Viļņa. Tās pokers un biennāle
Viļņā pašlaik norisinās divi ievērojami mākslas notikumi, saistīti ar pilsētas septiņsimtgadi
Viļņa – neskaitāmu vēsturisku slāņojumu pilsēta, pilsēta palimpsests, pilsēta mīts un pilsēta teksts. Drāmas pilsēta, mīlestības pilsēta, ambīciju pilsēta. Šogad tai aprit 700 gadu, un jubileja tiek svinēta ar vērienu. Notikumu programmā vērts izcelt divus mākslas projektus, kas atšķirīgos veidos apspēlē pilsētas vēsturi, atmosfēru un topogrāfiju.
Pirmkārt, Mo Museum, kas atrodas pilsētas centrā, nospēlējis absolūti uzvarošu, spriedzi noturošu un uzmanību sasaistošu “Viļņas pokeru”. Tā sauc izstādi, kuras galvenā dramaturga lomu ieņēma Eiropas līmeņa režisors Oskars Koršunovs. Šī ekspozīcija ir ļoti neparasta un svaiga ar savu pieeju skatītāja pieredzes veidošanā. Turklāt šī pieredze nav tikai vizuāla – milzīga loma te ir atvēlēta skaņai, kontroversiālai, disonējošai, teju histēriskai, bet palaikam arī meditatīvai un fascinējošai. Ne velti izstādei ir arī savs komponists (Antans Jasenka). Un vēl svarīgi, ka viss projekts ir konstruēts ap tekstu, kura citāti, kas efektīvi parādās uz sienām, arī ir neatsverama ekspozīcijas daļa, kas papildina izstādes kopējās dramaturģijas polifoniju. Citāti nāk no lietuviešu rakstnieka Ričarda Gavēļa romāna “Viļņas pokers”, kas devis arī nosaukumu visai ekspozīcijai, kas šo saikni ar romānu apspēlē arī savā struktūrā. Romāns nāca klajā 1989. gadā un kļuva par īstu lietuviešu postmodernisma, iekšējās un literārās brīvības manifestu. Tomēr vienlaikus šajā grāmatā par svarīgu personāžu kļūst pati Viļņa. “Viļņā viss ir iespējams,” raksta Gavēlis. Tomēr viņam tas ir arī sava veida universāls modelis pilsētai kā tādai: “Viļņa ir visur. Katrā reālā pilsētā var atrast Viļņas namus, ielas un cilvēkus.”
Žigimanta Augustina (1973) darbs «Phantom of a hybrid of Queen Bona Sforza d'Aragona and current president of Lithuania Dalia Grybauskaitė». Foto: MO Museum
Izstādē iekļauti 50 lietuviešu mākslinieku darbu, aptuveni 150 skaitā, un tie brīvi interpretē tēmas, kas aktuālas arī Gavēļa darbā: atmiņa, identitāte, brīvība un paverdzināšana. Tā ir strukturēta kā savdabīgs labirints ar “kabatām”, audiovizuāliem “izplūdumiem”, bet tās centrā ir iekārtots tumšs gaitenis, izliekts kā cilpa, ko periodiski izgaismo gaismas uzplaiksnījumi, tā izliekumā caur stikla sienu skatītājs var ieraudzīt zāli, kurā nupat bijis un no kuras šī tagad caurspīdīgā siena izskatījās kā necaurskatāma spoguļvirsma. Proti, tas ir kas līdzīgs iespējai ielūkoties nesenā pagātnē, situācijā, kurā tu nupat esi bijis un kurā tevis vairs nav. Te, protams, savu darbu meistarīgi paveicis cits nozīmīgs “Viļņas pokera” līdzautors, tā arhitekts Ģintars Makarevičs, Lietuvā pazīstams mākslinieks un scenogrāfs.
Foto: MO Museum
Foto: Sergej Timofejev
Viņa mākslasdarbs iekļauts arī ekspozīcijā. Bet kopumā te pārstāvēti gan mākslinieki, kas bijuši romāna “Viļņas pokers” autora laikabiedri, gan tūkstošgades sākuma autori, gan pati jaunākā paaudze. Arī mediju spektrs ir megapolifonisks – glezniecība, objekti, mūzikas video, instalācijas. Ekspozīcija sākas ar 1970.–1980. gadu glezniecībai veltītu zāli, un šeit jaudīgu iespaidu rada 1937. gadā dzimušā un šī gada janvārī aizgājušā mākslinieka Kosta Dereškeviča (Kostas Dereškevičius) darbu izlase. Tumši toņi, pa kuriem maldās negaidīti spilgtu un sulīgu krāsu izvirdumi. Tramvajos vai pa trolejbusa logu ieraudzītas sievietes, pastkastīšu rindas kāpņu telpās, skats uz pilsētu caur pavērtu džinsu rāvējslēdzēju, īstas siera un sarkanvīna etiķetes, kas izdaiļo tipisku pāra portretu ar rožu pušķi, it kā nupat no kāzu salona. Visa tā īstenība, kas brieda un brieda, līdz 1989. gadā, kad Gavēlis pabeidza savu romānu, vienkārši sašķīda atomos, no kuriem pēc tam diezgan haotiski tika likta kopā postpadomju pasaule.
Kostas Dereškevičs. Bez nosaukuma. 1974. MO Museum kolekcija
Izstāde “Viļņas pokers” skan, dun, ievelk kā žņaudzējčūska, un tu pārvietojies pa tās iekšējo telpu/ķermeni, līdz apmet cilpu un atkal nonāc tajā pašā pirmajā zālē ar “vēlīnā sovoka” laikmeta glezniecību. Liekas, šeit viss atrodas pilnīgi izsvērtā (loģiskā, emocionālā, psiholoģiskā) saiknē. Ekspozīcija būs skatāma МО muzejā visu šo gadu. Šķiet, to ir vērts apmeklēt Baltijas valstu profesionāļiem, kuratoriem, lai paraudzītos, kā strādā cita, teātrī sakņota, izstāžu veidošanas pieredze. No kādas lietuviešu kuratores dzirdēju, ka projekts, protams, ir izdevies, tomēr viņu mulsinot robežu šķērsošana: “Mēs taču neejam uz teātri un neiestudējam tur izrādes.”
Šajā ziņā par šādu iespēju – iestudēt sava veida izrādi, organizēt darbību ar noteiktu aktoru skaitu, kurai būs sava jēga kā mākslasdarbam, – var nosaukt Viļņas performanču mākslas biennāli (VB23), kuras pamatprogramma startēja 23. jūlijā. Tai bija sava pārliecinošā ievadnots – janvārī izrādītā lietuviešu mākslinieces Emilijas Škarnulītes vairāklīmeņu performance Aphotia, kuru bija iedvesmojusi tās norises vietas, Nacionālā operas un baleta teātra ēkas, arhitektūra. Škarnulīte savā darbā it kā apgrieza celtni kājām gaisā un projicēja to okeāna dzelmē. “Darbā Aphotia es ielūkojos okeāna slāņos – tā virsmā un tajā, kas atrodas zem tās. Tas izpaužas darba struktūrā, kas ir trīsdaļīgs ceļojums okeānu dzīlēs, kur pakāpeniski mainās ūdens temperatūra, skābekļa piesātinājums, dzīvības formas u.tml.,” toreiz stāstīja māksliniece.
Dorotas Gavedas un Egles Kulbokaites performance «lalia». Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
Šim janvāra ievadam sekoja pauze, bet nu, vasaras vidū, ir startējusi pamatprogramma. No 23. jūlija līdz 6. augustam biennāles pasākumi notiek dažādās, bieži vien negaidītās un pat Viļņas iedzīvotājiem ne pārāk labi zināmās galvaspilsētas vietās. Piemēram, Lietuvas Dzelzceļa remonta depo vai Liepkalna ūdenskrātuvē. Un par pirmās biennāles galveno tēmu ir kļuvusi pati Viļņa, kā arī “pilsēta kā tāda – cilvēka radīta un cilvēka pārvaldīta vide, ko mēs dalām ar citām dzīvības formām un kurā dažādi stāsti, mīti, aktivitātes, intereses, vēlmes un redzējumi saduras, līdzpastāv un krustojas.” VB23 divu nedēļu programmā piedalās 38 mākslinieki, kas kopumā piedāvā 31 performanci 17 dažādās Viļņas vietās. Teju visi biennāles pasākumi ir bez maksas un atvērti visiem.
Mākslinieces, dzejnieces un mākslas zinātnieces Laimas Kreivītes, dzejnieces un rakstnieces no ASV Eilīnas Mailsas un kuratores Justes Kostikovaites performance «Gimbutas Street Band» Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
Kā pirmā uz ielas galerijas Pamėnkalnio priekšā notika performanču sērija Gimbutas Street Band, ko veidoja māksliniece, dzejniece un mākslas zinātniece Laima Kreivīte, dzejniece un rakstniece no ASV Eilīna Mailsa un kuratore Juste Kostikovaite (Laima Kreivytė, Eileen Myles, Justė Kostikovaitė). Šīs trīs enerģiskās sievietes kopā ar vēl divām lietuviešu kolēģēm angliski un lietuviski novadīja ko līdzīgu poētiski feministiskam mītiņam, veltītam zinātniecei (arheoloģei un antropoloģei) Marijai Gimbutienei, kas slavena ar savu teoriju par miermīlīgu, egalitāru, dabu cienošu matriarhālu sabiedrību neolīta Eiropā, kas pastāvējusi pirms patriarhālajām indoeiropiešu karotāju kopienām. Gimbutas Street Band savā performancē iestājās par to, lai nomainītu (kaut vai uz laiku) blakus esošās ielas nosaukumu no Jagaiļa (Lietuvas dižkunigaitis, kurš pievērsa Lietuvu kristietībai 1387. gadā) ielas uz Gimbutienes ielu un šādi izrādītu cieņu feministei un zinātniecei, kura sāka savas dzīves gaitas, kā arī nodzīvoja vairākus bērnības gadus šīs ielas namā. Mītiņš performance norisa enerģiski, pārgalvīgi un skanot auditorijas aplausiem, kas atbalstīja ideju, ka Viļņas ielu nosaukumiem principā būtu jākļūst mazāk patriarhāliem (patlaban 90% ielu nosaukumu, kuros ir personvārdi, saistīti ar ievērojamiem vīriešiem).
Egles Budvitītes un Marijas Olšauskaites performance «Song Sing Soil». Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
Tajā pašā dienā pirmoreiz notika arī performance Song Sing Soil, ko radījušas Egle Budvitīte un Marija Olšauskaite (Eglė Budvytytė, Marija Olšauskaitė), mākslinieces, kas pērn piedalījās Venēcijas biennāles galvenajā izstādē. Mākslas tipogrāfijas ēkā tumšas telpas vidū stāv gigantisks batuts, uz kura atstatus cits no cita guļ trīs dejotāji. Tie nekustas, arī tad, kad ieskanas mūzika – meditatīva elektroniska kompozīcija ar tekstu angļu valodā, tomēr pamazām acs spēj izšķirt tik tikko jaušamu kustību amplitūdu. Kustības kļūst arvien pamanāmākas, pāraugdamas dejā, taču vienbrīd atkal aprimst, palēninās, kustības iegūst tādu kā dubultu jēgu, līdz muzikālā kompozīcija galu galā noslēdzas un trīs dejotāji sper pēdējos soļus uz čīkstošās grīdas, lai beigās atkal sastingtu – šoreiz ar muguru pret sienu aiz skatītāju rindām. “Song Sing Soil aicina mūs palēnināt tempu, pamēģināt aprast ar starpstāvokļiem un paplašināt mūsu spēju iejusties un ieklausīties,” – vēstīts biennāles vietnē.
Laiama Gillika un Antona Vidokles performances «A Guiding Light» norises vieta. Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
Šādu darbības aprautību līdz galam attīstīja cita performance no VB2023 programmas – A Guiding Light. Part 2. Tās autori ir pasaules mākslas sabiedrībā plaši pazīstamie mākslinieki Laiams Gilliks un Antons Vidokle (Liam Gillick, Anton Vidokle). 24. jūlija vakarā publika devās uz dzelzceļa depo, kura pagalmā uz grozāmās platformas, starp sliežu ceļiem un lokomotīvēm, norisinājās divu stundu ilgais notikums, kas tika arī filmēts topošam videodarbam. Uz grozāmās platformas, kas atrodas sliežu ceļu krustpunktā, starp nekustīgiem vilcieniem un visvisādu dzelzceļa mašinēriju, kāpa mūziķi, kas draudzīgi iesāka spēlēt dažādas bravūrīgas, enerģiskas melodijas un tūdaļ pat aprāvās, mūzika izjuka, noslēgdamās ar vienvienīgu flautas noti vai sitaminstrumentu frāzi. Un tā atkal un atkal.
Laiams Gilliks un performances dalībnieki. Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
Nākamajā dienā uz manu jautājumu “vai šeit par galveno tēmu kļūst neveiksme, nesalikšanās?” Antons Vidokle atbildēja šādi: “Jā, šeit nesaliekas… radikālā politika. Visas šīs dziesmas ir nākušas no nesenām revolūcijām, no Arābu pavasara un krāsainajām revolūcijām. Mūziķi cenšas tās atcerēties. Bet mēs viņus nemitīgi apraujam. Ne reizi neizdodas nospēlēt visu kompozīciju… Tas ir izteikums par revolūcijas vai politisko kustību sarežģītību. Vairumā gadījumu tām patiesībā neizdodas neko mainīt. Tāpēc ka pati revolūcijas ideja ir pagrieziens, bet pagrieziens – tas ir aplis. Proti, tas atgriežas savā sākumā. Tāpēc kā darbības vietu mēs izmantojām grozāmo platformu. Angliski to sauc par turntable, turntable vilcieniem. Šīs dziesmas nav vienkārši dziesmas, jo mūzika revolūcijā tiek izmantota kā organizēšanas instruments, tā nav tikai estētika vien, tas nav labpatikai. Bija ļoti sarežģīti šo visu organizēt, tomēr mums paveicās ar laikapstākļiem, un mēs nofilmējām ļoti skaistu materiālu, tā ka pēc gada būs kaut kāds video.” Tas kļūs par turpinājumu 2010. gada darbam Guiding Light, ko Antons Vidokle un Laiams Gilliks filmēja kā diskusiju par mākslinieka vietu un lomu tā laika sabiedrībā.
Un tā nebija vienīgā darbība, kas pilsētā notika zem klajas debess. 28. jūlijā pie Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra strūklakas notika zviedru mākslinieka Pontusa Petersona (Pontus Pettersson) performance Cat Practice, bet britu starpdisciplinārais mākslinieks Adams Kristensens (Adam Christensen) prezentēja savu jaunāko darbu Damascus, Copenhagen, Fetish Shop jaunajā Vingras avotu skvērā. Un biennāles programmā ir vēl daudz citu notikumu visdažādākajās pilsētas vietās – no Nacionālās mākslas galerijas līdz Kalvarijas tirgum, no tehnoloģiju parka Tech Zity Vilnius līdz vecajai ebreju kapsētai.
Ļoti interesanta solās būt performance What Are The Dreams of Concrete?, ko gatavo eksperimentālās mūzikas duets Eye Gymnastics (Viktorija Damerella un Gaile Gricjūte – Viktorija Damerell, Gailė Griciūtė), kas notiks 2. un 3. augustā vienā no iespaidīgākajiem pazemes objektiem Viļņā – Liepkalna ūdenskrātuvē. Šai simt gadu senajai ūdenskrātuvei, kas atrodas zem viena no Viļņas pakalniem, piemīt neticamas akustiskās īpašības. Vēl viena biennāles māksliniece, Krisa Lemsalu, kura pārstāvēja Igauniju 2019. gada Venēcijas biennālē, arī pievērsās būvēm, kas saistītas ar ūdeni: savu performanci Lust Fest 5. augustā viņa rādīs Lazdiņu baseinā. “Airēdama un dziedādama laivā, hlorēta ūdens zilās un rozā ņirboņas ieskauta, sinhrono peldētāju grupas pavadīta, māksliniece pēta mūsu dziļos un slēptos meklējumus pēc kaisles, mīlestības un mierinājuma.”
Pirmās Viļņas performances mākslas biennāles bagātīgā programma noslēgsies 6. augustā saulrietā ar itāļu mākslinieka Jakopo Miliani (Jacopo Miliani) performanci Throwing Balls at Night tenisa kortā Bernardīna dārzā. Smeldamies iedvesmu no Kloda Debisī 1913. gada baleta Jeux (“Spēles”), kam vajadzēja kļūt par pirmo homoseksuālo vīriešu baletu, dejotāji jaunajā iestudējumā izspēlēs baleta sižetu mūsdienu interpretācijā.
Kopumā, spriežot jau pēc pirmajām biennāles performancēm, var teikt, ka šis notikums ir lieliska iespēja no jauna apzināt un iesaistīt pilsētas telpas. Viļņa ir ļoti daudzpusīga, un ļoti daudzpusīgas savā raksturā un stilā ir biennāles programmā iekļautās performances. Pilna aina atklāsies tikai pēc tās noslēguma. Tomēr cerēsim, ka šis starts kļūs par tradīciju un biennāle atgriezīsies pēc diviem gadiem, kad pilsētas jubileja būs pagājusi, taču interese par pilsētu saglabāsies gan tās iemītniekiem, gan viesiem. Mēs esam gatavi atkal un atkal izspēlēt Viļņas pokeru, kura kārtis nemitīgi sajauc vēsture, politika, izslavētā Viļņas metafizika un brīvības alkas.
Titulbilde: Dorotas Gavedas un Egles Kulbokaites performance «lalia». Foto: Andrej Vasilenkо, VB23
