Viscerālās estētikas mazā vārdnīca
Par izstādi “Kā es jūtos pēdējā laikā” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā /
Izstāde skatāma līdz 31. augustam
Izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā”, kas līdz augusta beigām skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, ierakstās šobrīd aktuālajās diskusijās par psihisko veselību, kura atbilstoši Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām atzīta par neatņemamu vispārējās veselības daļu. Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs kā vienu no psihiskās veselības veicināšanas pasākumiem min sabiedrības informētības palielināšanu un aizspriedumu mazināšanu pret psihisku saslimšanu.[1] Izstāde, kuru kūrējusi Laura Brokāne, aktivizē laikmetīgās mākslas iespējas radīt pozitīvu ietekmi, pievēršoties sociāli akūtām, taču neērtām un bieži vien pārprastām tēmām.
Nojaušams, ka jautājums “Kā es jūtos pēdējā laikā?” neparedz vienkāršu un nomierinošu atbildi. Psihiskā veselība ir viens no tematiem, kas aicina pievērsties tā pretmetam, proti, dažādām ne-veselības izpausmēm, tāpēc nav brīnums, ka izstādē sastopam diezgan daudz drūmu tonalitāšu, it īpaši – pārnestā nozīmē. Latvijas mākslai tā nav gluži netipiska parādība. Pieskaršanās sarežģītām emocijām, piemēram, atraidījumam, riebumam, skumjām, bailēm, zaudējumam vai neiederības sajūtai, ir viena no laikmetīgās mākslas iezīmēm kopumā. Kā zināms, “mākslas darbi rodas mokās”, ar to domājot ne tikai darba tapšanas procesu, bet arī mākslinieku iemiesoto situāciju, kurā koncentrējas vieglāk vai grūtāk artikulējams nemiers vai pat izmisums. Tā, piemēram, pēdējā laikā Latvijā arvien biežāk sastopam mākslas darbus, kuri reflektē par padomju okupācijas gadu atstātajām traumām, kā arī fiksē neoliberālās, uz veiksmi orientētās sabiedrības radīto spriedzi un mazvērtības sajūtu, ja jāpiedzīvo izgāšanās. Neviendabīgas jūtas izgaismo arī tās mākslas prakses, kuras pēta apspiešanu un vardarbību, ko piedzīvo kādas sociālās grupas, piemēram, sievietes. Šie tematiskie strāvojumi katrs savā veidā uzrāda afektīvus režīmus, kuros varam saskatīt ar cilvēka labsajūtu un sabiedrības labbūtību nesaderīgus elementus. Tomēr “depresijas izstāde”, kā to neformāli dēvē gan mākslinieki, gan skatītāji, no citām izstādēm ar līdzīgu atmosfēru atšķiras būtiskā veidā: interese par pašsajūtu ir tās konceptuālais gravitācijas centrs, kas nevis aicina apbrīnot mākslinieka īpašo vērīgumu un smalko pasaules redzējumu, bet gan iedrošina stāstīt par pieredzēm, kuras neiederas sabiedrībā, ko regulē normatīvā laimīguma un optimisma standarts, tādā veidā apšaubot arī šī standarta piemērotību iekļaujošai, drošai un neirodažādībā balstītai sabiedrībai.
Andris Kaļiņins. Instalācija "Smalkās kaites". Foto: Kristīne Madjare
Augšā lejā
Psihiskās veselības jēdziena izpratne ir plaša un tās definīcija – diskusija vērta. Piemēram, PVO piedāvātais un SPKC pārņemtais skaidrojums to saprot kā “spēju īstenot savu potenciālu, tikt galā ar ikdienas stresu, produktīvi strādāt un dot ieguldījumu sabiedrībā”.[2] Pret šādu formulējumu var iebilst, norādot, ka tā pamatā ir Rietumu kultūrai specifiska, pragmatiski neoliberāla izpratne par cilvēku, kas produktivitāti uzskata par pašsaprotamu “veselības” daļu. Tā uzsver indivīda spēju izturēt un uzveļ viņam atbildību tikt galā ar “ikdienas stresu”, nevis rosina ievirzīt sabiedrisko dzīvi atbalstošākā, saudzīgākā gultnē. Raugoties no Latvijas pozīcijām, var piebilst, ka mentālo saslimšanu stigmatizācija un sabiedrībai “nederīgo” cilvēku izolācija ir daļa arī no padomju veselības sistēmas un tās piekoptā eiblisma (ableism), proti, veselu un (darb)spējīgu cilvēku privileģēšanas.
Anda Lāce. Gleznu cikls “K, kas tas bija?”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Sanita Tauriņa. “Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Izstādes veidotāji, izmantojot laikmetīgās mākslas daudzveidīgās iespējas, psihiskās veselības izpratnei tuvojas no dažādām pusēm, tostarp izvērstā pasākumu programmā. Izstādes darbi piesaka vairākus tematiskos lokus, kuros pamanāmi ievīti pašnāvības un depresijas motīvi. Tiem pieskaras gan Andas Lāces emocionāli tumšais un vizuāli piesātinātais gleznu cikls “K, kas tas bija?” (2023), gan gaisīgi trauslais Sanitas Tauriņas veidotais objekts “Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu” (2023). Abos gadījumos mākslinieces stāsta par kāda tuva cilvēka aiziešanu no dzīves, izgaismojot šī notikuma atstātos nospiedumus savā pieredzē. Savukārt Rasas Jansones instalācija “Irēna” (2023) izceļ gleznotājas Irēnas Stradiņas sarežģīto sievietes likteni, kā arī veic māksliniecisku intervenci Medicīnas vēstures muzeja kolekcijā, veidojot dialogu ar mākslinieces tēvu, muzeja dibinātāju Paulu Stradiņu.
Rasa Jansone. Instalācija “Irēna”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Zane Tuča. “Kailās saknes”, 2021. Foto: Kristīne Madjare
Zane Tuča. “Joprojām esmu dzīvs”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Arī depresijas vaibsti saskatāmi vairākos izstādes darbos. Par vienu no interesantākajiem atklājumiem, kas reizē ir pārsteidzošs savā vienkāršībā, var uzskatīt Zanes Tučas gleznas “Joprojām esmu dzīvs” (2023) un “Kailās saknes” (2021) – abos darbos izmantots filigrāni nostrādāts koka motīvs. Ierastais, pat institucionalizētais dzīves augšupejas un spēka simbols – to sastopam gan Latvijas Universitātes logotipā, gan uz Latvijas goda ģimeņu apliecībām, gan kādreiz uz pieclatnieka – mākslinieces redzējumā ir transformējies par apsalušu un/vai sakaltušu stāvu (atbilstoši šīs vasaras laikapstākļiem), kura saknes grimst grūti identificējamā purvā, nevis spēkus dodošā pamatīgumā. Savukārt izjūtas un domas, kas raksturīgas depresīviem stāvokļiem, materializētas Ievas Vīksnes virtuālās realitātes instalācijā “Vārnas” (2023) un Kristas Dzudzilo videoinstalācijā “Es esmu dīvains aplis” (2023). Abi darbi aicina ieraudzīt pasauli atšķirīgā veidā un, piedzīvojot kontroles zaudēšanas izjūtu, iejusties otra cilvēka apziņas stāvoklī.
Ieva Vīksne. Virtuālās realitātes instalācija “Vārnas”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Ieva Vīksne. Virtuālās realitātes instalācija “Vārnas”, 2023. Foto: Kristīne Madjare
Krista Dzudzilo. Videoinstalācija “Es esmu dīvains aplis”, 2023. Foto: Kristīne Madjare 
Gan “Vārnās”, gan “Es esmu dīvains aplis” izmantots šūpoļu motīvs, kuru izstādē sastopam arī Ernesta Vilsona skaņas instalācijā “Trokšņainu šūpoļu ierakstu katalogs” (2023). Darbu veido lauka ieraksti ar šūpolēm, kuras rada dažāda veida čīkstoņu. Neraugoties uz to, ka šūpoļu mehānismi ir diezgan līdzīgi, katrs radītais troksnis ir atšķirīgs, piešķirot šūpolēm individualitāti, kas saistīta ar kādu iezīmi – vaļīgu savienojumu, materiālu novecošanu, laikapstākļiem, pārslodzi, nolietojuma pakāpi vai cita veida mijiedarbi ar apkārtējo vidi. Metafora strādā nekļūdīgi, liekot domāt par cilvēka nolietojumu un tā radītajiem “trokšņiem”. Šūpoļu skaņa ir sērīgi spocīga, varbūt tāpēc, ka nav dzirdamas bērnu čalas, kas ir rotaļu laukumu ierastā skaņu ainava. Var jautāt, kādā mērā viena objekta atkārtošanās trijos mākslas darbos ir pārdomāta kuratoriāla izvēle, tomēr acīmredzami šūpošanās un ar to saistītās izjūtas – reibums, nelabums, jūras slimība, bet arī lidojuma sajūta, ko izraisa gravitācijas spēka pārvarēšana, – ir vērtīgs atradums, lai raksturotu noteiktus psihiskos procesus, to augšup un lejup slīdošās līknes.
Anna Salmane. “Pie Bertas”, 2016. Foto: Kristīne Madjare
Publiskās jūtas
Trešais izstādē iezīmētais tēmu loks tiecas pētīt robežu, kas veselību atšķir no ne-veselības. Kā zināms, novirze var pastāvēt tikai attiecībā pret kādu normu, kura šajā gadījumā ir šauri definēta un lielai daļai cilvēku grūti sasniedzama ne tikai kādu traumatisku notikumu rezultātā, bet tāpēc, ka šo robežu sargā arī ideoloģiski priekšraksti par pareizu, standartiem atbilstošu cilvēku. Tā Annas Salmanes darbs “Pie Bertas” (2016) atklāj ar dzimti un koloniālām varas attiecībām saistītos nosacījumus, kas definē sievietes ārprātu, kuru romānā “Džeina Eira” Šarlote Brontē piedēvē Ročestera kunga pirmajai sievai, kreolietei Bertai Meisonei – “profilakses nolūkos” viņa tika ieslodzīta bēniņos (šī tēla analīze vēlāk rada veselu tradīciju feministiskajā literatūrkritikā). Monstrozas būtnes, kā norāda Mišels Fuko un citi teorētiķi, rada sociālu nemieru, jo nepakļaujas likumiem un pārkāpj ierasto kārtību. Tādējādi monstrozitāte iemieso sabiedrības bailes un materializē apdraudējuma sajūtu, lai gan nereti, kā Annas Salmanes darbos, šie briesmoņi ir vienkārši marginālas būtnes, kuras top no “dažādiem pārpalikumiem”. Bertas balsi varam saklausīt, piemēram, Džīnas Rīsas romānā “Plašā Sargasu jūra”, kas parāda, ka vājprāts, lai ko mēs ar to saprastu, ir tiklab iedzimts, kā sociāli provocēts stāvoklis (un neba pats Ročestera kungs ir gluži nevainīgs). Stratēģijas, kā pārvarēt apspiestību, lai – pārfrāzējot Gajatri Čakravorti-Spivaku – izlauztos no izolācijas un atgūtu spēju runāt, var būt dažādas: sākot ar identitātes maiņu kostīmu spēlē Cosplay, kas ļauj veidot pieņemošas un atbrīvojošas attiecības pašam ar sevi Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērijā “Varoņi” (2016–23), līdz ikdienišķiem ziedu sakārtošanas rituāliem – par ikebanu kā pašrūpes praksi vēsta Līgas Spundes “Maijpuķītes. Veltījums sagurušai meitenei” (2022). Abi darbi skatītājiem var būt labi zināmi, taču izstādes ietvarā tie iegūst jaunu toņkārtu.
Reinis Hofmanis. Fotogrāfiju sērija “Varoņi”, 2016–2023. Foto: Kristīne Madjare
Līga Spunde. “Maijpuķītes. Veltījums sagurušai meitenei”, 2022. Foto: Kristīne Madjare
Privāti un personīgi stāvokļi, piemēram, izdegšana, bezcerība, panikas lēkmes, dusmas un kauns nav tikai individuālas neveiksmes vai “sarežģīta rakstura” izpausmes, bet arī – un, iespējams, daudz lielākā mērā – noteiktu sabiedrības organizācijas principu, piemēram, kapitālisma, neoimperiālisma, heteronormativitātes, seksisma u.tml. darbības mehānismi. Teorētiķe Anna Cvetkoviča (Ann Cvetkovich) depresijas izpausmes mūsdienu ASV piedāvā skatīt koloniālisma, verdzības mantojuma un rasisma kontekstā. Depresija šajā gadījumā nav tikai medicīnisks stāvoklis, bet kultūras parādība, un to var atrisināt nevis psihoterapija un medikamenti, bet sociālas pārmaiņas un diskriminācijas izskaušana. Meklējot analoģiju ar mūsdienu Latviju, var pamanīt, ka tādu problēmu kā dzimtē balstīta vardarbība novērsīs ne jau pāru terapija, bet precizējumi likumdošanā un sabiedrības attieksmes maiņa.
Reinis Dzudzilo. “Nospiestā mazā estētika”, 2016–2023. Foto: Kristīne Madjare
Šāda pieeja uzsver emociju un politikas viscerālu savijumu, kas ļauj izstādi lasīt kā viscerālās estētikas mazo vārdnīcu – aizgūstot šo formulējumu no Reiņa Dzudzilo instalācijas. Kādā “pēdējā vasarā” mākslinieks klejoja pa Latvijas biotopos izzūdošajām dabiskajām pļavām, noplūcot pa ziedam. Viņa darbs “Nospiestā mazā estētika” (2016–23) ir dubultspēle, kur vārda “nospiedums” divas nozīmes savijas ar vārda “mazs” līdzīgu polisēmiju. Ja mazie ziedi tiek nospiesti “Mazās estētikas” smagnējās lapās, laupot tiem dzīvotspēju, tad atmiņas, kas saglabājas augu mazajās formās, ļauj pārvarēt padomju mākslas diskursa nospiestību, tostarp uzspiesto mēmumu. No viscerālās estētikas perspektīvas – mūsu jūtas ir publiskas. Šāds pieņēmums aicina pārskatīt ierasto skatījumu uz jūtām kā dziļi apslēptām un tikai psihoterapijas seansā izvilināmām. Atbilde uz jautājumu, kā es šodien jūtos, ir virspusē – kā ornaments tā ieausta sabiedrības audumā, tās aizspriedumos un neiecietībā, iespējās vai to liegšanā, laimes solījumā un cietsirdīgajā optimismā.
[1] https://www.spkc.gov.lv/lv/psihiska-veseliba
[2] Ibid.
