Jaunavas cilts
Par Rasas Jansones Izlīguma izstādi
Līdz 9. aprīlim Bauskas muzejā skatāma Rasas Jansones “Izlīguma izstāde”, kuru veido pēdējo gadu laikā tapušie darbi: lielformāta gleznas, kurās skatītāji atpazīst mākslinieces dinamisko krāsu izjūtu un eksplodējošo triepienu, vairākas instalācijas, kā arī kolāžas, kurām Rasa Jansone pievērsusies vispirms pandēmijas ierobežojumu dēļ un vēlāk – reaģējot uz Krievijas uzsākto karu Ukrainā. Izstādē mākslinieces pētnieciskā interese par Jaunavas Marijas tēlu savijusies ar mūsdienu sievišķības iztaujāšanu, īpašu vietu atvēlot arī pārdomām, izbrīnam un šaubām par sieviešu un mākslinieču likteņiem.
Viens no impulsiem, kas caurstrāvo izstādes darbus, kā arī virza skatītāja uzmanību, ir izstādes anotācijā formulētais jautājums: “Kā gan tev ir klājies patiesībā, mīļā Jaunava?” Vārdi “patiesība” un “mīļš” rada šķietami neatrisināmu spriedzi, kas uzlādē trijās telpās valdošo gaisotni, ietinot skatītāju nojausmās par rūpīgi glabātiem noslēpumiem, noklusējumiem un puspatiesībām, dubultajām dzīvēm un aizliegtajām jūtām. To atklāšana saistās ar pazemojumu un kaunu, un arī satricinājumu, hierarhiju sapurināšanu, iedibināto nozīmju apvēršanu.
Vārdi “patiesība” un “mīļš” rada šķietami neatrisināmu spriedzi, kas uzlādē trijās telpās valdošo gaisotni, ietinot skatītāju nojausmās par rūpīgi glabātiem noslēpumiem, noklusējumiem un puspatiesībām, dubultajām dzīvēm un aizliegtajām jūtām.
Šajā ziņā Rasas Jansones izstāde ir feministiskās kritikas piemērs par exellance. Tā ietver gan dekonstruējošus – proti, atmaskojošus un atsvešinošus principus, kas šķietami pašsaprotamas, “dabiskas” lietas parāda kā kultūras nosacītas, vēsturiskas un mums neobligātas parādības, kuras ir mainīgas un maināmas – gan šo kritikas rīku prasmīgajā un konsekventajā pielietojumā piedāvā afektīvi iesaistošu mākslas pieredzi, kas rodas saskarsmē ar blīvo, fragmentēto, hibrīdo un līdz galam neskaidro nozīmju sakārtojumu, skatītāja priekšā izklājot sarežģītu un pilnībā neparedzamu jaunu sākotni.
Mērījumi
Rasa Jansone. No cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”. 2022-2023. Eļļa uz audekla, saplāksnis, LED gaismas
Jaunavas Marijas tēla un ar to saistīto nozīmju izpētei Rasa Jansone pievēršas jau ilgstoši, jo, pēc mākslinieces domām, “Marija patiešām ir perfektā māte”. Virkne Marijas īpašību izsenis veidojušas un arī mūsdienās turpina ietekmēt izpratni par to, kādai jābūt ideālai sievietei. Mākslinieces nostāja atbalso virkni feministisko pētījumu par normatīvo sievišķību, ar kuru saskaņā kļūšana par māti ir sievietes augstākais piepildījums, bet mātišķums ir sievišķības mēraukla kopumā, izceļot tādas īpašības kā pašaizliedzība, dāsnums, pieticība, pazemība, un saticība, pienākums emocionāli atbalstīt, pasmaidīt, kliedēt sasprindzinājumu, sniegt cerību un mierinājumu, mīlēt un ciest. Šāds sievietes tēls klasiski eksistē binārā opozīcijā vīrietim jeb, filozofes Simonas de Bovuāras vārdiem runājot, Absolūtajam Subjektam, kuram ir nerakstītas, “dieva” vai “dabas” dotas – atkarībā no gaumes – tiesības uz augstāk minētajiem sievietes pakalpojumiem.
Pēc mākslinieces domām, “Marija patiešām ir perfektā māte”.
Šajā teorētiskajā izvērsumā skatāmi vairāki Rasas Jansones darbi – gan 2018. gadā tapusī instalācija “Apkampšu un sasildīšu” ar čugunā atlietu Dievmātes vafeļu pannu, gan gleznu cikli, piemēram, “Labā roka” (2019) “Pašportrets. Trenažieris” (2017) u.c. Mākslinieces interese par mātišķīgu ir apzināti izkopta ilgstošā darbā, tostarp pēdējā laikā arī Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studiju ietvaros. Izstādē Rasa pietuvojas šīs tēmas pulsējošajam kodolam – divu slaveno Rafaela gleznu klasiskā sižeta interpretācijā, piešķiļot uguni gleznas apcerīgi rāmajai atmosfērai un radot sprādzienam līdzīgu efektu. No vienas puses, Madonna kļūst par ievainotu, monstrozu tēlu ar vairākiem locekļiem un neskaidru ķermeņa konfigurāciju. No otras puses, viņa tiek padarīta ikdienišķa, par vienu no mums, kura garas darbadienas vakarā vienkārši vēlas, citējot mākslinieci, atsēsties mazliet ērtāk.
Dienišķā maize
Rasa Jansone. Instalācija “periodika.lpsr”. 2020-2023. Saplāksnis, porcelāna šķīvji, virsglazūras dekols, LED gaismas
Nevis noklausītas telefonsarunas, naudas atmazgāšana un valsts nodevība – noslēpumu un puspatiesības meklējumi izstādes skatītāju vedina uz privāto telpu, proti, virtuvi un guļamistabu. Izstādē redzamā skapja instalācija “periodika.lpsr” ir turpinājums izpētes procesam, kas 2020. gadā sākts kopā ar Ievu Melgalvi, strādājot pie Latvijas Laikmetīgās Mākslas centra rīkotās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”. Mirdzoši porcelāna šķīvji sarindoti virtuves trauku skapī, uz tiem lasāmas Padomju periodikā atrastās pērles – citāti, kas tālaika presē veltīti māksliniecēm, piemēram, Aleksandrai Beļcovai, Felicitai Pauļukai, Ritai Valnerei u.c.
Rasa Jansone. Instalācija “periodika.lpsr”. Detaļa
Izvēlētie fragmenti uzrāda diskursīvos “stikla griestus”, proti, mākslinieču darbības vērtējuma retorisko ierāmējumu. Rietumu mākslas vēsturē sievietes biežāk parādījušās kā vīriešu mūzas un modeļi, mātes un sievas, reizēm – kā to uzcītīgās skolnieces, sekotājas. Šī domāšanas inerce nav pilnībā pārvarēta, kad, kā norāda mākslas teorētiķe Ketija Dīpvela, spriežam par individuālu mākslinieku tādās kategorijās, kuras stereotipiski raksturo tā pārstāvēto sociālo grupu un ar to saistītās īpašības un lomas. Arī šodien šie stereotipi ietekmē mūsu attiecības ar mākslas kanonu un spēju saskatīt tajā gan pārrāvumus, gan paralēles un radniecību, kas ir kas vairāk par plakātiskiem paziņojumiem, ka padomju periodā Latvijas mākslā valdīja dzimumu vienlīdzība. Šaubas par mākslinieču profesionalitāti un radošo autonomiju, taču interese par viņu ģimenes stāvokli un izredzēm sekot sievišķajam aicinājuma, piemēram, izgatavot sienasavīzi vai apmācīt zēnus zeķu lāpīšanas mākslā, ir daļa no padomju laikā strādājošo mākslinieču “dienišķās maizes”. Šajā pieejā saskatāms izvērsums Rasas Jansones 2017. gada instalācijā “Diēta” pieteiktajai metaforai, kas aicina pārdomāt saistību starp “garīgo barību”, dzimti un identitāti.
Izvēlētie fragmenti uzrāda diskursīvos “stikla griestus”, proti, mākslinieču darbības vērtējuma retorisko ierāmējumu.
Klejojumi mājiskumā noslēdzas pie darba “Altāris”. Tā ir levitējoša koka gulta, kurā varētu būt gulējusi un pasaulē savus deviņus bērnus laidusi mākslinieces vecmāmiņa Anna Rozentāle. Izvirpoto bumbuļu – gultas kājgaļa rotājumu – vietā māksliniece izvēlējusies laukakmeņus, kurus ietērpusi zīdaiņu cepurītēs.
Rasa Jansone. Kopskats no Izlīguma izstādes. Priekšplānā instalācija “Altāris”.
Mīlestība un intimitāte tiek ieslēgta pretrunīgā savienībā ar smagumu, nastu, pienākumu un apdraudējumu, kur gulta ir gan reliģiska, gan politiska pasūtījuma izpildes vieta. Darba nozīmju lokā saplūst vecmāmiņas dzīvesstāsts, latviskās dzīvesziņas pamatīgums, mūsdienu demogrāfijas uzlabošanas saukļi un tā dēvēto tradicionālo vērtību paudēju paštaisnums, parādot sieviešu tiesību trauslumu un neobligāto statusu.
Mīlestība un intimitāte tiek ieslēgta pretrunīgā savienībā ar smagumu, nastu, pienākumu un apdraudējumu, kur gulta ir gan reliģiska, gan politiska pasūtījuma izpildes vieta.
Mākslinieces zaimi, pārfrāzējot filozofi Donnu Haraveju, ir paņēmiens, kā pretoties apšaubāmām morāles autoritātēm, tostarp apstrīdot “no augšas” saņemtās vēstis, – tie formulē vēlmi meklēt dažādībā un sarežģītībā, nevis padevībā un dievināšanā balstītu ģimeni, cilti vai kopienu.
Ēdamā sieviete
Rasa Jansone. Kolāžas no cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”. 2023. Papīrs, izgriezumi no žurnāliem, ogle, pastelis, saplāksnis
Konceptuāli noslēdzošā izstādes daļa ir divi kolāžu cikli “Trīs kārtas un vēl deserts” un “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”. To tapšanā izmantoti glancētie žurnāli, mākslas darbu reprodukcijas, kā arī eļļas krāsu vai pasteļkrītiņu un ogles ietonēti laukumi. Kolāžas ar spilgtāko eļļas krāsojumu ietver neona gaismiņu mirgojums – šis risinājums, kā norāda darbu autore, atbilst kā svētbildes, tā skatloga stilistikai. Savukārt jaunākie darbi, kuru mierīgākais fons iezīmēts ar pasteļiem, ir viegli piestiprināti pie koka plāksnītēm, kuru viļņotā mala sasaucas gan ar trauku skapja eņģeļa spārniem, gan atsauc prātā 2018. gadā tapušo darbu “Rituāla vieta” ar apdrukātiem virtuves dēlīšiem dažādās formās.
Rasa Jansone. Kolāža no cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. 2023. Eļļa un izgriezumi no žurnāliem uz saplākšņa, LED gaismas
Rasa Jansone. Kolāža no cikla “Trīs kārtas un vēl deserts”. 2021. Eļļa un izgriezumi no žurnāliem uz saplākšņa, LED gaismas
Kolāžās Rasa Dievmātes figūru rada no jauna. Tās atspulgi un fragmenti izkaisīti skaistumkopšanas reklāmās, ēdienu receptēs, populārzinātniskos rakstos, kā arī ziedu un savvaļas dzīvnieku attēlos, parādot Jaunavas tēla kontinuitāti un pastāvīgo klātbūtni arī no mākslas un reliģijas nošķirtajos, taču ikdienas dzīvi uzturošajos diskursos. Īpašu uzmanību saista šīs kontinuitātes iemiesošanās ēdienā, atgādinot par mātes barotājas pamatfunkciju apmierināt kā garīgo, tā laicīgo “apetīti”, kur nošķīrums starp barotāju un barību kļūst arvien nenoteiktāks. Kolāžu veidotos tēlus caurauž iegribu, iekāres un vēlmju musturs, to raksturo intensitāte un pārmērība, kurā ievītas atsauces uz Renesanses glezniecību, katoļu baznīctēvu retoriku, izsmalcinātiem kulinārijas izstrādājumiem, patērētājsabiedrības iezīmēm un karu Ukrainā.
Kolāžu veidotos tēlus caurauž iegribu, iekāres un vēlmju musturs, to raksturo intensitāte un pārmērība, kurā ievītas atsauces uz Renesanses glezniecību, katoļu baznīctēvu retoriku, izsmalcinātiem kulinārijas izstrādājumiem, patērētājsabiedrības iezīmēm un karu Ukrainā.
Tomēr attiecības starp atsevišķajām daļām nav viennozīmīgas – tās satur ironija par mūsdienu ideālās sievietes “uztura elementiem”: viņai jāizskatās jaunai un koptai, jādzemdē bērni un jāmāk labi gatavot. Fragmentu savienošanas iespējas, ko pieļauj kolāžas tehnika, un šo savienojumu neprognozējamais raksturs uzsver gan nejaušības lomu, gan transformācijas potenciālu, atslēdzot hermētiski noslēgto Jaunavas “trauku”.
Rasa Jansone. Kolāža no cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”. 2022. Papīrs, izgriezumi no žurnāliem, ogle, pastelis, saplāksnis
Šis tapšanas process rada telpu, kurā Jaunavai iespējams stāstīt arī par tām pieredzēm, kuras iedibinātās stāsta versijās neierakstās, iezīmējot viņas sejā jaunas un neierastas izteiksmes. No kraukšķīgas vafeles viņa pārvēršas par grūti sagremojamu kumosu, kuras mīļums slēpjas nepakļāvībā un rīcībspējā, nevis ērtā notiesāšanā, aizbildinoties ar ideoloģiskiem mērķiem. Daudzveidīgie Dievmātes traktējumi izstādē uzrāda šī tēla ģenealoģisko sarežģītību un vēlmi saturēt kopā nesavienojamas lietas. Sapludinot iztēli ar sociālkritisku skatījumu, tie apliecina Jaunavas dzīvīgumu mūsdienu sabiedrībā.
No kraukšķīgas vafeles viņa pārvēršas par grūti sagremojamu kumosu, kuras mīļums slēpjas nepakļāvībā un rīcībspējā, nevis ērtā notiesāšanā, aizbildinoties ar ideoloģiskiem mērķiem.
Titulbilde: Rasa Jansone. No cikla “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk”. 2022-2023. Eļļa uz audekla, saplāksnis, LED gaismas
