Citplanētietis subkultūrā
27/04/2012
Foto: Digna Sircova
Ernesta Kļaviņa izstāde “Garenās piles” klubā “Nabaklab” ir skatāma līdz 21. maijam
Ja es nebūtu nācis uz Ernesta Kļaviņa, pazīstama karikatūrista un gleznotāja, nesen Purvīša balvai izvirzīta mākslinieka, personālizstādi klubā “Nabaklab”, droši vien nepievērstu uzmanību darinājumiem pie sienām vai arī domās pieskaitītu tos kāda nezināma censoņa rokai – tik iederīgi tie te šķiet. Lai gan uz ielas ir gaišs, te skan diezgan skaļa mūzika, un izstāde iekārtota, kā noprotams, deju zālē, kur droši vien vakarā neko saskatīt nevar. Tomēr kļūdos: ja ne Kļaviņa izstāde, diez vai es šeit iegrieztos, un kaut kas nepārprotami liecina, ka izstādes autors nav gluži piederīgs subkultūras scēnai.
Kas man liek to secināt? Neko nezinu par Ernesta Kļaviņa muzikālajām interesēm, tāpat nav ne jausmas, kādas datorspēles viņš spēlē, ar kādu velosipēdu brauc vai kādiem apģērba fetišiem dod priekšroku. Tomēr subkultūru izpausmēm mākslā ir raksturīgi, ka tās strikti ievēro pašu nospraustas formas robežas; patiesībā šīs robežas ir vienīgais, kā dēļ tās eksistē. Lai gan teorētiski subkultūru izpausmes ir opozīcijā estētiskiem kanoniem un to saturs šķietami nāk no meinstrīmā neiederīgu dvēseļu dzīlēm, tās ir izstrādājušas sīki specificētu formālu pazīmju reģistrus, kas kalpo paroles vietā, lai adepti nešaubīgi atpazītu viens otru un norobežotos no citiem, nepiederīgiem.
Ernesta Kļaviņa desmit darbos toties valda visai brīva apiešanās ar formas elementiem. Par gleznojumu virsmu viņam kalpojusi caurspīdīga gofrēta plastmasa, ko parasti izmanto pavisam nemākslinieciskām vajadzībām. Gleznojumi sastāv no divām nesaderīgām daļām: fona, kas plašos vilcienos ieklāts, uztriepts vai uzšļakstīts plastmasas aizmugurē, un ar melnu līniju uzvilktiem zīmējumiem priekšpusē. Gleznieciskos efektus pastiprina gaismu atspulgi uz gludās, sintētiski spožās virsmas. Zīmējumos var atpazīt Kļaviņa karikatūrista rokrakstu, kaut gan tas kļuvis vēl lakoniskāks un lielāka nozīme piešķirta otas rakstam – tas ir tīši nevērīgs, ekspansīvs, ar notecējumiem. Šajā pieejā var saskatīt kaut ko no Aijas Zariņas daiļrades vidusposma, kas viņa arī attālinājās no mākslas darba kā preces korektā izskata, dodot priekšroku it kā brutāliem, primitivizētiem laukumu un līniju kārtojumiem. Salīdzinājums nav nejaušs, jo, kā zināms, arī Aijas daiļrade kādu brīdi virzījās uz subkultūrā noenkurotas ideoloģijas pusi, un abus māksliniekus vieno pat atsevišķi tēli, kaut vai cilvēks – putns – mašīna, kāds tas vērojams, piemēram, darbā “Industrija”. Abiem māksliniekiem kopīga varētu būt arī Miro ietekme, kas izpaužas atsevišķu detaļu izsvaidīta kompozīcijā un it kā bērnišķīgā zīmējumā.
Par Ernesta Kļaviņa darbu saturu ir maz ko piebilst jau paša mākslinieka skaidrojumam, kas pausts ar fantastikas rakstnieka Staņislava Lema romāna citātu par citplanētiešiem, kas aplūko Zemes civilizāciju, tomēr nesaprot, ka tā ir cilvēku – “gareno piļu” roku darbs. Mākslinieks skaidro, ka caur šo līdzību iespējams it kā atsvešināti paraudzīties uz saprātu, kas ir svešs mums pašiem, lai ko tas nozīmētu. Pašu cilvēku darbu sižetos ir maz (kariķētais “Matemātiķis” ir izstādes visreālistiskāk zīmētais tēls), toties ir šī atsvešinātā saprāta radījumi: sākot no reliģiska simbola “Pestītāja”, turpinot ar diviem levitējošiem zobeniem (“Priekšmeti”), un beidzot ar tehnoloģiskiem mutantiem (“Kukainis”, “Industrija”). Vai arī, lūk, kāds sižets darbā “Jurta”: no ēkas, kas atgādina polārpētnieku apmetni vai atompatvertnes kupolu, izplūst melns šķidrums, kurā aizpeld laiviņa ar tajā iespraustu svecīti. Par spīti smaidam, ko izraisa šie darbi, saprotams, ka tie pauž zināmu globāli ekoloģisku patosu. Vai tas ir personiski izjusts, vai radies kā komentārs biroju iemītnieku tradicionālajām sarunu tēmām, īstu liecību nav.
Tad kādēļ tomēr liekas, ka šie mākslas darbi nevarētu būt nākuši no tīras subkultūru vides? Pārāk liels mākslas vēsturē ievērojamu elementu piejaukums un pārāk maz subkultūras ikonu, kas attīstās kā bezgalīgi atkārtojumu atkārtojumi. Pārāk daudz oriģinalitātes, ja gribat.
Mākslinieks Ernests Kļaviņš izstādes atklāšanā
