Pavērsties iekšup

27.10.2022

Izstāde Dafnes Psihiatriskajā slimnīcā Atēnās

Vai kaut kur dziļi mūsos mājo kāda sakrāla patība – kāda slepena vieta, kur meklējamas mūsu personības dziļākās saknes? Liekas, tieši tāds pieļāvums ņemts par pamatu, veidojot izstādi “Realitātes pārbaude, II daļa. Iekšējā svētnīca” (Reality Check Chapter II: Inner Sanctum), kas aplūkojama Atēnās. Šī grupas izstāde atvērta pamestā ēkā, kas atrodas Atikas Psihiatriskās slimnīcas (tā vēl joprojām funkcionē) teritorijā; slimnīcu sarunu valodā mēdz dēvēt vienkārši par Dafni. Atēniešu leksikā “aizbraucis uz Dafni” parasti nozīmē, ka cilvēks zaudējis prātu, ka viņam nepieciešama psihiatra palīdzība – vai arī tas domāts kā joks. Taču doties uz Dafni, lai aplūkotu šo izstādi, ir drīzāk baudījums: tas ir uzaicinājums paraudzīties uz savu dzīvi no malas, mēģināt saprast, kādā savas dzīves punktā tu patlaban atrodies, kam tu tici, kurp tu dodies. Un iemesls, kāpēc izstādes apmeklētājs varētu atrast dažas atbildes uz šiem jautājumiem, ir tāds, ka te 36 laikmetīgie mākslinieki apkopojuši savu skatījumu uz to, kas tad varētu būt šī iekšējā svētnīca. Viņi piedāvā mums versijas, projekcijas un iedvesmu. Katram no māksliniekiem iedalīta sava telpa, un viņi to pārveidojuši – bieži vien par imersīvu pieredzējumu, vai nu tas tiktu realizēts ar video, smaržu, skaņas, keramikas, vai uz sienas rakstītu vārdu starpniecību.

Lydia Dambassina. A Word Observes You. 2022. Instalācijas skats. Foto: Manolis Baboussis © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

“Mēs kuģojam nezināmā virzienā,” izstādes ievada tekstā raksta kurators Kosts Prapoglu. ““Nezināmais” mūs bieži atbruņo, dezorientē un paralizē. Un tomēr kāds iekšējs dzinējspēks mūs pamodina, izaicina mūs iet tālāk, elpot, just, mīlēt…” Izstādi var uztvert kā uzaicinājumu pakavēties pārdomās par iespējamām nākotnes versijām, par to, kādu ceļu izvēlēties, kam ticēt, un tā nepārprotami smēlusies no šodienas pasaules, tajā skaitā – no tās konfliktiem, asarām un neirozēm. Mums ir pietiekami iemeslu, lai noklīstu no ceļa un zaudētu saikni ar savu iekšējo svētnīcu.

Nikos Tranos. Primavera. 2022. Instalācijas skats. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Izstādes centrā, vietā, kur tajā ienāk skatītājs, Nika Trana glazēto liliju instalācija “Primavera” (2022) vedina uz domām par svaigumu un pavasarīgu atdzimšanu. Ziedi iesprausti zemē vai “aug” no mēbelēm, kas cita uz citas sakrautas nolietotās telpas centrā. Paejot garām šai ziedu jūrai, skatītājs var iziet uz balkona un pavērot apkārtējos kalnus: tas ir rajons, kur beidzas Atēnu metropoles teritorija. Cilvēkiem, kuri te ārstējas, var likties, ka te beidzas nevis pilsēta, bet visa pasaule, kaut gan par sevi atgādina arī patiesa skaistuma mirkļi: saule noriet, piepludinot debesu zilumu ar oranžo krāsu.

Dimitris Skourogiannis. Birthday. 2022. Instalācijas skats. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Runājot par gaismu un tumsu, izstāde piedāvā plašu spektru, un ne tikai burtiskā nozīmē. Ēkas labajā spārnā, liekas, dominē tumsa. Šeit strādājošie mākslinieki savu iekšējo svētnīcu atraduši, cīnoties ar spiedienu, vai arī viņu darbs it kā liecina par cīņu, kas izcīnīta, lai šeit nonāktu – lai sāktu tiekties uz kādu neaizskaramu telpu, uzbūvētu sev patvērumu no spiediena, kas uzbrūk ārpusē. Iepriekšējās gadsimtu mijas mākslinieka Jannuļa Halepa zīmējums uzvedina uz domām par izmisušas vai pat garīgi slimas personības dzīvi. Mūsdienās slavenais grieķu skulptors savulaik daudzus gadus pavadīja Korfu psihiatriskajā slimnīcā, un lielu daļu no viņa darbiem iznīcināja vai nu viņš pats, vai arī viņa māte, kura domāja, ka šī māksla ir drīzāk dēmons, nekā unikāls talants, ar ko apveltīts viņas dēls. Tikai pēc mātes nāves Haleps varēja pilnībā ļaut vaļu savam mākslinieciskajam redzējumam. Skulptora zīmējums “Svētais Juris un pūķis” (ap 1930), kas izstādē aplūkojams vienīgi caur šauro novērošanas lūciņas spraugu agrākās palātas durvīs, skatītājam atgādina par paša Halepa dzīves stāstu, par viņa cīņu, bet vienlaikus liek atcerēties arī par daudzajiem pacientiem, kuri garus gadus aizvadīja psihiatrisko slimnīcu apšaubāmajos apstākļos, aiz slēgtām durvīm.

Tori Wranes. Echo Face. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Norvēģu mākslinieces Tūri Vronēses (Tori Wrånes) video darbs “Atbalss seja” (Echo Face, 2020–2022) ir reizē valdzinošs un dīvains. Mēs vērojam priekšnesumu, ko sniedz kāda figūra ar liekiem acu un ausu pāriem. Māksliniece mūsu priekšā stājas saulesbrillēs un augstā cepurē, it kā izveidojot divkāršu personību; viņai priekšā arī divi mikrofoni, lai ļautu skanēt arī viņas atbalsij. Darbs ir tumšs un spriedzes pilns, taču mākslinieces dziedāšana ir arī skurbinoša un pārņem savā varā. Balss sagūsta skatītāju. Mūsu priekšā ir personība, kas nevienam nelūdz, bet pati paņem telpu, kas nepieciešama, lai izpaustu to, kas viņā mājo. Un skatītājs piedzīvo zināmu izlaušanās sajūtu. Lai cilvēks būtu brīvs, viņam vispirms jāierauga kāda cita brīvība.

“Šis spēks ir iekšējā svētnīca, kas mājo un slēpjas mūsu dvēselēs,” Prapoglu turpina savā ievada esejā, atsaucoties uz izstādes centrālo konceptu, ko viņš kā izaicinājumu piedāvājis māksliniekiem. “Tā ir vieta, kas liek mums justies kā mājās. Tas ir mūsu patvērums, vieta, kur dzīvo mūsu iekšējā uguns, mūsu lielais dārgums – svētnīca. Katram no mums var paiet zināms laiks, iekams mēs to atklājam un aptveram. Tā parasti mums atveras kā balva par neskaitāmām netveramām cīņām, ko esam izcīnījuši – kā lielas uzvaras trofeja. Tas atgādina iekšējās iniciācijas procesu, ko izdzīvoja tie, kuri sakrālo mistēriju laikā mēroja ceļu uz Eleisiju.” Pēdējais teikums ir atsauce uz faktu, ka Dafne atrodas uz ceļa starp Atēnām un Eleisiju, kur senajos laikos norisinājās tā sauktās sakrālās mistērijas.

Evi Savvaidi. Wonderland. 2022. Instalācijas skats. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Monumentālu mieru izstaro Evi Savaidi skulptūra “Brīnumzeme” (Wonderland, 2022). Viņa uzbūvējusi neoklasiskas ēkas modeli un nokrāsojusi to viscaur rozā, bet no jumta tam izspraucies graciozs zieds. Šī celtne, kas novietota tukšas telpas vidū, projicē māju, droša patvēruma iespēju daudz neviesmīlīgākajā slimnīcas kontekstā. Šis tēls ir viegli uztverams, lai arī nebūt nav skaidrs, vai to vajadzētu nolasīt kā atmiņu, projekciju vai fantāziju. Svētnīca šeit ir vieta, ko mēs saucam par mājām.

Nadia Skordopoulou. Your soul that never wears, Your spirit that never tears. 2022. Instalācijas skats. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Ēkas kreisajā spārnā varam uziet darbus, kuri ir gaišāki savā tonī, krāsās un atmosfērā, lai arī parasti tajos paslēpts kāds āķis. Te ir, piemēram, Nadijas Skordopulu instalācija ar īstiem ziediem, kas iekarināti no griestiem; ziedu saknes neaizsniedzas līdz zemei (tāpat kā tas mēdz būt cilvēkiem, varētu sacīt), lai gan uz grīdas nobērta augsne. Liekas, ka ziedus pie dzīvības uztur garaiņi, kas nāk no lejas, no ierīcēm uz grīdas. “Tava dvēsele, kas nekad neizdilst, tavs gars, kas nekad nepārtrūkst” (Your soul that never wears, your spirit that never tears, 2022) – tādu nosaukumu māksliniece devusi šim tēlam, kas runā vienlaikus par zaudētām mājām un neredzamām saknēm.

Savukārt Dimitra Skandali no Paras salas atvedusi ne tikai kaltētus ziedus un ārstniecības augus, lai no tiem savītu aizkariem līdzīgus veidojumus; viņa atvedusi arī to izplatīto smaržu. Viss kopā tas kļuvis par instalāciju “Katra drosme ir bailes” (Any courage is a fear); darba nosaukums patapināts no E. E. Kamingsa dzejoļa. Ienākot šajā telpā, ko izgaismo abstraktas videoprojekcijas, ir viegli aizceļot uz kādu iekšēju ainavu, uz kādreiz piedzīvotu saskarsmi ar dabu – varbūt ar smaržas starpniecību vai sapnī. Skandali mākslā ainava vairs nav figurāls dekors vai konkrēta ģeogrāfiska vieta. No īsta, dabiska materiāla radītais darbs piedāvā abstraktu vidi, vai varbūt varētu sacīt – iekšējo ainavu, kura ietver arī ūdens virsmu pašrefleksijai.

Giuillermo Galindo. You faked your way into my dreams, now let me die in peace. 2022. Instalācijas skats. © Mākslinieka un Artefact Athens īpašums

Izstāde “Realitātes pārbaude, II daļa. Iekšējā svētnīca” iedziļinās mākslinieku dziļākajos iztēles ceļojumos. Lai tur nonāktu, mākslinieki rāda mums situācijas, kuras pašiem likušas apzināties viņiem uzspiestās robežas, savas bailes un cerības. Tas neizbēgami saistīts ar grūtībām, ko cilvēks izjūt, mēģinot sinhronizēt savu esamību ar apkārtējo realitāti – tādām pašām grūtībām, ar kādām turpat tuvumā cīnās apkārtējo paviljonu pacienti. Taču mākslinieki to dara savā brīvībā inscenēt dilemmas un pieredzējumus, pašu atrasto un izkopto māksliniecisko formu svētīti un vadīti.

Vana Ntatsouli. This isn't what you think it is. 2022

Ņemot vērā izstādes plašo estētikas, temperamentu un pārliecību spektru, liekas pārsteidzoši, cik labi šie daudzveidīgie darbi sasaucas savā starpā. Lai gūtu baudījumu no izstādes satura, nebūt nav atzinīgi jānovērtē visi piedāvātie darbi. Izstāde ir iekšēji vienota – ne stila, konkrēta mākslas medija vai vēstījuma ziņā, bet pateicoties savam kopīgajam fokusam. Rodas iespaids, ka mākslinieki lieliski apzinājušies – viņiem ir tikai viena izdevība parādīt savas prakses dziļāko būtību, tikai viena telpa šajā izstādē, un viņi šim uzdevumam pievērsušies ar patiesu kaismi. Un tas ļāvis izpausties īpašībai, kuras bieži pietrūkst biennālēs vai tematiski veidotās izstādēs. Kurators ar savu meklējumu ideju iedvesmojis vai, iespējams, pat izprovocējis māksliniekus, un no tā tālāk attīstījusies organiska trajektorija. Šis daudzveidības ietvaros skaidrs kļūst viens: lai nonāktu savā iekšējā svētnīcā un lai tālāk spētu radīt tieši no šīs vietas, nepieciešama drosme, jo ceļā visticamāk nāksies sastapt dažu labu monstru.

Titulbilde: Nika Trana glazēto liliju instalācija “Primavera”. 2022.