Nacionāla viela pārdomām
Ieva Astahovska
22/03/2012
Kristapa Ģelža personālizstāde “Viela pārdomām” galerijā “Māksla XO” skatāma līdz 3. aprīlim
Mākslas pasaules kustības veido dažādi vektori – tur ir gan vertikāles, gan horizontāles, gan cirkulāri loki, un ne tikai vektori, bet arī krietni aptuvenākas līnijas, svītras un švīkas, vārdsakot, nemērķtiecīgākas, bet ne mazāk klātesošas parādības. Proti, atsevišķi mākslinieciski sasniegumi, izturēts karjeras kāpums, vai gluži otrādi, straujš izrāviens, darbi komercijai, darbi nekomercijai, vietēja mēroga izstādes, globāla mēroga izstādes, profesionāļu novērtējums, popularitāte tautā, atspoguļojums medijos utt. Ar šo vispārīgo atrunu gribas sākt Kristapa Ģelža izstādes nelielo recenziju, jo viņa nu jau “laikmetīgā klasiķa” statuss un īpaši pēdējais gads, kas bijis blīvs gan ar šādiem vektoriem, gan līnijām, uzdevumu rakstīt par jauno izstādi, to visu neņemot vērā, padara diezgan grūtu.
“Visas stulbās domas sadeg kosmosā”
Savā ziņā Kristapu Ģelzi varētu neapskaust – pēc tam, kad viņš apbrīnojamā intensitātē noplūcis visus ievērojamākos nacionālās mākslas laurus, vienu aiz otras saņemot Purvīša balvu, Dienas kultūras balvu, pārstāvot Latviju Venēcijas biennālē, neizbēgams spiediens ar ekspektācijām ar-ko-nu-mākslinieks-pārsteigs-un-neliks-vilties? tīri cilvēciski var ne tikai padarīt nervozu, bet arī frustrēt radošo procesu.
Bet liekas, ka Ģelzis šim spiedienam ir īpaši sagatavojies, jo savas mākslas cienītājiem vilties neliek un atkal pārsteidz. Un visnotaļ konsekventi turpina darīt to, ko darījis līdz šim.
“Smilšu pils”
“Vielas pārdomām” novitāte ir izejmateriāls un formāts, kā tapuši darbi: skočs, celtniecības plēves, plastmasas maisiņi, marķieri. Var novērtēt mākslinieka tehniku un virtuozitāti, ar to visu “gleznojot” – uz virsmas, ko rūpīgi noklāj šķebīgā toņa brūnais skočs vai krāsās efektīvākas līmlentas, ievietojušies tēli, kas tapuši no iepirkumu maisiņiem, celofāna driskām, plastikāta plēves un flomāstera zīmējumiem, un ko fonā rotā kičīgi (bez)gaumīgas plēvju “drapērijas”. Ar to visu Ģelzis turpina akvarelēt tikpat viegli, kā to aizsāka darīt “Ūdenskurā” Rīgas galerijā pirms pieciem gadiem, un arī tikpat ironiski kā allaž.
“Veidenbaums & More”
Jaunajā formātā ir labi atpazīstama ģelziskā pozīcija: ir gan tehnoloģiska asprātība, gan drūma ironija (kontrastā pēc Venēcijas ekspozīcijas patētiskā apcerīguma), gan “realitātes atkritumi”[1]. Arī tēmas, tēli un attēli, iekāpuši no apkārtesošās ikdienas, ir atpazīstami no agrākām Ģelža izstādēm – “Nacionālais motīvs” ar vīstošu ziedu jūru un svecītēm kādai gaišai piemiņai nav pārāk attāls no “Ūdenskura” akvarelētajiem ziedu krāvumiem (princeses Diānas piemiņai, kā autors toreiz paskaidroja), brūnā smilšu pils un zili baltā kompozīcija ar kaut ko, kas līdzinās planējošiem papīra kabatas lakatiņiem, vai, ja vēlaties patētiskāk, vētrasputniem, arī šķiet tā kā miglaini, aptuveni redzētas. Tikai globālo sižetu, Osamas bin Ladena vai Britnijas stringu vietā šoreiz dominē nacionālie motīvi – “Sēņu laiks”, “Balzāmbirzs”, “Veidenbaums & More”.
“Balzāmbirzs”
Nevarētu teikt, ka konceptuālajā (kontekstuālajā?) un naratīvajā līmenī šīs bildes nebūtu runīgas, gluži otrādi, tās ir tādi dzēlīgi komentāri “par mums visiem šeit un tagad”. Piemēram, par šodienas padebešiem, kas skrien kā-gulbji-balti lielveikala “Sky” maisiņu izskatā, un kur melnu, resnu asaru-peklē-grimst tie, kas netiek līdz “Sky” pārtikas grozam. Vai, piemēram, par drupanām smilšu pilīm, kuru iluzorā grandiozitāte ilgst īsu brīdi. Ironiski rezignētajā pozīcijā autors sevi ar citiem nekonfrontē – galvaskauss ar puķainu lakatiņu “Mākslinieka portretā” ir tikpat banāls un viltoti optimistisks.
“Mākslinieka portrets”
Bet vispesimistiskākā laikam ir “Klusā daba”, kur uz sarkani balto drošības lenšu kārtām uzgleznota drošības kamera. Sākumā pat var nepamanīt pleķi, saņurcītu lupatiņu gleznas pašā lejasdaļā, bet, ieskatoties vērīgāk, tā izrādās Latvijas Republikas pilsoņa pase. Saburzītā, izmestā pase ir gana drūms komentārs par šodienas valsti, kas nozagta, un valstiskumu, kas kļuvis par neeksistējošu konstrukciju. Pases motīvs Ģelža darbos arī nav jauns – ja atceras gan viņa melnbalto pasi personālizstādē “Mākslīgais miers” arī galerijā “Māksla XO” pirms pāris gadiem, gan tās pirmavotu, Bruno Valsiļevska uzgleznoto PSRS pilsoņa pasi, vienu no izcilākajiem 70. gadu nogalē tapušajiem darbiem. Toreiz, kā “Rīgas Laikā”[2] atzīmēja Ieva Lejasmeijere, izstādes (cita starpā, tā bija arī mana vismīļākā Ģelža izstāde) kopējā noskaņa bija mulsums, ko tā atstāja skatītājā, kura skatiens maldījās starp bildēs dominējošo tumšo tukšumu un perifērajiem izgaismotajiem priekšmetiem. Šoreiz krāsaino gleznu virsmas ir piepildītas ar tiešu retoriku, ka “kaut kas nav kārtībā”[3].
“Klusā daba”
Jautājums par ko tieši šie darbi ir, pat īsti nav būtisks. To vēstījums un saturs ir pati retorika un formāts, kā tapuši šie darbi. Figurāli izsakoties, “Viela pārdomām” sakrīt ar šodienu raksturojošo vizualitāti un ir līdzīga attēliem interneta portālu galerijās, kur aktuāla ir to virspuse, nevis dziļums.
Esot izstādē, atcerējos Ģelža laikabiedru atstāstītu epizodi no bohēmiskajiem deviņdesmitajiem – kādā no nebeidzamajiem tusiņiem kafejnīcā “M6” viņš paziņojis, ka vaskadrāna turpmāk būs viņa materiāls. Minētā epizode labi komentē arī šo izstādi, tāpat kā Ģelža teiktais intervijā “Dienā”: “Man patīk šo šausmīgo materiālu skaistums.”[4]
[1] Laimas Slavas saruna ar Kristapu Ģelzi. “Pārsteidzošās pārvērtības jeb Kristapa Ģelža māksla ‘Rīgas galerijā’” // Studija, 2007, jūn./ jūlijs, 28.lpp.
[2] Ieva Lejasmeijere. Ko polārlāča aknas var pastāstīt par mulsumu // Rīgas Laiks, 2010, nr. 12. 68-70.lpp.
[3] Kristaps Ģelzis sarunā ar Normundu Naumani. Izpakots/Iepakots // Diena, 2012, 12. marts, 11.lpp.
[4] Turpat.
