Bīstamie locekļi
Vilnis Vējš
23/06/2011
Kristiana Brektes izstāde "Trofejas" skatāma Rīgas pilsētas izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" (RMT) Intro zālē līdz 17. jūlijam.
Pirmais, ko pamanām, ienākot Kristiana Brektes jaunākajā personālizstādē, ir tās glītais, tīrais iekārtojums. Balto telpu aizpilda daži stikloti objekti viducī, bet gar sienām rindojas tumšākas krāsas “trofejas”, ko varētu klasificēt kā laikmetīgās skulptūras. Tās stiprinātas tieši pie sienas uz medību trofejām raksturīgajām vairogveida pamatnēm. Otrais, ko nemaz nevar nepamanīt, ir fakts, ka ļoti daudzās no šīm trofejām iekomponēti mākslīgie dzimumlocekļi (falloimitatori) – citi kā pa taisno no intīmpreču veikala nākuši, citi laikam izgatavoti speciāli.
Tā kā saskaņā ar likumu ereģēta dzimumlocekļa atveidu izstādīšana publiskā telpā būtu uzskatāma par pornogrāfiju, potenciālam kritiķim paliek divas iespējas: vai nu apgriezties un doties prom, paužot sašutumu (iespējams arī uzkavēties ilgāk, izpētīt visu tā kārtīgi, paķiķināt un vienalga sašust), vai, nepamirkšķinot ne acu, skatīties uz to visu “kā mākslu”, small-talk stilā paspriedelēt par patērētāju sabiedrības kritiku, mākslīgos locekļus tā arī nepieminot vai izliekoties, ka tie tikpat labi varētu būt, piemēram, desas.
Šī klīrīgā pieeja izpaužas jau izstādes anotācijā RMT mājas lapā, kur rakstīts, ka “vienā banālā kaujinieciskā vārdā “trofeja”, izrādās, ieliekams teju viss “normālam cilvēkam normālai dzīvei” svarīgais”, lai secinātu: “ar laiku tieši trofejas nosaka identitāti, jo aizpilda skatlogus, pa kuriem notiek komunikācija”.
Izstādes atklāšanā žēl bija Andreja Volmāra, kas pūlējās televīzijas kameru novietot tā, lai kadrā neiespruktu neviens no bīstamajiem locekļiem, lai gan tas nebija viegli izdarāms. “Latvijas avīze” savukārt rakstu par izstādi bija nosaukusi “Apvainoties vai pasmaidīt” un konstatējusi, ka dažiem darbiem “ pievienoti atribūti, kas varētu būt atrodami arī erotisko preču veikala plauktos”.
Man nešķiet neko auglīga ne pirmā, ne otrā pieeja. Tad jau spontāni dabiskāka varētu būt pirmā. Turpretī tērzēt par naturālistiskajiem, pārspīlēta izmēra plastmasas redīmeidiem kā par marmora Apolona pirkstiem, izliekoties nezinot, kas tie tādi un kam sākotnēji paredzēti, nozīmē ignorēt autora piedāvāto saturu, neko citu vietā neliekot.
Brekte, protams, izturas kritiski pret patērētāju sabiedrības fetišiem, gluži tāpat kā deviņdesmit deviņi procenti laikmetīgās mākslas pēdējā pusgadsimta laikā. Tomēr viņš konkretizē tēmu, izceļot uz panākumiem (trofejām) orientētas sabiedrības vitalitātes trūkumu, pretstatīdams tai tieksmi pēc imitācijām, aizvietotājiem, kas paredzēti plašam patēriņam.
Brektes ironija ir vērsta nevis vispārības mākoņos, bet tieši mūsu situācijā, kurā realitāte un diskursi šķiet sašķīduši nesalīmējamās lauskās: kamēr ikdiena un masu saziņas līdzekļi kopumā ir erotizēti, šķiet, līdz pēdējai iespējai (saucot daudzbērnu ģimenes par “seksīgām”, piemēram, un līdzās bez mazākā mulsuma piedāvājot padomus dažādot seksuālo dzīvi ar vibratoriem gan sievietēm, gan vīriešiem), citi – mākslai un kultūrai veltītie, joprojām dzīvo puritāniskā nevainībā. Iespējams, tieši lokālā kultūras diskursa liekulības izgaismošana ir precīzākais mākslinieka trāpījums.
Plašākā asociāciju lokā Brekte skar seksualitātes un varas attiecības, rādot vīrišķos atribūtus kā medību un uzvaru lieciniekus. Izrādās, mākslīgie falli var būt ne tikai briežu ragu vietā, bet arī kā koka zars, uz kura rubenim riestot. Tomēr arī šajā daudz cilātajā tēmā mākslinieks fokusējas, koncentrējoties uz biznesa saukļu un seksuāla zemteksta saplūšanu “zilo apkaklīšu” leksikā: “Kļūsti bagāts vai mirsti cenšoties”, “Seko līderim!”, “Mēneša darbinieks” (darbu nosaukumi). Mākslinieka ironiskā attieksme pret mūsdienu biroju proletariātu izpaužas veselā kolāžu ciklā, kurā izmantotas sabrauktu varžu atliekas, asprātīgi sižeti un “Lūzeru paaudzes” (arī darba nosaukums” aktuālās problēmas (“Bārbekju”, “Ei, mazā!”).
Seksualitāte līdzās asredzīgiem apkārtnes vērojumiem ir Brektes tēma, kas tik reti sastopama latviešu mākslā, ka prasa papildu komentāru. Būdama viens no maģistrālajiem “topikiem” pasaules mākslā, mūsu platuma grādos tā bieži tiek reducēta uz tik pliekanu “erotiku”, ka ikkatrs mēģinājums tuvoties intīmām tēmām tiek iecelts teju vai skandāla kārtā. Tomēr jāatzīmē, ka tradicionālās erotikas vizualitāti nu jau neatgriezeniski ir aprijis tirgus, piedāvājot sievietes, bet arvien biežāk arī vīrieša fizisko pievilcību kā pērkamu preci gan pretējam dzimumam, gan homoseksuāļiem. Laikmetīgajai mākslai toties joprojām ir būtiski atkal un atkal pārvaicāt, ko cilvēka iekāre, jūtas un galu galā mīlestība nozīmē viņam pašam? “Trofejas” ir viena, pavisam neglaimojoša, bet gana oriģināla atbilde, ko sarūpējusi Kristiana Brektes izstāde.
