Negantie erotomāni
26/06/2012
Izstāde “Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” apskatāma līdz 29. jūlijam
Par izstādi diskutēja kuluāros vēl pirms tās atvēršanas: vieni šaubījās, vai skaļi pieteiktajai tēmai pietikšot mākslinieku, otri – vai darbu, trešie – negantības. Izstaigājot izstādi nevis atklāšanā, bet kādu brīdi pēc, nācās secināt, ka visa kā ir gana. Pat mazliet vairāk – tuvojoties ekspozīcijas noslēgumam, pārņēma viegla pārsātinājuma sajūta un vēlēšanās tikt ātrāk ārā, svaigā gaisā. Grūti bija arī iztēloties skatītāju, kas vēlētos pakavēties ilgāk, vēlreiz apstaigāt eksponātu rindas. Mēslu kaudze, kas ir daļa no Oļega Tilberga darba “Pieslēgšanās visumam” (1990), nebija pie vainas: gluži otrādi, ja tā vispār bija īsta, tad veiksmīgi dezaromatizēta.
Oļegs Tilbergs “Pieslēgšanās visumam”. 1990
Arī kuratore Sniedze Kāle nav pie vainas, viņa savu darbu darījusi godam. Tēma izvēlēta intriģējoša un ieguldīts liels, mērķtiecīgs darbs tās izklāstā, izstāde ir saprātīgi strukturēta. Protams, tieši aiz tēmas “aizķeras” pirmo vērtētāju domu gaita – katrs savādāk tulko gan izstādes nosaukumu, gan izstādīto darbu atbilstību tam. Lielās, daudzu gadu un autoru apverošās izstādēs no tā nemaz nav iespējams izvairīties: galu galā, tēma šajā gadījumā ir nevis katra mākslinieka sev izvirzīts uzdevums, bet kopīgu iezīmju meklēšana pat visai atšķirīgos mākslas darbos. Kuratores ierosinājums ir saskatīt tēmu nevis mākslas darbu sižetos vai formālās pazīmēs, ne arī patvaļīgās interpretācijās, kā tas nereti bijis vērojams muzeju praksē, bet drīzāk mākslinieka pozīcijā, izvēlētajā pieejā mākslai. Šī lieta, izrādās, nav tik viegli notverama, kaut kopumā priekšlikums būtu atzīstams par progresīvu un potenciāli auglīgu.
“Negantnieku” nosaukums ir nedaudz rotaļīgs, taču piedāvā arī plašas tulkojuma iespējas: viena no tām, piemēram, varētu būt bieži citētā rinda no 3. Mozus grāmatas “Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība”. Uzreiz gan redzams, ka šis nav tas gadījums. Jāatzīmē, ka Bībelē par negantību saukta arī elku pielūgšana un citas nosodāmas darbības. Kuratori acīmredzot vadījusi vēlme latviešu mākslā identificēt protesta enerģiju, kritisku nostāju pret vispārpieņemtām patiesībām, dominējošiem uzskatiem un pieņēmumiem. Šādi motivēta radoša prakse tiešām ir viena no maģistrālajām mākslas attīstības straumēm demokrātiskajā pasaulē jau vismaz pusgadsimtu – kādēļ gan lai tā nebūtu skārusi Latviju? Izstādes ievada tekstā “negantība” gan tulkota kā sabiedrības izaicināšana. Lai tā būtu, kaut gan tūdaļ iznirst jautājumi: izaicināšana uz ko? Ar kādu nolūku? Atbildēm vajadzētu atrasties mākslinieku darbos. Tomēr to meklēšanā jāsaskaras ar vislielākajiem zemūdens akmeņiem, kas beigu beigās klupina arī visas izstādes uztveri.
Sniedze Kāle pamatoti norāda, ka “izaicināšana” mākslā vienmēr ir īslaicīga, proti, opozīcija vienmēr ir atkarīga no pozīcijas, un darbojas, kamēr pēdējā ir pie varas. Vienalga, vai tā būtu politika vai estētiska, tiklīdz mainās konvencijas, kontrargumenti zaudē asumu. Tomēr tas nenozīmē, ka nozīmi būtu zaudējuši mākslas vēstures fakti, ja tie savulaik tiešām bijuši aktuāli. Citiem vārdiem to pateicis Miķelis Fišers darbā, kas radies kā reakcija uz aicinājumu rekonstruēt 90. gados skandalozo darbu “Trīs tabletes” – viņš to aizstājis ar rakstisku komentāru par iespējamās replikas bezjēdzību, jo mainījusies situācija. Daudz vairāk izbrīna, ka mākslinieki joprojām vērš izaicinājuma bultas pret konvencijām, kuras jau pašas kļuvušas marginālas politiskā un estētiskā kontekstā, un arvien rodas darbi, kuros tikai laba griba spēj saskatīt kādu no pasaules mākslā aktuālām diskusiju tēmām.
Miķeļa Fišera vēstule
Acīmredzot laikus saskatot potenciālo izstādes Ahileja papēdi, kuratore ekspozīcijas ievadu nosaukusi par Paš/Selfironization. Tajā izstādīti Jura Utāna un Sergeja Djomina darbi. Abi autori nesamērīgi plaši pārstāvēti arī visā izstādē, taču konkrētajos darbos kuratore saskatījusi pašironijas pazīmes. Pat ja tā būtu, lai gan šo ironiju nevar nosaukt par nesaudzīgu, vilšanos izraisa pilnīgs pašvērtējuma trūkums pārējos eksponātos. Mākslinieku niknuma un protesta vētras izraisa politiskas, sociālas un estētiskas konstrukcijas, kuras it kā pastāvētu neatkarīgi no viņiem, bez mazākās iesaistītības vai spējas tās ietekmēt. Tās vēl būtu saprotams otrajā un trešajā no piedāvātajām sadaļām ar mulsinošajiem nosaukumiem, kuriem, kā var noprast, ir kāds sakars ar politizāciju un poetizāciju (atkal iznirst jautājumi – kas un kā tiek politizēts vai poetizēts?), jo daļa darbu radušies laikā, kad Latvijā vēl pastāvēja padomju vara. Šādas, no demokrātiskiem procesiem atrautas varas kritika, ir vērtīga laika liecība, pat ja tā izpausta mākslinieciski mērenās formās. Aijas Zariņas vai Oļega Tilberga māksla kādreiz tika vērtēta kā estētiski ekstrēma, bet Jāņa Mitrēvica un Kristapa Ģelža radošās izpausmes tādas nav bijušas nekad. Viļņa Putrāma grafikām “Balso Par!” (1988, 1989) un Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas filmiņai “Atvadas no impērijas” (1997) piemīt nepārejošs šarms, tomēr lielākajai daļai izstādīto grafiku un gleznu, tajā skaitā Viļņa Zābera darbiem (diemžēl nav norādīti mākslinieku dzīves dati) raksturīga viegla pieskaršanās laika aktualitātēm un formas estetizācija. Turpretī tēmas tvērums darbos, kas radušies pēc 1990. gada, sagādā vilšanos, jo ļauno politiķu karikatūras kā protesta forma diez vai mūsdienās ņemama nopietni.
Atšķirīga aina paveras ekspozīcijas dziļākajā zālē. Šeit, lai arī sadalīta piecās apakšnodaļās, valda maskulīni nesavaldīga erotomānija. Tajā iederas arī vienīgās autores – sievietes Maijas Kurševas alkohola varas pārņemtais varonis darbā “mana piektdiena” (2008). Savukārt ar intelektuālu refleksiju atšķiras vienīgi Ginta Gabrāna “Viss notiek galvā” (1996). Zināms frīkainums šādā salikumā raksturo Vladislava Lakšes antiklerikālos zīmējumus un Jāņa Viņķeļa gleznu no “Spāņu strēlnieku” cikla (1989), radniecība ar subkultūras stilistiku – Ginta Apsīša un Artura Bērziņa darbus. Diemžēl Kristiana Brektes sērija “Morgs”, izņemta no publiskās vides, šķiet zaudējusi skandāla spēku. Toties liels negantnieks, atbilstoši ekspozīcijas kopnoskaņai, izrādās esam par konceptuālistu uzskatītais Leonards Laganovskis. Viņš ir spējīgs saskatīt dzimumaktu burtiski katrā bērnu zīmējumā vai automašīnas detaļā. Tieši Laganovska darbi visuzskatāmāk ilustrē arī vairāku citu mākslinieku – Kārļa Vītola, Otto Zitmaņa – “izaicinājumu” divdomību: uzdodoties par patērētājsabiedrības kritiku, šāda mačiska erotika labprāt tajā piedalās ar savu pienesumu. Patiesi, virknē darbu sievietes pārstāv tikai dzimumorgāni, hipertrofētas ķermeņa formas un tipizēta seja, kā jau seksuālu fantāziju objektam. Savukārt sekss it kā nav atkarīgs arī no vīrieša – viņš, nabags, vienkārši ir nepārtrauktā frustrējošā uzbudinājumā ārēju kairinājumu ietekmē. Šādā izklāstā lieki runāt par politisko un sabiedrisko lomu, tāpat kā atbildības sadali, proti visu, kas varētu kļūt par mākslinieka protestējošās enerģijas izaicinājumiem 21. gadsimtā.
Tad lūk, notiek tā, ka nokļūstot līdz Arņa Balčus fotogrāfiju ciklam “Es, draugi, mīļākie un citi” (2000–2004), kurā beidzot ieraugāmas ne tikai reālas sievietes aprises, bet arī mākslinieks, kurš skatās uz dzimumlocekli kā sev piederīgu, nevis apkārt trakojošu ķermeņa daļu, skatītājs varētu izjust vēlēšanos strauji distancēties no latviešu mākslas negantnieku veikuma.
