Zaudējuma esence
25/08/2011
Ingas Melderes izstāde “Nobīde” galerijā “Māksla XO” Rīgā skatāma no 28. jūlija līdz 27. augustam
Par Ingas Melderes (1979) glezniecību manas kolēģes mākslas kritiķes mēdz teikt, ka to esot grūti izstāstīt, tā jāsajūt, tā radot tādas emocijas, ka ne izteikt. Ko domā kolēģi kritiķi, nav iespējams noskaidrot, jo Latvijā vīrieši šajā jomā nestrādā. Līdz ar to ir radies iespaids, ka Melderes glezniecība ir kaut kas specifiski sievišķīgs – daļēji uz to vedinājuši dzimtes uztveres stereotipi, ko tiražē feministiskā mākslas kritika, daļēji māksliniece pati: viņas gleznas parasti ir neliela izmēra, atturīgas kolorītā, un tām raksturīgs viss, kas pirmais nāk prātā, iztēlojoties sievietes jūtu pasauli: “smalkums”, “maigums” “emocionalitāte” un “daudzpunkti”. Iepriekšējā izstāde kim? laikmetīgās mākslas centrā tā arī saucās – “Neuzrakstīts”.
Inga Meldere. Nobīde. 2011
Izstādē “Nobīde” redzamās gleznas gan var “izstāstīt” gluži labi, katrā ziņā ne sliktāk kā blakus zālē redzamos klasiķes Helēnas Heinrihsones akvareļus. Melderes darbos ir gan attēlojums, gan sižeti, pat figūras: piemēram, viena no tām, vīrietis ar melnu bārdu, atkārtojas vairākkārt. Titulgleznā viņam rokas vietā ir tāda kā malkas pagale ar snīpi – pats no sevis “piesakās” sižetisks skaidrojums no pasakas par Pinokio. Gleznā “Tuvie basi” bārdainajam kungam varētu būt sakars ar ērģelēm, citur viņš ir saķēris neredzama “Vadātāja” roku, bet “Smaga diena” šķiet pavisam konkrēti sadzīviska: vīrs ar melno bārdu izskatās piekusis (roka piepampusi), kamēr mazākas un baltākas (sievietes?) rociņas pietur krēslu, kur viņam apsēsties. Sievietes Melderes gleznās arī ir pamanāmas: gan “Bendes meitiņa”, gan “Mirdza”, gan, ja labi ieskatās, kāds šaha figūriņai līdzīgs elements, kas, pēc mākslinieces pašas skaidrojuma, esot galva un kakls no mugurpuses līdz apģērba līnijai.
Inga Meldere. Mirdza. 2011
Cits jautājums, protams, vai šāda glezniecības izstāstīšana ko dod tās izpratnei. Ar acīm uztveramo tā noteikti neaizvieto. Tomēr attēlojošais princips ir būtisks, kaut gan māksliniece no tā mērķtiecīgi “dzēsusi” visu lieko, otršķirīgo, atstājot tikai retinātus motīvus. Man šī metode atgādina kādu sen redzētu teātra izrādi, aktieri neskaitāmas reizes stāstīja vienu un to pašu stāstu par divu cilvēku šķiršanos, bet tā vietā, lai šausmīgi apniktu, stāsts kļuva tikai dziļāks: mainījās akcenti, apstākļi un iemesli pazuda, liekās detaļas arī, bet paliekošās kļuva arvien spilgtākas un atkārtojās kā tīra zaudējuma esence. Ja glezniecību var uzskatīt par kaut kā bijuša saglabāšanu, tad no zaudējuma izjūtas neizdodas izvairīties arī Ingas Melderes izstādē. Lai gan visu neskaidro mākslā traktēt kā “atmiņu” metaforu ir banāli, iespējams, tieši laiks starp faktu un tā rekonstrukciju veido nosaukumā pieminēto nobīdi.
Līdzīgi kā gleznu sižetos, arī formālajā valodā māksliniece ir galēji ekonomiska: iespējams tādēļ, ka Meldere ir skolota restauratore, viņa šķiet visu racionāli izplānojusi: pagleznojumu, dažus krāsu laukumus un drošas otas kustības, kas izveido vajadzīgo formu: ne vairāk, kā pietiekami, bet arī ne mazāk. Bieži izmantots paņēmiens ir ar horizontālu štrihu sapludināti laukumi, mīkstinātas kontūras, arī krāsu svēdras, kas no viena laukuma ievilktas citā. Gleznotāji zinās, ka šādā veidā ir ļoti viegli “sasmērēt” darbu, “samuļļāt” to (piedodiet par žargonu, bet profesijā ir lietas, ko korektā mākslas kritikas terminoloģijā nevar pateikt). Bet krāsu sajaukšanās tieši uz audekla var arī piešķir attēlam neatkārtojamu unikalitātes šarmu, ja vien tiek prasmīgi kontrolēta un laicīgi apstādināta. Melderei gleznas, kurās kaut kas būtu jāpārglezno vai jālabo, laikam nemaz netop, vai arī nav nokļuvušas līdz skatītājam. Lai gan atsevišķās gleznās māksliniece koķetē, radot zināmu neveiklības iespaidu, skaidri redzams, ka viņas žesti perfekti pakļaujas iecerei. Melderes gleznieciskā formula labi redzama tādos darbos kā “Mirdza” un “Maigums”, bet “Aiz sienas” tā ir pat galvenā satura izteicēja. Tāpat kā sižetos, arī gleznieciski autore nav pļāpīga, bet artikulē tikai to, ko pati uzskata pa vajadzīgu.
Ja nu tomēr ne uzreiz izdodas iedzīvoties Melderes gleznās – tik daudz sižetisku noklusējumu un gleznieciskas atturības – jāatceras, ka tā nu tās sievietes dara: domā gan, bet skaļi nesaka.
