Dziļais laiks un atkal
Laikmetīgās mākslas izstādes “Pasaules atburšana” apskats / Izstāde skatāma Padures muižā līdz 8. oktobrim
Parasti mani vasaras ceļi ved uz Latgali un Sēliju, un Padures muiža līdz šim eksistējusi kā abstrakts punkts Latvijas mākslas kartē. Tomēr izstādes solījums atjaunot saikni ar dzīvo pasauli un tās sensori juteklisko daudzveidību, kā arī teorētiski ievirzītā pozīcija, kas Latvijas mākslas kontekstā nav bieža parādība, bija pietiekami stiprs magnēts, lai izvēlētos mazāk zināmu maršrutu.
Izstādes koncepcija balstīta Maksa Vēbera (Max Weber) pasaules atburšanas metaforā[1], ar kuru autors 20. gadsimta sākumā izteica Rietumu sabiedrības iezīmes. Tās ietver sekularizāciju, racionalizāciju un tehnoloģiju attīstību, kas šķietami spēj izskaidrot un izdarīt visu, pakāpeniski nomācot dzīves maģisko un noslēpumaino aspektu. Ja pirmsmodernajā periodā cilvēku izpratni par pasauli veidoja ticība pārdabiskiem spēkiem un būtnēm, tad pāreja uz monoteisma reliģiju – Eiropas gadījumā, kristietību – bija pirmais pasaules burvestības zaudēšanas posms, kad pārdabiskais un garīgais tika nošķirts no dabas un cilvēka ikdienas dzīves, pārceļot to transcendentālajā sfērā. Tam sekoja Apgaismības piedāvātais uzsvars uz “prāta pilngadību” (pēc Kanta) un zinātnisku pasaules skaidrojumu. Mūsdienu aktualitātēm pielāgojot sociologa Pītera Bergera (Peter Berger) slaveno citātu, var teikt, ka nebija vairs ilgi jāgaida, lai no eņģeļiem brīvajās debesīs lidotu astronauti un droni.[2] Šajā atburtajā pasaulē dzīve jēgas atrašana prasa daudz lielāku piepūli.
Viegli pamanīt, ka izstādes veidotāji, šķiet, apjukuši vārdu spēlēs. Proti, izstādē attiecības ar pasaules maģisko, simbolisko un intuitīvo dimensiju tiek nevis apšaubītas, bet lolotas. Kā pretpols pasaules atburšanai jeb tās burvības izzušanai, mūsdienu kultūrā tiek formulēta pasaules atkalapburšanas ideja (re-enchantment). Tā aicina izkāpt ārpus racionālā prāta rāmjiem, atgriezties pie zemapziņas un arhetipiem, pievērsties mitoloģijām un alternatīvām zināšanu sistēmām. Mākslas praksē tiek integrēti afekti, it īpaši brīnuma, bijības un cildenā sajūta, kā arī intuīcija un ķermenis, kas atsaucas leģendās un nostāstos, kā arī dažādu kultūru pasaules radīšanas stāstos ietvertajiem vēstījumiem, ka cilvēki nav vieni, bet gan daļa no kaut kā lielāka. Piederība dabas un kosmosa kārtībai ļauj pārvarēt izolētību, piepilda tukšumu un piešķir dzīvei mērķi.
Ikdienas aina. Atis nes ietīto ekoprint. Foto: Elizabete Atals
Šīs tēmas ievijas arī izstādes kopiespaidā. Mākslas darbi apdzīvo muižas telpas organiski un neatšķirami, veidojot vizuālu saikni ar interjera priekšmetiem un gleznieciski nolupušo sienu krāsojumu. Katrā istabā ir izvietotas zāļu slotiņas un arī prāvākas slotas – šis scenogrāfiskais risinājums rada atmosfēru, kurā atbalsojas saulgriežu nakts rituāli, zāļu sievu zināšanas un raganas ķēķa viruma dūmi.
Ikdienas ainas. Vakariņu laiks. Foto: Elizabete Atāls
Ļaujoties pieredzei un reizē lūkojot noskaidrot, kas slēpjas aiz aizslēgtajām durvīm, sajūta ir gan mierpilna, gan nedaudz satraucoša. Ja telpas glabā liecības par nesenu cilvēku klātbūtni – piemēram, izvietoti QR kodi un izēsta aukstās zupas bļoda uz galda – reizē jūtama arī pamestība un laika zoba klātbūtne. Bez uzaicinājuma un bez atļaujas klaiņoju pa kāda māju, pamazām kļūstot par vienu no tās rēgiem. Atvasaras siltā elpa piepilda istabas ar glāstiem, rudens drēgnās skumjas slēpjas ēnās.
Liene Mackus “Liepzieds”. Papīrs, zīmuļi. Foto: Atis Jākobsons
Liene Mackus “Putekšnīca”. Akrila sveķi, koks, pigments. Foto: Atis Jākobsons
Noburtajā pasaulē atgriežas naivums un spēja brīnīties, piemēram, par augu formām un faktūrām, kā to dara Liene Mackus. Mītiskais laiks rit savu atšķirīgo plūdumu, bez lineāras sākuma un beigām. Tas pielīdzināms sirreālai sapņu estētikai, kā piemēram, Alises Builevicas gleznās vai Aigara Bikšes hermofrodīta skulptūrā ar ziedošu vagīnu un fallisko ragu.
Alise Builevica. “akrils.2 personas”. Audekls, eļļa. Foto: Atis Jākobsons
Aigars Bikše. “Vienradzis un ziedu vētra”. Akrila sveķi, akrils. Foto: Atis Jākobsons
Vairāki mākslinieki savos meklējumos pietuvojas arī dziļā laika izpratnei. Ievas Vieses darbs “Atnācēju klātbūtne” un Anitas Karpinskas imersīvā instalācija “Mēness Dievs” pievēršas Zemes un kosmosa veidošanās vēsturei, kas pārsniedz cilvēka uztveres robežas un izaicina antropocentrisku ideju par cilvēka laiku kā pasaules laika mēru.
Ieva Viese. “Atnācēju klātbūtne”. Jauktu mediju instalācija. Foto: Atis Jākobsons
Anita Karpinska. “Mēness Dievs”. Instalācija – gleznas. Foto: Atis Jākobsons
Reizē subjektīvajai laika pieredzei pieskaras gan Ilzes Rukšānes darbs “Zeme. Mana dienasgrāmata”, gan Elizbete Atāls, kura sapņu pasaules tēlainību apvieno ar ziedu valodas simbolismu. Ziedi un augi ir par cilvēkiem daudz senākas un dzīvotspējīgākas būtnes, un augu motīvu atkārtojums vairākos izstādes darbos piesaka gan posthumānu interesi par vairāk kā cilvēka pasauli, gan aktivizē latviešu tradicionālajā kultūrā nostiprināto saikni ar ārstniecības augiem un dabas materiāliem.
Ilze Rukšāne “Zeme. Mana dienasgrāmata”. Kokvilna, lins, vilna, augu krāsvielas. Foto: Atis Jākobsons
Elizabete Atāls. “Vai Tu sevi vēl ar vien sauksi par 88?” – “Nē, es sevi saukšu par ∞ 8 ”. Triptihs. Samta zīds, rožu – kāršrožu ziedlapiņas, zelta diegs
Augu cikliskums un lēnums kontrastē ar mūsdienu steidzīgo ritmu, tostarp patērēšanā balstīto attieksmi pret dzīvo dabu. Anastasijas Golubevas objekts “Ziedēšana” ir kritisks komentārs par globālo sasilšanu un modes industrijas tendenci piesavināt ekoloģiskas problēmas, pārvēršot tās par estētiskiem motīviem. Jaunais “ilgtspējīgais” produkts, kas veidots no savāktām PET pudelēm, ir iekšēji pretrunīgs: zilaļģu ziedēšanas laikā peldēties ir bīstami, un šāds peldkostīms kļūst nevajadzīgs.
Anastasija Golubeva. “Ziedēšana”. Instalācija / sublimācija, audums no jūrā savāktām PET pudelēm, drona fotogrāfija. Foto: Atis Jākobsons
Kā mākslas patērētājsabiedrības kritika nolasāma Kristīnes Krauzes-Sluckas gaismas kaste no cikla “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”, kas vēsta gan par mūsdienu sabiedrības alkatību un tieksmi pēc bagātībām, gan fotogrāfijas radīto piesārņojumu.
Kristīne Krauze – Slucka “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”. Fotogrāfisks attēls – gaismas kaste. Foto: Atis Jākobsons
Ārpus ikdienas realitātes ved arī Ata Jākobsona darbi, kuros autors turpina izkopt interesi par kosmosu kā vibrāciju, plūsmu un elpu, reizē meklējot mikrokosmosu sevī.
Atis Jākobsons. “Visuma noslēpuma meklētāji”. Audekls, eļļa
Atis Jākobsons. Sērija “Kosmiskā plūsmas – Kosmiskās vibrācijas”. Audekls, eļļa. Un keramikas sērija
Līdzās abstraktiem darbiem mākslinieks izstādījis arī divus portretus. Vienā redzama Jana Briķe – sievietes portrets nav pabeigts un piekārts tādā kā aizdurvē. Līdzās ir lielāks un līdz sīkumam izstrādāts pašportrets labi redzamā vietā. Radītajā tēlā mākslinieku varam atpazīt kā varoni vai dievišķu sūtni, mesiju vai nudien kā pašu Jēzu Kristu. Darbs rada mulsinošu iespaidu: vai šis būtu galvenais atkalapburšanas mags? Izredzētības sajūta rada distanci, uzsver individuālismu un atbalso ideju par ģēniju. Izstādi noslēdzošajā telpā izvietotais garais galds, pie kura mākslinieki ietur maltītes, raisa asociāciju ar pēdējo vakarēdienu.
Maija Mackus “Meditācija 8 paminām”. Ikats, vilna, kokvilna. Liene Mackus “Putekšnīca”. Akrila sveķi, koks, pigments. Foto: Atis Jākobsons
Atsauces uz kristietības tēliem nolasāmas arī citos darbos. Maija Mackus “Meditācija astoņām paminām” veido asociāciju ar lūgšanu, ko katedrāles velvēs paceļ ērģeļu balsis. Te uzburts smalks un gaistošu raksts, kā pabalējis tapešu fragments vai neskaidra parādība.
Jana Briķe “Mežonīgā Ēdene”. Eļļa, audekls, papīrs, zīmuļi. Foto: Atis Jākobsons
Jana Briķe “Mežonīgā Ēdene”. Eļļa, audekls, papīrs, zīmuļi. Foto: Atis Jākobsons
Janas Briķes “Mežonīgā Ēdene” piedāvā sirreālus tēlus, uzsverot cilvēka ķermeni kā daļu no dzīvās dabas. Ilzes Rukšānes “Melnā dievmāmiņa” pietuvina Dievmātes izpratni ikdienas dzīvotajai pieredzei, spoguļojot tajā mākslinieces vecmāmiņas, kuras klātesošas nātru izšuvumā “Ūdens”. Šķiet, ka garīgā ceļa meklējumi šai mākslinieku grupai lielākoties saistīti ar atgriešanos pie kristīgi monoteistiskā pasaules redzējuma, tikai viegli pieskaroties dziļākiem kultūras slāņiem, kas sakņotas animismā vai politeismā.
Ilze Rukšāne. “Melnā Dievmāmiņa”. Vilna, kokvilna, poliesters, lins, zelta – sudraba diegs. Foto: Atis Jākobsons
Ilze Rukšāne “Ūdens”. Vilna, nātru saknes, zelta – sudraba diegs. Foto: Atis Jākobsons
Izstādes pieteikums sola uzrunāt skatītāja maņas un veidot īpašu pieredzes telpu, tomēr vairums darbu uztur ierasto distanci starp skatītāju un mākslas darbu kā nošķirtu un neatkarīgu objektu. Izstādes pieredzē trūkst rituāla elementa, skatītāju tiešākas iesaistes, pašas buršanas kā aktīva procesa. Daļēji to aizstāj izstādes atmosfēra, ko veido kā mākslinieku darbi, tā muižas interjers, apkārt esošais parks un šajā vietā valdošā aura. Uz vietas darbu apraksti nebija pieejami[3], atstājot skatītāju neziņā – izstāde līdz ar to riskē ieslīdēt atpakaļ ezoteriskajā eskeipismā[4]. To raksturo neizsmeļamā interese par savu personīgo pieredzi, ko papildina metafiziskas atziņas un tieksme pēc garīga dziļuma. Atziņa, ka subjektīviem pārdzīvojumiem ir objektīvs konteksts, Latvijā arvien ir diskursa perifērijā. Pasaules atkalapburšana nav novēršanās no tās sarežģītības, bet stratēģija, kā šai sarežģītībai pievērsties, pamanot arī cilvēku vajadzības pēc siltuma, līdzjūtības un mierinājuma.
Diana Lelis #meta.laiks. Poētiskas intervences. Foto: Atis Jākobsons
***
[1] Marotta, M. (2023). A disenchanted world: Max Weber on magic and modernity. Journal of Classical Sociology, 24(3), 224-242.
[2] Oriģinālo citātu sk. Berger, P. L. (1990). The sacred canopy: Elements of a sociological theory of religion. Anchor Books.
[3] Paldies māksliniekiem, kuri vēlāk darbu anotācijas atsūtīja atsevišķi.
[4] Šis apzīmējums izšķīlās sarunā ar Arni Balču 2025. gada septembrī Rīgā.
