Virtuālā kastinga aģentūra
18/06/2011
Harija Branta izstāde “Portreti” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 5. jūlijam
Pagājušogad, aplūkojot Harija Branta retrospekciju Viļņā, Teātra muzejā, likās, ka uzrunājošākas izstādes nemaz nevar būt. Šo pārliecību apēnoja tikai nožēla, ka Latvijā šāda ekspozīcija nekad nav bijusi un dažādu ekspertu komisiju kūtrības dēļ paliek neievērota un nenovērtēta. Harijs Brants ir no tiem māksliniekiem, kas strādā lēni (aplūkojot viņa darbus tuvāk, skaidrs, ka citādi nemaz nevar būt), darbi top ar prāviem intervāliem un tie paši diezgan drīz atrod īpašniekus. Tādēļ lielu retrospekciju plašās telpās Rīgā, kādu mākslinieks noteikti pelnījis, iespējams, nemaz nebūtu tik viegli sarīkot. Izstāde galerijā “Māksla XO” ir jaunāko darbu skate. Turklāt agrāk neredzēti ir gandrīz visi zīmējumi, par ko uzteicams arī kuratores Ilzes Žeivates darbs.
Kādēļ tieši Harija Branta māksla man liekas tik vērtīga, tik nozīmīga – man nācies atbildēt ne reizi vien, kopš sekoju sava vienaudža salīdzinoši pavēlu raisījušamies radošajai aktivitātei. Vēl nesen kāds jautāja – kādēļ gan šodien būtu jēgpilni zīmēt portretus? Lai neizlūstu smieklos par jēgtukšā modes vārda lietojumu, un izvairītos no vispārīgas prātošans, atbildēju personiski: Brants ir viens no tiem māksliniekiem, kura katru jauno darbu es gaidu, un ko vēlos ieraudzīt neatkarīgi no kritiķa pienākumiem. Iespējams, ka neesmu vienīgais. Lai gan apgalvojums, ka jēgu mākslai piešķir skatītājs, ir pārāk triviāls, lai ar to sāktu un beigtu recenziju, gluži apiet to šajā gadījumā nevaru vis. Tādēļ tālāk vairāk par iespaidiem nekā par objektīvajiem Branta mākslas parametriem..
Harijs Brants, ja atceramies, sevi pieteica ar liela izmēra ogles zīmējumiem, kuros bija attēloti fantastisku būtņu skeleti, kauli uz tumša fona. Paralēli viņš izpelnījās interesi kā perfektu pornogrāfisku komiksu stilizētāju teātra vajadzībām. Viss rādīja, ka autors ir apveltīts ar neikdienišķām dotībām un prasmēm, tomēr daļai kritiķu mulsumu radīja neslēptā atsaukšanās uz “zemās” kultūras tēliem un sižetiem: datorspēļu, digitāli manipulētu attēlu, popkultūras erotisko klišejām. Citējumus nebija viegli ievietot “augstās mākslas” koordinātās, jo trūka nepārprotamu distancēšanās pazīmju. Lai gan – tās bija, un nepavisam ne apslēptas: klasiskās, pat arhaiskās ogles tehnikas izmantojums subkultūras tēlu interpretācijai, sadarbība ar teātri – viss liecināja, ka Brantam ir īpaša vieta pēdējās desmitgades visai plašajā “latviešu popārta” sabiedrībā.
Tomēr tas neturpinājās ilgi: mākslinieks pievērsās galvenokārt portreta žanram, no vienas puses, kļūstot pieņemamāks konservatīvo mākslas baudītāju gaumei, no otras – padarot trauslās robežas starp “vecmodīgu” un “laikmetīgu”, “nopietnu” un “izklaidējošu”, “dziļu” un “komerciālu” vēl neskaidrākas. Lūk, šajos pretstatu pāros arī atslēga Branta mākslas konceptuālajam ietvaram, ja tādu meklējam – visi šie dalījumi, kas noteikuši auditorijas segregāciju profesionāļos un pārējos teju pusgadsimtu un palēnām virzījuši laikmetīgās mākslas attīstību paredzamā strupceļā, ir pelnījuši tikt ja ne pārskatīti, tad reiz pa reizei satricināti gan. Šķiet, ka ar līdzīgiem izaicinājumiem šobrīd saskaras gan akadēmiskā mūzika, gan literatūra, un vizuālā māksla kā pēdējais ķīlis starp elitāro un masu mākslu ir būtisku pārvērtējumu priekšā.
Harija Branta pirmie portreti bija pilni literāri teatrāliem mājieniem: piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iepirktā zīmējuma “Mūķene ar pumpi” (šobrīd apskatāms “Arsenālā”) kompozīcija paredz salīdzināt divas tā puses – meiteni mūķenes kostīmā ar neidentificējamu objektu, “pumpi”. Dramatiski efekti bija raksturīgi arī diptiham “Čekists un viņa draudzene”, “Meitene ar kaķi” un citiem. Vieglā maskarādes stilistika noveda neziņā pat erudītus mākslas kritiķus, liekot jautāt pēc zīmējumu “satura” un minēt Branta “gotikas” mīklas. Tomēr jau Viļņas izstāde parādīja, ka teatrālisms mākslinieka darbos sarūk, dodot vietu tīri vizuālas izteiksmes spēkam, ko izkopusi gadsimtiem ilga tradīcija apvienojumā ar mūsdienu pasaules vizuālo kņadu.
Ogles zīmējumu neslēptās atsauces uz vecmeistariem un personāžu piederība kustīgu bilžu apsēstai realitātei jaunajā izstādē iezīmējas jo izteikti. Riskēšu teikt, ka populārās mākslas žanru – kino, komiksu, - tēlu pasaules citātus ir aizstājuši... konkurences pieteikumi. Ja, piemēram, “Gramofons” vēl virtuozi variē džeza laikmeta vizualitāti, tad tādi tēli kā “Akmens galva”, “Putekļu cilvēks”, “Pagraba cilvēks”, “Miskastnieks” neatgādina neko konkrētu, toties varētu būt varoņi tāda paša nosaukuma filmās, kas vēl nav uzņemtas. Brants, jau sākot ar “Blusu” – iztēlē dzimušu meiteni, ko viņš portretējis vairākkārt, darbojas kā virtuālas kastinga aģentūras pārstāvis, kas piedāvā aktierus vēl neuzrakstītām lomām. “Observatorija” – meitene, kuras galva ir kā totāls novērošanas centrs, klusē par to, ko redzējusi, bet, nav šaubu, perina kaut ko nākotnei.
Harijs Brants. Mūks. 2010
