Māksla fotosintezēties
Elīna Sproģe
11/02/2013
Foto: Andrejs Strokins
Ginta Gabrāna personālizstāde “Fotosintēzes kapsula” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 26. februārim
Tie, kuri pagājušā gada rudenī apmeklēja vilcienu, kas projekta Cosmic Underground ietvaros piestāja Rīgas Dzelzceļa stacijā, uz Gabrāna jaunāko izstādi var doties, nelauzot galvu par šantāžai līdzīgajiem izteikumiem, kas vēstī par “mākslas darba” bojāeju bez apmeklētāju pienesuma. Viens no galvenajiem vilciena projekta virsuzdevumiem bija cilvēku vienotības veicināšana, neņemot vērā politiskos un sociālos faktorus. Gints Gabrāns eksperimentālā veidā, sadarbojoties ar Kasparu Groševu un mikrobiologu Jāni Liepiņu, radīja instalāciju, kas vislielākajā mērā atbilda pasākuma koncepcijai. (Kaut diezin vai tā bija autora prioritāte.) Vagons – pārvērsts par piepūšamos baseiniņos kārtotu improvizētu vidi aļģu kolonijām, fotosintēzes reakciju rezultātā no skatītājiem iegūstot vienu no galvenajiem pamatelementiem – ogļskābo gāzi, un nešķirojot to vecumu, ādas krāsu vai nacionālo piederību, kultivēja blakusprodukta – skābekļa ražošanu. Tagad, jau neatkarīgi un ar lielāku pārliecību, organismam līdzīgā skulptūra ir pārnesta uz galerijas “Māksla XO” telpām, izaicinot tradicionālo barjeru starp skatītāju un mākslas darbu.
Šoreiz, spilgtāk nekā līdz šim, aktualizējies jau neskaitāmas reizes uzdotais jautājums, vai ekspozīcijā redzamais darbs reprezentē mākslas vai tomēr zinātniskus procesus? Kā tos nošķirt un vai to maz vajag darīt? Pēdējos pāris gados radītās fotogleznas, kas tapušas, veicot gaismas staru laušanu ūdens vai asins pilienā, par savu estētisko nozīmi šaubas neraisa, un tehnoloģisko paņēmienu izmantojums abstraktajām plūdlīnijām sniedz tikai papildus emocionālo vērtību. Līdzīgi kā mākslinieka Tomasa Sarakeno (Tomas Saraceno) instalācija Poetic Cosmos of the Breath spēcīgi iedarbojas, liekot pastiprināti novērtēt un pavisam citā, pārsteidzošā griezumā ieraudzīt procesus, kuros izmantoti visiem pieejamie dabas resursi – gaisma, saules stari un gaiss.
Tomēr instalācija “Fotosintēzes kapsula” burtiski ir pēc noslēgtas kapsulas principa tehniski veidota telpa, kurā aļģēm paredzēts veikt attiecīgā reakcijas. Gabrāns ir teicis, ka viņš ir drīzāk situāciju radītājs. Tāpat kā agrīnajos projektos “Starix” un “Iepazīšanās birojs” ir izveidota labvēlīga augsne vairāk vai mazāk paredzamam turpinājumam. Kā rakstījis grāmatas “Ko vēlas attēli?” (What do pictures want?) autors un Čikāgas Universitātes profesors Mičels (J.T.W. Mitchell) – mākslinieka “attēli” pēc to radīšanas neturpina pasīvi pastāvēt tam līdzās, bet gan maina veidu, kā mēs domājam, redzam un sapņojam, tie iespaido mūsu atmiņas un iztēli, liekot rasties jaunām vēlmēm un kaislībām. Spēja radīt tādas emocijas kā bailes, sašutumu, dusmas liek izprast aizritējušajos gadsimtos aktuālo tieksmi mākslas darbiem piedēvēt maģiskas īpašības. Tomēr kopš Renesanses kultivētās zinātnes attīstības līdz mūsdienu racionālajam prātam vajadzīgs jau kas vairāk par šausmu izraisītu bijību un vienkārši dekoratīvu estētiku.
Aizrautība, ar kādu dažs no mums lasa zinātniskos žurnālus, pārtop sajūsmā, kad Gints Gabrāns instalācijas “Nervi” ietvaros, kas bija aplūkojama Rīgas centrā, atklāj, ka, uz sekundes simtdaļu notverot spoži baltās gaismas plūsmu caur haotiski izkārtoto vadu jūkli, skatam paveras krāsu dažādība, kāda eksistē cilvēka nervu šūnās. Autors nepretendē uz zinātnieka vai Dieva statusa simulēšanu, kas bieži vien tiek piedēvēts tā sauktajiem biomāksliniekiem, šķiet, ka Gintu aizrauj tieši šīs, it kā nedabiskās, tonāli ornamentālās spēles, kuras iespējams panākt vien ķīmisku pētījumu rezultātā.
Ar scenogrāfam raksturīgo virtuozitāti, operējot ar askētiskiem gaismas objektiem un telpas iekārtojumu, galerijas baltajā zālē patiesi tiek radīts iespaids par laboratoriju, kas rosina sajūtas par dalību kādā ārkārtīgi nozīmīgā procesā. Podests ar diviem fizioloģiskā šķidruma maisiņiem, kas šajā gadījumā ir pildīti ar aļģu masas paliekām, gan (cerams, ka tikai pagaidām) bija vienīgie, kas vizualizē izstādes ievadtekstā aprakstīto procesu. Proti, viela – ieelpu un izelpu simulējošā apgaismojuma ritmā maina krāsu no silti zaļganā uz asinssārtu. Vienīgi sentimentālā Radiohead albuma rotēšana lika samulst – kur gan palicis Kaspara Groševa muzikālais pavadījums? Iedomājos, ka, piemēram, vācu elektronikas pārstāvju Kraftwerk vai ambientās mūzikas virtuoza Bena Frosta (Ben Frost) kompozīcijas kopējo noskaņu būtu padarījušas atbilstošāku koncepcijai.
Mākslinieks Arterritory.com intervijā izteicies, ka mēs neredzam lielāko daļu no tā, kas ir apkārt. Ar instalācijas palīdzību viņš vizualizē to, kam ikdienā diez vai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība – atbildību, ar kādu nepieciešams izturēties ne tikai pret dabas, bet arī mākslas procesiem. Dzīvās sistēmas simbols starp skatītāju un objektu vizualizē to, kas bez uzmanības tā iet bojā, bet iesaistoties nes augļus, bagātina un uzlādē.
Manuprāt, nav nepieciešamības atbildēt uz raksta sākumā uzdoto jautājumu – kā un vai māksla nodalāma no zinātnes – jāsaka, ka laikmetīgās mākslas scēnā veidotie darbi jau kopš Orona Katsa (Oron Catts) fluoriscētā truša un Stelarka (Stelarc) rotaļām ar cilvēka audiem nepretendē uz fundamentāla atklājuma statusu, tie tiecas iespaidot ar savu vizuālo veidolu un eksistenciālisma oreolu. Pēc būtības zinātne tiecas izprast ne tikai dabas, bet arī ar socioloģiju un psiholoģiju saistītās parādības, veicot novērojumus, eksperimentus un veiksmīgā gadījumā gūstot rezultātus, kas pierādītu vai vizualizētu izvirzītās hipotēzes. Lakoniskais tekstiņš pie fotonu ainavu ekspozīcijas pelēkajā zālē vēstī: “Es ar gaismu un ūdeni radu gleznas. Aļģes ar gaismu, ūdeni un ogļskābo gāzi rada dzīvību.” No tā var izsecināt, ka arī Gints Gabrāns, ziņkāres vadīts, izaicina veidu, kā mēs redzam un saprotam lietas, prātu mulsinošus pirmprocesus ievietojot izstāžu telpā. 20. gadsimta sākumam raksturīgais fotogrāfijas, eksperimentālā kino un dažādu performatīvu izgājienu kā muzejisku mākslas vērtību noliegums piedzīvojis vērā ņemamu progresu, ievietojot minētās kategorijas profesionālas mākslas “plauktiņa”. Latvijā biomāksla kā pagaidām visai šauri pārstāvēta daiļrades forma ceļ vietējās mākslas latiņu un radina sabiedrību pieņemt un sagremot novitātes. Digitālajam laikmetam raksturīgā tehnoloģiskā attīstība neapšaubāmi ietekmē visas dzīves jomas, nežēlojot tos, kas nespēj pietiekami veikli adaptēties, tālab svarīgi būtu ņemt piemēru no visvitālākajiem, senākajiem procesiem – mākslas fotosintezēties, lai straujajā ritmā neaizmirstu ieelpot un pavērst skatu pret debesīm, kas liek augt un attīstīties.
