Konstruktīvista virtuve
Olga Abramova
04/07/2013
“Gustavs Klucis. Tiesības uz eksperimentu”
Valsts Tretjakova galerija, Maskava
7. jūnijs – 22. septembris, 2013
Gustavs Klucis tika nogalināts 1938. gadā. Vai nu nošauts Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Butovas poligonā Maskavā, vai novests līdz nāvei pratināšanas laikā. Mākslinieka tuvinieki līdz pat 80. gadu beigām bija pārliecināti, ka viņš ir nomiris ar sirdskaiti 1944. gadā nometnē. Izmeklēšanas lietā saglabājies darbu saraksts, kurā visa Gustava Kluča daiļrade no 1918. līdz 1938. gadam raksturota šādi: “Politiskais plakāts – 75 kv.m, zīmējumi avīzē Pravda – 4,9 kv.m, grāmatas, atklātnes – 5 kv.m, pilsētas noformēšana, panno, darbs teātrī – 4,6 kv.m, analītiskais periods: kubisms, futūrisms, bezpriekšmetiskums, fotomontāža – 3,2 kv.m. Kopā – 100 kv.m att. platības.”
Ietaises projekts par godu Oktobra piektajai gadadienai. 1922
Maskavas izstādē tiek parādīti vien daži kvadrātmetri šīs bagātības. Pēc ilga pārtraukuma pirmajai monogrāfiskajai ekspozīcijai Valsts Tretjakova galerija izvēlējusies agrīno mākslinieka daiļrades posmu no 20. gadsimta 10. gadu beigām līdz 20. gadu sākumam – trīs gleznas, litogrāfijas, skices, projektus, uzmetumus. Pats varenākais un slavenākais Klucis – aģitācijas plakātu, atklātņu un iespiedgrafiku – autors palicis ārpus divu nelielu, 20. gadsimta krievu mākslas ekspozīcijas nostūrī noslēptu zāļu sienām. Un pat šajās divās telpās Kluča darbi it kā nav galvenie. Pirmajā skats vispirms aizķeras aiz lielas metāla konstrukcijas ar mākslinieka vārdu, jo tā atrodas ekspozīcijas centrā, kamēr nelielas lapas ar daudz izsmalcinātākas konstruēšanas paraugiem piekārtas pie sienām bez savstarpējas saistības. Otra zāle vispār grimst pustumsā, jo tur uzstādīts liels ekrāns, kurā tiek rādīta Pētera Krilova filma “Klucis. Nepareizais latvietis” (2008), un nozīmīgie, lai arī skaitā niecīgie, eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Lihtenšteinas fonda SEPHEROT un Krievijas Valsts literatūras un mākslas arhīva kā sērdienīši pierāvušies malā. Telpā ir nepietiekami tumšs kvalitatīvai projekcijai, bet par maz gaismas, lai ērti varētu aplūkot grafikas. Kluča kolāžu estētikā veidotā Krilova lielā, labā filma tomēr ir konfliktā ar ekspozīciju un nepalīdz koncentrēties uz mākslas darbiem. Nesagatavotam skatītājam ir grūti saprast, ka izstāde reprezentē vienu no spožākajiem konstruktīvistiem – atzītu pasaules mēroga grafiskā dizaina zvaigzni, kas lielā mērā noteikusi uzvarējušās sociālistiskās revolūcijas propagandas valodu, un tajā pašā laikā traģiska likteņa cilvēku, ar kuru tik nežēlīgi izrēķinājusies sabiedriskā iekārta, kurai viņš bija uzticīgi kalpojis.
Gustavs Klucis, Krievijas impērijas pavalstnieks, ir dzimis Valmierā, Ķoņu pagastā laukstrādnieku ģimenē. Mācījies labā mākslas skolā Rīgā. Kad pirms Pirmā pasaules kara rūpnīca, kurā strādāja viņa tēvs, evakuējās tālāk prom no robežas, Klucis kopā ar ģimeni nonāca Pēterburgā. 1915. gadā viņu iesauca armijā, un paralēli dienestam Klucis apmeklēja Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu. Revolūciju viņš uzņēma ar sajūsmu un Latvijā vairs neatgriezās. Sapņus par jaunu un taisnīgu dzīves iekārtu stiprināja personiskais naids pret carismu – apspiestās 1905. gada revolūcija laikā katorgā uz 15 gadiem bija nosūtīts Gustava vecākais brālis. 1917. gadā Klucis iestājās 9. Latviešu strēlnieku pulkā un piedalījās Oktobra apvērsumā. Leģenda vēsta, ka viņš bija viens no tiem, kas apsargāja Ļeņinu un padomju valdību, kas no Petrogradas pārcēlās uz Maskavu. 1919. gadā Klucis iestājās partijā.
Latviešu strēlnieku vidū bija daudz mākslinieku, un pēc izstādes Kremlī daži no viņiem saņēma nosūtījumu izglītības turpināšanai. Klucim paveicās – viņš nokļuva Brīvajās mākslas darbnīcās, kas pavisam drīz tika pārveidotas par Augstākajām mākslinieciski tehniskajām darbnīcām – novatorisku mācību iestādi.
Radioorаtors № 4. 1922
Tieši šeit arī sākās akadēmiskā gleznotāja pārtapšana par avangardisku mākslinieku. Klucis bija nonācis revolucionārās mākslas dzīves epicentrā. Viņš tiecās “saspringtā darbā izsmelt visus strāvojumus, visus “-ismus” un tādā veidā atbrīvoties no pagātnes sloga, no vecās skolas un rast jaunas formas tagadnei”. 1918. gada “Sarkanais cilvēks” no Valsts Tretjakova galerijas krājuma ir labs piemērs, lai raksturotu Kluča iepazīšanos ar Eiropas moderno glezniecību. Savukārt ar to pašu gadu datētā panno skice Lielajam teātrim “Triecienuzbrukums” no Rīgas muzeja ir pirmais kolāžas – žanra, kas viņu vēlāk padarīja slavenu, – paraugs. 1919. gadā Klucis mācījās Maļeviča meistardarbnīcā un piedalījās arī viņa “Jaunās mākslas nostiprinātāju” izstādēs. Supremātisma zinības ir spoži apgūtas un parādītas supremātiskajā kolāžā no rīdzinieka Gunta Belēviča privātkolekcijas, litogrāfijā “Dinamiskā pilsēta” un “Aksonometriskajā glezniecībā” (1920) no Valsts Tretjakova galerijas krājuma. Šim hrestomātiskajam audeklam un tā skicēm nebūtu jāatrodas stūrī. Gleznā jaušami nozīmīgi Kluča mākslas attīstības ceļi – lai arī konstrukcija planē virs balta supremātiska bezdibeņa, tai ir trīs aksonometriskās konstrukcijas punkti un spilgti izteikta materialitāte. Efekta paspilgtināšanai mākslinieks krāsai pievienojis metāla skaidas, smiltis un stiklu. Tas jau gandrīz ir kontrreljefs – un izeja no supremātisma uz konstruktīvismu. Kopā ar Elu Ļisicki, Aleksandru Rodčenko, brāļiem Stenbergiem un citiem Klucis aizstāvēja savas tiesības uz eksperimentu – šie viņa manuskripta virsraksta vārdi likti arī izstādes nosaukumā.
Valsts Trejakova galerijas preses foto
Izmācījies Klucis strādāja par pasniedzēju savā alma mater – Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās, kas vēlāk tika pārsauktas par Augstāko mākslinieciski tehnisko institūtu. Līdz 1930. gadam, kad “cīnoties ar formālismu”, institūts tika izformēts, Klucis centās ieviest programmu, kas tika izstrādāta “revolūcijas darbnīcai” un bija publicēta pirmajā žurnāla “Mākslas Kreisā Fronte” numurā. Studentu kalvē tapa “sociāli nobrieduši mākslinieki”, “mākslinieki-ražotāji, kas izvirzījuši sev par mērķi plašu sociālu un kultūras ietekmi uz masu skatītāju”, kadri, kas bija līdz zobiem “apbruņoti ar visiem šodienas zinātnes un tehnikas sasniegumiem”. Aiz šīs revolucionārās retorikas slēpās avangarda mākslas pieredze un vēl vienas slavenas skolas – vācu Bauhausa – mācības. Izstādē apskatāmās hromatiskās un spektrālās tabulas nāk no slavenās Georga D. Kostaki kolekcijas. Viņš bija spiests padalīties ar Valsts Tretjakova galeriju, lai visu pārējo kolekcijas daļu varētu izvest uz Grieķiju 1977. gadā. Šīs tabulas dzīvi atgādina ne vien līdzīgas Aleksandra Rodčenko iestrādes, bet arī Bauhausa meistaru – Johannesa Itena un Paula Klē – materiālus.
Konstrukcija (Fantāzija). Ap 1920
Paša Kluča daiļrade šajā laikā no bezpriekšmetiskām kompozīcijām ar sarežģītām dinamiskām ģeometriskajām formām – kā “Konstrukcija (Fantāzija)” no Gunta Belēviča kolekcijas, “Telpiskā būve” no Valsts Tretjakova galerijas vai daudzās “Konstrukcijas”, ko dāvājis Kostaki, – izvēršas par grafiskiem reālu telpas un vides objektu projektiem. Un arī šeit Klucis ir īstens konstruktīvā dizaina pionieris. 1922. gadā, gatavojoties revolūcijas piecu gadu jubilejai un Kominternes 4. kongresam, viņš projektē aģitācijas aprīkojumu ielām un laukumiem – radiotribīnes, ekrānstendus, vides lozungus. Šī fantastiski un tajā pašā laikā racionāli izveidotā, pēc vajadzības transformējamā aprīkojuma skicē Klucis sevi apliecina kā respektējamu Augstākā mākslinieciski tehniskā institūta “ražotāju” grupas locekli līdzās tādiem meistariem kā Aleksandrs Rodčenko, Varvara Stepanova, Ļubova Popova un Aleksandrs Vesņins. Savukārt ražošanas apģērba un sporta tērpu gravētās skices nostājas vienā rindā ar Vladimira Tatļina, Aleksandra Rodčenko un citu mākslinieku darba apģērbiem.
Ražošanas apģērba komplekts. 1922
No bezpriekšmetiskajām kompozīcijām dzimst arī Kluča slavenā kolāžas grafika. Viņš lieliski pratis apvienot pēc supremātisma un konstruktīvisma likumiem izveidotu lapu ar gandrīz dadaisisku fotoattēla izmantojumu. Bet izstādē šis posms ir tikai ieskicēts. Niecīga fotokolāža slavenajam plakātam “Izpildīsim diženo darbu plānu”, kurā mākslinieks sirreālistiski iemūžinājis savu roku, ilustrācija “Cīņā” pēc Ļibedinska stāsta motīviem, dažas skices – viss pārējais tikai ekrānā, Krilova filmā. Ārpus ekspozīcijas palikusi arī Kluča daudzveidīgā monumentālista darbība. Tāpat kā viņa laikabiedri, būdams universāls meistars, Klucis noformēja strādnieku klubus, Krievijas un starptautiskās izstādes. Ar Pasaules izstādi Parīzē saistās viņa vienīgais ārzemju ceļojums. 1937. gadā viņš devās uz Parīzi, lai strādātu pie panno “8. Ārkārtas Vissavienības padomju kongress un PSRS Konstitūcija”. Parīzē viņš gleznojis skaistas pilsētas ainavas, stāsta, ka Rīgā to esot gandrīz 150. Atgriezies viņš turpināja gatavoties jubilejas izstādei un starptautiskajai izstādei Ņujorkā, bet masveida “nacionālās” tīrīšanas laikā tika arestēts kā kontrrevolucionārās fašistiski teroristiskās organizācijas dalībnieks latviešu biedrības “Prometejs” paspārnē. Reabilitēts 1956. gadā.
Valsts Trejakova galerijas preses foto
Gustava Kluča liktenis šodienas Krievijas kontekstā izskan kaut kā īpaši pravietiski. Var uzticīgi kalpot režīmam, būt pieprasīts mākslinieks, spoži izpildīt savu profesionālo uzdevumu, pielāgoties partijas slidenajam ceļam – ir zināmas Kluča fotoplakātu skices, no kurām post factum pazuduši represētie personāži, – bet tik un tā nonākt tajā pašā gaļas mašīnā. Žēl, ka Valsts Tretjakova galerija pirmajai plašas auditorijas iepazīstināšanai ar izcilo meistaru izvēlējusies tik akadēmisku, uz zinātājiem mērķētu kamerstila pieeju. Savādi ir sākt oficiālu iepazīšanos ar virtuvi.
Gustavs Klucis
