Venēcijas biennāle ar kapitālisma trūdu smaku
29/05/2013
Apzīmējums sporta spēles nemaz neattiecas uz Venēcijas mākslas biennāli, bet gan presi. “Šodien notika Aja Veiveja kokteiļvakars, pavisam neliels, vai bijāt?” otrdienas vakarā plkst. 23.15 man jautā Deivids Ulrihs, Berlīnes kurators un mākslas kritiķis, un pasniedz oranžu spritz ar ledu. Esam uz Guidecca salas, kanālmalā iekārtotajā kafejnīcā Osteria de Botti. Viņš organizē neoficiālu Prāgas mākslas satelītizstādi un paralēli sadarbojas ar skandināvu mākslinieku duetu Elmgrīnu&Dragsetu, kuri jūnijā Minhenē atklās vērienīgu pilsētvides projektu. Biennāle ir izdevīgs brīdis, lai uz Minheni aicinātajiem preses pārstāvjiem sarīkotu neformālu satikšanos. Ir vakars pirms biennāles preses dienām, bet jau pārņem sajūta, ka viss svarīgākais ir nokavēts. Kāpju atpakaļ vaporetto, kurš ved uz pāri esošo San Marco laukumu. Pa ceļam kuģītis pietur vēl pie San Giorgio Maggiore salas, kur starmešu izgaismota Giardini virzienā lūkojas gigantiska Marka Kvinna (Marc Quinn) skulptūra bez rokām un ar strupām kājām. Tās miesa ir melleņu jogurta krāsā. The Giorgio Cini Foundation, kas atrodas turpat līdzās, izrāda vērienīgu Kvinna personālizstādi, kuras atklāšana ieplānota tikai nākamā dienā, bet patiesībā eksistē vēl gluži citi datumi... jo uz vaporetto klāja uzveļas bariņš iereibušu ļaužu, nodevīgiem auduma maisiņiem plecā, solīdi tērpti, bet košos sporta apavos ērtai staigāšanai. Žurnālisti un mākslas kritiķi, kas dienu pirms biennāles preses dienām siro no vienas slepenas ballītes uz otru.
“Tā ir Aja Veiveja mamma,” nākamā rītā dzirdu sakām kādu vācu kungu tieši man aiz muguras. Vācijas nacionālajā ekspozīcijā, kas izvietota Francijas paviljonā, ienācēju skaits tiek rūpīgi dozēts. Dažādās mēlēs runājoša mākslas mīļotāju masa pacietīgi gaida savu kārtu. Tikmēr pie ārsienas cilpā tiek atskaņota franču kinorežisora un mākslinieka Romulda Karmakara (Romuald Karmakar) īsfilma, kurā Berlīnes zoodārza degunradzis ēd sienu. Sākumā izskatās, ka paviljonā ieiet nemaz nav iespējams, jo pāri galvām redzams trīskājainu koka ķebļu krāvums, kas izstiepies uz visām pusēm, teju vai cenšoties saaugt ar baltajām koka sijām, kas tur stiklotos paviljona griestus. Aja Veiveja darbu “Sprādziens” (Bang, 2010-2013) veido 886 ķebļi, kas mūsdienu Ķīnā skaitās antikvāra vērtība, jo šodien tos jau aizstājuši plastmasas un metāla izstrādājumi. Katra atsevišķā milzīgās instalācijas taburete reprezentē indivīda attiecības ar postmoderno pasauli, kas attīstās gaismas ātrumā, rakstīts anotācijā. Ekspozīcijā tieku iekšā tad, kad paviljona telpas lēnā solī izstaigā mākslinieka Aja Veiveja māte, cieši satvērusi gaišmatainas pavadones roku. Viņai seko vēl viens pavadonis, kas filmē katru kustību un iemūžina katru viņas komentāru ķīniešu valodā. Bet uzreiz aiz Veiveja skulptūras, gala zālē, redzams vēl viens no Romulda Karamakaras video darbiem - lielizmēra graudains attēls, un saskatāmas negaisa plosītas koku lapotnes. Tā ir īsfilma Anticipation, kurā notverts brīdis 2012. gada oktobrī, īsi pirms viesuļvētras Sendijs kulminācijas.
Pusstundu vēlāk uz Francijai tieši iepretim esošā Vācijas paviljona kāpnēm notiek abu valstu ekspozīciju svinīgā atklāšana. Savā uzrunā kuratore Zuzanne Gensheimere (Susanne Gaensheimer), kura kūrēja arī iepriekšējās biennāles Vācijas paviljonu, izsaka frāzi, ka māksla=brīvība un brīvība=māksla, pasvītrojot to, cik nozīmīgi viņai šķiet izrādīt savā valstī (Ķīnā) aizliegtu mākslinieku, proti, Veiveju.
Tieši starp abiem paviljoniem atrodas Lielbritānijas mītne, kuras ekspozīciju English Magic veido brits Džeremijs Dellers (Jeremy Deller). Māksliniekam allaž patīk apspēlēt britu sabiedrības ikonas, mītus, folkloru, kultūras un politikas vēsturi. Biennāles ekspozīcijas naratīvs sasniedz psihodēlisku noskaņu, jo fakti mijas ar mākslinieka iztēli. Lielbritānijas nodokļu politika saplūst ar krāsaini izzīmētiem politiķu portretiem, bet video ekrānā pa piepūstu “Stounhedžu” lēkā gan bērni, gan pieaugušie, fonā skanot deju mūzikai. Tikmēr paviljona aizmugurē apmeklētāji var iedzert melno tēju ar pienu. Dellera darbi sabalsojas ar Krievijas paviljonā eksponēto Maskavas konceptuālista Vadima Zahārova ekspozīciju, kuras viena no instalācijām ir veidota divos stāvos. No otrā stāva griestiem pa atvērtu lielu lūku uz pirmā stāva grīdas lielā kaudzē birst zelta monētas. Tikmēr apmeklētājiem tiek iedalīti caurspīdīgi lietussargi, pret kuriem kā krusas graudi nopakšķ spožās ripiņas. Ironiski šķiet noskatīties, kā vairums grābj zeltīto monētu sauju un stumj kabatā.
Sporta apavi ir neizbēgami, jo jau īsi pirms 12.00 jāskrien uz 55. Venēcijas mākslas biennāles preses konferenci, kurā tās prezidents Paolo Barata izsaka atslēgas tēzi jautājumam par nacionalitātes lomu. Viņaprāt, valstīm svarīgs ir dalības fakts, un jaunpienācējām svarīga ir iespēja iekļūt dalībnieku sarakstā. Arsenāls pēc 2011. gadā aizsāktā remonta ir paplašinājies, atvēlot vairāk vietas nacionālajiem paviljoniem, tostarp debitējošajiem, piemēram, Vatikānam un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Tikmēr Latvijas paviljonu, kas arī atrodas Arsenālā un kura ekspozīcija aktualizē jautājumu par mākslas latviskuma “pārtulkošanu”, ar spēcīgu un eksotisku smaržu buķeti piesūcina līdzās esošā Latīņamerikas izstāde, kuras centrā ir garšvielu kalni spilgtās krāsās. “Mēs katrs nākam no kaut kādas valsts. Bet tajā pašā laikā katra valsts ir pasaules daļa. Ir vairāki līmeņi, kā raudzīties uz nacionalitāti. Tieši tālab māksla ir tik unikāla, jo visus mūs vieno,” man saka līdzās sēdošā mākslas kritiķe no Kalifornijas, kamēr pavēnī notiesājam sviestmaizi. Kontrastējot ar ātrumu, kādā žurnālisti apēd pusdienas, tieši garām lēni peld laiva ar muzikantiem, kas atskaņo Vāgnera repertuāru - islandiešu mākslinieka Ragnara Kjartansona četru stundu performance S.S. Hangover.
Marka Kvinna skulptūra Alison Lapper Pregnant
Žurnālistu rinda pie ieejas Arsenālā
Laiva, kurā vēl nav sakāpuši Ragnara Kjartansona performances S.S. Hangover dalībnieki
Dārzu teritorijā, kurā atrodas pastāvīgie nacionālie paviljoni
Aja Veiveja mamma Gao Ying
Aja Veiveja instalācija “Sprādziens” Vācijas nacionālajā ekspozīcijā
Romuald Karmakar. Anticipation. 2013. Vācijas nacionālajā ekspozīcijā
Venēcijas biennāles prezidents Paolo Baratta Vācijas un Francijas paviljonu atklāšanas laikā
Lielbritānijas paviljona ekspozīcija, kuras autors ir britu mākslinieks Džeremijs Dellers (Jeremy Deller)
Tonijs Blērs Lielbritānijas paviljonā
Krievijas nacionālā paviljona ekspozīcija, kuru veidojis Maskvas konceptuālists Vadims Zahārovs un kuras kurators ir Udo Kitelmans no Vācijas. Uz sijas sedlos sēž dzīvs cilvēks un drupina zemesriekstus
Museum of Everything
Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija
Ieeja Apvienoto Arābu Emirātu paviljonā Arsenāla teritorijā
Latīņamerikas ekspozīcija Arsenāla teritorijā
Latīņamerikas ekspozīcija Arsenāla teritorijā
