Klusie briesmoņi
18/04/2012
Foto: Didzis Grodzs
Ausmas Šmites izstāde “Tērauda sirds” skatāma “Galerijā 21” līdz 28. aprīlim.
Izstāde “Galerijas 21” baltajā pagrabā sākumā pārsteidz ar klusumu, saprotams, pārnestā nozīmē. Visās trijās telpās rindojas vienāda izmēra gaiša koka rāmji, kuros eksponētas grafikas tradicionālā tehnikā, proti, litogrāfijas. Nekādu pievienotu atrakciju! Darbiem nav pat nosaukumu, kas varētu kaut ko paskaidrot, uz kaut ko norādīt. Atliek vien skatīties uz katru darbu atsevišķi, pētīt detaļas un mēģināt saskatīt kādu virzību kopējā kompozīcijā. Pēc brīža tas kļūst aizraujoši.
Ausma Šmite jau tepat Arterritory portālā nosaukta gan par “jaunu zvaigzni pie Latvijas mākslas debesīm”, gan salīdzināta ar “augstu vērtēto latviešu grafiķi Hariju Brantu” (skatīt šeit). Abi izteikumi varbūt nav nepareizi, bet ir gana riskanti attiecībā uz jaunu mākslinieci. Šmites darbi ir pat ļoti nepretenciozi, tie netiecas par varītēm spīdēt, arī slavas ziņā viņa šobrīd ir turpat, kur “augstu vērtētais grafiķis” bija vēl pirms gadiem pieciem – pašā sākumā, kad viss vēl priekšā. Turklāt salīdzinājums atklāj ne tikai abu mākslinieku zināmu līdzību tēmu un tēlu izvēlē, bet arī atšķirības. Ja tāds vispār vajadzīgs. Tādēļ drošāk ir pievērsties “Tērauda sirdij” bez kādiem pieņēmumiem vai piekārtām birkām. Tie ir tā vērti.
Tomēr stāstīt par Ausmas Šmites grafikām nav viegls uzdevums. Par to pārliecināja viņas pašas uzstāšanās Mākslas akadēmijas studentu prezentācijā, kuru bija iespēja apmeklēt pirms pāris mēnešiem. Ausma nav pārāk runīga, lai gan spēj savus darbus komentēt pietiekami racionāli un ar pārliecību. Tomēr kopiespaids bija – tāda klusa meitene. Izstāde – arī klusa! Nojaušat, uz ko velk recenzija?
Protams, uz kontrastiem. Pirmais un galvenais – klusinātās izteiksmes pretstats darbu sižetiem. Ausma Šmite, kā pati apgalvoja, zīmē “briesmoņus”, tātad būtnes, kas izskatās biedējoši, drūmi. Tās nemaz nav monolītas būtnes, bet drīzāk vairāku fragmentu savienojums dažādās tapšanas vai sadalīšanas stadijās. Agrīnajos darbos būtnes ir mazākas, attēlotas vairāk ar līnijām, ornamentālākas, vairāk atgādina mākslas darbus, ko pirms Šmites jau izgatavojis kāds cits (skulptors vai metālkalis). Jaunākās lapās tēlotie neradījumi ir prāvāki, sastāvoši it kā no vairākām nesaderīgām daļām, vietām atsegtiem kauliem, citur pārvilkti ar spalvainu ādu. Vārdu sakot, sirreāli fantāzijas iemītnieki, kuri itin labi iederētos izstādē “Mutanti” (tāda salīdzinoši nesen notika Mūkusalas mākslas salonā), vai kādā konceptuālā projektā, saistītā ar aktuālo biomākslas virzienu. To izskatā vērojama tuvība ar gotiskas, patumšas subkultūras tēliem (dažādiem monstriem, pārcilvēcīgām būtnēm, kas, līdzās vietām akcentētajiem skeletiem, tās sarado ar Branta agrīno daiļradi). Detaļās pavīd pa ķeltu vai indiešu rakstam. Tomēr Ausmas Šmites radītie tēli nav izaicinoši, speciāli efektīgi vai postmoderni kompilēti. Prezentācijā māksliniece pati stāstīja, ka darbu “varoņi” viņai parādoties iztēlē gluži kā reālas trīsdimensionālas būtnes, un viņai nebūtu grūti tos uzzīmēt kādā citā rakursā. Tādēļ varētu pieņemt, ka tie atainoti bezkaislīga pieraksta veidā, tikai rūpīgi mēģinot panākt līdzību un fiksēt visas detaļas.
Izvēlēto litogrāfijas tehniku autore pieticīgi pamatoja ar piemērotību savām spējām, individuālajam rokrakstam. Tomēr klasiskā, darbietilpīgā grafikas tehnika ir otrs apstāklis, kas kontrastē ar sižetiem. Tie, kā minēts, ir nevis statiski, reāli eksistējoši priekšmeti, bet spontānas, nemateriālas vīzijas. Tādēļ to attēlojums – nevis drudžaini skicējot, bet it kā vēsi aplūkojot, “studējot” un iemūžinot – rada grūti formulējamu spriedzi starp sākotnējo impulsu un tā reprezentācijai izvēlēto formu. Tiesa, māksliniecei ir vēl kāds skaidrojums, kādēļ izvēlēta litogrāfijas tehnika, acīmredzot speciāli paredzēts piekasīgiem jautātājiem pēc “konceptuāla pamatojuma”: izrādās, litogrāfijas akmens tiek iegūts no ļoti seniem iežu slāņiem, un nereti tas glabā senu, dabā jau izmirušu dzīvnieku nospiedumus, kādiem attāli līdzīgi ir mākslinieces attēlotie.
Ausmas Šmites grafikas valdzina arī ar grafiskām kvalitātēm: jūtīgu līniju, smalkiem štrihiem, tonālu pērļainumu. Dažādu faktūru laukumi ir kārtoti pārdomātās kompozīcijās, variējot caurspīdības un blīvas krāsas efektus. Lai gan katra darba centrā ir viens objekts, kas attēlots vidējā plānā un kura fonam ir pakārtota nozīme, vietām iezīmēts arī tas. Jūtams zīmētājas talants un laba skola, kā arī ieguldītā darba apjoms. Tomēr, iespējams, tieši šeit meklējami izaicinājumi nākotnei – tradicionālajai grafikai, pat ja tā pildīta ar aizraujošu saturu, nav viegli atrast savu vietu laikmetīgās mākslas apritē starp atkritumu redīmeidiem un epatējošām akcijām. Pārāk jau nu klusa tā šķiet. Bet to pamanīt un izcelt, saprotams, ir Ausmas Šmites potenciālo galeristu un “promouteru” uzdevums, kamēr pašai māksliniecei var novēlēt tikai turēties pie savas balss.
