Around Video Lillē
Atskats uz Around Video mākslas mesi
Triju dienu garumā – no 30. septembra līdz 2. oktobrim – Francijas pilsētā Lillē noritēja video mākslai veltīta mese Around Video – viens no Lille3000 triennāles vērienīgās programmas notikumiem. Ar savu ģeogrāfiski izdevīgo atrašanās vietu Francijas ziemeļos – vien stundas brauciena attālumā no tādiem kultūras centriem kā Parīze, Londona, Brisele un Amsterdama – notikums bija sapulcinājis prāvu pulku video mākslas cienītāju. Šis bija tikai otrais Around Video izlaidums, un gluži tāpat kā pagājušajā gadā mese notika viesnīcas Moxy Lille City Hotel telpās, 36 galeriju un 11 īpaši uzaicināto mākslinieku darbu ekspozīcijas izvietojot viesnīcas numuriņos. Meses dalībnieki galvenokārt pārstāvēja frankofono mākslas zonu – Franciju un Beļģiju, taču viņu vidū bija arī Spānijas, Nīderlandes, Lielbritānijas, Itālijas un Igaunijas galerijas un mākslinieki.
Viesnīca Moxy Lille City Hotel. Foto: Odrija Kalve
KĀ TAS VISS SĀKĀS
Eiropā ir daudz lielāka vai mazāka mēroga mākslas meses, tostarp, arī Francijā to nav mazums. Kas gan Covid-19 pandēmijas pašā plaukumā Eiropas vidū lika rasties vēl vienam šāda veida notikumam?
Around Video mākslas meses atklāšanas pasākums. Foto: Odrija Kalve
Ja neskaitām video mākslas festivālus un dažas meses, kur kopējā piedāvājumā video mākslai tiek atvēlētas īpašas sadaļas, kustīgā attēla tirgum Dienvidrietumeiropā līdz šim bijis veltīts tikai viens notikums – Loop mese Barselonā (starp citu, arī tās mājvieta ir viesnīca). Around Video dibinātājs ir ārsts, mākslas kolekcionārs Renato Kašani; jautāts par meses ideju un aizsākumiem, viņš to raksturo gan kā veiksmīgu izaicinājumu sev, gan kā satikšanās vietu video mākslas cienītājiem un reizē jauniem interesentiem. Meses direktore Heilija Grenē piebilst: “Meses galvenā ideja ir dalīties. Renato gribēja darīt kaut ko, kas būtu saistīts ar video, jo esam tik tuvu [audiovizuālās mākslas augstskolai] Le Fresnoy (Le Fresnoy – Studio national des arts contemporain), kas ir viena no labākajām skolām pasaulē. Parasti mēs izvēlamies māksliniekus, kas dzīvo šajā reģionā vai ir studējuši Le Fresnoy.”
Around Video dibinātājs, mākslas kolekcionārs Renato Kašaniati Around Video balvas pasniegšanas ceremonijā. Foto: Odrija Kalve
Komentējot izvēlēto norises vietu, Heilija Grenē norāda, ka ekspozīcija viesnīcas istabiņās ļauj iztikt bez liekas uzbūves, kā arī nav problēmu ar skaņas izolāciju. “Un skatīties video gultā ir arī mājīgāk un intīmāk.” “Viesnīcas formāts maina mūsu ikdienišķos ekrānpatēriņa ieradumus – mēs skatāmies ilgāk par divām sekundēm un patiešām izbaudām to, ko redzam,” saka Renato Kašani. Viņš arī atzīst, ka video mākslas tirgus Francijā un pasaulē ir sarežģīts, tomēr tas pakāpeniski attīstās: “Tirgus ir diezgan zemā līmenī, privātkolekcionāri īpaši neraujas pirkt video mākslu, tomēr ir institūcijas, kas šobrīd iepērk diezgan daudz videodarbu. Tieši tas arī paliks mākslas vēsturē – tas, kas glabāsies šajās institūcijās. Tagad visiem ir viedtālruņi, ir ļoti viegli pašiem uztaisīt video, animāciju, kustīgu attēlu. Jaunā paaudze to darīs arvien vairāk un vairāk – un te arī video mākslai būs, kur augt.”
SHIMABUKU / Air de Paris (Parīze). Foto: Odrija Kalve
Patiesi, atrodoties mesē, kopējā atmosfēra radīja mājīguma un viesmīlības sajūtu, tomēr ērti iegulties balti saklātajās gultās īsti nebija vēlēšanās (iespējams, tāpēc, ka zināju, ka galeristiem un māksliniekiem te būs jānakšņo). Vairums no galerijām viesnīcas numuriņus bija aptumšojušas – gluži kā izstāžu zālē, koncentrējot uzmanību uz video, tikai dažas telpu tika izmantotas pilnībā, integrējot vēl citus darbus vai apdzīvojot telpu ar instalācijas elementiem no video.
Parunājot ar galeristiem, lielākoties viņi piekrita, ka viesnīcas formāts ir ļoti piemērots videodarbu eksponēšanai. “Parasti meses kontekstā video parādīt ir ļoti grūti, bet šāda vieta – istabas, kuras var aptumšot, ir tiešām laba. Šeit apmeklētāji koncentrējas – viņi noskatās darbu no sākuma līdz beigām,” atzīst galeriste Valērija Četrāro (Galerie Valeria Cetraro, Parīze).
BALTIJAS PĀRSTĀVNIECĪBA
Kā jau minēts, Around Video šogad pulcēja galvenokārt Rietumeiropas galerijas un tur mītošos mākslas kolekcionārus, institūcijas, māksliniekus, taču starp meses dalībniekiem varēja ieraudzīt arī visu trīs Baltijas valstu mākslinieku sniegumu. Igauniju pārstāvēja Kogo Gallery (Tartu) ar Latvijas mākslinieces Līgas Spundes darbiem, kā arī šī gada Venēcijas biennāles Igaunijas paviljona viena no autorēm Kristīna Normana, savukārt Lietuvas mākslinieces Emīlijas Škarnulītes videodarbi bija skatāmi The Film Gallery (Parīze) ekspozīcijā. Kā atklāja Kogo galerijas dibinātāja Līna Rausa, galerijas dalību, kā arī Kristīnas Normanas ekspozīciju mesē kūrējusi lietuviešu kuratore Jūlija Čistjakova, kura dzīvo un strādā Parīzē un Cīrihē. Viņas pārziņā ir Baltijas reģiona un Austrumeiropas pārstāvniecība mesē.
Kogo galerijas ekspozīcija bija viena no tām, kas patīkami izcēlās citu galeriju vidū ar telpas iekārtojumu – māksliniece Līga Spunde kopā ar galerijas vadītāju Līnu Rausu bija parūpējušās, lai skatītājs nokļūtu The Bubble Boy (Burbuļpuikas) pasaulē, pirms vēl pievērsies ekrānā skatāmajam video There’s No Harm in Any Blessings (2020), – vannasistabā pakārts dvielis, pie gultas noliktas zeķītes, glīti saklātajās gultās “aizmigušas” žurkas.
Līga Spunde / Kogo Gallery (Tartu). Foto: Līga Spunde
Līgas Spundes darbs ir poētiska faktu un interpretāciju kolāža, kurā izmantoti autores dzīves motīvi, kā arī stāsts par Deividu Veteru (The Bubble Boy), kurš cieta no smaga imūndeficīta un savu dzīvi pavadīja izolācijā. Māksliniece stāsta par attiecībām, drošības sajūtu, pārmērīgu sargāšanu un ticību pārdabiskajam kā aizsardzības stratēģijai.
Līga Spunde, There’s No Harm In Any Blessings, 2021
Igauņu māksliniece un dokumentālo filmu režisore Kristīna Normana bija viena no uzaicinātajām māksliniecēm – izstādē bija īpaša sadaļa autoriem, kurus nepārstāvēja kāda konkrēta galerija. Bija apskatāmi divi Normanas video no 59. Venēcijas biennāles – Rip-Off un Shelter.
Ekrānšāviņš no Kristīnas Normanas video Rip-Off, 2021
Shelter bija iekļauts meses izstādē De l’Autopsie à l’Utopie (“No autopsijas līdz utopijai”) laikmetīgās mākslas telpā Espace 3cinq, kuras kurators bija pats Renato Kašani – tur bija gan darbi no viņa privātkolekcijas, gan mākslinieku un galeriju aizdoti darbi. Kā paskaidroja pats kolekcionārs: “Mēs apmeklējām Venēcijas biennāli un vienkārši iemīlējāmies Kristīnas mākslā.”
Filma Rip-Off, kā arī viss biennāles projekts pēta telpu starp priviliģēto augstāko slāni un darbaspēku. No vienas puses projekts aplūko koloniālismu caur botānikas prizmu, no otras puses tas risina vides problēmas, kas saistītas ar koloniālo laikmetu, atklājot, ka koloniālais mantojums mūsdienās nav zudis. Nevienlīdzība starp globālajiem ziemeļiem un globālajiem dienvidiem tiek uzturēta.
Emīlija Škarnulīte Circular Time. For Alexandra Kasuba. 2021, HD, 18’37” Skats no izstādes Nacionālajā mākslas muzejā Viļņā, 2021
Savukārt The Film Gallery mesē piedāvāja divus Emīlijas Škarnulītes videodarbus – Circular Time. For Alexandra Kasuba (2021) un 16 mm filmu Polymers (2013). Berlīnē un Trumsē strādājošā lietuviešu māksliniece iedvesmu smeļas no ekoloģiski unikālām vietām – Polārais loks, Amerikas Rietumu un Tuvo Austrumu tuksneši, Eiropas atomelektrostacijas, Aukstā kara bāzes, jūrā nogrimušas senu civilizāciju paliekas un afotiskas (bezgaismas) zonas okeānos. Šīs ģeogrāfiskās vietas un dimensiju slāņi kalpo kā konteksts viņas spekulatīvajām “arheoloģiskajām” filmām, kas atspoguļo pašreizējo pasauli no iedomātas nākotnes perspektīvas.
AROUND VIDEO un NOW/HERE balvas
Around Video balvas pasniegšanas ceremonija. Foto: Odrija Kalve
Galeriju sniegums Around Video mesē tika arī novērtēts ar balvām – tika pasniegtas žūrijas balvas labākajiem video, kā arī kolekcionāru Renato un Katerīnas Kašani balva Now/Here – darbiem, kas turpmāk papildinās viņu kolekciju. Balvu paziņošanas ceremonija notika prestižās audiovizuālās mākslas augstskolas Le Fresnoy telpās. Balvu sadalījumu noteica žūrija Karolīnas Buržuā (Fondation Pinault) vadībā, kas arī sākotnēji atlasīja galerijas dalībai mesē.
Kadrs no Polīnas Kirnjē Žardēnas & Feel Good Cooperative video Fireflies, 2021, 7:19 min. Mākslinieces un Ellen de Bruijne projects (Amsterdama) īpašums
Around Video galvenā balva 2000 eiro apmērā par labāko video tika piešķirta galerijas Ellen de Bruijne project (Amsterdama) prezentētajam Polīnas Kirnjē Žardēnas videodarbam Fireflies (“Jāņtārpiņi”). Žardēna ir Berlīnē un Romā strādājoša franču māksliniece, kas darbojas instalācijas, performances, kino un zīmējuma medijos. Viņas vizuāli aizraujošais mākslas darbs ir meditācija par telpas un kaislību robežām. 16mm HD video sniedz ieskatu Romas nomalē, kur automašīnu lukturu trauksmainie gaismas zibšņi kā savdabīgus jāņtārpiņus izgaismo transseksuālas prostitūtas.
Treileris Enrikes Ramiresa videodarbam Un homme sans image…, 2020, 9 min. Mākslinieka un Michel Rein galerijas (Parīze/Brisele) īpašums
Balvu 1500 eiro apmērā saņēma Enrikes Ramiresa video Un homme sans image… (“Cilvēks bez attēla…”), ko pasniedza Michel Rein galerija (Parīze/Brisele).
Ramiress ir mākslinieks no Čīles, kas absolvējis Le Fresnoy, pazīstams ar poētiskām un reizē pret vēsturi un mūsdienu pasauli skeptiskām filmām, instalācijām un fotogrāfijām. Elements, kas atkārtojas viņa darbos, ir jūra. Video Un homme sans image… ļoti poētiskā veidā rāda vīrieti, kurš trakojošas jūras vidū turas pie savas laivas, meklējot jaunu horizontu, kas būtu tālu no jebkādas konkrētības. Auditorijas skatiens tiek novirzīts prom no centra, liekot pārdomāt mūsu esamību šajā pasaulē.
Kadrs no Lauras Gozlanas filmas Foulplay III, 2022, filma 4K, krāsa, stereo, 5’ 30”, 3E + 1EA. Mākslinieces un Galerie Valeria Cetraro īpašums
Around Video meses trešā balva (galerijas bezmaksas dalība mākslas meses nākamajā izlaidumā) tika piešķirta Valeria Cetraro galerijai par Lauras Gozlanas filmas Foulplay III (“Negodīga spēle III”) prezentāciju.
Videodarbs ir daļa no triloģijas, kur, secīgi sekojot iepriekšējiem darbiem, māksliniece spēlē Mammas lomu – “femīnā monstra” iemiesojumu, kā to nodēvējusi feministiskā un šausmu kino teorētiķe Barbara Krīda, runājot par arhaisko māti, vampīri, raganu. Triloģijā Mamma nodarbojas ar “seksa maģiju”.
Savukārt Renato un Katerīnas Kašani kolekciju turpmāk papildinās trīs videodarbi, kas ieguva Now/Here balvas. Viens no tiem – galerijas Archiraar (Brisele) pārstāvētā mākslinieka Pjēra Libēra video Libre maintenant (Brīvs tagad).
Pjērs Libērs, Libre maintenant, 2021. Archiraar Gallery
Beļģu fotogrāfs Pjērs Libērs savus darbus rada, pētot dzimtes jautājumus un to rezonansi ar sabiedriskajām normām. Mākslinieka sludinājumam fotografēties kailiem (tikai ar maskām uz sejas) atsaukušies vīrieši atklāj māksliniekam savas dubultās dzīves situācijas gluži kā psihologa kabinetā vai biktskrēslā. Pjēra Libēra spēja parādīt gan bezgalīgo vientulības sajūtu, gan modeļu atvieglojumu, atklājot savu patieso es kameras priekšā, ir absolūti satriecoša.
Treileris Melānijas Bonajo video darbam TouchMETell, 2019
Vēl viens darbs, kas saņēma Now/Here balvu un iekļuva Kašani kolekcijā, ir Melānijas Bonajo video TouchMETell, ko prezentēja AKINCI galerija no Amsterdamas. Šogad Melānija Bonaji pārstāv Nīderlandi Venēcijas mākslas biennālē. Video darbā TouchMETell mākslinieces vadībā grupiņa bērnu vecumā no sešiem līdz astoņiem gadiem mēģina saprast, kā viņi pieredz paši savu ķermeni un fiziskus kontaktus ar citiem. Kas ir dzimums? Vai mīlestībai ir kāds sakars ar dzimumu? Vai savā ķermenī var sajust emocionālas sāpes? Šos un citus jautājumus Bonaji uzdod bērniem, kamēr viņi grūsta, apskauj, apkrāso vai glāsta cits citu.
Kadrs no Sāras Trušē video performances Hurle car celui qui se meurt se tait (Kliedziet, jo tas, kurš mirst, klusē), Svalbāra, Arktika, - 25°C, 2022, 6’25”
Un trešais video, kas iekļuva Kašani kolekcijā, ir Sāras Trušē video performance Svalbārā, kur māksliniece, kaila ejot cauri skarbai videi, pieredz cīņu ar dabas elementiem. Viņa cenšas radīt Mēness kustību, tā orbītu. Šī elipse ir nospiedums neiespējamībai rīkoties, saskaroties ar tik straujām ainavas pārvērtībām. Tā simbolizē pārmaiņu paātrināšanos, kam varam būt vien liecinieki.
Kadrs no Eižēnijas Tuzē video J’ai cru voir, 2021, video HD, stereo, 7 min
Savu meses favorītu izraudzījās arī Centre Wallonie-Bruxelles (mākslas institūcija, kas izplata un pārstāv franciski runājošos māksliniekus no Briseles un Valonijas) – par laureātu kļuva Galerie Sono (Parīze) ar Eižēnijas Tuzē glezniecisko video J’ai cru voir (“Man likās, ka redzēju”), kurā māksliniece ar kameras jūtīgo aci seko notikumiem meža biezoknī. Kļūstot arvien tumšākam un tumšākam, redzamība zūd, līdz beidzot paliek tikai raustīgs attēls ar krāsainiem plankumiem, kuros pēkšņi ienāk balti silueti.
Žaks Lizēns, Attempt to Train a Camera, 1971; Attempt to Escape the Surveillance of a Camera, 1971; digitalizēts Sony portapaks, B/W, skaņa, 2’11”. Producents Yellow Now, Lježa
Īpaši tika pieminēta Nadja Vilenne galerija (Lježa), kas pārstāvēja beļģu mākslinieka Žaka Lizēna (1946–2021) daiļradi. Mākslinieks ir viens no video mākslas pionieriem Eiropā, un video Tentative de dressage d’une caméra (Mēģinājums apmācīt kameru, 1971), tāpat kā citi viņa darbi, parāda Lizēna pretestību ierastajai kārtībai, autoritātēm un visam, kas ir harmonisks un regulēts.
Mākslas mese kā festivāls
Kopumā raugoties, mesē skatāmo videodarbu tēmu loks bija ļoti plašs – sākot no ekoloģijas jautājumiem un dažādu pasaules vietu politiskām aktualitātēm (jāteic, ka nekur gan neatbalsojās Krievijas–Ukrainas kara tēma), turpinot ar mākslinieku pašrefleksijām un satīru par sabiedrības dogmām. Šķiet, ka žūrija bija izvēlējusies galerijas un darbus pēc principa, lai ikviens video mākslas interesents varētu šeit atrast sev kaut ko iedvesmojošu. Staigājot no vienas viesnīcas istabas uz otru, patiešām varēja pazust video mākslas pasaulē, nenogurstot no atkārtojumiem un nebēgot no garlaicības. Arī izvēlētais Around Video apjoms bija tieši tāds, lai trīs dienās pagūtu apmeklēt visus numuriņus un noskatītos visus video no sākuma līdz beigām.
Dor Guez / Dvir Gallery (Brisele, Parīze, Telaviva). Foto: Odrija Kalve
Vairums galeristu, kuriem lūdzu komentāru, izteica atzinīgus vārdus par meses kvalitāti un žūrijas darbu, norādot, ka būtiskākais ieguvums šajā mesē ir iespēja nodibināt jaunus kontaktus. Parīzes galeriste Valērija Četrāro uzskata: “Tas ir ļoti reprezentatīvs Francijas galeriju konteksts gan video mākslas ziņā, gan kopumā. Šī ir ļoti laba atlase. Kas attiecas uz apmeklētājiem – parasti par šādiem darbiem interesējas institūcijas, bet šeit man patika, ka filmas skatījās arī kolekcionāri.” “Mese mums ir bijis ļoti pozitīvs notikums – daudz jaunu kontaktu. Mums ļoti patika īpašā un apburošā gaisotne, ko radīja gadatirgus komanda un Kašani. Šis pasākums patiešām fokusējas uz kolekcionāriem, un viņiem te bija daudz ko redzēt un apmeklēt,” atzīst galerijas Archiraar (Brisele) direktors Aleksis Rastels. Arī galeriste Nadja Vilenna (Nadja Vilenne Gallery, Lježa) piekrīt: “Mums ir svarīgi, lai būtu labi kolekcionāri, publiskas kolekcijas, un šī mese ir iespēja ar šiem cilvēkiem sakontaktēties. Salīdzinot ar lielajiem gadatirgiem, šeit viņiem ir laiks runāt ar galerijām. Tāpēc man patīk mazās meses, kur komunikācija ir personiskāka.” Galerijas Arcade (Londona/Brisele) direktors Kristians Mūnijs uzskata, ka video veltīta nedēļas nogale ir nepieciešama, tomēr meses kontekstā viņu nodarbina jautājums: “Kā mēs izplatām darbus, kā mēs ar tiem dalāmies?” Viņš uzskata, ka “viesnīcas formāts arvien ir sarežģīts, jo vajag, lai cilvēki noskatītos videodarbu. Protams, jūs negaidāt, ka visi redzēs visu, bet, iedomājos, varbūt laba ideja nākotnei ir pirms meses dalīties ar nelieliem tīzeriem? Vai arī ir jātaisa seansi, pēc kuriem notiek diskusijas?” Jāpiebilst, ka Francijas un Beļģijas galeriju istabās videodarbi bija orientēti uz franču valodā runājošo skatītāju – tie bija franču valodā ar subtitriem angļu valodā, savukārt, ārzemju galerijās tulkojums franču valodā izpalika, kas visdrīzāk arī noteica to, cik ilgi vietējais skatītājs pavadīja laiku pie ekrāna.
Marijke De Rovere, Do You Believe in Life After Love? 2022, HD video, 23’44”. Mākslinieces & Arcade īpašums
Nākotnes plāni
Runājot par Around Video nākotni un iespēju paplašināties, Heilija Grenē uzsver, ka pirmkārt, “tā nevar būt liela mese, jo video māksla ir izteikta nišas joma. Otrkārt, mums nevar būt vairāk galeriju, jo 40 video darbi trijās dienās ir daudz, vairāk nav “sagremojami”. Un mēs vēlamies arī saglabāt šo mājīgo, silto atmosfēru – tā ir daļa no pievilcības. Ja to pazaudēsim, zaudēsim arī to, ko dara Renato, kas ir viņa moto un viņa redzējums par dzīvi un mākslas pasauli.” “Meses izaugsme nozīmētu vairāk izstāžu vienā laikā, ieskaitot video seansus. Un arī – pārliecināt politiķus piešķirt lielākas subsīdijas,” piebilst meses dibinātājs. Pagaidām organizatori nekaļ arī lielus starptautiskus plānus. “Lille ir ļoti specifiska vieta, ļoti ērta, tā ir tuvu Parīzei, Briselei, tāpat arī Londonai un Amsterdamai,” saka Heilija Grenē. “Tāpēc pirmām kārtām mēs vēlamies būt piesaistīti šai Eiropas daļai, un tad jau redzēsim, kur izpletīsimies tālāk.”
Titulbilde: Thierry Lagalla at Espace à Vendre (Nice). Foto: Odrija Kalve
