Kosmoloģisks šlāgeris
24/05/2011
Izstāde “Pie Dzintara jūras” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls Rīgā apskatāma līdz 26. jūnijam.
Lai novērtētu latviešu mākslas kvalitātes, bieži noder vienkāršs domu vingrinājums: uz mirkli iztēlojieties, ka jums tik labi pazīstamo un mīļo autoru izstādi kā savu piedāvātu citas mazas tautas pārstāvji. Piemēram, bulgāri. Vai, ieejot izstādē, kurā neviena mākslinieka vārds jums nav pazīstams un attiecīgās valsts mākslas dzīve arī lielās līnijās jums ir tumša bilde, kāds darbs piesaistīs uzmanību tā, lai pie tā pakavētos, mēģinātu izprast, kādēļ tas te atrodas un kādēļ – jūs? Reizēm jūs labprāt uzkavētos izstāžu zālē pat ilgāk, nekā bijāt ieplānojis, citreiz vēlaties ātrāk ņemt kājas pār pleciem.
Šis vienkāršais eksperiments, ko man studiju gados iemācīja Andris Freibergs, palīdz ne tikai iejusties ārzemnieku ādā, kuri, būsim godīgi, ne vienmēr ir tādā sajūsmā par latviešu mākslas darbiem kā mēs paši. Protams, arī ārzemnieki ir nozīmīga Rīgas lielāko izstāžu zāļu apmeklētāju daļa, bet ne pati galvenā. Arī daudzi no tā saucamajiem “ierindas” izstāžu gājējiem nebūt nestaigā pa galerijām ar piezīmju blociņiem rokās, nelasa specializētos mākslas žurnālus, kuru metiens ir labi ja pāris tūkstošu eksemplāru. Bet tādēļ vien tā nav nicināma publika – tieši otrādi, mākslas interesentu rindas būtu audzējamas pie katras izdevības un valsts muzejiem tas pat ir viens no to pastāvēšanas uzdevumiem.
Izstāde “Pie dzintara jūras”, kā to norāda nosaukums, ir iecerēta kā šlāgeris – ne sliktā nozīmē. Tā labi iederas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pēdējos gados iekoptajā popizstāžu rindā (“Zelta darbi”, “Peldētājas”, Krāsa. Sarkanā”), kas varētu saistoši stāstīt par mākslu “visplašākajam skatītāju lokam”. Turklāt tas ir labs veids, kā krīzes laikā izmantot pieejamos resursus – pašu kolekciju.
Ja es būtu bulgārs, kas kādā jaukā vasaras dienā ieklīdis “Arsenālā”, laikam gan, aplaidis skatienu visriņķī, paraustītu plecus un dotos ārā, saulītē. Tik vēss un nesaistošs ir pirmais iespaids par izstādi. Tas saglabājas, izstaigājot arī kambarus abās zālēs – neizdodas uztaustīt nevienu domas pavedienu, pie kā pieturēties, vai intrigu, kas vilktu uz priekšu. Tomēr es esmu latviešu mākslas kritiķis un manī ierunājas patriots: “Bet kā?! “Šeit taču ir labāko meistaru labākie darbi!”.
Lai lieki nesašustu no iedomātas “objektivitātes” pozīcijām, atklāšu, ka izstādē redzamais man nekādi nesaistās ar paša pieredzēto pēdējo divdesmit gadu laikā (tieši šāda perioda aptveršana ir izstādes pretenzija). Tā varētu būt, katram savas atmiņas. Izstāde nesaistās arī ar citām versijām par neseno pagātni – piemēram, Laikmetīgās mākslas centra skatījumu grāmatā “90.tie”, kurā apkopotas galvenokārt materiāli stimulētāko mākslas formu izpausmes. Arī ne topošā Laikmetīgās mākslas muzeja nevienam neredzamo krājumu. Nacionālais Muzejs, kā redzams, darbojies kā klasisko mākslas nozaru – glezniecības, grafikas, skulptūras, - kolekcionārs. Tomēr piezogas izbrīns – esmu taču bijis klāt tik daudzos lieliskos mākslas notikumos, – kur pazudusi tajos valdījusī enerģija un talants?
Mēģinot atšķetināt lielo jautājumu, sīkāki rodas vēl un vēl. Kādēļ, piemēram, jaunākās paaudzes tīši nevērīgā reālista Andra Eglīša glezna novietota blakus klasiķes Maijas Tabakas izstrādātajai kompozīcijai? Tādēļ, ka abās attēlots ūdens? Kādēļ Helēnas Heinrihsones košais galvaskauss ir blakus Jāņa Avotiņa, milzīgajai, agrīnajai un diemžēl gleznieciski vēl vājajai gleznai? Ko Biruta Delle dara deviņdesmito gadu avangardistu kompānijā? Un vēl un vēl. Ko šādas galvu reibinošas virāžas starp laikiem, paaudzēm un stiliem dod skatītāja uztverei, izņemot grūtības pārslēgties no vienas formu valodas uz citu? Visvairāk tās, protams, atņem māksliniekiem un viņu darbiem.
Acīmredzot izstādes izkārtojuma principi slēpti kuratores Elitas Ansones iztēlē, kurā veidojušies kaprīzi asociāciju īssavienojumi, kas apvienojuši darbus “tēmās”, kuras nav balstītas nekādos faktuālos vai formālos parametros. Tomēr arī par tām nav īstas skaidrības, pat izlasot pagaro anotāciju, kurā teju puse veltīta žēlabām par naudas trūkumu (citu rakstisku paskaidrojumu, kā ierasts muzejā, nav). Izstādes dalījums zālēs, telpās, darbu grupās neatspoguļo tekstā paustās interpretācijas. Dažas no tām, piemēram, izstādes nosaukumā pieteiktā ironija, dabā nav saskatāma, savukārt citas (“institūciju kritika”) jau pieteiktas kā neesošas, bet Ginta Gabrāna darba minēšana “andergraunda” sakarā ir aplama. Tāpat apgalvojumi, ka deviņdesmitajos gados latviešu glezniecībā valdījis abstrakcionisms, bet XXI gadsimta sākumā atdzimstot figurālisms, prasīties prasās pēc kāda statistiska vai atsauksmēs balstīta pamatojuma. Kuram gan no pēdējā desmitgadē redzamākajiem autoriem cilvēka figūra ir noteicošs elements gleznas kompozīcijā?
Izstāde “Pie Dzintara jūras” uzskatāma par vairāk nevis latviešu mākslas, bet gan muzeja iepirkumu politikas pēdējo divdesmit gadu pārskatu. Ļoti nedaudziem māksliniekiem iepirktie darbi ir spožākie viņu daiļradē, retiem – tipiskākie, savukārt citi pārstāvēti ar acīmredzami novecojušiem (galvenokārt digitālās drukas, instalāciju tehnikās). Tāpat kā izstādes tematiskās aploces, arī iepirkumu politika šķiet, motivējusi “etnocentriska kosmoloģija ar jūras sajūtu un simboliski tautisku mitoloģiju” (E. Ansone).
