Kompostkaudze
13/06/2012
Foto: Katrīna Ģelze
Šovasar visi ceļi ved uz Kaseli. No 9. jūnija līdz 16. septembrim nelielajā Vācijas pilsētā notiek izstāde dOCUMENTA(13), kuru nemainīgā norises ilguma dēļ mēdz dēvēt arī par “100 dienu muzeju”. Vairāk nekā 150 mākslinieki no vairāk nekā 55 valstīm ir tikai puse no kopējā dalībnieku skaita, jo iesaistīta arī virkne biologu, fiziķu, literātu un citu nozaru pārstāvju. “Starpdisciplināra māksla mani garlaiko,” atzīst iztādes galvenā kuratore Karolīna Hristova-Bakardžijeva, tā vietā izvēloties līdzās māksliniekiem pieaicināt speciālistus, kuri katrs labi pārzina savu arodu, nevis dreifē starp disciplīnām. Tiek izteiktas prognozes, ka šo documentu apmeklēs vismaz 750’000 cilvēku, kas būtu tieši tik pat, cik iepriekšējā reizē, 2007. gadā.
Vai dOCUMENTA(13) pavēstīja ko negaidīti jaunu? Jautājums, kas spieto galvā pēc milzīgā izstāžu organisma apskates. Varētu arī teikt, ka tās bija pat gaidas, dodoties uz tādu lielu notikumu, kas tiek rīkots vienu reizi piecos gados, tā it kā paģērot laikmetīgās mākslas lineāla statusu. Ne vienmēr šādā periodā aina pagūst krasi mainīties, tomēr piecgade ir gana ilgs laiks, lai katra iepriekšējā documenta jau šķistu ievīstīta pagātnē un tiktu cerēts jau atkal uz ko jaunu.
Izstādes konceptuālajā mugurkaulā galvenā kuratore Karolīna Hristova-Bakardžijeva ir spējusi īpatnējā, bet pārliecinošā veidā notver laikmeta garu un tā problemātiku. Paturpinot ķermeņa metaforu, būtu jāsaka tā – nekas pārsteidzoši jauns netika pausts, drīzāk dOCUMENTA(13) ir kā sen izstaigāts plaušu karsonis, kas nu ir samilzis, un ir pēdējais brīdis to pamanīt – proti, pilnvērtīgas dzīves atrofēšanos fragmentārajā mūsdienu Interneta laikmetā. Uzreiz pārņem divējādas jūtas. Gan aizdomas, jo, piekritīsiet, tēma šķiet mazliet banāla; gan pārdomas, jo mākslas darbi tomēr aizskar sāpīgus punktus, uzrunājot ikvienu “žurku skrējienam” piederīgo.
Geoffrey Farmer (1967). “Leaves of Grass”. 2012
Lai arī presē, izstādi raksturojot, galvenokārt tiek izcelta zinātnieku iesaiste, tomēr centrālā ass, ap kuru dOCUMENTA(13) grupējas, šķiet tēma – laiks. Vairumā darbu var saskatīt mājienus par atgriešanos šeit un tagad, savā ķermenī, konkrētā vietā. Proti, pretēja kustība digitalizācijas laikmetam, kurā ikviens jebkurā mirklī var nokļūt, kur vien sirds kāro. Neapstrīdot tehnoloģiju dāvātās priekšrocības, Karolīna runā par to blaknēm un skumjo paradoksu. “Piekļuve informācijai šķiet neierobežota, kamēr pieredze kļūst arvien saraustītāka,” viņa raksta preses relīzē, kas patiesībā ir eseja uz 14 lapaspusēm. Un mākslai te ir būtiska loma – likt uzkavēties. Arī pasaules “sprinteris” un vienmēr kustībā esošais šveiciešu izcelsmes kurators Hanss Ulrihs Obrists ne reizi vien ir atzinies, ka tikai māksla viņam dod iespēju apstāties, jo paģēr nedalītu uzmanību un iegremdēšanos.
Zīmīgi, ka 1959. gadā, kad notika Documenta 2, viens no izstādes dibinātājiem, Verners Haftmans, rakstīja “Es vēlētos, lai documenta nebūtu vien ērts iegansts estētikas diskusijām un informācijas apritei, bet gan veids, kā uzzināt par laikmeta zemūdens straumēm un risinājumiem – tāda kā auditorijas un mākslinieku pašrefleksija.”
dOCUMENTA(13) darbos kuratores koncepcija izpaužas, uzsverot roku darbu, amatu prasmi (gobelēnu uzvaras gājiens!), iekļaujot tekstus rokrakstā un neslēpjot darba procesa skices. Roku darbs kā dumpinieks pret ikdienas paātrinājumu. Par laiku tiek reflektēts visdažādākās formās. e-flux projekts “Time/Bank”, kurš aizsākās pirms trim gadiem, aktualizē jautājumu par alternatīvām valūtām. Burtiskā nozīmē apspēlējot kapitālisma mantru “laiks ir nauda”, par vienu no norēķina veidiem tiek padarīts katra personīgais laiks, ko viņš kādam var veltīt. Varbūt pusdienas iespējams iegādāties, uz brīdi pieskatot kāda bērnus? Tikmēr Johanesburgas mākslinieks Viljams Kentridžs (1955) darbā “The Refusal of Time” (2012) apskata laika relativitāti un iespējamos variantus, kā tas var tikt mērīts.
Karolīnas Hristovas-Bakardžijevas iezīmētā problemātika sabalsojas ar filozofijas novirzienu, kas īpaši ir aktivizējies tieši šodien. Proti, t.s. embodiment filozofiju, kur tiek spriests par ķermeņa nozīmi subjektivitātes, zināšanu un viengabalainas pieredzes veidošanā, kas digitālo tehnoloģiju laikmetā, iespējams, ir apdraudēta. Ķermeņa kapacitāte pati par sevi paģēr noteiktas varēšanas robežas, ko savukārt pārkāpj neizmērojamās iespējas, kaut vai atverot Google meklētāju.
e-flux namiņa sienas aplīmētas ar sludinājumiem, kā norēķināties ar savu laiku. Klikšķini uz attēliem, lai tos apskatītu lielākus
“Man nav vienotas koncepcijas,” preses konferencē pauda Karolīna. Un klīstot pa nedaudz haotisko izstādi, kur brīžiem darbu atlase un savietošana nav līdz galam izprotama, to tiešām var just. Tajā pašā laikā esejā par dOCUMENTA(13) viņa paskaidro, ka “uz katra soļa katram ir jāsaprot, ka kaut kas fundamentāls netiek pateikts, tas ir neredzams un iztrūkstošs – atmiņas, kāds neatrisināts jautājums, šaubas. Izstāžu telpās redzamo vienmēr pavadīs kāds rēgs.” Un tas ir kāds 12. gs. benediktiešu kolesteris Kaselē, kur nacisma laikā bija izvietota koncentrācijas nometne, bet šobrīd atrodas gan Otrā pasaules kara piemiņas vieta, gan psihiatriskā slimnīca.
Lai arī šī vieta nekalpo par vienu no izstāžu kartes punktiem, to apmeklēt bija uzdevums visiem dOCUMENTA(13) dalībniekiem, pirms sākt skicēt idejas. Karolīna šo vietu raksturo kā izstādes zemapziņu, kā paralēlo pasauli, kurā cauri laikiem gars ticis apspiests visdažādākajos veidos, gan fiziski, seksuāli, gan psiholoģiski un radošā ziņā. Grūti pateikt, vai tas būtu šīs emocionāli piesātinātās “ekskursijas” nopelns, bet paralēli haotismam virkne izstāžu darbu pauž “īstuma” pēcsajūtu, kas nepamet vēl vairākas dienas pēc dOCUMENTA(13) apskates. It kā mākslinieki vairs nerunātu lieku, pārstātu būt miegaini un pašapmierināti un prastu uzrunāt.
Kaut kādā ziņā dOCUMENTA(13) atgādina kompostkaudzi, visdrīzāk labā nozīmē. Šādas asociācijas rada dažādie slāņi, kur kārtojas gan darbi no 20. gadsimta sākuma, gan šogad tapušie; mākslinieku un zinātnieku artava; gan labi zināmi mākslas pasaules spēlētāji, gan vēl ne reizi nedzirdēti vārdi; plašs dalībvalstu spektrs; antropocentrisma pavirzīšana malā, Zemes dzīvās radības, ieskaitot augu pasauli, liekot uz līdzvērtīgas ass – viss kopā nedaudz juceklīgi, bet dabiski sadzīvo un galu galā veido vienu auglīgu augsni. Atliek nogaidīt, kāda flora izdīgs un kāda fauna to apdzīvos.
