīgi ar muzeja palīdzību. Izstāde ir neticīgā Toma apgaismošana – baksti manā dzīvajā rētā, baksti droši līdz pat vasaras beigām, ja vien tas kaut mazliet tevi spēs pārliecināt.
Nav iespējams viens, nepaplašinātā teikumā izteikts arguments, kas saspers zilos apgaismības zibeņos Kultūras ministriju vai pārliecinās ikvienu pretimnācēju, ka Latvijai nepieciešams savs laikmetīgās mākslas muzejs. Nevienam māksliniekam nav jāatmet ar roku savam ikdienas darbam, lai šādu spožu argumentu censtos atrast, jo ne jau māksliniekiem muzejs ir primāri nepieciešams; pat ne tāpēc, ka viņiem, kā jau minēju, vairs nav, ko zaudēt. Mūsu bērni, lūk, viņi gan kādreiz smejoties brīnīsies un patiesā neizpratnē uzdos jautājumu: kā gan tik ilgstoši bija iespējams šis lēnprātīgais, stindzinošais miers sevis apzagšanā.
Titulbilde: Foto - Ieva Druveniece
