Keramikas humanoīdi
Mariona Baltkalne*
Par Padija Hārlija keramikas intervenci “Foetālais valdzinājums” Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā / izstāde skatāma līdz 2023. gada 26. janvārim
Zinātnes komunikācijas iedīgļi vērojami jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet par jēdzienu plašāk sāk runāt divdesmitajā gadsimtā, un specifisku zinātnes virzienu attīstība sekmējusi šādas komunikācijas nepieciešamību. Terijs Bērnss, Džons O’Konors un Sūzena Stoklmaiere zinātnes komunikāciju raksturojuši kā “atbilstošu prasmju, mediju, aktivitāšu un dialoga izmantošanu, lai radītu vienu vai vairākas atbildes reakcijas zinātnei: apziņu, patiku, interesi, viedokļa veidošanu un izpratni”. Būtiski, ka zinātnes komunikācijas laukā satiekas vairākas publikas, tostarp paši zinātnieki, lēmumu pieņēmēji, mediju pārstāvji un nenoliedzami arī to cilvēku kopa, kuras pārstāvji specifiski nedarbojas zinātnē, politikā vai medijos, taču par zinātni interesējas.[1]
Kāda ir sajūta, būt tevī iekšā. Foto: Mariona Baltkalne
Zinātnes centri un muzeji, tostarp anatomijas muzeji, ir tilts vai pat sākumpunkts ceļā uz patikas, intereses vai izpratnes veidošanos par zinātni. Vienlaikus muzeja kolekcijā iespējams ienest vēl kādu elementu, kas palīdzētu izsaukt iepriekšminētās reakcijas vai paspilgtinātu tās. Mākslinieciskās izpausmes veidi, piemēram, deja vai mūzika, var kalpot kā šādi instrumenti, un tie sekmīgi tiek izmantoti, komunicējot par zinātnē aktuāliem jautājumiem. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja kolekciju no jauna papildinājusi vizuālā māksla, skatītājiem piedāvājot britu mākslinieka Padija Hārtlija keramikas intervenci “Foetālais valdzinājums”. Kopš oficiālās durvju atvēršanas visiem interesentiem 2021. gada vasarā mākslas un zinātnes satikšanās muzejā jau notikusi gan izstādē “Anatomija un ārpus tās”, gan sirds izšūšanas nodarbībās “Adatomija”, gan orgānu zīmēšanas stundās. Padija Hārtlija darbi ir vēl viena zinātnes un mākslas mijiedarbība, un, lai gan zinātnes vai specifiski anatomijas skaidrošana šajā izstādē nav pašmērķis, nevar noliegt, ka teju simt anatomijas kolekcijā integrēto keramikas darbu veido saikni ar preparātiem un ļauj uz tiem palūkoties ar jaunu interesi.
Biņevsku karnevāla klase, Foetrūvija cilvēks un fotogrāfijas ar Jēkaba Prīmaņa sejas izteiksmēm, 1930. gadi. Foto: Mariona Baltkalne
Savu artavu zinātnes komunikācijā un, varētu teikt, arī popularizēšanā sniedzis jau Jēkabs Prīmanis (1892–1971), ilggadējais Anatomijas muzeja vadītājs. 30. gados uzņemtās fotogrāfijas ar dažādām profesora sejas izteiksmēm, demonstrējot sejas muskuļus, ir bijis radošs paņēmiens anatomijas mācīšanā studējošajiem. Mūsdienās šie paši foto ir amizanta muzeja kolekcijas sastāvdaļa, kas apmeklētājiem ļauj ne vien apbrīnot sejas izteiksmēs iesaistīto muskuļu daudzumu, bet arī pašiem atsaukt atmiņā brīžus, kad lūpas, uzacis un vaigi savilkti visdažādākajos paņēmienos. Šādas atmiņas no vidusskolas laikiem par fotografēšanos kopā ar klasesbiedriem, kad bieži vien neiztikt bez jautrības mirkļiem un mēģinājumiem saņemties kameras priekšā, atausušas arī Padijam Hārtlijam. Tādējādi blakus Jēkaba Prīmaņa fotogrāfiju sērijai mākslinieks novietojis vienu no “Foetālā valdzinājuma” darbiem – keramikas figūriņu grupu “Biņevsku karnevāla klase”.
Biņevsku karnevāla klase. Foto: Mariona Baltkalne
Vārdam ‘Biņevski’ ir vēl viena sasaiste, un te novērojama būtiska Hārtlija intervences iezīme – atsauces uz daudziem literāriem un muzikāliem darbiem, to nosaukumiem un varoņiem. Biņevsku gadījumā runa ir par amerikāņu autores Ketrīnas Dannas 1989. gada romānu Geek Love, kam atbilstošākais nosaukums latviešu valodā būtu “Nūģu mīlestība”. Tas ir tumšs stāsts, kurā ceļojoša cirka īpašnieki Als un Lila Biņevski ar insekticīdu, indes un radioaktīvo izotopu palīdzību izdomā un rada savu unikālo ģimeni. Un te nu viņi visi ir – keramikā atveidoti Biņevsku ģimenes locekļi, kuri sastājušies gluži kā pirms pozēšanas kopīgai fotogrāfijai, pirms tam katrs vēl paspējot izvaibstīties, kā nu iespējams. Bet kamēr Biņevski gatavojas fotomirklim, darba Puttin’ on the Ritz varoņi, šķiet, jau gaida, kad atkal atskanētu Ērvinga Berlina slavenā dziesma, kas izmantota arī Mela Bruksa 1974. gada filmā “Jaunais Frankenšteins” (Young Frankenstein), lai laistos ritmiskā dejas solī kopā ar blakus izstādīto eksponātu – kustībā nostādītu cilvēka modeli, kas demonstrē ķermeņa muskulatūru. Vērojot šo kombināciju, nāk prātā Šona Levija 2006. gada piedzīvojumu komēdija “Nakts muzejā” (Night at the Museum), kur naktī muzejā eksponāti atdzīvojas. Iespējams, ka Anatomijas muzejā keramikas intervence jau citā veidā turpinās arī naktī. Varbūt tas ir vesels karnevāls vai cirka priekšnesums, jo, gluži tāpat kā ceļojošais cirks, arī Hārtlija radītie tēli ik pa laikam “piestājuši” muzeja kolekcijā ar saviem kostīmiem – krāšņām sejas maskām, sarkaniem klaunu deguniem un papīra tūtām galvās. Vai mākslinieks pats slepeni kļūst par cirka direktoru? Varbūt tomēr šim pienākumam viņš deleģējis Alu Biņevski, kurš galu galā prot organizēt savu kuplo saimi. Gan jau tad pratīs savaldīt arī citus cirka dalībniekus.
Krustači klauni un viņu žonglējošie āksti. Foto: Mariona Baltkalne
Izstādes publiskajā informācijā un vizuālajā noformējumā uzmanību raisa divi aspekti. Vispirms tas, protams, ir galvenais izstādes varonis jeb keramikas humanoīds, bezdzimuma būtne, saukta par fītu. Latīņu valodas vārds ‘foetus’ jeb ‘auglis’ saglabāts arī izstādes nosaukumā “foetālais”, daļai apmeklētāju, iespējams, liekot domāt, vai viņi pareizi visu izlasījuši. Tomēr citiem tas varētu raisīti interesi – kas ir foetālais? Ja muzeja apmeklējums noslēdzies ar jauna termina apguvi latīņu valodā, vai arī to nevarētu uzskatīt par veiksmīgi īstenotu zinātnes komunikāciju? Bet varbūt “foetālais” varētu pārtapt par “fatālo” jeb liktenīgo? Zinot Hārtlija lielo aizraušanos ar literatūru un mūziku, kā arī ņemot vērā no viņa izcelsmes reģiona – Jorkšīras – aizgūtās frāzes un vārdu spēles, kas ne reizi vien caurvij intervences darbus, varbūt šī varētu būt vēl viena un atgādinātu par Adriana Laina 1987. gada psiholoģiskā trillera filmu “Liktenīgais valdzinājums” (Fatal Attraction). Otrs aspekts – tā ir norāde, ka mākslinieks veidojis intervenci. Ja vēl, ienākot muzejā, pavada sajūta, ka tūliņ kādā atsevišķā telpā sagaidīs vērienīgā Hārtlija keramikas darbu kolekcija, tad ātri vien top skaidrs, ka tik vienkārši tas nenotiks, un daudzos humanoīdus pacietīgam apmeklētājam starp muzeja eksponātiem būs jāsameklē pašam.
Āda. Foto: Rīgas Stradiņa universitāte
Humanoīdi mijiedarbojušies ar muzeja telpu un tajā apskatāmo kolekciju tik organiski, ka daudzos gadījumos tie šķiet ne vien kā atraktīvs papildinājums, bet pat nepieciešamība, lai, piemēram, novērtētu vaļa skriemeļa apjomīgo izmēru (darbs “Murgu brāļi”) vai ādas tetovējumu dekoratīvidmu (“Āda”). Šāda pieeja atsauc atmiņā, piemēram, 2014. gadā organizēto izstādi “Māksla ir terapija” (Art is Therapy) Amsterdamas Rijksmuzejā. Starp daudziem mākslas šedevriem kā ceļa pavadonis skatītājam līdzās bija rakstnieka un filozofa Alēna de Botona dažādās muzeja vietās piestiprinātas lielformāta dzeltenas piezīmju lapas, kas uzdeva jautājumus par mākslu, aicināja apmeklētāju padomāt par to, kāpēc tieši šī glezna uzskatāma par meistardarbu un mudināja pievērst uzmanību arī tiem darbiem, kuri, iespējams, pelnītu tādu pašu atzinību, taču nereti paejam tiem garām, jo tie nav saistīti ar kādu “lielo” mākslas vēstures vārdu.[2]
Mazais siržu lauzējs. Foto: Mariona Baltkalne
Arī Hārtlija intervences darbi rosina apstāties. Gan “Siržu lauzējs”, gan “Mazais siržu lauzējs” ļauj apjaust, ka cilvēka sirds un asinsrites sistēmu dzīves laikā gluži kā ar siržu lauzēja āmuru pilnīgi noteikti traumējuši emocionāli pārdzīvojumi. “Vai drīkstu pieskarties?” viens no tēliem ar maigi pastieptu roku mēģina sataustīt korozijas preparātu, kas ietilpst muzeja trauslākajā kolekcijā. Šo trausluma stāstu turpina sērijas otrs tēls, kurš jau krietni naskāk cenšas pieskarties stiklam, atgādinot, cik ļoti daudziem no mums muzejos arī ir bijusi vēlme to izdarīt, bet nedrīkst. Aizrādīs. “Grūstītāji” piepūtuši vaigus, lai ar savām rokām un pat kājām uz priekšu pavirzītu lielus cilvēka orgānus un kaulus. Esat nu gan jūs smagi! Varbūt tieši tā nodomā kāds no fītiem. Bet “D… putās vai Sūkļubiksis Kvadrātbobs un Patriks Stārs” liek domāt par Sūkļubikša formas līdzībām ar cilvēka plaušām.
Ūjinātājs. Foto: Mariona Baltkalne
Keramikas humanoīdu jeb fītu pirmsākumi rodami jau 1998. gadā, kad Hārtlijs izstrādājis maģistra darbu Kārdifā, Lielbritānijā, un kopš tā laika viņš radījis vairākas intervences. 2022. gadā Hārtlijs atsaucies Medicīnas vēstures institūta direktora Jura Salaka uzaicinājumam un radījis darbu sēriju Foetey Boys, ko var meklēt teju visās muzeja kolekcijās. Turklāt fīti paslēpušies ļoti dažādās vietās – blakus anatomiskajiem preparātiem, un tie ir labi pamanāmi, daži uzrāpušies skapjaugšā un noteikti uzsauktu “Kukū!”, ja vien jūs paceltu augšup acis. Citi gribējuši sajusties lielākā drošībā, tāpēc saviem darbiem un nedarbiem nododas muzeja krātuvē, kur apmeklētājs preparātiem nevar pieiet pavisam tuvu klāt, tomēr, rūpīgi veroties, fītus ieraudzīs. Bet vēl cits ierāpojis atvilktnē pie deniņu kaulu kolekcijas un nemaz nepārdzīvo, ka būs pamanāms vien tad, ja atvilktne tiks izcelta ārā. Ētisku apsvērumu dēļ fīti nav atrodami teratoloģiskajā un embrioloģiskajā kolekcijā.
*Laipni lūgti! *ziedojumi. Foto: Mariona Baltkalne
Hārtlija darbus piepilda rotaļīgums un humors, bet vēl viena iedvesma viņa darbiem pēc agrākas viesošanās Rīgā ir atslēgas frāze, ka “atšķirības ir normālas”. Pie šīs atziņas Hārlijs atgriežas arī turpmāk, sakot, ka par atšķirībām kā normalitāti ir jāpriecājas, jo mēs visi esam tik dažādi. Runājot par cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, viņš norāda, ka mūsu pasaule vienkārši nav iekārtota tā, lai šos “traucējumus” mēs saredzētu kā pavisam ikdienišķu atšķirību. Tāpēc arī nebūtu jārunā par cilvēkiem ar kādām “īpašām” vajadzībām. Dažādību fītiem Hārtlijs panāk darbu izstrādes procesā – izmantojot liešanas tehniku, bet apzināti ietekmējot procesu, lai fītu sejas, galvas un ķermeņa daļas mainītu formu, lai tās būtu sagrozītas.[3] Te vēlreiz jāpiemin Dannas romāns Geek Love, kas ļoti tiešā veidā runā par variācijām un cilvēka ķermeņa atšķirībām, kas no šķietamiem defektiem tiek pārvērstas par efektiem. Biņevsku audzētie bērni tiek speciāli radīti atšķirīgi, lai viņi varētu piedalīties izklaides šovos, un tā saucamie “normālie cilvēki” ar galvu, ķermeni, divām rokām un divām kājām romānā uzskatāmi par mazvērtīgākiem, jo nav tik īpaši, tik atšķirīgi.
Foetrūvija cilvēks: Veltījums Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēkam. Foto: Mariona Baltkalne
Sasaistot mākslu ar zinātni un medicīnu un vienlaikus atkal jau uzsverot atšķirību burvību, Hārtlijs veido vairākus atvasinājumus Leonardo da Vinči labi zināmajam zīmējumam “Vitrūvija cilvēks”. Da Vinči – renesanses laika cilvēks – šajā darbā izcēlis cilvēka ķermeņa proporcijas. Hārtlijs šo ideju turpinājis, piedāvājot fītu ķermeņiem vairāk roku un kāju un likumsakarīgi nosaucot tos par “Foetrūvija cilvēkiem”. Aritmētisku vai ģeometrisku progresiju saskatīt starp dažādiem “Foetrūvija cilvēku” variantiem būs grūti, bet kāju un roku pieauguma korelāciju ar “Foetrūvija cilvēka” nosaukumu versijām varēs pamanīt gan. Šeit ir vienkārši “Foetrūvija cilvēks” ar četrām rokām, četrām kājām un vienu galvu, un ir arī “Ffooeettrrūūvviijjaa cciillvvēēkkss” ar astoņām rokām, astoņām kājām un divām galvām.
Ffooeettrrūūvviijjaa cciillvvēēkkss: Veltījums Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēkam. Foto: Mariona Baltkalne
Bet vēl lielākas variācijas par tēmu novērojamas fītam ar četrām rokām, sešām kājām un divām saplūdušām galvām, un šo šķietamo harmoniju ar pāra skaitļiem pēkšņi izjauc “Biņevska cilvēks jeb Ala Biņevska rožu dārzs” ar septiņām kājām un piecām rokām.
Foetrūvija cilvēks tiek atdzīvināts pie Ini Kamoze dziesmas "There Come the Hotstepper". Veltījums Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēkam. Foto: Mariona Baltkalne
Jo atšķirības ir normālas un skaistas – jau jūtams, kā mākslinieka sejā atmirdzētu smaids, cenšoties kādam cītīgam kāju un roku skaitītājam muzejā pateikt, ka pieturēties pie matemātiskām likumsakarībām te tomēr nevajag. Bet, ja daudzo roku, kāju un seju skaits kādā brīdī var sākt šķist kā pārāk liela rotaļa, tad Hārtlija uzticība savai pārliecībai un vienlaikus cieņas apliecinājums pret reāliem atšķirīgajiem personāžiem atspoguļojas darbā, kas ir veltījums māksliniecei Minnijai Vulzijai jeb Kukū, kurai bijis Virhova-Zekela sindroms – reta iedzimta slimība, ko citu pazīmju starpā raksturo arī šaura seja kā putnam ar knābim līdzīgu degunu. Darbs ir fītu klaunāde ar putnu knābjiem, bet Minnijai par godu, tā ir viņas dzīves svinēšana. Galu galā kamēr Biņevski vēl tikai rada savus bērnus, kuri piedalītos izklaidējošos priekšnesumos, Minnijai aiz muguras jau ir daudzi uzvedumi. Bet fītu grupa darbā “Nedzirdēt, neredzēt, nerunāt” vedina domāt par to, kā atšķirīgi cilvēki (oficiālajā terminoloģijā – cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem) tver gan Hārtlija mākslu, gan anatomiju. Vai kāds palīdz uzburt ainu par smalkajiem korozijas preparātiem? Kurš un kā nodungo Puttin’ on the Ritz melodiju?
Nedzirdēt, neredzēt, nerunāt. Foto: Rīgas Stradiņa universitāte
Grūti nosaukt vienu konkrētu tematisko pavedienu Hārtlija intervencei. Viens impulss aizved līdz nākamajam, un tā atkal līdz nākamajam. Tas ir kā paša mākslinieka radošs ceļojums no personīgām atmiņām līdz cirka festivālam, pa ceļam piestājot medicīnas vēstures pieturā un noklausoties grupas Fuzz dziesmu What’s in My Head. Tad viens līdzbraucējs ceļojumā, laiku kavēdams, sāk saukt uzjautrinošas jorkšīriešu vārdu spēles, bet cits iepazīstina ar latviešu izteicieniem, tostarp par kādu ar “asu mēli”, kas ļoti spēj aizskart citus. Ceļotājs Hārtlijs iztēlojas, ka mēle burtiski izurbjas cauri kāda smadzenēm. Te viņam parādās domu uzplaiksnījums par mentālistiem – būtnēm, kam urbties cauri smadzenēm nemaz nevajag, jo viņu pašu smadzenes ir tik izcilas, ka citu domas tie spēj nolasīt.
Mikijs Mentants un viņa pārsteidzošie domu lasītāji - mentālisti. Foto: Mariona Baltkalne
Šādi mentālistus savos romānos “Kāpa” aprakstījis Frenks Herberts. Ceļotājam līdzi ir arī Roalda Dāla stāsts “Āda”, kur tetovējumam uz stāsta varoņa muguras ir viena vērtība, bet tā kļūst daudz augstāka, līdzko tetovētā āda nonāktu muzejā. Tieši tāpat jau tas notiek ar mākslinieka Banksija darbiem, kuri regulāri tiek izgriezti no ēkām, uz kurām tie izveidoti, atstājot simboliskas rētas, bet galerijā vai izsoļu namā iegūstot lielāku vērtību. Lasot grāmatu, ceļotājs laižas miegā, kur sapnī acīmredzot Dāla stāsta iespaidā pavīd tēva figūra – ar tetovējumu uz muguras. Kad sapnis beidzas, arī ceļojums ir galā, un pēdējā pieturā par cirka festivāla galveno vadītāju kļūst pats Hārtlijs. Kā mājvietu priekšnesumiem viņš izvēlas Anatomijas muzeju Rīgā, un, kamēr visas atmiņas par ceļā piedzīvoto vēl ir svaigas, stāsts tiek nodots apmeklētājiem. “Laipni lūgti!” – tā ienācējiem izstādē nosaka viens no keramikas fītiem un aicina ieskatīties šajā kaleidoskopā, tverot daudzos impulsus no kino, gleznām un dziesmām, no vēstures, no ikdienas… “Foetālais valdzinājums” noteikti savaldzinās painteresēties vairāk, izlasīt, noklausīties, noskatīties, uzzināt. Un tas ir liels guvums vienā izstādē.
Mākslinieks Padijs Hārtlijs. Foto: Rīgas Stradiņa universitāte
***
* Mg. art., Latvijas Radio 1 žurnāliste
[1] Burns, Terry W., O’Connor, D. John & Stocklmayer, Susan M. (2003). Science Communication: A Contemporary Definition. Public Understanding of Science. Vol. 2, Issue 2, pp. 183 – 202. Iegūts no: https://doi.org/10.1177/09636625030122004 [skatīts 30.10.2022].
[2] Silverstone, Tom (2014). Alain de Botton guides you round his Art is Therapy show – video. The Guardian. Pieejams: https://www.theguardian.com/artanddesign/video/2014/apr/25/alain-de-botton-art-is-therapy-rijksmuseum-amsterdam-video-guide [skatīts 30.10.2022].
[3] Hārtlijs, Padijs (2022). Anatomijai un cilvēka ķermenim veltīta izstāde Anatomijas muzejā un Mākslas akadēmijā. Intervē Mariona Baltkalne. Zināmais Nezināmajā. Latvijas Radio 1. 26.09.2022. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/psiholingvistika-ko-krasa-dzimte-un-laika-lietojums-valoda-stast.a166201/ [skatīts 30.10.2022].
