Mūsdienu agora
Piezīmes pēc SPARK mākslas meses apmeklējuma Vīnē
Pagājušās nedēļas nogale Vīnes mākslas dzīvē iezīmējās ar diviem būtiskiem notikumiem. Durvis vēra Vīnes akcionisma muzejs, – veltījums zīmīgam Vīnes kultūras dzīves 90.-70. gadu mākslas fenomenam. Savukārt MARX HALLE no 15. līdz 17. martam notika trešā SPARK mākslas mese (SPARK Art Fair), kuras moto šoreiz bija “pilsēta dialogā” (City in a Dialogue). Mesē piedalījās 90 galerijas no dažādām pasaules malām, atbilstoši tās konceptam - katrai no tām savā stendā eksponējot tikai viena mākslinieka darbus. Kopumā mesi apmeklēja vairāk kā 20 000 cilvēku.
Gan meses nosaukums, gan koncepts ir savā ziņā pavasarim simboliski – tas ir gadalaiks, kad daba atmostas un uzmirdz dzīvības spirgtumā, un vienlaikus tas ir attīrīšanās laiks, kad tiek izmēzts viss liekais un pieputējušais, atbrīvojot vietu jaunam sākumam. Pārfrāzējot seno budistu patiesību – lai tajā ielietu kaut ko jaunu, trauks vispirms ir jāiztukšo.
Foto: Arterritory.com
Fakts, ka meses ietvaros visu galeriju stendiem ir vienāda platība, un katra no galerijām maksā identisku dalības maksu, arī ir viena no iezīmēm, kas atšķir SPARK mesi no tās līdziniecēm. Tostarp otras Vīnes mākslas meses, kuras norises laiks tradicionāli ir rudens – Vienna Contemporary.
Ar nenoliedzami drosmīgo pieeju SPARK nosacīti attīra klasisko mākslas meses konceptu no visa liekā, kas šo pasākumu apmeklējumu bieži padara par visai nogurdinošu, kā arī mākslas pamatvērtību devalvējošu pieredzi. Viena mākslinieka solo prezentācijas jeb mini personālizstādes ir pretmets aprobētajai “supermārketa” praksei, kur galeriju stendos cits citam blakus izstādīti dažādu mākslinieku darbi, kas bieži vien pat neatrodas savstarpējā dialogā viens ar otru, bet drīzāk konkurences attiecībās. Vēl vairāk – nereti vienus un tos pašus autorus meses ietvaros pārstāv dažādas galerijas. Tādējādi tiek fragmentēta skatītāja uzmanība, ātri vien izraisot mentālu un fizisku nogurumu. Savukārt pašu mākslu pazeminot līdz klajam preces statusam, kurai, gribi negribi, jācīnās par pamanāmāko vietu “plauktā”, jo citādi pastāv risks vispār palikt nepamanītai.
SPARK absolūti skaidrie spēles noteikumi ir arī veselīgs saprāta malks šī brīža skaudrajā ģeopolitiskajā realitātē, kurā valda neziņa, nedrošība un haoss, kam vēl papildus dzirksteli piešķiļ mediju ziņu plūsma, kas cīnās par sabiedrības uzmanību. Lielākoties pat vairs necenšoties norises īsti kontekstualizēt vai analizēt, vien izmest kā aktuālu pienesumu, tādējādi manipulējot ar cilvēku apziņu un emocijām.
Šo procesu sekas jūtamas arī globālajā mākslas tirgū, kurš saskaņā ar 13. martā klajā nākušo Art Basel un UBS gadskārtējo tirgus kopskata ziņojumu, šobrīd navigē “neskaidras ekonomiskās un politiskās nākotnes” apstākļos. Kopējie mākslas tirgus pārdošanas rezultāti 2023. gadā sarukuši par 4%, savukārt publisko izsoļu un dīleru pārdošanas rezultāti – par 7% un 3% salīdzinājumā ar 2022. gadu. Kā būtiskākie 2024. gada riski ziņojumā minēti labi zināmie – politiskā un ekonomiskā nepastāvība. Likumsakarīgi - gan primārajā, gan otrreizējā mākslas tirgū paaugstinājies mākslinieču sieviešu pozicionējums, kaut tas joprojām tiek atzīts par nepietiekami zemu. 2023. gadā viņas veidoja 40% tirgus, kas nozīmē 1% pieaugumu salīdzinājumā ar 2022. gadu. Jāpiebilst, mākslinieces sievietes bija līderpozīcijā arī SPARK mākslas mesē.
Billi Thanner. Pessimists Masquerading as Optimist, 2024. Galerie Artecont. Foto: Arterritory.com
SPARK līdzkuratore Marina Fokidis mākslas mešu kontekstā vairākkārt uzsvērusi leģendārā Agoras tirgus nozīmi grieķu kultūrā un filozofijas attīstībā. Senajā Grieķijā agora (tikšanās vieta/centrālais laukums) bija vieta, kur satikās visi Grieķijas pilsoņi – no filozofiem līdz vienkāršiem amatniekiem. Agorā notika tirgošanās, sarunas, debates, tika apspriesta politika, tās dienas notikumi, māksla, reliģija, filozofija un tika pielūgti dievi. Senā Agora Atēnās tiek uzskatīta par demokrātijas šūpuli. Līdz pat 5. gadsimtam tā bija tautas sapulču vieta.
Iesēdinot šo analoģiju SPARK kontekstā, Marina Fokidis meses atklāšanas preses konferencē teica, ka “ir priecīga, ka viņai apkārt ir pilsoņi no visām pasaules malām, un katrs prezentē savu subjektīvo skatījumu.”
Iespējams, tas arī ir SPARK būtiskākais pienesums – meses scenogrāfija ir ļoti skaidra un saprotama, tajā ir iespēja (mentāli un fiziski) elpot gan mākslas darbiem, gan to skatītājiem un potenciālajiem pircējiem. Prioritāti iegūst pats mākslinieks un viņa stāsts, kuru šādā formātā iespējams pavēstīt maksimāli pilnīgi. Līdz ar to SPARK valda pārsteidzoši mierīga un relaksēta atmosfēra, tajā ir patīkami uzkavēties un nodoties sarunām, kas netieši raisa līdzību ar jau pieminēto agoras tirgu.
Honza Zamojski. Christine Konig Galerie. Foto: Arterritoy.com
Būtiska SPARK iezīme ir arī tā, ka līdzās pazīstamu autoru darbiem eksponēti arī pavisam jaunu vai atsevišķos gadījumos arī vecuma ziņā varbūt ne vairs tik jaunu un vietējās vidēs labi zināmu, taču starptautiski ne tik pamanītu mākslinieku darbi. Savā ziņā SPARK līdzinās rūpīgi kūrētai grupas izstādei, kas dziļākajā būtībā šī mese arī ir.
Meses kuratoru un māksliniecisko padomdevēju komanda ir tikpat starptautiska kā tajā pārstāvēto galeriju scēna. Marina Fokidis ir no Grieķijas, Valters Steidls (Walter Seidl) dzīvo Vīnē, Jans Gustavs Fīdlers (Jan Gustav Fiedler) īstenojis projektus Vācijā, Austrijā, Itālijā, Serbijā un ASV, savukārt Kristofs Dosvalds (Christoph Doswald) dzīvo Cīrihē.
Galeriju ģeogrāfija aptver 20 valstis un 4 kontinentus – Eiropu, Āfriku, Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Temati, kas pavīd mākslas darbos, ir vispārcilvēciski, un tikai apstiprina, ka mūsdienu pasaulē valda vienas un tās pašas problēmas. Atšķirība ir vienīgi izteiksmes veidā un formā, kā par tām tiek runāts. Ir skaidrs, ka māksla nevar atrisināt apmaldījušās civilizācijas likstas, taču tā dažādos veidos var uz tām norādīt, vienlaikus piedāvājot arī dažādus skatu punktus.
Kevin Simon Mancera. Forget me not, 2023. Galerie Sturm&Schober. Foto: Arterritory.com
Vīnes galerija Sturm&Schober SPARK pārstāv kolumbiešu mākslinieku Kevinu Simnonu Masneru (Kevin Simon Mancera), kura darba Forget Me Not (Neaizmirsti mani) nosaukums aizgūts no auga Myosotis, kas tiek dēvēts arī par forget-me-not, un simbolizē atvadas – laicīgas vai garīgas. Darbs tapis pandēmijas laikā un poētiskā un vienlaikus skaudri racionālā valodā stāsta par dzīves trauslumu. Kevina Simona Manseras medijs ir zīmējums, un darbu veido filigrāna, bērnu izzinošajām enciklopēdijām līdzīga zīmējumu sērija, kuras pamats ir IUCN Red List jeb “Sarkanā grāmata” – dzīvnieki, augi, putni, kukaiņi, rāpuļi, kuriem draud izzušana vai tie jau ir izzuduši. Vienlaikus darbs akcentē arī jautājumu par mums pašiem – cilvēkiem. Iespējams, ja neatmodīsimies savā patērētājkārē un varas spēlēs, nebūt ne tik tālu ir brīdis, kad arī mēs – visā savā dažādībā, kļūsim par šāda zīmējuma varoņiem, kas simbolizē sarūkošo biodaudzveidību uz planētas Zeme.
Panos Charalambous, Formation, 1998, Tobacco leaves, mixed mediaon canvas,180 x180 cm, Courtesy of CITRONNE Gallery
Ekoloģija un simbiotiskās attiecības starp dabu un cilvēkiem ir arī grieķu mākslinieka Panosa Harailmbusa (Panos Charalmbous) darbu fokusā, kuru SPARK pārstāv Atēnās bāzētā galerija CITRONNE. Harailmbusa darbu iedvesmas avots ir viņa dzimtais Ksiromero reģions, kas robežojas ar Jonijas jūru un Ahelosas upi. Kā metaforisks tēls darbā izmantotas tabakas lapas. Tās glabā atmiņas par šobrīd jau izzudušajām tabakas plantācijām un kādreiz plaukstošo zemnieku kopienu. Kaut darbs tapis 1998. gadā, tajā izmantotās tabakas lapas joprojām saglabājušas smaržu un faktūru, veidojot teju vai sensoru atmiņu nospiedumu. Tas estētiski skaisti un mazliet skumji atgādina par trauslumu – atmiņu un arī iekšējās un ārējas harmonijas, pēc kuras tiecamies, bet kuru vienlaikus paši ar savām darbībām nemitīgi iznīcinām. Aizmirstot, ka ikvienu mūsu darbību nosaka cēloņsakarību likums – gan ikdienas, gan lielākā plānā.
Panos Charalambous,Tobacco worker,1992,print of dibond,70x50 cm,ed.3+1 A.P, Courtesy of CITRONNE Gallery
“Ksiromero kādreiz bija plaukstoša lauksaimniecības un zvejniecības kopiena ar ļoti nozīmīgiem vietējiem svētkiem. Pagājušā gadsimta 60. gados tabakas uzņēmumi izrādīja lielu interesi par šo reģionu, kas noveda pie ievērojama un vardarbīga vietējā streika. Māksliniekam tajā laikā bija aptuveni 12 gadu, taču viņš šos notikumus atceras ļoti spilgti. Viņa darbi reflektē par šo vietējās kopienas pieredzi. Šīs pārdomas rosina gan viņa vecums, patlaban viņam ir 70 gadi, gan jaunās ekoloģiskās problēmas, ko šajā reģionā izraisījis sausums. Tālab – mūsdienu aktuālo ekoloģisko problēmu kontekstā, viņa darbi ir ļoti aktuāli,” saka Tatjana Spinari no CITRONNE galerijas.
Jautāta, kā mākslinieka solo prezentācijas konceptu viņa vērtē no galerijas biznesa viedokļa – īpaši ņemot vērā, ka šāds koncepts ietver risku arī nevienu no darbiem nepārdot, Tatjana atbild: “Es domāju, ka SPARK atbilst mūsu garam. Šis koncepts māksliniekam piešķir spēku un pilnīgu autonomiju. Harailmbusa darbs ir ļoti holistisks, un šāda stila darbus nevar eksponēt fragmentēti. Ir būtiski, lai tie tiktu prezentēti pilnā apjomā. Un SPARK dod šādu iespēju. Savukārt mums kā galerijai tas dod iespēju veicināt noteikta veida domāšanu. Mums, protams, rūp pārdošanas aspekts, bet mums rūp arī idejas, kuras, ar mākslinieka darbu starpniecību, nododam tālāk.” Līdzīgu viedokli sarunās izsaka arī citu galeriju pārstāvji.
Anna Jermolajeva. Galerie Johann Widauer. Foto: Arterritory.com
Netieši apliecinot SPARK pulsa sajūtu, mesē skatāmi arī Annas Jermolajevas (Anna Jermolaewa) darbi. Viņa šogad reprezentēs Austriju 60. Venēcijas mākslas biennālē. Ļeņingradā dzimušās un kopš 1989.gada Austrijā dzīvojošās mākslinieces darba fokusā ir 70. gados padomju psiholoģes Valērijas Muhinas veiktais eksperiments, kura ietvaros viņa centās pierādīt, ka cilvēkiem, kas uzauguši sociālisma ietekmē, ir konformisa noturīgi. Tādējādi aizsākot dialogu ar līdzīgu eksperimentu, kuru 50. gados ASV veica amerikāņu psihologs Solomons Ašs. Muhina bērnudārza grupiņai demonstrēja divas baltas piramīdas, un, kad bērniem tika jautāts, kādā krāsā tās ir, viņi atbildēja, ka abas ir baltas. Tad viņa nomainīja vienu balto piramīdu pret melnu un lūdza bērniem turpināt teikt, ka abas piramīdas ir baltas. Kad grupiņā ienāca jauns bērns, dzirdot, ko saka pārējie, arī viņš apstiprināja, ka abas piramīdas ir baltas. Kad eksperiments tika atkārtots ar pieaugušajiem, īsu mirkli viņos bijis mulsums, taču tad arī viņi paziņojuši – abas piramīdas ir baltas. Jermolajevu SPARK pārstāv Insbrukā bāzētā galerija Johann Widauer.
Almute Linde. Dirty Minimal. 33.3 - Bullet Action Painting Machine Cannon, 2006. PSM gallery. Foto: Arterritory.com
Savukārt vācu māksliniece Almute Linde (Almut Linde), kuru pārstāv Berlīnes galerija PSM, savos darbos reflektē par pasauli, kura eksistē, bet kuru mēs ikdienā neredzam. Viņas materiāls ir realitāte, un viņa sadarbojas ar cilvēkiem, kas strādā vai dzīvo vietās, kur māksla parasti nav klātesoša. Ar militārā dienestā esošiem karavīriem, kara veterāniem, lopkautuvju un atomelektrostaciju personālu. Mākslinieces ekspozīcijai SPARK ir divas daļas – vienā izstādīti darbi, kas tapuši sadarbībā ar Vācijas militārā dienesta snaiperiem. Tajos izmantotas alumīnija plātnes, pa kurām snaiperi ikdienā trenējas šaut ar lielgabaliem, un stikla plātnes, kuras viņa tiem lūgusi cauršaut speciāli. Ņemot vērā, ka snaiperu galvenais uzdevums ir trāpīt mērķī, lieki piebilst, viņu treniņobjektu estetizēšana viņiem bijis pārsteigums. Kopā ar kara veterāniem, kas cieš no posttraumatiskā stresa sindroma, viņa radījusi māla objektu sēriju, kas vizuāli izpauž viņu emocionālo pasauli un traumēto psihi. Karš sevī ietver ļoti daudzus aspektus, tostarp arī vērienīgu peļņas industriju. Alumīnija plātnes, kuras cauršauj snaiperi, kāds ražo un tās top precīzi šim mērķim. Jā, izliktas ekspozīcijā tās izskatās estētiski ārkārtīgi pievilcīgi, varētu pat teikt, dizainiski skaisti – kā objekti robustā minimālisma estētikā. Māksliniece pati to dēvē par “radikālo skaistumu,” kas vienlaicīgi iemieso arī pasaules absurdu.
Esteres Ferēras darbs. Gandy gallery. Foto: Arterritory.com
Bratislavas galerija Gandy mesē izstādījusi 86 gadus vecās spāņu performanču mākslinieces Esteres Ferēras (Esther Ferrer) darbus. Asprātīgus objektus, kas tapuši no izzūdošām lietām, nosacītiem atkritumiem un šķietami neciliem priekšmetiem. Ferēra tiem piešķīrusi pilnīgi jaunu dzīvi, kuras interpretācijas katrs var atstāt savā ziņā, taču šos objektus ir neiespējami neuzlūkot bez smaida. Ferēru interesē negaidītība, transformācija, humors, nejaušība un turpinājums.
Pjērs Vermeulēns. Die rooi skadu swart, 2023. Reservoir gallery. Foto: Arterritory.com
Tendence, kas pamanāma daudzos no mesē eksponētajiem darbiem, ir niansēti eksperimenti ar materialitāti, tiecoties paplašinot glezniecības robežas. Dienvidāfrikā bāzētā galerija Reservoir izstādījusi Stellenbošā dzimušo un Keiptaunā šobrīd dzīvojošo mākslinieku Pjēru Vermeulēnu (Pierre Vermeulen). Viņa darbi ir sakņojušies meditācijā, kuru praktizē arī pats mākslinieks. Vienlaikus tie ir vingrinājumi alķīmijā – Pjērs Vermeulēns Pierre izmanto zelta lapu imitāciju, kas tiek klāta uz Beļģijā ražota lina. Savukārt darba mistiski reflektējošo faktūru viņš panāk no cilvēka matiem savijot orhideju ziedus, pēcāk iemērcot tos pats savos sviedros un ļaujot tiem oksidēties. Kad process, viņaprāt, ir pabeigts, mākslinieks ziedus noņem. Vietām uz darbu virsmas joprojām var pamanīt kādu nomaldījušos matu.
“Meditācijas laikā ir brīdis, kad jūs satiekaties ar sevi un to apzināties. Savā ziņā, stāvot iepretim šīm atstarojošām virsmām, skatītājs ierauga savu ēnu. Šim konceptam iespējams rast arī dažādus filozofiskus skatpunktus, un kaut kādā mērā tas atgādina Platona alas alegoriju. Sākotnēji jūs uztverat tikai ēnas, bet, iznākot no alas, pirmo reizi ieraugāt īstos arhetipus,” stāsta galerijas Reservoir līdzdibinātāja Šona van der Merve (Shona van der Merwe).
Carl Andre. 8x8 Cedar Solid, 2011. Konrad Fischer galerie. Foto: Arterritory.com
Kā nosacīti enkurpunkti, kas nešaubīgi piesaista uzmanību, mesē stratēģiski virtuozi izvietoti arī klasiķu darbi. Hermans Ničs, Francs Vests, Arnulfs Rainers, Gotfrīds Helnveins un Karls Andre. Ņemot vērā, ka amerikāņu minimālisma klasiķis Karls Andre šo pasauli atstāja šī gada janvārī, viņa Konrad Fischer galerijas stendā eksponētais darbs 8X8 Cedar Solid, kuru veido 64 ciedrkoka bloki, ir skaista un ļoti poētiska piemiņa māksliniekam.
Refika Anadola lielformāta darbs. Foto: Arterritory.com
SPARK pārstāvēts ir arī mākslīgais intelekts un digitālie mākslas darbi – pamanāmākais no tiem noteikti ir Refika Anadola lielformāta darbs, kas atrodas tieši blakus meses kafejnīcai un izklaidē tās jaunākos apmeklētājus. Vai hipnotizē uz mirkli pagurušos, ievedot viņus mazliet citā pasaulē.
Hanakam&Schuller. PAN AU, 2023. Galerie Krinzinger. Foto: Arterritory.com
Digitālās animācijas tehnikas izmantotas arī Galerie Krinzinger pārstāvētā mākslinieku dueta Hanakam&Schuller darbā PAN AU. Trasmediālo fotogrāfiju pamatu veido botāniskā dārzā uzņemtu augu tuvplāni, kuriem mākslinieki “uzsūtījuši” mākslīgā intelekta rīku, kura uzdevums ir atpazīt sejas. Vietas, kur tas tās pārsteidzošā kārtā sazīmējis, duets izcēlis ar spilgtu krāsu. Tādējādi aktualizējot jautājumu par mūsu attiecībām ar tehnoloģijām un “vairāk – kā – cilvēks” nomenklatūru.
Marko Markovičs. Instalācija Dzelzs ūdenskritums, 2022. Galerie Michaela Stock. Foto: Arterritory.com
Viens no pirmajiem darbiem, ar kuru ienākot (un pēdējiem – izejot) saskaras SPARK apmeklētājs, ir serbu tēlnieka Marko Markoviča (Marko Marković) instalācija “Dzelzs ūdenskritums”, kuru veido tūkstošiem kopā saķēdētu dzelzs plāksnīšu. Gigantiska aizkara formā tā mazliet baisi atgādina “dzelzs priekškaru”. Taču vienlaikus ir pietiekami ažūra, lai kā fikciju atvairītu nelāgās priekšnojautas. Tādējādi skaudri atgādinot par laiku, kurā dzīvojam un vienlaikus aicinot izbaudīt mirkli. Prieks vairo prieku, radošums – radošumu, bailes – bailes, negatīvisms – negatīvismu. SPARK nenoliedzami vairo prieku un vēlmi sarunāties. Mūsdienu sarežģītajā realitātē tas ir ļoti daudz.
*Materiāls tapis ar Wien Tourismus atbalstu
