Izvērtējot kolekcijas

Vizīte Diseldorfā – elastības vingrojumi kolekciju izvērtēšanā

“Laiks rādīs” – dažkārt saka cilvēki, saskaroties ar mākslas darbu, par kura kvalitātēm nav īsti pārliecināti. Vai tas tiešām tā ir? Mākslas darbi, kas nonāk muzejos, parasti jau ir izturējuši dažus pārbaudījumus ceļā uz mūžīgo dzīvi, tomēr, tēmām un attieksmēm (to nozīmīgumam) laika gaitā mainoties, pat atrašanās muzejā nav garants nepārtrauktai redzamību. Pēdējos gados tas ir kļuvis izteikti uzskatāms – muzeji pārskata kolekcionēšanas kritērijus, tiecoties pēc lielākas daudzveidības un kļūstot iekļaujošāki. Un šis process neizbēgami noved arī pie jautājuma, kā reprezentēt jau krājumā esošo.

Man Diseldorfas apmeklējums piedāvāja virkni elastības vingrojumu, pārdomājot/pārvērtējot kolekcijas. Savu darbību pēc vairākus gadus ilgušas rekonstrukcijas atsācis Kunstpalas – tā krājumā ietilpst 130 000 priekšmeti. Kolekcija izstādīta jaunā scenogrāfijā, kur priekšmeti sastopas stilistiski poligāmās attiecībās. Te neatradīsiet nošķīrumu starp meistardarbiem un mazāk zināmiem, nedz arī starp dažādām mākslas disciplīnām, tādējādi laužot ierastos eksponēšanas veidus. Tagad viss izstādīts kopā un zem viena jumta. Tikmēr cits muzejs Diseldorfā, K20, izvēlējies atšķirīgu ceļu savas kolekcijas pārvērtēšanai, aizpildot esošā vēsturiskā mākslas naratīva nepilnības. Apmeklējot šīs divas institūcijas, izceļas tas, ko Reinas upe, nemainīgi plūstot cauri pilsētai, zina jau kopš aizlaikiem: tas, kas šķiet nemainīgs un stabils, patiesībā ir plūstošs.

Kunstpalas, Diseldorfa. Skats no jaunās kolekcijas

Kunstpalast direktors Fēlikss Krēmers (Felix Krämer) tiecas izlauzties brīvībā no mākslas vēsturē iedibinātās hierarhijas, eksponējot “augsto” mākslu līdzās ikdienas artefaktiem vai mazāk pazīstamu mākslinieku darbiem. “Mums ir vairāki Gerharda Rihtera darbi, un mēs tos parādīsim, bet nezinām, kā cilvēki uz tiem raudzīsies pēc simts gadiem – vai viņi tos joprojām uzskatīs par vienu no virsotnēm.” Kā muzeja direktors viņš nevēlas nedz apstiprināt šādus pieņēmumus, nedz pieņemt tos kā pašsaprotamus; viņš drīzāk vedina skatītāju izlemt pašam. Šīs trajektorijas būtiska daļa ir arī sieviešu skatījuma iekļaušana, tostarp arī attiecībā uz vēsturiskiem darbiem.

Kunstpalast kolekcija žanriski ir ļoti daudzveidīga: glezniecība, dizains un reliģiski priekšmeti, mēbeles, fotogrāfija un grafika. Tāpat kā citi muzeji, arī Kunstpalast agrāk mēdza izcelt katru žanru atsevišķi (baroka grafikas šeit, modernā glezniecība tur), bet tagad piedāvā to skatīt kā kopumu. “Kopā” te nozīmē, ka 44 institūcijas telpās viss ir izvietots vienkopus – vienvirziena trajektorijā, kur priekšmetu eksponēšanas principiālais balsts ir hronoloģija.

Jau sākumā jūs sastopaties ar šo daudzveidību. Pirmajā telpā atrodas milzīgs koka durvju panelis no laika ap 1500. gadu (izcelsme nav zināma), kas kombinēts ar vairākām agrīnajām Āzijas un kristietības reģionu reliģiskajām statujām. Vienojošais princips ir fakts, ka tie ir vieni no senākajiem kolekcijas priekšmetiem. Tas ir skatītāja ziņā – pieņemt vai apšaubīt to, vai un kā šie priekšmeti savstarpēji saistīti. Vienvirziena maršruts šai ēkā ar modernu arhitektūru izveidots gaumīgi, taču vienlaikus ir sajūta, ka apmeklētājs tiek īpaši pieskatīts, ganīts – pat, ja vēlaties apskatīt tikai dažas sadaļas, Kunstpalast, līdzīgi kā IKEA lielveikals, piespiež iziet cauri visam.

Kunstpalas, Diseldorfa. Skats no jaunās kolekcijas

Bet kas notiek ar kolekciju šādā prezentācijas formātā? Vai paveras jaunas perspektīvas? Pirmās telpas šķiet plašas, izstādītās priekšmetu kombinācijas ir piedāvājums, kas raisa ziņkāri. Bruņinieka tērps satiekas ar gleznu, ar kleitu. Taču, virzoties cauri gadsimtiem un pietuvojoties jaunāko laiku mākslas vēsturei, kūrētā prezentācija sāk šķist sadrumstalota un vieglprātīga. Piemēram, kādā telpā līdzās vairāku citu mākslinieku gleznām eksponēta Īva Kleina tipiskā zilā, savukārt kā 20. gadsimta 50. gadu auto dizaina paraugs izstādīts Volkswagen Beetle. Vāģim, iespējams, ir patīkami atrasties starp Kleinu un citiem gleznotājiem, tomēr automašīna dominē telpā un nosaka toni, kas atstāj maz vietas refleksijai par mākslas darbiem, kuri to ieskauj. Lielākajā daļā pārējo moderno un laikmetīgo zāļu ir pa druskai no visa, kā arī pa vienam izstādīti dažādu mākslinieku darbi – tādējādi liedzot iespēju atklāt autoru domāšanas veidu, viņu mākslas visaptverošo tēlu, kuru būtu iespējams ieraudzīt, ja vienkopus tiktu eksponēti vairāki konkrētā autora mākslas paraugi. Rezultātā šis “viss” ved uz neko, liedzot iespēju skatītājam sasniegt dziļākus interpretācijas, izpratnes slāņus.

Kuratori saka: “Mēs nevēlamies radīt nedz interpretācijas ietvaru, nedz atklāt hierarhiju; mēs visus priekšmetus prezentējam kā vienlīdzīgus.” Varētu pastrīdēties, vai tas vispār ir iespējams, taču, pat ja tas tā ir, rodas pretjautājums – vai muzeji nepastāv tālab, lai piedāvātu interpretācijas ietvaru? Vai muzeju uzdevums nav, pirmkārt, sniegt skaidrojumus konkrēto priekšmetu nozīmīgumam un piedāvāt pavedienu diskusijai?

K20, ‘Rethinking the Collection’ / Marianne von Werefkin, Louise Bourgeois un Sonia Delaunay-Terk darbi. © Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen

Ieejot citā Diseldorfas muzejā – K20 – ar daudz mazāku kolekciju (modernā un laikmetīgā māksla), atkal sastopos ar “kolekcijas izvērtēšanas” procesu. K20 direktore Sūzena Gensheimere (Susanne Gaensheimer) nolēmusi aizpildīt dažus baltos laukumus muzeja modernisma naratīvā, piemēram, iepazīstinot plašāk ar sieviešu-mākslinieču darbiem. Viņas izstrādātās programmas atslēgas vārdi ir dialogs, sabiedrība, vienlīdzība, globālisms, inovācija un nākotne. Genshaimere piedāvā daudz izmaiņu, taču to dara, neatsakoties no naratīva, kas muzejam ir bijis raksturīgs kopš tā pirmsākumiem. Drīzāk viņa muzeja stāstu pavēsta jaunā veidā – no šodienas perspektīvas.

K20 dialogi tapuši nevis vadoties pēc hronoloģijas, bet gan pēc katra darba pārstāvētā virziena un tā atstātās ietekmes principa, izvērtējot, kā tas tiek uzlūkots no dažādām kultūras perspektīvām. Piemēram, Anrī Matīsa darbs ir atradis jaunus kaimiņus – tie ir aptuveni divdesmit gadus vēlāk pēc Matisa gleznas tapušie Eteles Adnānas (Etel Adnan) četri nelielie darbi. Krāsu triumfs franču glezniecībā te savienots ar Libānā uzaugušas mākslinieces redzējumu, kuru dziļi ietekmējuši konflikti, notikumi viņas dzimtenē. Adnānai gleznošana palīdzēja izdzīvot kara un iznīcības apstākļos un vienlaikus tas arī bijis skaistuma godināšanas veids. Un to pašu var teikt arī par Matisu. Tā ir glezniecība, kas palīdz pārvarēt ciešanas, nevis tās attēlo. Citā gadījumā Hansa Arpa 1931. gadā radītais koka cilnis ir atradis partneri, veidojot savienību ar 2022. gadā tapušo Anīsas Reimanes (Anys Reimann) darbu.

Kamēr Kunstpalast tiecas atsvabināties no iedibinātā kanona gūsta, atturoties no centrālā naratīva, K20, šķiet, pievēršas mūsdienu mākslas naratīvam kā kaut kam tādam, ko nepieciešams aktualizēt un paplašināt, piedāvājot jaunus skatpunktus, atšķirīgus akcentus un papildinājumus.

Laikam gan, ka vissliktākais, kas var notikt ar muzeju, ir ja apmeklētāji nevis skatās mākslas darbus, bet garlaikoti vai automātiski pārvietojas telpās – kā patērētāji, nevis kā iesaistītie dalībnieki. Tā parasti gadās, ja ekspozīcijas ilgstoši paliek nemainīgas un tajās reprezentētā mākslas vēsture šķietami vairs nav apspriežama. Izaicinājums, kā to ir apliecinājuši Diseldorfas (un daudzi citi) muzeji, ir atvērt acis, rosināt jautājumus, satricināt ieradumus.

K20, ‘Rethinking the Collection’ / Anrī Matīsa darbs (1947) un četri Eteles Adnānas darbi (radīti laikā no 1960. līdz 2011. gadam). © Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen

Pavisam dabiski, ka muzejiem, kas kolekcionē laikmetīgo mākslu, ir paradoksālas attiecības ar laiku. No vienas puses ir tiekšanās pēc mūžības – vēlme kolekcionēt lietas, kuras vērts saglabāt, jo tās ir “labas” un kultūrai zīmīgas. No otras puses, šādi muzeji vēlas arī notvert, ja ne pat piedalīties laika gara definēšanā. Šādi muzeji nevēlas būt putekļaini, konservatīvi vakardienas panteoni, bet gan “šeit un tagad” institūcijas, kurām ir attiecības ar mūsdienu apmeklētāju pieredzēm, problēmām, vajadzībām un atziņām. Lai tas tā notiktu, tiem ir jāattīstās divos virzienos: jāsaglabā izjūta par to, kas varētu būt pārlaicīgs, vienlaikus nepazaudējot līdzi šodienas garu. Tām ir jārunā ne tikai caur konkrētiem iepirkumiem, bet arī caur pašu vēstījumiem, kurus tās nodod caur savu izvēlēto mākslas darbu reprezentācijas formātu.

K20, ‘Rethinking the Collection’ / Hansa Arpa 1931. gadā radītais darbs un 2022. gadā tapušais Anīsas Reimanes darbs © Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen

Galu galā – nav labi samierināties ar “laiks rādīs”. Laiks, ko izmanto kā saistvielu, lai salīmētu kopā dažādus mākslas darbus, pārāk daudz nepalīdz izprast. Ir jau interesanti uzzināt, cik dažādi darbi tika radīti 20. gadsimta 50. gados... bet kas pēc tam? Dialogu veidošana pāri laikiem šķiet interesantāka pieeja, tās mērķis ir atvērt acis un atklāt jaunus skatpunktus uz to, kas radīts. Šāda pieeja izrādījusies visai veiksmīga arī citos muzejos, piemēram, Folkwang muzejā Esenē, kas atrodas vien pusstundas brauciena attālumā no Diseldorfas. Mākslas darbu enerģija sublimējas, satiekoties dažādu kultūru vai laikmetu līdziniekiem. Kā, piemēram, ieraugot, kā agrīnās abstraktās mākslas atziņas ir pārņēmuši vēlāku laiku autori. Tematiskās intereses vai mentalitāšu radniecība atklājas pāri laikmetiem un robežām, kā arī starp māksliniekiem, kuri viens par otru nekad neko nav zinājuši. Stāstu stāstīšanas spēks var palīdzēt šādām attiecībām kļūt saskatāmām. Jā, sastopoties ar darbiem, stāsti var dzimt arī skatītājiem, bet kuratoriem, veidojot ekspozīcijas, tie IR jāpiedāvā. Viņu stāsti nav nepieciešami, lai paziņotu pārlaicīgas patiesības, bet gan lai izteiktu priekšlikumus un uzsāktu sarunu.