Stilīgās “klusenes”
15/10/2012
Pauļa Liepas izstāde “Klusā daba” skatāma Mūkusalas mākslas salona Mazajā zālē līdz 17. novembrim
Tā vien gribas Pauļa Liepas jauno personālizstādi “Klusā daba” noraksturot kā stilīgu. Par tādu valodu diez vai priecātos mākslas teorētiķi, un neesmu droša, vai arī pašam māksliniekam, kurš piekopj savveida autsaidera tēlu, tas patiktu. Bet, iespējams, tieši no modes pasaules patapinātais īpašības vārds ir tas visatmaskojošākais, jo parāda, ka darbi balansē uz robežas starp mākslu un grafisko dizainu. To savukārt diez vai labpatiktos dzirdēt dizaineriem, jo dizains un māksla tradicionāli tiek skatīti kā pavisam attāli radinieki. Ai, bet tas ir tikai sākums vairākām binārajām rotaļām, uz kurām pavedina Pauļa Liepas jaunās grafikas. To apstiprina arī kuratore Sniedze Kāle, izstādes katalogā mākslinieku dēvējot par “bināro opozicionāru”, kurš apzināti mulsinot skatītāju un pārbaudot priekšstatu elastīgumu.
Lai arī darbu vizuālā valoda varētu būt atsauce uz padomju laikiem, man pirmā asociācija bija okeāna viļņos nodreijāts sērfinga dēlis no kādiem septiņdesmitajiem gadiem. Kad gan mati, gan fotogrāfijas un atmiņas ir vasaras saules, pludmales smilšu un sāļā ūdens izbalinātas. Viss pielāgojas sinepēm līdzīgai nokrāsai un fonā skan lipīga melodija, tikpat lipīga kā silta limonāde. Pārnākot no peldes, visdrīzāk jādodas uz virtuvi, un te Liepas darbi raduši savu saturisko iedvesmu. Makaroni, tomāti, zupas un saldumi. Te arī stilizēts sienas pulkstenis, kas rāda “divi”, un pat visa virtuve ar mutuļojošu katliņu uz plīts. Prātā nāk vēl kāda binārā opozīcija – Pauļa Liepas “Klusajām dabām” pretnostatīt Andra Eglīša “Lietu kārtību”.
Par kārtību runājot, uzteicama ir mākslinieka spēja darbos pārliecinoši iekļaut konceptuālu nevīžību, ne kripatas nenolaupot grafiku kvalitātei. Tieši pretēji – tās tādējādi kļuvušas vēl “dzīvākas”, jo īpaši lielizmēra darbi. Kaut kur apdriskāta papīra mala, citur nejauši notašķīta tēja vai kafija. Tā ir grope, kurā latviešu mūsdienu māksliniekiem reti ir izdevies trāpīt, visbiežāk īstenojot sevi vai nu pedantiskā rūpībā vai arī upurējot spēcīgu ideju uz haltūras altāra. Pauļa Liepas grafikas tik “dzīvas” noteikti padara arī ieguldītais darbs, jo nav taču nekā cilvēcīgāka par veltīgām pūlēm, kas tādas noteikti šķiet, ja poligrāfijas tehniku attīstības laikmetā kāds noņemas ar kologrāfiju un kartona griezumiem. Rezultāts uzrunā tikpat tieši kā ar roku uzrakstīta vēstule. Amerikāņu absurda un eksistenciālisma rakstnieks Pols Austers kādā intervijā reiz stāstīja, ka rakstīšana viņam esot ļoti fiziska nodarbe. “Man vienmēr ir šķitis, ka vārdi nāk no ķermeņa, ne tikai no prāta. Es rakstu ar roku, un pildspalva burtus uz papīra uzskrāpē. To var pat dzirdēt, kā vārdi tiek uzrakstīti!” Un lai arī mūsdienās vēl daudzi mākslas darbi tiek radīti ar rokām, tieši šī iespiedtehnikas izvēle, kas apgāž prasību pēc laika ekonomijas, liek skatītājam uzreiz aizdomāties – kālab gan paveikt visu ātrāk, ja rezultātā arī atmiņas izbalē ātrāk? Galapunktu jau tāpat neviens nenokavēs.
