Izmeklējam ainavu
Luīzes Rukšānes personālizstāde “Kukuržņu ainavas” Rīgas Mākslas telpā / līdz 16. oktobrim
“Kājas ļodzās, klunkurējot pa uzarto un saulē sakarsušo kukuržņu lauku. Pilna pēda nevar nobalansēt ne uz vagas, ne starp tām. Augusta saulē acis neatšķir cietās zemes pikas no akmeņiem, un taisnie saules stari sakrituši kopā ar salmiem. Mierīgs un netramdīts kā laukakmens lauka vidū guļ zirgs (govs). Attālums līdz dzīvniekam šķiet tāls, un doma par tuvošanos to tūdaļ šķietami attālina. Gluži kā izprast konkrētas atmiņas un sajūtas nozīmi var būt neiespējami. To darot, konkrētā lieta var nemitīgi mainīties vai tikt zaudēta.”
Skats no Luīzes Rukšānes personālizstādes “Kukuržņu ainavas” Rīgas Mākslas telpā. Foto: F64
Tā sajūtas ap realitāti tekstā apvijusi izstādes “Kukuržņu ainavas” kuratore Renāte Lagzdiņa. Ļoti trāpīgi, šī rindkopa sazemē paralēlā, Luīzes Rukšānes zīmētā pasaulē - monohromā dabas telpā jeb nelielā lodziņā, kuru jaunā māksliniece atvērusi uz baltā papīra laukuma. Pagājušajā gadā Luīze absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju vizuālās komunikācijas specialitātē, taču jau pēdējos pāris gadus viņa aktīvi pievērsusies tieši zīmējuma izkopšanai. Šis gads Rukšānei bijis īpaši ražīgs – vasarā un septembrī viņa noorganizējusi trīs personālizstādes. Kartogrāfijā balstītā zīmējumu sērija “Smagās ainavas” jūnijā bija aplūkojama Portu mākslas telpā Artes, savukārt augustā galerijā Look norisinājās Luīzes Rukšānes personālizstāde “Izstāde par iemīlēšanos”. Līdz šīs nedēļas beigām (16. oktobrim) Rīgas Mākslas telpas Intro zālē skatāmi jau citi mākslinieces zīmējumi – 24 darbi, kurus vieno nosaukums “Kukuržņu ainavas”. Visu šo zīmējumu pamatā ir kāda sena digitālā fotogrāfija.
Luīzes Rukšānes zīmējums
Ainava ir viens no mūsdienu (ar to domājot dažu pēdējos gadsimtus) mākslas ilglaicīgi izkoptiem žanriem, kas sākotnēji saistāms tieši ar zīmējuma (potenciāli dokumentējošo) un glezniecības tradīciju. Pirmie celmlauži, kuri 17. gadsimtā ainavai savā mākslas apziņā piešķīra autonomu jēgu bija holandiešu gleznotāji – van Reisdāls, van Goiens, Rubenss, Rembrants un daudzi citi. Šo meistaru darbos dominē dabai raksturīgais pretrunīgums – maigums vizuļojošās koku lapās līdzās dabas pārspēka biedējošam atspoguļojumam mākoņainās debesīs un gaismēnās – ainavas lepnums, neatkarīgi no tā, vai attēlojuma centrā ir lauku nomale vai pilsēta. 19. gadsimtā šādu glezniecības pieeju attīstīja romantisma mākslinieki, hiperbolizējot dramatismu un skatītāju novietojot dabai pakļautā pozīcijā. Šajā laikā arī aktualizējās gleznošana en plein air jeb brīvdabā, kuru pēcāk pārņēma franču impresionisti, vienlaikus pilnībā sagraujot līdzšinējos priekšstatus par ainavu, skaistumu un mirkļa attēlošanas metodēm. Savukārt 20. gadsimtā ainava ieguva jau pavisam citas, gan reģionāli, gan arī politiski atšķirīgas nozīmes, kas hronoloģiski izvērsās starp industriālismu un urbānismu, sociālismu un sirreālismu utt., tiešāko dabas un vizuālās mākslas mediju simbiozi sasniedzot zemes mākslā, par kuru esejā “Apziņas nogulsnēšanās” 1968. gadā Roberts Smitsons raksta: “Zemes slāņi ir sajaukts muzejs. Nogulsnēs stīgo teksts, kas satur ierobežojumus, kuri apiet to racionālo kārtību un sociālās struktūras, kas iegrožo mākslu. [..] Pētījot aizvēstures drupas, skatam atklājas sairušas kartes, kas noliedz mūsu pašreizējās mākslas vēstures robežas.”
Foto: Estere Betija Grāvere
Kā jau lasāms, ainavas žanram ir ļoti gara un kontekstuāli ietekmēta vēsture, un ilgtermiņā uzticīgi tam bijuši arī latviešu mākslinieki. Sākot ar Purvīti un beidzot ar Eglīti, ainavas robežas Latvijas mākslā ir tikušas paplašinātas un interpretētas dažādos medijos un stilos (arī zemes mākslā), turklāt pati daba saglabājusi stabilu pozīciju kā viena no mākslas jēgpilnākajām ierosmēm. Tas nolasāms arī Rukšānes izstādē, kur atkārtojumā balstītais zīmējums apliecina jaunas potenciālās pieejas skatīšanās un domāšanas kultūrai (šāda ideja izteikta arī izstādes pavadošajā tekstā).
Pirmkārt jau tādēļ, ka vairākkārt manuāli reproducētā kompozīcija liek domāt tieši par skatīšanās metodēm un veidiem, kādos uztveram ne tikai mākslu, bet arī vidi mums visapkārt. Ja Smitsons zemes slāņiem piedēvēja sajaukta muzeja raksturu, tad Luīzes Rukšānes kukuržņu lauki (ar Renesanses garā pludinātām koku kompozīcijām fonā), izlikti izstāžu zālē, aicina iekštelpu skatīt izvērsti jeb otrādāk – caur dabas pieredzi. Zīmējums ir neliels, tas var būt tikpat burtisks, cik alegorisks, taču tam nav iespējams atņemt perspektīvu, tāpat kā Zemes virsmai nav iespējams atņemt horizontu.
Skats no Luīzes Rukšānes personālizstādes “Kukuržņu ainavas” Rīgas Mākslas telpā. Foto: F64
Pelēkā, asociatīvi latviskā ainava ir liega un sildoša. Lai vēlami ilgāk uz to skatītos, var piesēst uz pārvietojamiem koka soliņiem – tad horizonts ir aptuveni acu augstumā un skatīšanās process var ieilgt, mēģinot atcerēties visas savas kukuržņainos laukos piedzīvotās atmiņas. Tomēr skatīšanās, kā jau minēts, nav vienīgā šīs izstādes kvalitāte, jo, virzoties no viena zīmējuma pie nākamā, sākotnēji meditatīvais vērojums transformējas izmeklēšanai līdzīgā praksē, mēģinot piefiksēt gan tehniski, gan arī vizuāli atšķirīgas nianses. Skatīšanās, iegrimšana un atcerēšanās secīgi kļūst par ļoti caurspīdīgu vai procesuālu domāšanu. Gribētos ticēt, ka tādu, kas varētu imitēt pašas mākslinieces domu gaitu. Intriga turpinās. Zīmējumu salīdzināšanas rezultātā skatīšanās secība tiek sajaukta un, ziņkāres mudināta, pārvietošanās izstādes telpā kļūst par spēli. Nonākot pie pēdējā zīmējuma, tu atkal dodies pie pirmā (lai pārliecinātos par atšķirībām) – pēc tam atkal pie pēdējā un tad pie kādas citas, ekspozīcijas centrā iekļautas ainavas.
Zīmējumi ir pietiekami precīzi, lai apmuļķotu skatītāju, liekot aizdomāties par kādas tehnoloģijas iespējamu iejaukšanos mākslas darbu radīšanas procesā. Taču ieskatoties (iedomājoties) rūpīgāk, darbu dažādības un raksturi atklājas arvien skaidrāk. Tas ir jau nākamais, izstādes ierosinātais domāšanas sektors. Kukuržņu ainavu pamatā ir kāda sen uzņemta digitāla fotogrāfija, savukārt Luīzes Rukšānes izvēlētā metode un vairāku gadu laikā īstenotā koncepcija tiecas attālināt uztveri no digitālā, kas šim laikam raksturīgajās mākslas izpausmēs ir liels retums. Ainavas pārzīmēšanu, tāpat kā skatīšanos un arī domāšanu par to šādi varētu uztvert teju terapeitiski. Arī izmeklēšanas process pieprasa intelektuālu atdevi un ieinteresētību, tātad – pilnīgu iedziļināšanos katrā atsevišķajā zīmējumā un tajos visos kā kopumā. Un tā arī šķietami ir šīs izstādes un Luīzes kā mākslinieces ieņemtā pozīcija – veroties dziļumā, saskatīt detaļas, bet detaļās redzēt bezgalīgu, sildošu ainavu.
Luīze Rukšāne. Foto: Estere Betija Grāvere
