Ko mēs vairs nelietojam?
03/12/2012
Foto: Katrīna Ģelze
Miķeļa Fišera personālizstāde “Lielviela” apskatāma līdz 2013. gada 20. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”
Kad Rīgu ziemā pārņem sniegs, pirmajā dienā tā vienmēr tiek uztverta kā neliela apokalipse. Šoreiz tā sakrita ar Miķeļa Fišera izstādes “Lielviela” atklāšanu “Arsenālā”, kas savukārt ieplānota neilgi pirms apjomīgākas apokalipses jeb t.s. pasaules gala. Pastāv gan new age versija, ka tā būšot Zemes pāriešana kvalitatīvi jaunā realitātē, nevis beigas, un laiku varēsim sākt skaitīt no nulles. “Lielviela” ir pirmā tik vērienīgā izstāde Fišera darbībā. Sarīkot personālizstādi “Arsenāla” plašajās zālēs ir vienlaikus liels pagodinājums un milzīgs uzdevums. Miķelis to “neaizlāpa” ar izvērstas retrospekcijas paņēmienu, bet virknei jaunāko gleznu piepulcē vien dažus izņēmumus, iezīmējot pēdējo gadu daiļrades attīstību. Senākie izstādes darbi ir no 2006. gadā tapušā ainavu cikla “Bez cilvēkiem”, kas tapa “spēka ceļojumos” Meksikā, Krimā un citviet. Iekļauta arī 1993. gada sērija “Dažreiz viņi atgriežas”, kas gleznoti uz strīpaina matračauduma.
Ir vairākas atslēgas, kā atslēgt “Lielvielu”. Atbildi darbu skaidrojumam var meklēt, piemēram, mākslinieka biogrāfijā. To, iespējams, arī apstiprina glezna “Konstantīna Raudives savādie sakari” (2011), kas izraudzīta kā titulbilde izstādes plakātā pie “Arsenāla” ieejas. Proti, Fišera interese par kontaktu ar paralēlajām pasaulēm varētu būt kā mēģinājums sazināties ar tuvajiem TUR. Tāpat darbus var uztvert kā mākslinieka ārpusķermeņa pieredžu dienasgrāmatu, kas atainotu šamanisma, “spēka vietu” apciemojumu vai meditāciju ceļā gūtās atklāsmes. Lai vai kā, ne viens ne otrs skaidrojums mani līdz galam nepārliecina kā pietiekams.
Man ir aizdomas, ka trāpīgāks jautājums ir nevis “Ko gan Fišers lieto?”, kas noteikti lauzīsies pār lupām ķiķinošu skolnieku ekskursantu grupām, bet gan – ko liela daļa no mums sen vairs nelieto? Miķeļa Fišera izstāde ir kā skrubis, kas atrauj vaļā skatītāja maņu poras un tā arī tās atstāj – cerams uz ilgāku laiku. “Inteliģences preču zīme ir gliemeža jušanas radziņi, “taustošā seja”, ar kuru, ja ticam Mefistofelim, tā arī saož,” ir rakstījis Markss Horkheimers un Teodors Adorno, stāstot par dumjības ģenēzi, kur dumjība ir kā rēta – ziņkārīgie radziņi ir reiz “aplauzti” un otrreiz stiepties baiļojušies.
“Konstantīna Raudives savādie sakari” (2011) un “Pārmetums” (2011)
Mūsdienās, kad ikdienā visbiežāk izmantotā ķermeņa daļa ir acis, kas lūkojas ekrānā, un daži rokas pirkstu gali, kas slīd pāri taustiņiem, ir uzjautrinoši iztēloties, kāds varētu izskatīties ķermenis, ja tas pamazām pielāgotos tikai šādām funkcijām. Vizuāli mēs ļoti labi iederētos Fišera fiksēto būtņu kartotēkā. Bet smiekli ir caur asarām, jo tik tiešām brīžiem piemirstas virkne virzienu, kādos “radziņiem stiepties”, kā arī saikne starp miesu un garu; starp cilvēku un dabu. Kur nu vēl atļauties pārdomāt lielākas kopsakarības Visuma kārtībā. Ja teiktais izklausās naivi, tad tas jau ir bīstami.
Atzīšos, ka pēc Miķeļa Fišera izstādes apskates ieniru tekstos par Nikolaju Rērihu. Ne tālab, ka Miķelis man atgādinātu Rēriha personību – noteikti nē. Bet, aplūkojot Fišera ainavas, tās kaut kādā ziņā atgādināja atsevišķas Rēriha gleznas. Es vēlējos saprast tieši kādēļ, jo vizuāla līdzība ir tikai daļēja. Ar manu pārdomu pavedienu lieliski sabalsojās Rēriha izpratne par kultūras jēdzienu, ko viņš nereti rakstījis ar lielo “K”. Rērihs uzskatījis, ka inteliģents cilvēks vēl nenozīmē patiesi kulturālu cilvēku. Lai kļūtu par patiesi kulturālu, indivīdam jābūt ar paplašinātu apziņu, kas pazīst dzīves jēgu un universa likumību. Kultūra Rēriham ir visas cilvēka būtnes toņkārtas augstākais, tīrākais un plašākais skanējums. “Un nav tik sakaltušas cilvēku sirdis, kas nekļūtu mīkstas kultūras jēdziena priekšā,” rakstījis Rērihs. Es to iepriekš nosaucu par skrubi.
Jaunā pasaule. 2012
Tomēr kā tik spēcīgi var uzrunāt ekspozīcija, kas veltīta ezotērikai, citplanētiešiem, sazvērestības teorijām, spēka dzīvniekiem un paralēlo pasauļu eņģeļiem, ja nekas no minētā mani brieduma gados nekad tā īsti nav interesējis, lai tagad priekā sistu plaukstas, ka nu beidzot ir izstāde, kas man kā radīta? “Lielvielā” saskatu trīs priekšnoteikumus, lai, neraugoties uz tematiku, tā skatītāju uzrunātu, raisot simpātisku uzticību. Pirmkārt, Miķelis Fišers “pārzina drēbi” un zina, par ko runā, neliekuļo. Viņš gan fiziski, gan garīgi ir apmeklējis vairāk vietu, nekā mums varbūt gribētos zināt. Otrkārt, Fišers tēmai nepieiet fanātiski, kas visdrīzāk uzreiz atgrūstu. Viņš saglabā veselīgu skepsi, kuru caurvij ironija, bet atļaujas to darīt tikai tālab, ka zina, par ko runā. Treškārt, darbiem piemīt gleznieciskās un estētiskās kvalitātes, kas tās padara par vienkārši labām gleznām, turklāt monumentālām savos izmēros.
Augstākminētā interese un orientēšanās savā lauciņā ir tā, kas Fišeram ļauj teju monopolizēt tematisko nišu Latvijas mākslas ainā. Vai pat būt ar to savrupam, jo neviens cits vietējais mūsdienu mākslinieks ar ko līdzīgu tik apjomīgi nenodarbojas. Tālab jāpiekrīt Artim Svecem, kurš izstādes katalogā raksta (un atļaušos citēt izvērsti kā nodevu Miķelim Fišeram un kuratorei Odrijai Fišerei par augstas raudzes kataloga izdošanu):
“Sasauces ar zinātnisko fantastiku un mūsdienu glezniecības paņēmieni var rosināt domāt par Miķeli Fišeru kā laikmetīgu mākslinieku, tikai, manuprāt, tāds šis gleznotājs īsti nav. Kaut kādā ziņā viņš tik tiešām atrodas savrup latviešu mūsdienu mākslas ainā, tāpēc viņu ir grūti tajā pozicionēt. Nezinu, vai Miķelis Fišers ir dziļš mākslinieks, bet viņš noteikti nav paviršs. Un šeit es nedomāju darba disciplīnu un tehniku, kas viņam pašam ir ļoti svarīga, bet nopietnību, ar kādu viņš izturas pret to, ko dara. Nopietnība pirmām kārtām izpaužas tajā, ka viņam ir svarīga viņa darbu jēga. Un šī jēga netiek palienēta no gataviem mūsdienu mākslas algoritmiem (interaktivitāte, patērētāju sabiedrības kritika, mākslas formālā pašrefleksija, reakcija uz sociālām aktualitātēm utt.), bet veidota, atsaucoties uz tēmām, kuras varētu saukt par mūžīgām. Ar to negribu teikt, ka lielākā daļa mākslinieku nodarbojas ar niekiem un tikai Fišers ar būtisko. Drīzāk jāteic, ka ir kaut kādi man nezināmi iemesli, kas viņu aizveduši līdz tēmām, kas pašam kļuvušas būtiskas, un viņš tās apspēlē neatkarīgi (bet ne izolēti) no tā, kas notiek apkārt.” (114.lpp.)
Pirmās apmetnes. 2009
Runājot par formālajām kvalitātēm, pārsteidz, ka virknē izstādes darbu izmantoti tumši, gandrīz melni toņi, bet kopiespaids nav nomācošs (ja nu vienīgi pabaiss). Lielie laukumi un platie triepieni mudina krāsas pielīdzināt auglīgas melnzemes tumšumam. Tādas, kas dziedē bites kodumu pēdā un glabā visu nepieciešamo, lai dīgtu stipri asni. Trauksmainākas izjūtas raisa tieši baltā un bāli dzeltenā toņkārtā risinātās gleznas (“Liturģija uz bāzes kuģa”, 2011). Estētisku baudījumu sniedz krāsu harmonija darbos “Piecas čūskas un skolotājs. Stāsts par senatni tālā nākotnē” (2011) un teju dizainiskajā “Dažreiz mani apciemo briedis” (2012). Bet gleznotāja brīvība, manuprāt, visspilgtāk mainifestējas darbos, kur daļa audekla palikusi neskarta (“Pārmetums”, 2011; “Lāpstasgalva un brīnumbriedis”, 2012), iezīmējot vien notikuma fragmentu, kamēr gleznas baltās malas glabā neizstāstītā vai pat neizsakāmā noslēpumainību.
Ja bieži vien liekas, ka pēc vērienīgām izstādēm no mākslinieka jāgaida kas atkal jauns un gluži citāds, tad nu sāk šķist – cik gan liekulīgi ir tā teikt. It kā mākslinieka darbībai būtu sezonāls ceļojošā cirka raksturs, kas orientēts uz mērķi nemitīgi pārsteigt auditoriju. Vienīgā persona, kuru mākslinieks drīkstētu censties pārsteigt, ir viņš pats – savos meklējumos un atradumos. “Lielvielā” var pārliecināties, ka skatītājs pēcāk ir tikai un vienīgi pateicīgs par iespēju baudīt gleznas, kas tapušas nevis tālab, lai uzminētu, kas auditoriju sajūsminās vai šokēs, bet gan mākslinieka līdz kaulam patiesā un nenogurstoši regulārā pašizziņas procesā, kas pēcāk tikpat godīgi ir izanalizēts ar kritisku prātu un pat humoru. “Kamēr kultūra ir tikai svētku rausis, tā vēl nepārveido dzīvi,” tā Rērihs.
