Varšava aug
Tāpat kā to galeriju skaits, kas reizi gadā piedalās Varšavas galeriju nedēļas nogalē (Warsaw Gallery Weekend)
Septembra un oktobra mijā Varšavu piepilda cilvēki un notikumi. Pavisam nesen ar lieliem panākumiem norisinājās Viesnīcas “Varšava” mākslas gadatirgus (Hotel Warszawa Art Fair) – pagājušā mēneša vidū šī viesnīca ar vētrainu un bagātu vēsturi savās telpās izvietoja mākslas objektus no 20 Varšavas galerijām. 1930. gadu vidū celtā 16 stāvu ēka savulaik bija augstākā celtne Polijā, kara laikā tā tika gandrīz pilnībā nopostīta (bija palicis tikai tērauda karkass un daži apakšējo stāvu elementi), 1950. gados to atjaunoja un no 1954. līdz 2002. gadam tā bija Varšavas vadošā viesnīca. Pēc tam tā bija slēgta līdz 2018. gada beigām, kad, pateicoties jaunajiem īpašniekiem, ieguldījumiem un rekonstrukcijai, atgriezās Varšavas greznāko viesnīcu sarakstā. Ideja organizēt mākslas gadatirgu viesnīcā nav jauna – var atcerēties Gramercy International Art Fair Ņujorkā 1994. gadā, savukārt šīs idejas īstenojums Polijā izrādījās veiksmīgs un pieprasīts – pirmajā norises dienā tirgu varēja apmeklēt tikai ar īpašiem ielūgumiem, bet otrajā un trešajā dienā, kad tas bija atvērts visiem interesentiem, pie ieejas stiepās gara rinda. Šo trīs dienu laikā mākslas gadatirgus pulcēja 3 000 apmeklētāju un vainagojās ar veiksmīgi pārdotiem darbiem.
Zuzannas Čebatulas (Zuzanna Czebatul) izstāde Baustelle galerijā Import Export. Zuzannas fotogrāfijas izvietotas uz norobežojumiem, kādus izmanto ēku rekonstrukcijas laikā. Turklāt celtnē, kurā atrodas galerija, šajā laikā notiek rekonstrukcija, un tā ir vienīgā telpa ēkā, ko iespējams apmeklēt. Foto: Bartosz Górka
Kopumā, neraugoties uz nemitīgajām runām par krīzi un inflāciju, interese par mākslas kolekcionēšanu Polijā pašlaik piedzīvo uzplaukumu, cenas aug, īpaši par jauno poļu mākslinieku gleznām – tā man stāstīja pazīstamais kolekcionārs no Varšavas Pjotrs Bazilko, kurš pirms gada kopā ar partneri atvēra pats savu galeriju Import Export. Galerija piedalījās arī “viesnīcas tirgū”, tomēr, viņaprāt, īpaši “jaunā viļņa” kolekcionāriem būtu jāsper nākamais solis pretī lielākai interesei par starptautisko mākslu. Tādā gadījumā nākamgad uz viesnīcu “Varšava” būtu jēga aicināt arī ārzemju galerijas. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ko Polijas mākslas tirgus strauji aug, daudzi kritiķi un galeristi runā par īstu bumu šajā jomā, bet daži baiļojas, ka “tirgus pārkarsīs”.
Stanislavs Droždžs (Stanisław Dróżdż). Es. 1998. Personālizstādes fragments galerijā Esta
Žurnāls “Szum” 30. septembrī publicēja plašu aptauju par šo tēmu, tajā izskan arī šāds viedoklis, ko izteicis neatkarīgais kurators Kuba Šreders (Kuba Szreder): “Rietumeiropas austrumu nomalēs galerijas joprojām bieži vien tiek vadītas kā neformāli kolektīvi, entuziastu pulciņi, ģimenes uzņēmumi vai nevalstiskās organizācijas. Komerciāli nolūki savijas ar prosociālu aktivitāti vai mēģinājumiem veidot mākslas infrastruktūru un nodrošināt māksliniekus un mākslinieces ar resursiem, kuru, kā zināms, Polijā trūkst. Nav pārsteidzoši, ka talantīgi mākslinieki un kuratori alkst pēc komerciāliem panākumiem – labāk komforta mirāža nekā mākslas nabadzības bezizeja.” Vienlaikus citi aptaujātie apgalvo, ka patiesībā notiek nevis “bums”, bet gan likumsakarīgs attīstības paātrinājums pēc divu gadu ilga perioda, kad to piebremzēja pandēmija. Tā uzskata, piemēram, Guņa Novika, Gunia Nowik Gallery vadītāja, kas kļuva par vienu no Viesnīcas “Varšava” mākslas gadatirgus iniciatorēm.
Maša Siļčenko (Masha Silchenko). Vāze ar spārniem (Winged Vase). 2021. Darbs no izstādes, kas līdz 15. septembrim notika galerijā Import Export 
Jebkurā gadījumā kolekcionāru interese joprojām vairāk koncentrējas uz vietējiem autoriem. Lai gan, bez šaubām, pastāv arī interese par māksliniekiem no Ukrainas – jau minētajā galerijā Import Export nupat kā noslēdzās Odesā dzimušās un Parīzē mītošās mākslinieces Mašas Siļčenko izstāde. Bet septembra sākumā Varšavas galerijās notika akcija Druh Druha – tika atvērtas sešas ukraiņu mākslinieku ekspozīcijas (bet Import Export pagarināja Siļčenko izstādes norises laiku). Lai gan pilsētā pašlaik nevar ievērot Ukrainas karogus, to visdrīzāk var izskaidrot ar to, ka palīdzība un atbalsts ukraiņiem jau ir kļuvis par ko ierastu un ikdienišķu. Kā man sacīja Varšavas Laikmetīgās mākslas muzeja direktore Joanna Mitkovska (Joanna Mytkowska), pēc 24. februāra pilsētas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 17%. Un Varšava labi tiek galā ar atbraukušo adaptāciju, par ierastu parādību ir kļuvusi ukraiņu valoda vai krievu valoda ar ukraiņu akcentu, kas skan galvaspilsētas ielās.
Pagājušā gada apskatā par mākslas situāciju Polijā mēs rakstījām par pieaugošo spiedienu no pašreiz pie varas esošajiem labējiem politiskajiem spēkiem. Kultūras ministrija ir aizstājusi daudzu vadošo mākslas institūciju direktorus – tā notika, piemēram, ar pazīstamo mākslas centru Zamek Ujazdowski, bet pēdējā šāda “polaritātes maiņa” notika valsts svarīgākajā mākslas muzejā – Nacionālajā galerijā Zachęta, kur no amata atstādināja Hannu Vrublevsku, galerijas vadītāju kopš 2003. gada. Tieši šī valsts mākslas institūcija organizē projektu konkursu Polijas paviljonam Venēcijas biennālē un pēc tam īsteno izvēlēto projektu. Tāpēc atlasi nākamajai Venēcijas biennālei veiks komisija ar pavisam citādiem politiskajiem uzskatiem. No otras puses, viss vēl var kardināli mainīties – nākamajā rudenī Polijā notiks parlamenta vēlēšanas un pagaidām prognozes liecina, ka opozīcija varas partijai “Likums un taisnīgums” pieņemas spēkā. Jebkurā gadījumā, kamēr mazinās valsts atbalsts laikmetīgajai mākslai, arvien lielāku nozīmi iegūst galerijas un privātas iniciatīvas šajā jomā.
Tomaša Kreņcicka (Tomasz Kręcicki) darbs galerijā Stereo
Tāpēc atgriezīsimies pie šī rudens notikumiem Varšavā. Hotel Warszawa Art Fair rādīja “mākslu interjerā”, iekļaujot to telpā, kas nav tieši saistīta ar mākslas darbu demonstrāciju, savukārt septembra beigās, sekojot jau senai ikgadējai tradīcijai, Varšavā 12. reizi startēja “galeriju parāde” to ierastajā vidē – Warsaw Gallery Weekend (WGW). 29. septembrī savas jaunākās ekspozīcijas atklāja 33 (!) Varšavas galerijas, kas ar visām tiesībām ierakstās “laikmetīgās mākslas” jomā – pilsētā netrūkst arī mākslas telpu, kas piedāvā komerciālākus un dekoratīvākus darbus.
Arobal darbs viņa ekspozīcijā Feelers galerijā Galeria Szydlowski
Kas palika prātā, apmeklējot lielāko daļu ekspozīciju? Dominē glezniecība, viegli “huligāniska”, tomēr it kā… drusku pārlieku paredzami huligāniska. Bija mazāk skulptūru (lai gan galerija Raster savā pagalmā izrādīja “skulptūru dārzu”) un pavisam nedaudz videodarbu, šajā ziņā īpaši iespiedās atmiņā animācijas videoprojekcija uz puscaurspīdīga priekškara galerijā Galeria Szydlowski – cilvēkam līdzīga figūra, kas mainīja apveidus kā kupli plaukstošs augs paātrinājumā. Tā bija daļa no mākslinieka un ilustratora Arobal jeb Barteka Kocembas ekspozīcijas, tiesa, izstādē atkal jau dominēja zīmējumi – virtuozi un amizanti. “Izstādē dzīvnieku, ziedu un erotikas motīvi parādās instalācijas formā, kur zīmējumi nav atsevišķas parādības, bet gan lomas, kas izspēlētas autora mākslinieciskās filozofijas vizualizācijai, kurā redzamais un neredzamais ir vienlīdzīgi,” vēsta teksts galerijas vietnē.
Lai atraisītu interesi par video kā mediju, WGW sagatavoja īpašu videomākslas programmu, ko rādīja Kino Amondo, tāpat ne pirmo reizi WGW notika paneļdiskusija Centrāleiropas mākslas un kolekcionāru samits (Central European Art and Collector’s Summit), kas bija veltīta tieši videodarbu kolekcionēšanai. Galu galā pirms piecpadsmit gadiem tieši video, ko radīja tādi mākslinieki kā Katažina Kozira, formēja poļu mākslas starptautisko reputāciju.
Apmeklētāji pie Katažinas Kožeņeckas (Katarzyna Korzeniecka) darba galerijā Gunia Nowik Gallery. Foto: Bartosz Górka 
Vēl viena svarīga šīs WGW konstante bija interese par dabas tēmu un dabiskiem materiāliem un metodēm. Jau minētā Gunia Nowik Gallery piedāvāja divas ekspozīcijas, kas dažādās formās un formātos iesaistīja šo tematiku. Pirmkārt, poļu māksliniece ar gruzīnu saknēm Katažina Kožeņecka, kas specializējas ebru un marqueterie tehnikā, galerijas telpās prezentēja izstādi “Teja”. Tās nosaukums atsaucas uz protoplanētu, kas reiz sadūrās ar Zemi (rezultāta radās milzīga “atlūza”, ko mēs saucam par Mēnesi). Tas ir teju alķīmisks process, kad krāsa izplūst ūdenī, kurā pēc tam iegremdē milzīgas papīra lapas (tāda ir ebru tehnika), tad papīru izžāvē un atkal iegremdē ūdenī ar jau citu krāsu, un tā rodas pakāpeniski slāņojumi – patiešām kosmiskas ainavas. Iespaidīgi ir arī Kožeņeckas darbi par kosmiskām tēmām, kas samontēti no sīkiem koka gabaliņiem (marqueterie tehnikas pamatā ir inkrustācija), turklāt šie gabaliņi ir no pilnīgi dažādu sugu kokiem, kas nākuši no dažādām valstīm un pat kontinentiem. Jā, arī šie ir “plakani” objekti, ko var piekārt pie sienas, tomēr tiem piemīt tāds dabas spēks, kas cilvēka veidoto modernismu paceļ jaunā metalīmenī – varbūt “Tejas līmenī”.
Nikolasa Grospjēra (Nicolas Grospierre) ekspozīcijas fragments Zemes muzejā
Otrs galerijas projekts bija Polijā dzīvojošā un Francijā dzimušā fotogrāfa Nikolasa Grospjēra izstāde (viņu mēs intervējām 2016. gadā). Viņu ieinteresēja akmeņu – ahātu – struktūra un raksti, un savu ekspozīciju Lapis Mundi viņš izrādīja Zemes muzejā. Tomēr grūti teikt, vai izstādē iekļautie īstie ahāti no muzeja kolekcijas neizrādījās spēcīgāki nekā to vizualitāti interpretējošās, meistarīgi veidotās Nikolasa fotokolāžas.
Norberta Delmana (Norbert Delman) darbi kinoteātrī Iluzjon. Foto: Olga Sivel
Norberta Delmana radījums, kas palīdis zem kinoteātra Illuzjon griestiem. Foto: Olga Sivel 
Pārliecinoši sevi prezentēja galerija Propaganda, kas pēdējā laikā nemitīgi maina savu projektu norises vietas. Kinoteātra Illuzjon mājīgajā rotondā galerija izstādīja jaunā poļu mākslinieka Norberta Delmana darbus, kurš strādā ar krāsotām MDF plāksnēm, plastiku un putuplastu, no šiem materiāliem veidodams dzīvi apliecinošas formas “ārpus šīs pasaules”, kas tomēr ir organiskas un nevaldāmas. “Tās vijas gluži kā augi, kas nolemti augt nelabvēlīgos apstākļos. No stublāja, trausla pie pamatnes, tās nes kuplus ziedpumpurus, ar savām plastikāta liānām anektēdamas apkārtējo telpu.”
Adas Zeliņskas (Ada Zielińska) ekspozīcijas Blind Spot fragments
Otrs galerijas Propaganda projekts bija poļu trīsdesmitgadnieku paaudzes mākslinieces Adas Zeliņskas izstāde Blind Spot. Ada savu metodi apraksta šādi: “Savos darbos es pētu postījumu ideju un dokumentēju katastrofu, kas mani apņem, kad saduros ar materiālu sabrukumu. Šī mākslas prakse man kalpo par savdabīgu pašterapiju, centieniem kontrolēt to, kas neizbēgami beigsies. Mana aizraušanās ar postījumiem attīstās…” Māksliniece ir pazīstama, piemēram, ar fotogrāfiju sēriju “Piromāna rokasgrāmata” (Pyromaniac’s Manual Book), kas dokumentē automašīnu dedzināšanu (protams, tās nav svešu cilvēku automašīnas un to dedzināšana notika īpaši izraudzītās vietās). Tomēr šoreiz iztika bez dedzināšanas – ekspozīcija izvietojās nelielā tehnisko biroju telpā kādas ēkas pirmajā stāvā pretī Nacionālajai galerijai Zachęta. Publiku sagaidīja spēcīga trieciena saliekts norobežojums, kādus parasti izvieto gar šosejas pagriezieniem, kā arī stūros un pie sienām saliktu atpakaļskata spoguļu sērija (19 gab.), uz katra no tiem bija iegravēta teksta rinda – tos bija sacerējis Adas uzaicinātais angļu dzejnieks Sems Rivjērs (Sam Riviere). Tekstu saturs bija aptuveni šāds: “Crossroads as destiny centres / Do not think about it / The night is going to end.” To visu papildināja foto ainavas ar izteiktu raupju materialitāti – tās klāja vairāki līmes slāņi. Kā man pastāstīja galerijas īpašnieks Jaceks Sosnovskis, šīs projekts ir mēģinājums pievērsties brīdim, kad riska situācijā mēs piedzīvojam maksimālas “šeit un tagad” sajūtas stāvokli, kad mēs vairs neanalizējam ar garu konstrukciju palīdzību, kad laiks apstājas un mēs dzirdam tikai dunoņu ausīs (izstādes telpā tieši zem griestiem vijās vesels tehnisku cauruļu mudžeklis, kas patiešām bez apstājas dūca).
Kamil I darbs Delegates' Dance viesnīcas Puro pazemes autostāvvietā
Interesanti, ka vairāki atmiņā palikušie projekti norisa ārpus galeriju baltajiem kubiem. Tā, teiksim, Polijas mākslas vidē ļoti aktīvais galerists (viņam pieder divas galerijas, kuru nosaukumi tulkojami kā “Cilvēka sirds” un "Cilvēka nāve”) un reizē mākslinieks (abas galerijas WGW gaitā izstādīja viņa paša projektus) ar pseidonīmiem Kamil I un Kamil II vienu no saviem projektiem izstādīja viesnīcas Puro pazemes autostāvvietā. (Vērts atzīmēt Varšavas viesnīcu cildināmo interesi par laikmetīgo mākslu.) Ar vārdu Kamil I viņš izstādīja instalāciju nāves dejas stilistikā ar nosaukumu “Delegātu deja” (Delegates' Dance) – uzvalkos tērptu cilvēku pulciņu ar nozīmītēm pie žakešu atlokiem (lielvalstu karogiem un ne tikai), kas dejo rokrokā ar identiskiem mirdzoša metāla skeletiem. Bija diezgan savdabīgi aplūkot šo objektu dienā, kad Latvijā notika vēlēšanas, kamēr viesnīcas viesu mašīnas akurāti centās apgriezties nelielajā stāvvietā, neietriecoties mākslas objektā. “Šie politiķi veido loku – loku, kas nemainās. Viņi koncentrējas uz emocijām, to kāpināšanu, nevis reālām problēmām un to risināšanu. Politikai ir jābūt garlaicīgai un jānodarbojas ar maziem lielu problēmu risinājumiem,” man pavēstīja autors, Kamil I.
Marija Anto (Maria Anto), Pūce. 1969. Darbs izstādīts izstādē “Pūces nav tas, pēc kā izskatās” (The Owls Are Not What They Seem)
Kāda cita izstāde ārpus galeriju sienām notika poļu mākslinieka Jana Moždžiņska (Jan Możdżyński) darbnīcā, tas bija veltījums nozīmīgajai poļu sirreālisma māksliniecei Marijai Anto, ko īstenoja slavenā Varšavas galerija Lokal_30. Sākot no 1960. gadiem Marija zīmēja neticami brīnišķīgas un noslēpumainas pūces, tāpēc par tām atgādina arī izstādes nosaukums: The Owls Are Not What They Seem (“Pūces nav tas, pēc kā izskatās” – sveiciens seriālam “Tvinpīksa”, kurā ne reizi vien izskanēja šī frāze). Projektā piedalījās Marijas Anto meita Zuzanna Janina (Zuzanna Janin), īpaši iespaidīgs ir viņas darbs, kas veidots no Marijas gleznu rāmjiem (muzejs, kur tās atrodas, nolēma tos nomainīt un no vecajiem vienkārši atbrīvojās). Vispār tur bija daudz lielu un mazu pārsteidzošu radījumu, zīmējumu. Visi iezstādes autori (kopā četri) ir kaut kādā veidā saistīti ar Mariju Anto, gan ar radniecības saiknēm, gan sadzīviski: piemēram, viena izstādes dalībnieka darbnīca atradās tieši virs viņas dzīvokļa.
Zuzannas Janinas objekts, kas veidots no Marijas Anto gleznu rāmjiem
Kamēr Jana Moždžiņska darbnīcā notika šī izstāde, viņš pats piedalījās projektā Lovehammer galerijā Krupa kopā ar vēl vienu jauno mākslinieku – Sebastianu Sebulecu (Sebastian Sebulec). Abi autori nolēma pārinterpretēt populāro, “tipiski vīrišķo” hobiju Warhammer – cīņu starp fiktīvas 41. gadsimta pasaules frakcijām ar miniatūrām karotāju, briesmoņu un militārās tehnikas figūriņām. Izstādes kurators Antonis Bužiņskis (Antoni Burzyński) apgalvo, ka, “ņemot talkā šim vaļasbrīdim raksturīgos motīvus un tropus, kā arī smeļoties iedvesmu mangā, fantāzijā un leģendās, mākslinieki kvīrizē vardarbībā balstītas attiecības, pārvērzdami kara mehāniku par mīlas valodu”. Tamdēļ viņi radījuši savu miniatūro pasauli – spēli, kurā varoņu figūriņas stājas pavisam citādās attiecībās nekā kara spēļu “oriģinālā”. Abi autori, mīlestības, vienlīdzības un feminisma piekritēji, bet reizē arī kara spēļu cienītāji, piedāvā “mainīt stereotipisko konfliktā un cīņā balstīto skatienu pret attiecībām, kas rodas mūsu rūpēs, mīlestībā un simpātijās. Viņi piedāvā iesaistīties spēlē, bet ar tādiem noteikumiem, kas atbilst viņu pašu ideāliem.”
Karoliņas Gživnovičas (Karolinia Grzywnowicz) ekspozīcija Destylaty galerijā Jednostka 
Ar rūpju un “ierasto lietu” pārvērtēšanu bija saistīts arī projekts, kas ieguva prestižo NG Polish Art Foundation īpašo balvu (īpašo un galveno balvu piešķir katrā WGW laidienā). Tas bija Karoliņas Gživnovičas aromātiskais projekts “Destilāti”, veltīts antikoloniālai postimpēriju ainavu pārvērtēšanai, ko izstādīja galerija Jednostka izstādes Grounding rāmjos. Te Gživnoviča koncentrējās uz smaržām, kas, kā zināms, ir visnoturīgākie atmiņas un pieredzes pārraidītāji. Saskaņā ar neseniem pētījumiem, tās ne tikai nekavējoši izsauc traumējošas atmiņas cilvēkiem ar posttraumatiskā stresa sindromu, bet var arī tikt liktas lietā terapijā kā galvenais līdzeklis psihiskās noturības attīstīšanai.
Karoliņa Gživnoviča stāsta par savu projektu “Destilāti” galerijā Jednostka. Foto: Bartosz Górka 
“Ainava jau sen ir kļuvusi par ideoloģijas un varas instrumentu,” izstādei veltītā esejā “Pretošanās smarža” raksta Pavels Moscickis (Paweł Mościcki) – “precīzāk – par impēriskās iztēles projicēšanas un īstenošanas līdzekli. Katrs koloniālās apropriācijas akts atņēma pakļautajām tautām ne tikai to politisko un kulturālo brīvību, bet arī juteklisko pieredzi, pakļaujot to kolonizatoru diktātam. Impēriskā laupīšana skāra ne tikai preču ražošanai un patērēšanai derīgos dabas resursus, bet attiecās arī uz to, ko un kā var ieraudzīt, izdzirdēt vai sataustīt… Tā ir totāla pasaules laupīšana… Politiskais un intīmais visciešāk savijas maņās, jo īpaši ožā, ap kuru koncentrējas šīs projekts… Tāpēc Gživnoviča nolēma radīt ārstnieciskās aromātiskās eļļas no augiem, kurus apspiedēji izmantoja savu noziegumu slēpšanai… Tās saglabās jūsu atmiņas par to, ko šī vardarbība centās izskalot un iznīdēt.”
Karols Radziševskis (Karol Radziszewski). Harnasie. 2022. No ekspozīcijas “Mīti” galerijā BWA Warszawa
Bet ING Polish Art Foundation galveno balvu saņēma Karola Radziševska ekspozīcija “Mīti”, kas interpretēja vēsturiskā naratīva un tā mitoloģijas tēmu darbu sērijā, veltītā slavenā XX gadsimta poļu komponista Karola Šimanovska mākslinieciskajai pasaulei un personiskās dzīves apstākļiem. 2011. gadā dibinātā, regulārā WGW dalībniece, galerija BWA Warszawa publicēja kuratora Mihala Gžegožeka (Michał Grzegorzek) tekstu: “Mākslinieks prāto, kā labāk runāt par ekscentriskām personībām, iztiekot bez reduktīva apbrīna, nepieverot acis uz šo personību neviennozīmīgo biogrāfiju tumšajām lappusēm. Par kvīrisko alku vietu normatīvos stāstos. Par pieejām pagātnes mīta sacerēšanai bez kaitējuma nākotnei.” Tās ir patiešām iespaidīgas gleznas, kas liek lietā šo mediju ar neviltotu enerģiju un vitalitāti.
Olgas Dmovskas darbs ekspozīcijā galerijā Pola Magnetyczne. Foto: Bartosz Górka 
Vēl kāda svarīga WGW īpatnība – to galeriju klātbūtne, ko Polijā atvēruši ārzemnieki. Šoreiz tādas bija trīs. Pirmkārt, galerija ar jau sen iemantotu reputāciju un vārdu, Pola Magnetyczne (“Magnētiskie lauki”), ko gadu pēc gada vada uz priekšu Varšavā mītošais francūzis ar poļu saknēm Patriks Komarovskis. Tā izstādīja franču un poļu mākslinieču – Sesilas Bufāras (Cécile Bouffard) un Olgas Dmovskas (Olga Dmowska) – kopprojektu. Otrkārt, jāpiemin spāņa Karlosa Rodrigesa 2015. gadā Poznaņā dibināto galeriju Rodríguez, kas kopš 2019. gada WGW laikā izstāda savas izstādes valsts galvaspilsētā. Šoreiz tās bija Marlenas Kudlickas (Marlena Kudlicka) elegantās un konceptuālās skulptūras.
Marlenas Kudlickas darbs galerijā Rodriguez
Treškārt, šajā reizē WGW programmai pievienojās galerija Bacalarte, ko nesen atvēris meksikānis Roberto Adrade. Kā savu piekto izstādi galerija piedāvāja projektu ar nosaukumu WHIP – akronīmu no women who are hot, intelligent and in their prime (iekārojamas, gudras sievietes spēku pilnbriedā). Tā ir izstāde, ko veidojušas divas mākslinieces, Agata Zbiluta (Agata Zbylut) un Ivona Demko (Iwona Demko), kuras, kā uzskata projekta kuratore Inese Artola, “ideāli atbilst šai kategorijai. Abas dzimušas 1974. gadā, ir ar akadēmisko pieredzi un kā mākslinieces darbojušās vairāk nekā divdesmit gadus, no kuriem vairums veltīti feminisma jautājumu izpētei un padziļināšanai”.
Agatas Zbilutas darbi no sērijas Power of Love galerijā Bacalarte
Ivonas Demko “Atpazīstams objekts” galerijā Bacalarte
Tieši ar šo galeriju, kas WGW kartē atradās apakšā, es sāku savu šī gada ceļojumu pa Varšavas mākslas telpām un pasaulēm. Tas bija aizraujošs, izglītojošs un daudzpusīgs, es nogāju teju 50 tūkstošus soļu, veicu četrus BOLT braucienus un redzēju daudz ko tādu, ar ko gribētos dalīties. WGW joprojām ir lieliska iespēja īsā laikā iepazīties ar Polijas mākslas ainu un pie reizes ar pašu pilsētu, kas aug un vēl tikai audzē savu svaru Eiropas mākslas kartē. Par Varšavu mēs vēl daudz dzirdēsim.
Titulbilde: apmeklētāji pie ieejas galerijā Leto. Foto: Bartosz Górka
