Smagi darbi
12. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāles iespaidi
Pirmo reizi Berlīnes biennāli apmeklēju 2016. gadā, kad kuratori bija modes un mākslas apvienība DIS. 9. Berlīnes biennāle ar nosaukumu The Present in Drag atvērās aptuveni tajā pat laikā, kad Lielbritānijā notika Brexit balsojums, un aizvērās rudenī īsi pirms Donalda Trampa uzvaras ASV vēlēšanās. DIS kūrētā izstāžu kopa bija rotaļīga, bet skarba – daudzi no mākslas darbiem bija provokatīvi, “rakstīti” interneta un reklāmu valodā, liekot uzsvaru uz digitālās kultūras tumšajiem nostūriem.
Šīgada – 12. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāles – nosaukums ir Still Present! (lat. “Vēl joprojām klātesošs!”), un tās kurators ir mākslinieks Kaders Atija, kas dzīvo un strādā starp Berlīni un Parīzi. Savā praksē Atija ir daudz pievērsies Rietumu kultūras koloniālajam mantojumam un dekolonizācijas praksēm. Līdzīgi kā arī citus gadus Berlīnes biennāles izstādes ir izkliedētas pa pilsētu, bet atšķirībā no, piemēram, documenta Kaselē, Berlīnes biennāle ir salīdzinoši kompakta. Ja šā gada documenta piedalās vairāk kā 1500 mākslinieku, Berlīnes biennālē ir apskatāmi mazāk kā simt mākslinieku un kolektīvu darbi, un tie ir izvietoti sešās izstāžu zālēs.
Ariella Aïsha Azoulay. The Natural History of Rape. 2017-2022. KW Laikmetīgās mākslas institūtā
Lai gan Still Present! sava izmēra dēļ ir draudzīga tiem, kas uz Berlīni dodas īsā ceļojumā, ir sajūta, ka, lai pilnvērtīgi aptvertu tās saturu, būtu jāpavada mēneši. Dažas no apskatītājām tēmām – Rietumu koloniālā mantojuma postošās sekas, 24/7 kapitālisms, sistēmisks rasisms, seksisms, klimata katastrofas, mūsdienu novērošanas tehnikas un kontroles mehānismi, algoritmu un tehnoloģiju ietekme uz mūsu garīgo veselību, uzskatiem, rīcībām (uzskaiti šeit beidzu, bet saraksts neaptver visus mūsdienu un vēsturiski postošos procesus, par kuriem stāsta 12. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāles mākslinieki).
Liela daļa iekļauto darbu pievēršas ļoti konkrētiem notikumiem un ir balstīti izpētes darbā, kas piedāvā skatītājam faktos sakņotu perspektīvu uz mākslinieka izvēlēto tēmu. Arhīvu izmantošana un tāda kā “zinātniska” pieeja mākslai vijas cauri visai biennālei. No izpētes procesā balstītiem darbiem izceļas Suzenas Šupli (Susan Schuppli) video, kas izstādīti trijās no sešām biennāles zālēm. Vairākos no saviem darbiem viņa runā par to, kā gaisa temperatūras svārstības tiek izmantotas kā ierocis. Viens no tiem, kas izstādīts KW Institute for Contemporary Art (KW Laikmetīgās mākslas institūts), stāsta par migrantiem uz ASV un Meksikas robežas, kur karsta tuksneša vidū cilvēki bieži tiek turēti nekomfortabli aukstās telpās. Savukārt video darbā Hanseatenweg māksliniece pievēršas protestiem, kas tika organizēti pret Dakotas ūdensvada izbūvi. Protestētāji iestājās pret daudzu vēsturisku kultūras objektu un dabīgo ūdenstilpņu iznīcināšanu, bet, lai viņus apklusinātu un aizdzītu, varas iestādes pret aktīvistiem izmanto spēcīgas ledaina ūdens strūklas. Šupli šīs dažādās, bet tomēr līdzīgās situācijas atklāj caur it kā atsvešinātu, faktos balstītu un neemocionālu pieeju, izmantojot gan arhivālus materiālus, gan datorgrafikas – informācijas estētiku, ko asociējam ar objektivitāti, bet, protams, šo video saturs neatstāj emocionāli neitrālu iespaidu.
Noel W Anderson. Downword D0g. 2021-2022. Hamburger Bahnhof
Forma ar saturu izteikti saspēlējās arī Hamburger Bahnhof izstādē skatāmajos amerikāņu mākslinieka Noela V. Andersona (Noel W Anderson) lielformāta gobelēnos, kuru balsts ir vēsturiskas fotogrāfijas. Kokvilna kā darbu izejmateriāls, protams, nav nejaušs, un Andersona gobelēnos attēli ar ASV melnādainajiem vīriešiem ir deformēti tādā pakāpē, ka varētu šķist pat komiski, ja vien to naratīvs brīžiem nebūtu tik skumjš. Savukārt digitālo tehnoloģiju piedāvātās attēlu transformācijas iespējas iespaidīgi izmanto Maitu Bui (Maithu Bùi) savā video darbā Mathuật – MMRBX, kas apskatāms KW Laikmetīgās mākslas institūta izstāžu zālē. Video viņas ģimenes privātais stāsts savijas ar vjetnamiešu diasporas kolektīvo traumu, Dienvidaustrumu Āzijas mitoloģiju un datoru estētiku. Garīguma, atmiņu, pārdzīvojumu sinerģija rada vizuāli iespaidīgu darbu, kur pagātnes spoki iemiesojas hiperreālistiskos digitālu varoņu tēlos.
Maithu Bùi. Mathuật – MMRBX. 2022. Video instalācija KW Laikmetīgās mākslas institūtā
Kuratora koncepta pieteikumā Kaders Atija raksta, ka “tikai māksla, kurā es iekļauju visus radošos laukus, var veiksmīgi stāties pretī imperiālisma iesētajām fašisma sēklām un tā varas aparātiem – tādēļ, ka māksla ir neparedzama.” Atija sasaista mākslu ar ideju par klātesamību mirklī un telpā, kas pretojas varas ideologu kultivētajai nostaļģijai pret pagātni un nākotni, un tālab biennāles nosaukums Still Present!. Kuratora nedaudz romantiskā attieksme pret profesionālās mākslas vidi, kas šobrīd ir komerciālāka un institucionalizētāka kā jebkad, šķiet nedaudz par naivu biennālei, kas ir tik kritiska pret visu pārējo. Tāpat rodas arī jautājums, vai pati biennāle tiek līdzi savam ambiciozajam uzstādījumam.
Mākslas pārsteiguma vietā izstādēs bieži dominē milzīgs informācijas apjoms, kas skatītājam nereti paliek nepieejams. Piemēram, Mākslas akadēmijas zālē Parizer Platz sadaļā “Dokumenti” ir izstādītas aizvērtas grāmatas zem vitrīnas, ko atvērt un pašķirstīt nav iespējams, bet sadaļas nosaukums liecina par to, ka šeit atrodami “pierādījumi” vai “avoti” tam, par ko stāsta izstādes mākslinieki. Grāmatas zem vitrīnas mākslas izstādēs ir jau ir visai bieži redzētas un līdzās daudziem citiem darbiem biennālē, kas ir tik informācijas pārsātināti, ka to pilnvērtīga apskatīšana prasītu vairākas stundas, rodas jautājums: ja no skatītājiem netiek gaidīts, ka viņi varēs izlasīt, noskatīties vai noklausīties katru darbu tā faktoloģiskajā pilnībā, kas tad no viņiem tiek sagaidīts?
Forensic Architecture. Russian Strike on the Kyiv TV tower. 2022. Hamburger Bahnhof
Kā cilvēkam no postpadomju telpas dīvaini šķita arī tas, ka mākslas notikumu, kas ir tik ļoti fokusēts uz dekolonizāciju un imperiālisma kritiku, karš Ukrainā (kas sākās dažus mēnešus pirms biennāles atklāšanas) teju nekādā veidā nav ietekmējis. Precīzāk – atskaņas ir minimālas. Hamburger Bahnhof apskatāms pazīstamā mākslinieku kolektīva Forensic Architecture darbs par krievu armijas uzbrukumiem holokusta memoriālam Babi Jarā (Babyn Yar), un Ukrainas kara sākums īsi pirms biennāles atklāšanas, garām ejot, pieminēts bukletā. Žēl, jo viena no lielajām tēmām visu Atijas izvēlēto tematiku klāstā ir dekolonizācija. Tas būtu tikai loģiski, ja Ukrainas karš tiktu aktualizēts biennāles ietvaros un kontekstualizēts tā diskursa ietvaros, kuram izstādē tik konsekventi pakļauta Rietumu imperiālā telpa.
Viena no 12. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāles izstāžu vietām - Stasi Headquarters. Campus for Democracy
Par vienu no biennāles izstāžu telpām ir izvēlēta arī bijusī Austrumvācijas Valsts drošības dienesta jeb Stasi ēka. Lai gan liela daļa tur izstādīto darbu vēsta par datu vākšanu un mūsdienu novērošanas tehnikām, rodas sajūta, ka Stasi ēkas izmantošanai pietrūka idejiskā fona, jo pārējās biennāles izstādēs Berlīnes un Austrumvācijas vēsture nav apskatīta. Vai skatītājam būtu jāsāk meklēt paviršas saiknes starp to, ko dara algoritmi, un to, ko darīja Stasi aģenti? Tomēr jāpiebilst, ka tieši šajā ēkā apskatāmais libāņu mākslinieka Heiga Aivaziana (Haig Aivazian) video darbs They May Own the Lanterns But We Have the Light, Episode 1: Home alone lika arī nedaudz noticēt Atijas ideālistiskajam skatījumam. Starp visiem informācijas pārsātinātajiem un nereti saturiski ārkārtīgi smagajiem darbiem šī melnbaltā animācija, kur vienā stāstā savijās dažādas “multeņu” estētikas, bija diezgan negaidīta. Animācijai ir stāstnieks – ar prožektoru izgaismots diktors, kas mums vēsta par nakti Beirūtā, kur vecāki, nolikuši gulēt bērnu, brauc meklēt gaismas avotus pilsētā, kurā valda elektrības deficīts. Darbs veidots līdzīgi pasakai. Un, lai gan to pārstāsta diktors, notikumu attīstība ir nelineāra. Sajūta, patiešām, ir kā sapnī, kas kaut ko cenšas pastāstīt par realitāti.
Haig Aivazian. They May Own the Lanterns but We Have the Light, Episode 1: Home Alone. 2022. Video, Stasi Headquarters
***
12. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāle “Still Present!” apskatāma līdz 18. septembrim
