Stāstītāji un lasītāji. Recenzija par Cēsu mākslas festivālu 2013
Vilnis Vējš
11/07/2013
Cēsu mākslas festivāla 2013 vizuālās mākslas izstādes apskatāmas līdz 31. jūlijam
Laba izklaide nedēļas nogalē – tā varētu īsi raksturot Cēsu mākslas festivāla 2013 izstāžu programmu. Tas nebūt nav pretrunā ar atsevišķu mākslas darbu centieniem atklāt bēdīgu vai pat traģisku saturu, bet izriet no mākslinieku un kuratoru piesaistes veida un izstāžu apmeklējumu dabiskās piesaistes mūzikas vai teātra priekšnesumiem, kas koncentrējas nedēļu nogalēs. Izstādes ir kā ievads vai papildinājums, kas, atkarībā ar ko komplektējas, iegūst citu saturu. Jāatzīst, ka man šis salikums īsti atklājās tikai otrajā festivāla apmeklējumā, kurā trāpīju uz režisora Vlada Nastavševa iestudēto “Makbetu” – tā ar spilgtumu krietni aizēnoja vizuālās mākslas sniegtos iespaidus, bet reizē arī izgaismoja kopējai festivāla uztverei nepieciešamo pieeju: ņemt no visa kā pa druskai un lieki neprātot.
Paradoksāli, bet izklaides virstonis nevis dzēš, bet stiprina festivāla fokusu, kas līdz šim likās tāds paplūdis. Mūs taču izklaidē gan jautri, gan briesmīgi stāsti, patīkami un bīstami piedzīvojumi. Patiesībā, pēc pēdējiem izklaides kārā sabiedrība raujas jo gadu, jo trakāk. Nupat jau gandrīz katra “biroja mēbele” tur par savu pienākumu iepazīstoties pavēstīt, ka aizraujas ar sērfošnu, veikošanu un kaitošanu! Patiešām, kā gan citādi lai tiek ārā no ikdienas rutīnas, dabū tās izturēšanai vajadzīgo uztraukuma poti? Vlada Nastavševa izrāžu festivāls piedāvā lielisku alternatīvu. Mazliet par rātnu likās festivāla atklāšanas koncerts ar, dīvaini, bet avangarda klasiķa Džona Keidža mūziku. Savukārt festivāla centrālā izstāde – “Vasaras lasījumi”, kuru veidojis Viļņas Laikmetīgās mākslas centra kurators Ķestutis Kuizins, ir pilnīgi brīva no latviešu mākslas skatēm raksturīgajām kaitēm – pārliekas estetizācijas, svinīguma, sentimenta, pretenzijām uz dziļdomību un ekskluzivitāti. Patiesībā izstāde varēja saukties arī “jautrais kaleidoskops”, asorti vai popūrijs – vienalga nepamet sajūta, ka kuratora pieteiktā tēma par vizuālās mākslas saistību ar naratīvu, fikcijas un dokumenta attiecībām ir tikai “ķirzakas aste”, kuru dabūjušam, respektīvi, pārāk ņēmušam par pilnu, tev izsprūk pats dzīvnieciņš, dzīvīgs un žirgts.
No Karlīnas Vītoliņas izstādes “Portreti”
Tomēr, ja izklaide, tad ierastā recenzijas formāta vietā pienāktos īsi komentēt visu pēc kārtas:
Festivāls tika atklāts ar Karlīnas Vītoliņas fotogrāfiju izstādi tipogrāfijas telpās. Bez pārsteiguma par plašajām telpām citus tā nepiedāvāja: paši portreti ir žanra darbi, kuros likumību ievērošana robežojas ar pārmērīgu turēšanos pie stereotipiem. Pats uzjautrinošākais no tiem – mīts par latviešu sievietēm, kuras ir tādas kā iedomātas francūzietes, radošas, izsmalcinātas, melanholiskas un seksīgas. Uzstādījums ar Ingu Šteimani un milzīgu kafijgalda grāmatu AVEDON vien ir ko vērts! Labā ziņa dāmām: droši uzticiet savu portretu veidošanu Vītoliņai, tajās jūs izskatīsieties vienkārši super!
Gadījums ar Visvalža Ziediņa izstādi “Bezdibenis” (kuratore Ieva Kalniņa) ir sarežģītāks. Aizņemoties no Kuizina tēzi par vizualitātes un stāsta attiecībām, ekspozīcija ir labākais tās piemērs. Ziediņš ir mākslinieks, kura darbu vērtējums ir tieši atkarīgs no stāsta par viņa daiļradi kopumā. Tas, neapšaubāmi, ir iedvesmojošs, taču jau Rīgas izstādē bija vērojamas grūtības no milzīgā radošā mantojuma kristalizēt kādu kodolu, izlasi, proti, darbus, kas būtu mākslinieciski pārliecinoši katrs atsevišķi. Pieļauju, ka kuratore arī īpaši necentās to darīt, atzīstot šādu pieeju par vecmodīgu un pilnībā paļaujoties principam, ka māksla ir dzīve un otrādi, un katra sastāvdaļa tajā vienlīdz būtiska, kas labi sasaucas ar Ziediņa fluxus principiem. Tā kā Cēsu izstāde veidota, neatkārtojot Rīgas skati, reāli apskatāmas ir divas zīmējumu kopas. Ja viena no tām, portreti – maskas, ir kā mēģinājumi stilizācijas bezgalīgajos plašumos, tad otrā – erotiskas fantāzijas, acīmredzami ir radītas privātām vajadzībām (līdzīgi kā Ziediņa daiļrade kopumā), bet, atšķirībā no citām tēmām, labāk būtu šajās robežās arī palikušas. Izstāžu zāles otrajā stāvā izvietotās skulptūras ir asprātīgas bet jaunatrastais videomateriāls ar paša mākslinieka piedalīšanos, ko kuratore vērtē kā sensacionālu, ir tieši atkarīgs no priekšstata par izstādītā mākslinieka personību: ja atzīstat to par intereses vērtu, skatieties! Cēsīs redzamie darbi vien gan diez vai būtu pietiekams iemesls.
Pa ceļam uz Cēsu alus brūzi uzrunā (tiešā nozīmē) šveicietes Zāras Pūnavalas darbs “Dāmas un kungi!”. Nezinu, kā citus, bet mani šī skaņas instalācija trāpīja ar paziņojumu krievu valodā, no kāda perona atiet kāds vilciens utt. Tieši tas turpinājās brūzī: ekspozīcija kopumā rada iespaidu, kā redzējušam braucošu vilcienu no lidmašīnas – aiz katra loga kaut kas notiek, bet ej nu, noķer!
Pārsteidz jau pagalma – tradicionālā festivāla galvenās atrakcijas vietas aizpildījums. Donāta Jankauska skulptūru instalācija “Svētdiena” ir videi piemēroti liela, raupja un iespaidīga. Programmatiska nepaskaidrota šķiet atsevišķu figūru – kaut vai milzu putuplasta pērtiķu vai Tonija Soprano (kura tēlotājs Gandolfini nesen kā miris) atrašanās šeit. Tomēr nevar noliegt, ka tā ir iespaidīga.
Zīmējums no Ernesta Kļaviņa animācijas “Dollijas briljanti”. 2013
Līdzīgā kārtā izmērs un materiāls ir Leonarda Laganovska “Tribīņu” šībrīža sabiedrotais, jo kā koncepts tās paguvušas jau smagi apnikt. Diez vai kāds šodien vērtē to bijušo sociālpolitisko aktualitāti – piemēram, kādēļ viena sastāv no “batoniem”, bet cita no “pupiem”, – bet ierausties tajās un nofotografēties – kādēļ ne? Putuplasta kičs nepretendē būt augstā māksla, tas izklaidē – atbilstoši izstādes kopējiem uzstādījumiem. Līdzīgi kā Ernesta Kļaviņa multene, no kuras eksponēti arī atsevišķi kadri. Starp mums runājot, tā ir reāli stulba. Bet, ja skatītāja ikdiena paiet, piemēram, birojā, zīmējot politiķu karikatūras, sakrājušos agresiju var simboliski izgāzt pār daudz nekaitīgākiem tēliem – stulbo Dolliju un viņas suteneru. Māksla kā kompensējošs mehānisms infantilo veču auditorijai – aktuāli.
Formāla līdzība ar Kļaviņa rokrakstu nav labs konteksts Maijas Kurševas apzīmēto kartonu instalācijai (varbūt kurators pārlieku paļāvies vietējām rekomendācijām latviešu mākslinieku izvēlē?). Tomēr saturiski tā ir ietilpīga – sākot ar satīriskiem komentāriem par vērtējumu apmaiņu mākslas vidē un beidzot ar nepaskaidrotiem (jau atkal!) sirreāliem tēliem animācijās.
Mindaugs Lukošaitis perfekti iekļaujas tēmā par dokumenta un fikcijas attiecībām – viņš zīmējis it kā novērojumus karā Ruandā, kurus patiesībā tikai iztēlojies, – tomēr būtiskākais ne tik viegli ļaujas verbalizēties: kā, pie joda, šausmu un vardarbības klātbūtne var likties ticama, ja ne liecinieks, ne liecības uzklausītājs to nav pieredzējuši?
Kāpnēs uz brūža otro stāvu ir vērts apstāties, lai brīdi uzkavētos pie Sebastiana Diasa Moralesa video. Nu labi, viena, ja ne abiem. Jūs satiksiet vēl vienu tādu pašu klaiņotāju, un varbūt sapratīsieties. Varbūt ar nolūku darbi izstādīti tā, lai šāda sastapšanās ir drīzāk neajušība nekā noteikums.
Nekas ļauns nenotiks, ja augšstāva zālē nepaskatīsieties griestos un neieraudzīsiet zvaigznājus – Moldovas mākslinieka Pāvela Braila darbu “Alfa Kentauri. Es esmu zeme”. Tie ir no neona un nav īsti. Bet labāk tomēr paskatieties!
Saistītie ieraksti:
Fotoreportāža no Cēsu mākslas festivāla 2013 atklāšanas
Maršruta galamērķis (kad esat uz nenoteiktu laiku iegriezies pie runājošā “Mistera” kurpes – titulētā portugāļu mākslinieka Žoau Penalvas video darba) ir skaidrs – Ivara Drulles telpas instalācija “Tomēr viņi visi ir savienoti”. Tas ir tāds kā memoriālais muzejs, veltīts izdomātam māksliniekam – padomju laika autsaideram. Tiešām smieklīgi un baisi, ja atceramies Ziediņa izstādi. Daudz ar mīlestību veidotu detaļu – varbūt arī lieku.
Ak, jā, esam apgājuši durvis, pa kurām citi varbūt ieiet kā pirmajām. Tad jāatgādina, ka secība šādā koncepcijā nav no svara, pareizāk, katrs skatītājs to veido savu, tādā veidā vairojot iespaidu salikumu variantus ģeometriskā progresijā. Kādam varbūt izstāde sākas ar Virdžīnijas Kovelas zīmējumiem un video, kuros iemūžināts gan viņas tēvs – bijušais FIB aģents, gan antīka tempļa un džakuzi hibrīds kādā villā Mehiko. Asprātīgi, aizšifrēti, iztēlojami... kuram šķiet, ka nu jau pietiek, kuram izstāde tikko sākusies. Vitas Zāmanas video “Šanhaja” ir īsta filma, kurai izdomāts sižets ir pašsaprotams, vienīgā neskaidrība saistās ar autores piederību mākslas pasaulei (viņa ir pazīstama kuratore, kas, starp citu, ir stāvējusi gleznotāja Jāņa Avotiņa starptautiskās karjeras kūmās) un attiecīgi atrašanos mākslas telpā. Toties Vadima Fiškina “Mis Ziemassvētki” nav ne stāsts, ne fikcija, bet brīnišķīgs acu apmāns, kas attēlo palmu un dara tieši to, ko sola – iepriecina.
Vēl izstādē ietilpst Ēvalda Jansa video “Hipnozes seanss”, kurš stipri atgādina kaut ko no Ginta Gabrāna. Tas tikai lieku reizi apliecina, ka stāstu pasaulē ir stipri mazāk nekā stāstītāju. Par lasītājiem vispār nerunājot!
No Donāta Jankauska skulptūru instalācijas “Svētdiena” Cēsu alus brūža pagalmā. 2013
