Padziļināti paplašinātā realitāte

02.02.2023

..kurā Emilijas Škarnulītes Aphotia ir kļuvusi par gaidāmās Viļņas performances mākslas biennāles priekšvēstnesi

Emilija Škarnulīte ir īsta zvaigzne lietuviešu mākslas ainā, vesela planēta ar saviem estētiskajiem kanoniem un atmosfēras bagātu “skanējumu”, kas pārplūst no darba uz darbu. Viņas filmas var salīdzināt ar iegrimšanu paralēlu visumu dziļumos, kas reizē ir līdzīgi un nav līdzīgi pasaulei, ko pazīstam. Savos darbos viņa viegli saplūdina dokumentālo un izdomāto, kameras fiksēto un datora radīto. Māksliniece stāsta, ka nereti viņa iedvesmojas no dabiskiem, ne cilvēka radītiem fenomeniem: ģeoloģiskām, ainaviskām un citām telpiskām parādībām, kas viņu pietuvina cita laika ritējuma uztverei, tā saucamajam dziļajam laikam (deep time). “Tikpat svarīgs man ir arī nāras vai sirēnas tēls, saikne starp zināmo un neizzināmo pasauli, šķirtne starp cilvēku, dzīvnieku, dievību un mītu.” Nereti vienīgā Škarnulītes filmu ainavu iemītniece ir nāra, kas slīd cauri ūdeņiem, ienirst plašos un tumšos pazemes gaiteņos kā neizsīkstošas iztēles lukturīša stars, uz brīdi izgaismojot telpas, kas parasti skatienam ir nesasniedzamas.

Foto: Andrej Vasilenko

Emilija stāsta, ka savos darbos “viņa izmanto paplašinātu jūtīgumu – kadrus no dzīlēm, skaņas, ko parasti cilvēka auss nedzird”. Filmas medijs viņai ļauj to visu apvienot kopējā “signālā”, lai formētu jaunu, specifisku jūtīguma formu: “Veidojot šīs filmas, vissvarīgākais man nebija kāda sevišķa telpa vai fenomens, bet gan iespēja veidot neparastu, deformētu telpas un laika uztveri, kas var atraisīt ļoti īpašu garīgo stāvokli. Lai pieredzētu vecāsmātes zaudēto redzi vai lai ieraudzītu zudušo pilsētu vai radiāciju, tev ir jāatsakās no sava personiskā skatiena,” viņa stāsta intervijā Rozanai Lukaiskaitei. Emilija bieži pievēršas arī cilvēka ietekmei uz dabiskajām ainavām, un ne tikai ūdeņu dzīlēs, tomēr viņas radītajā nav postapokalipses nolemtības. Pasaule, kuru viņa translē savos darbos, ir gan dabiska, gan konstruēta; roboti, kas darbojas dzīlēs, ar savu izturēšanos pārlieku neatšķiras no dzelmes dabiskajiem, lokālajiem iemītniekiem. Vienlaikus savās filmās māksliniece meistarīgi strādā ar vietai specifiskiem priekšstatiem: “Manas video instalācijas funkcionē kā ainavas, kurās skatītāji var fiziski ienākt.”

Foto: Gintarė Grigėnaitė

Viļņas performances mākslas biennāle – viens no svarīgākajiem notikumiem par godu Viļņas septiņsimtgadei – ļāva Emilijai paplašināt sev ierasto video instalācijas mediju līdz performances mērogam, kurā iesaistīti daudzi aktieri, un vienlaikus atdzīvināt vienu no pilsētas pārsteidzošākajām telpām. Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris (LNOBT) ir jaudīgs un iespaidīgs vēlīnā modernisma paraugs, kura kopējā platība ir 120 500 m³. Līdz pat šai dienai tā ir apjomīgākā kultūras celtne Viļņā. Šī ēka kalnā, sliedamās virs apkārtnes, izskatās pēc īsta modernisma dievnama.

Foto: Andrej Vasilenko

Šīs celtnes idejas autore ir lietuviešu arhitekte Elena Nijole Bučūte. Viņas projekts uzvarēja 1960. gada konkursā un tika realizēts 1974. gadā. Tolaik tas raisīja daudz kaislīgu diskusiju, un, aizstāvēdama savu garabērnu, arhitekte atsaucās uz saviem bērnības iespaidiem Rokišķos, kur no sarkaniem ķieģeļiem celtas neogotiskas baznīcas pagalmā notika krusta gājieni. Kā rakstā par “Bučūtes personisko modernismu” min Indre Ruseckaite un Lada Markeijevaite, “saskaņā ar arhitektes vārdiem, viņa nekad nejuta diskomfortu, iedama krusta gājienā tik iespaidīgu mūru ielokā. Gluži pretēji, viņa juta spēcīgu, svinīgu saviļņojumu: baznīcas iespaidīgie ķieģeļu mūri (līdzīgi LNOBT skatītāju zāles apjomam), baznīcas pagalma atvērtā telpa (līdzīga panorāmiskajai pilsētas ainavai, kas paveras caur vestibila stiklotajām sienām) un augstās debesis (gluži kā vestibila griesti, kas teju vai pagaist divpadsmit metru augstumā) radīja telpas svinīgo iespaidu.”

Kā atzīst Emilija Škarnulīte, viņas performanci Aphotia, ko 23. janvāra vakarā viņa prezentēja Viļņas iedzīvotājiem un viesiem, spēcīgi ietekmējusi Elenas Bučūtes projektētās teātra ēkas arhitektūra. “Performance aktīvi mijiedarbojas ar arhitektes veikumu un izrāda cieņu šai telpai. Performances norisē ir iesaistīta telpa no ieejas un vestibila līdz teātra galvenajai zālei, sagādājot iespēju pārdomāt šīs ēkas funkcijas un domāt daudzslāņaini.”

Foto: Marius Zucius

Tomēr Bučūte it kā izstiepa sava arhitektoniskā vēstījuma vertikāli augšup, savukārt Škarnulīte iegremdēja visu šo konstrukciju un atnākušo publiku iztēlotos dziļumos, apgriezdama celtni un projicēdama to okeāna dzīlēs. Programmiņā, ko izsniedza pie ieejas, bija izklāstīts darbības scenārijs un tā gradācija dziļumā – sākumā viss notiek vestibilā (200–2000 m dziļumā no virsmas), tad tā saucamajā “sarkanajā vestibilā” (2000–6000 m), bet fināls notiek pašā teātra zālē (6000 m dziļumā un dziļāk). “Darbā Aphotia es ielūkojos okeāna slāņos – tā virsmā un tajā, kas atrodas zem tās. Tas izpaužas darba struktūrā, kas ir trīsdaļīgs ceļojums okeānu dzīlēs, kur pakāpeniski mainās ūdens temperatūra, skābekļa piesātinājums, dzīvības formas u.tml.,” stāsta māksliniece.

“Darba nosaukums ir atvasināts no termina “afotiskā zona”, kas ir okeānu dziļumzona, kur neiekļūst gaisma. 2022. gada vasarā Škarnulītes video ar tādu pašu nosaukumu tika izrādīts Venēcijā. Jaunais darbs, kas tika radīts performancei LNOBT, personificē šo terminu, savienodams dabas, dievības, cilvēka un dzīvnieka aspektus un kļūdams par īpašu mediju jauktām līdzāspastāvēšanas formām,” stāsta Viļņas performances mākslas biennāles mākslinieciskā vadītāja Neringa Bumbliene. Turklāt nav runa tikai par okeānu dzīlēm, bet arī cilvēka zem/apziņas dziļumiem, kur laiks spēj palēnināties vai drīzāk mainīt ātrumu un piedzīvošanas intensitāti.

Foto: Andrej Vasilenko

23. janvāra vakarā performances apmeklētājus teātra vestibilā sagaidīja “dzelmes iemītnieki” – te kustīgas, te sastingušas figūras, ietērptas “retrofutūristikos” nāru un citu zemūdens būtņu kostīmos. Figūras iejuka pūlī, nesteidzīgi un ar zināmu demonstratīvismu kustēdamās tam cauri. Un šī (pirmā) performances daļa pārsteidzošā kārtā atgādināja Rīgas Nepieradinātās modes asamblejas skates-performances, kas arī notika vēlīnā padomju modernisma arhitektūras objektos, piemēram, 1982. gadā celtajā Rīgas kongresu namā. Īpašo performances skaņu celiņu Emilija Škarnulīte bija radījusi kopā ar Sūzenu Kaitu, un tā ambientais skanējums vibrēja, it kā skanētu pati ēka, tās struktūra. Tad darbības intensitāte pastiprinājās, zemūdens figūrām pievienojās koris melnās kapucēs, parādīdamies uz platformas virs vestibila. Tā dziedāšana te pieņēmās skaļumā, dārdēja, te pierima kopīgā šņākoņā, it kā iešūpinādama, ritmizēdama telpu. Bet pāri korim slīdēja īpašas gaismas projekcijas. Tad atvērās durvis, aicinādamas teātra galvenajā zālē. Kad skatītāji izklīda savās vietās, uz gigantiska prospekta-ekrāna, samontēta no vesela lēruma dažādu detaļu, kas līdzinājās zvīņām, tika rādīta Emilijas filma, ko pavadīja dzīva dziedāšana (viņa pati uz skatuves parādījās, protams, nāras tēlā) un divu arfistu spēle. Milzīgo projekciju periodiski papildināja sarkanas lāzergaismas, radīdamas atsevišķu vizuālo slāni, kas darbības noslēgumā te nolaidās skatītāju zālē, te pacēlās augšup, it kā iekļaudams skatītājus darba norisē, tos izgaismojot un apžilbinot.

Foto: Gintarė Grigėnaitė

Bet “zvīņu” ekrāns piešķīra projicētajam attēlam gan apjomu, gan plūdenumu. Dokumentāli kadri pilnībā saplūda ar digitālo animāciju. Ēkas arhitektūras svētsvinīgais “skanējums”, mūzikas skaņas un videoprojekciju apjoms un dziļums, lāzerprojekciju gaismas viļņi – tas viss radīja jaudīga rituāla iespaidu. Vienlaikus tajā bija klātesoša sava veida bezmērķīga klejošana sapņa/fantāzijas/vīzijas neierobežotajā telpā. Kā cilvēka skatiens slīd pāri priekšmetiem; kā nāra (cilvēka, pašas Emilijas, figūra ciešā kostīmā) slīd projicēto tēlu fonā; kā bērns varētu klīst, pacēlis galvu, pa viņa mērogam milzīgu baznīcu. Iespējams, te radās (pavīdēja) arī kāda nākotnes dievnama pirmtēls, kurā dabiskās un antropocentriskās esamības formas beidzot mierpilni saplūdīs vienā.

Foto: Marius Zucius

Photo: Marius Zucius

Performancei ir arī brīnišķīgs papildinājums – 2022. gada februārī atklātā Emilijas Škarnulītes ekspozīcija, kas divu gadu garumā (!) apskatāma Radvilu pilī (tā ir jauna Viļņas mākslas telpa, kas iekārtojusies XVII gadsimta vidus ēkā). Izstādi sauc Chambers of Radiance un tā koncentrējas ap vienu no mākslinieces pazīstamākajiem darbiem “t ½”, par kuru 2019. gadā viņa saņēma starptautisko balvu Future Generation Art Prize, ko divreiz gadā piešķir Kijivā pēc PinchukArtCentre iniciatīvas. Uz pili es devos nākamās dienas rītā, kad tur gandrīz neviena nebija, un tas, protams, radīja spēcīgu kontrastu ar ļaužu pilno teātra ēku (tās ietilpība ir 1147 vietas). Atlaidies uz futūristiskā, it kā divām taisnām līnijām izgrieztā porolona guļamā un ar skatienu sekojot video cilpai (bez skaidra sākuma un gala), radās sajūta, ka esi pilots, kas vada kādu kosmisku vai zemūdens kuģi, kas rāmi un pārliecinoši spraucas cauri nezināmā viļņiem.

Foto: Gintarė Grigėnaitė

Emilija Škarnulīte ir viena no starptautiski pieprasītākajām lietuviešu māksliniecēm. Šajā gadā vien viņu gaida Oslo Henie Onstad triennālē, Ziemeļkorejas Gwangju biennālē, personālizstādē Sjonā (Šveicē), Helsinku biennālē, prēmijas Ars Fennica 2023 izstādē Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Somijā un Ļubļanas biennālē. Laikam jau tāpēc, ka viņas māksla ir vizuāli iespaidīga, atvērta visdažādākajām auditorijām un vienlaikus absolūti “ne-virspusīga”. Dziļums mākslinieci saista daudzās nozīmēs.

Šajā ziņā performance Aphotia šim dziļumam piešķīra arī citas dimensijas, ļaudama Viļņas iemītniekiem jaunos veidos sajust un “piedzīvot” vienu no pilsētas zīmīgākajām celtnēm. Centieni piešķirt jaunu jēgu pilsētas telpai ir svarīgākā misija, ko izvirzījusi Viļņas performances mākslas biennāle, kuras galvenie notikumi norisināsies vasaras beigas – no 23. jūlija līdz 6. augustam. “Kad saņēmu uzaicinājumu kļūt par biennāles māksliniecisko vadītāju, man vajadzēja laiku, lai nāktu klajā ar festivālam piemērotu tēmu. Galu galā es nolēmu fokusēties uz pilsētu kā cilvēka radītu un cilvēku pārvaldītu vidi, ko mēs dalām ar citām sugām un kurā pārklājas, pastāv līdzās un saduras dažādi stāsti, mīti, aktivitātes, intereses, alkas un vīzijas,” saka biennāles mākslinieciskā direktore Neringa Bumbliene.

Photo: Andrej Vasilenko

Bet performances Aphotia dzīvais izpildījums kļuva arī par sadursmi starp mērogiem – episko un aizraujošo, tehnoloģisko un cilvēcisko. Kad performances noslēgumā sarkanā lāzergaismu siena te nolaidās hipnotizēto skatītāju zālē, te cēlās augšup, nāra (pati Emilija Škarnulīte) nokāpa no skatuves starp skatītāju rindām un bez mikrofona skandēja: “It’s over, it’s over!”, iedama gar krēslu rindām.

Photo: Andrej Vasilenko

Zāle atbildēja ar aplausiem. Fantāzija par Viļņas performances mākslas biennāli bija ieguvusi savus pirmos apveidus. Bez šaubām, tā paplašinājās dziļumā, pateicoties Emilijas Škarnulītes idejām un savdabīgajam radošajam redzējumam. Redzēsim, kādas dimensijas biennāle vēl atklās jau pēc dažiem 2023. gada mēnešiem.

Titulbilde: Emilija Škarnulīte performances Aphotia ievadā. Foto: Andrej Vasilenko