Vieliskā glezniecība
Šelda Puķīte
19/07/2011
VEF korpusu teritorijā esošais Totaldobže Mākslas centrs ziemas mēnešos savā aktivitātē ir lēns vai pavisam neaktīvs, ļaujot šai industriālajai, laika zoba apgrauztajai vietai pārvērsties par “sūnu ciemu”, kurā darbība nenorimst tik atsevišķās darbnīcās. Atmošanās šogad ir notikusi maijā, piedāvājot jaunu izglītojoši izklaidējošu programmu. Viens no jaunumiem ir pasākumu sērija ar nosaukumu “Kompass”. Tas nozīmē, ka katru trešdienas vakaru tiek uzaicināti dažādu mākslas sfēru speciālisti, kuri iepazīstina ar diviem līdz trīs savas nozares radošajiem pārstāvjiem. Mērķis ir veicināt informācijas apmaiņu par aktualitātēm dažādās mākslas nozarēs un par māksliniekiem, kuru daiļradei vajadzētu pievērst uzmanību.
Šobrīd līdz 18. augustam Totaldobže Mākslas centrs pirmā stāva hallē piedāvā apskatīt izstādi, kurā eksponētas 3. Kompasa dalībnieka Kaspara Bramberga (1975) gleznas. Ideja par izstādi nāca gluži spontāni, uzreiz pēc Kompasa prezentācijas, kura tika veltīta vizuālajai mākslai (3. Kompasu 22. jūnijā vadīja mākslinieks un mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar pieaicinātajiem dalībniekiem – Kasparu Brambergu, Magoni Šarkovsku un Armīnu Ozoliņu). Bramberga personālizstāde ir pirmā šīs sezonas VEF korpusos notiekošā izstāde un retā reize, kad mākslinieka darbus var apskatīt un vērtēt solo izpildījumā.
Telpa un ekspozīcija
Nevarētu teikt, ka šobrīd apskatāmā Bramberga izstāde ir izceļama, pateicoties jaunu gleznu piedāvājumam, jo māksliniekam, šķiet, nav raksturīga steiga vai vēlme strādāt uz kvantitāti. Daļu Mākslas centrā apskatāmo darbu bija iespējams redzēt pirms gandrīz gada notikušajā mākslinieka personālizstādē DFab izstāžu zālē pērn augustā. Drīzāk gribas akcentēt faktoru, ka mākslinieka daiļrade vēljoprojām ir izceļama kā citādība pašlaik valdošajam Latvijas mākslas meinstrīmam un jaunu darbu neesamība tam pagaidām netraucē. Nācies ir dzirdēt gleznotāju bažas par VEF korpusu telpām, kas ne katru iedrošina šeit izstādīties, jo ilgstoši neizmantotās industriālās telpas pašas par sevi ir aktīva vide un mākslas darbs var tajās pazust vai kļūt par daļu no telpas interjera, zaudējot savu individuālo seju. Jāteic, ka Bramberga darbiem telpas gan traucē, gan netraucē. Lai pilnībā spētu apskatīt un novērtēt katru darbu individuāli, daudz pateicīgāka, protams, ir baltā siena, kas netraucē ar papildus informāciju. Vide, kas pati par sevi ir aktīva, prasa arī atbilstošu tēmu, kas šai izstādei īsti nav noteikta.
Bet var arī pieņemt, ka konkrētajā gadījumā vide un darbi viens otram piestāv, veido kopīgu scenogrāfiju, saskaņojot krāstoņus un savā ziņā arī materiālus. Darbi raisa dažāda veida sajūtas, kas reflektē dabas vieliskumu un spēku, vīrišķību un pat brutalitāti, tāpēc fakts, ka gleznas ir uzkārtas ķēdēs, tikai akcentē jau iepriekš minēto. Žēl tikai, ka, apmeklējot VEF telpas, vienmēr jācīnās ar informācijas trūkumu par ekspozīciju, izpaliek arī laba gaisma, kas atsevišķiem darbiem ļautu vairāk izcelties, un valda zināma dezorientācija, nesaprotot kur kas notiek un vai kaut kas ir procesā vai jau pabeigts. Protams, to visu var pārvērst par konceptu, bet šādas izstādes neļauj atsevišķiem darbiem labi eksponēties.
Tēlnieciskā domāšana
Lai gan mākslinieks ir uzticīgs glezniecībai, tomēr kaislīgā aizraušanās ar formām, materiālu un zemes toņiem pietuvinātajām krāsām liek domāt par Bramberga tēlniecisko domāšanu. Gleznās ir redzams formu pamatīgums un spēcīgs materiāla vieliskums. Šķiet, pieskaroties darbam varēs sajust vēl mitru, mālainu zemi, bet gaiss tūlīt sāks smaržot pēc dzelzceļa sliežu eļļas. Pat darbos, kas nav taktili uztverami, manifestē formas ar optiskiem apmāniem, veidojot iespaidu par smagnējiem blokiem un telpu veidojošiem režģiem.
Abstraktās kompozīcijas liek ne tik daudz darboties smadzenēm, cik sajūtu maņām, līdzīgi kā skatot 20. gadsimta vidus abstraktā ekspresionisma paraugus. Arī pats mākslinieks Kompasa prezentācijas laikā atzīst, ka viens no būtiskiem viņa mākslas darba mērķiem ir radīt sajūtas kā, piemēram, miersu vai spriegumu un neaizrauties ar krāsām, kas var traucēt materiālam.
Plastiskās formas
Skatot darbus, kas tapuši pēdējos septiņus gadus, ir redzams, kā attīstās Bramberga gleznu formas, kļūstot arvien drosmīgākas. No tradicionālākiem materiāliem, kādi ir audekls un eļļa, mākslinieks arvien vairāk ļaujas piedāvātajām plastiskajām vērtībām un eksperimentam. Brambergs gluži kā Voldemārs Zeltiņš 20. gadsimta sākumā atļaujas savos darbos iejaukt tādus netipiskākus materiālus kā smiltis, melnzemi, marmora pulveri, vai izmantot kolāžas tipa paņēmienus, piestiprinot metāla stieņu vai plākšņu fragmentus.
Virsma tiek lēnām transformēta, meklējot interesantāka fakturējuma pamatnes. Audekla un papīra vietā mākslinieks sāk izmantot maisaudumu un galu galā arī koku, kurš der gan kā stingra pamatne, gan noder kā kompozīcijas plastiskais komponents.
Plastiskuma akcentēšana ar materiālu palīdzību iezīmē arī gleznas kopējo noskaņu. Tas atsauc atmiņā 20. gadsimta 60. un 70. gadu glezniecību, kad pielaidīgākas valsts kultūrpolitikas iespaidā mākslinieki drīkstēja brīvāk eksperimentēt ar formu. Rezultātā virsmas uzirdināšana, materiālu jaukšana, krāsu šķaidīšana un klāšana biezā kārtā atsevišķiem māksliniekiem kļuva par neatņemamu sastāvdaļu gleznas kompozīcijas veidošanā un savu ideju netiešā paušanā.
Kopumā jāsecina, ka izstāde ir nepretencioza un nav pārsātināta ar skaitliski daudz darbiem, ļaujot katram gleznu aplūkotājam lēni un bez steigas izgaršot katru materiālu slāni un uzburot telpisko vīziju. Vēl tik jāatzīmē, ka konkrētās izstādes piemērs liecina, ka Kompasa programmas piedāvātās prezentācijas ļauj skatītājam ne tikai iepazīties ar konkrētās nozares pārstāvi, bet arī var veicināt veidot kopīgus projektus. Cerams, ka sadarbības piemēri nākotnē nebūs tikai Totaldobže Mākslas Centra ietvaros, bet veicinās arī sadarbības projektus ar citām instancēm, kuratoriem, menedžeriem utt.
