Dziņu rokasgrāmata
Rūdolfa Štamera izstādes “Kaut kur kaut kas apgāzās” apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 8. septembrim
Apgāšanās ir gan neliela kļūme, novirze no ierastās lietu kārtības un kāda negadījuma sekas, gan arī krasa virziena maiņa, apvēršana, skats otrpus. Rūdolfa Štamera izstāde “Kaut kur kaut kas apgāzās” piesaka abas interpretācijas iespējas, tās iesēdinot klasiskās psihoanalīzes rāmī, kas mākslas jaunradi skata kā dziņu sublimācijas formu. Iemiesojot mītu par radošā vīrišķā ģēnija seksuāli uzlādētajām neirozēm, mākslinieks piedāvā piedzīvot radīšanas cikla fāzes, kam atbilst trīs izstādes telpas.
Foto: Ansis Starks
Sapņa loģika
Pirmā daļa ir askētiska skatuve, piepildīta ar zaļgandzeltenu gaismu. Brīdinājums vērš uzmanību uz kustīgu grīdu, kas liek izstaigāt koka platformu ar īpašu vērību. Nelielu sašūpošanos sajutu vien attālākajā stūrī, varbūt efektam nepieciešams daudzu ķermeņu radīts lielāks svars. Var nojaust kustīgās konstrukcijas saikni ar apgāšanās ideju. Tā veido asociāciju ar zūdošo pamatu zem kājām, vertikālu struktūru sašūpošanu un visu vērtību pārvērtēšanu Nīčes stilā. Lai arī instalācijas estētiskās pieredzes likme ir līdzsvara sajūta, vairāk par vestibulārās sistēmas noturības pārbaudi tā piedāvā okulāru piedzīvojumu: ierasto pasaules krāsu izdzēšanu un pārejošu akluma sajūtu. Atskārta par to iestājas nākamajā epizodē, kad, paveroties priekškaram, ienirsti sapnim līdzīgā atmosfērā. Monohromais režīms iezīmē simbolisku robežšķirtni – lai gan neērta, cita veida optika ļauj saskatīt neparasto un pārcelties jaunā dimensijā. Kuratores Zanes Onckules koncepcijā šī pāreja aprakstīta kā “atmešana atpakaļ pie murga”. Te tiek zaudēta kontrole un ierastā skatiena trajektorija sāk ļodzīties.
Tiesa, šajā vietā skatītājs nav viens, kaut arī tumšajā, rēgainajā telpā sākumā var samanīt tikai aptuvenas aprises: atsevišķās labāk izgaismotajās vietās vīd drapēriju driskas, no griestiem nokarājas stiepļu virtenes, vadu rituļi un citi anti-formas priekšmeti. Kamēr acs atgūs spēju redzēt, auss saklausa vīrieša čukstus. Vārdi nav līdz galam uztverami, bet pavīd arī atsevišķas atšifrējamas frāzes vai to fragmenti, piemēram, “Kā lai tiek no šejienes ārā?”, “Ja nav, tad ir”, “Kaut kur kaut kas apgāzās” u.c. Skaņu celiņš atgādina omulīgu šalkšanu, runa ir nefokusēta, šķiet apmaldījusies vai nejaušības vadīta. Tai piemīt “kustība bez gribas” – pārfrāzējot kuratori – jeb “mērķtiecība bez mērķa” – pārfrāzējot Kantu. Audio risinājums nostiprina izstādes uzturēto iespaidu par sapņa loģiku, kad prāta vadība atslābst un runa kļūst nesakarīga. Čūskas un liānas, zirnekļu tīkli un citi apziņas apslāpētie tēli aprij telpu, kurā smalki sijā zvaigžņu putekļu lietus.
Vagīna ar zobiem
Imersīvo instalāciju var viegli noturēt par mākslinieka zemapziņu, kurā sadzīvo heteroseksuālās fantāzijas un bailes, kamēr superego kā dieva acs noraugās pa mazu lodziņu sienas augšējā malā. Grūti noteikt, vai skatienā jaušams nosodījums, izbrīns vai dzīva interese. Līdz ar lielformāta aci telpā pamanāmi divi citi akcenti: labajā pusē zemē izvietots dusošās Venēras kairā auguma apveids, no kura izstaro melni, piloši stari kā sastinguši sprādziena brīdī. Iespaids ir erotisks un vardarbīgs reizē, ilustrējot Freida aprakstīto neizbēgamo sadursmi starp dziņām – konfliktu starp seksuālo un naidīgo vēlmi. Vēl vienu ar vīrieša seksualitāti saistītu fantāziju var saskatīt objektā, kas izvietots pa kreisi. Tās ir divas zobu rindas, kas iestrādātas nenosakāmā, abstraktā ķermenī. Specifiskās formas un cilvēciskas izcelsmes dēļ balto kreļļu virtene nolasāma kā atsauce uz zobaino vagīnu. Šo motīvu var atrast dažādu tautu mītos; kā zinātnisku jēdzienu vagina dentata formulē arī Freids, kurš to saista ar muti un aprīšanu. Mūsdienās Freida mācība tiek vērtēta pretrunīgi, atzīstot, ka tā balstīta negatīvos aizspriedumos pret sievietēm. Tāpat kā mīts par vagīnu ar zobiem, klasiskā psihoanalīze atklāj kultūrā iestrādātās bailes no sievietes ķermeņa un seksualitātes. Iekāre gan virza un sola piepildījumu, gan rada trauksmi un nemieru, jo sievietes nodomi var būt atriebes pilni un tikpat tumši kā melnais kontinents, ko viņa reprezentē.
Kultūras izejviela
Atrast izeju no šī apburtā loka nav viegli. Kā tikt ārā, laipnu norādi sniedz Kim? mākslas centra darbiniece. Satverot spīdīgo rokturi, brīdi ir šaubas, vai durvis ir īstas, taču jau nākamajā mirklī nāsīs ielavās sandalkoka un ziedu smarža, bet ausis piepilda fragments no Vivaldi gadalaiku cikla. Neirozes, traumas un pretrunas tiek pārvarētas, zemapziņas straumes veiksmīgi ievirzītas estētiski drošā gultnē. Labi sakārtotā, iesmaržinātā un izgaismotā telpā paveras līdzsvarota un pārskatāma aina, kontrole atgūta līdz tumšās matērijas pēdējam gaisa pūslītim, lūzuma punktam, atspīdumam. Rindā pie sienas ritmiski izkārtotas ierāmētas un telpiskas kolāžas – tās glabā atbalsi no iekāres mutuļiem, taču murga fragmentus pasniedz kā suvenīrus. Gaisā uzvēdī pēdējā mākslinieka neiroze – bailes no ideju nozagšanas un šaubas par sava oriģinālā rokraksta noturību. Tās izpaužas kā noslēpumainība attiecībā uz izmantotajiem materiāliem: gandrīz visi darbi ir “autortehnika”, tikko iezīmētais mākslinieciskais “es” vēl ir trausls un sargājams.
Taču līdz ar to psihoanalīzes seanss ir galā. Gludām un grubuļainām, metāliskām un matētām, taisnām un deformētām, spīdīgām un lakotām virsmām tiek atrastas samērīgas formas, veidojot abstraktas telpiskas kompozīcijas. Pārogļojusies iekāre tiek izteikta materiālos ar spēcīgu atsauci uz industrializēto petrokultūru, kurā svilšana ir viens no pamatstāvokļiem. Iepriekš pieredzētie rēgi, kas apdzīvo autora psihes tumšākās telpas, pārtop plīsumos un skrandās, spīguļos un spoguļos, vadu pinekļos, tīklos, zvīņās un caurumos. Monohromā palete vairs nav simboliskas transformācijas, bet statusa simbols. Vētrainā iekšējā dzīve uz āru parādās kā kultūras artefakti. Arī tad, ja kaut kas ir apgāzies, sagājis greizi vai garām, māksla ir paņēmiens, kā to padarīt pievilcīgu, drošu un baudāmu.
Izstāde vērš uzmanību, ka stāsts par mākslu, kas rodas mokās, ir aktuāls arī mūsdienu laikmetīgajā kultūrā. Štamera piedāvātajā versijā – kā dziņu rokasgrāmatas ilustratīvajā pielikumā – uzsvērta zemapziņas un seksualitātes nozīme. Arī šie aspekti ir nostiprināti Rietumu kultūrā, tostarp idejā par ģenialitāti kā vīrišķu radīšanas spēju un sievieti kā mākslinieciskā darba mūzu vai tā pretmetu – tukšumu, atriebi, kastrāciju jeb radošu bojāeju. Izstādes kuratore gan atraida “sadomātas nopietnības” gaisotni, norādot uz Štamera darbos ietverto “praktiskā joka” aspektu. Izstāde patiesi sasniedz kritisko slieksni, kas to ļauj skatīt kā pašreflektīvu, ironiski dekonstruējošu žestu, kas piesavina petromaskulinitātes algoritmu un reizē apgāž. Tomēr mācība pauž: jokā apziņas izstumtais parādās vēlreiz. Kā jaunā stabilitāte tas iezīmē gruzdošas vietas uz sabiedrības pārkarsušā ķermeņa.
