Katrs pats sev Lara Krofta
01/09/2011
Izstāde “Continuum_the perception zone” Tallinas Kunstihoone apskatāma no 26. augusta līdz 2. oktobrim.
Tallinas Mākslas telpas Kunstihoone otrā stāva 400 kvadrātmetros iekārtota vērienīga gaismas un skaņu instalāciju izstāde “Continuum_the perception zone” ar internacionālu mākslinieku plejādi. Vēriens nav norāde tikai uz platību, jo arī autoru vārdi izskan tālu. Baltijas reģionā, turklāt vienkopus, skatīt Olafura Eliasona pagājušā gada gaismas instalāciju “Tava neskaidrā ēna”, Martina Krīda darbu “Work Nr. 227. The lights going on and off” (2000), kas pirms dekādes tika godalgots ar prestižo Tērnera balvu, un vēl septiņas dažādu autoru instalācijas – tā negadās bieži.
Tomēr, izvēloties izstādē apvienot tādu mākslas spīdekļu hrestomātiskus darbus, Igaunijas jaunās paaudzes kuratorei Marijai Arūso (Maria Arusoo, 1983) jāatrisina grūts uzdevums. Lai arī “redzēt savām acīm” var būt ieguvums, kas jāizmanto, tomēr tas nav pietiekams iemesls, lai izstāde tiktu akurāt novērtēta kā laba, vai ne? Šāda satura ekspozīcija var viegli pārtapt vien par kamīna dzegu ar sarindotām spožām trofejām. Taču uzreiz arī jānorāda, ka ar uzdevumu šādā grāvī neiekrist kuratore ir tikusi galā godam. Ik instalācija kalpo kā elements izstādes veselumā ar savu noteiktu funkciju, kur darbi viens otru nenomāc un konceptuāli sader līdzās.
Pārgājiens pretim priekšstatiem
Īsumā ieskicējot, par ko ir izstāde, kā centrālais aspekts ir jāizceļ cilvēka un telpas mijiedarbība. “Izstāžu zāles trīsdimensionalitāte ir parametrs, uz kuru apmeklētājs paļaujas bez domāšanas, taču izstāde to aktualizē un liek no jauna pārdomāt mūsu ierastos pieņēmumus,” teikts ekspozīcijas aprakstā. Kuratores izraudzītās instalācijas komplektē izziņas trasi, pa kuru apmeklētājam virzīties, pakļaujot sevi uztveres rotaļām. Kā tādā piedzīvojumu filmā vai datorspēlē ir jāpārvar vairāki līmeņi (deviņas instalācijas), lai tiktu pie dārgumu lādes un iemantotu elastīgākus priekšstatus par telpiskumu, kas no pašsaprotamā kļūst par kaut ko brīnumainu.
Kontinuums
Grupas izstādē, kurā skatāmie darbi ir tapuši pēdējo desmit gadu laikā, kritiķa uzdevums diez vai būtu preparēt, piemēram, Martina Krīda jau krietnu laiku atpakaļ radītās instalācijas kvalitātes vai mākslinieku dueta Džona Vuda un Pola Harisona (John Wood, 1966; Paul Harrison, 1969) video darbu no Tate kolekcijas. To, protams, var darīt, taču šoreiz analīzei, šķiet, ir jāpakļauj kuratora darbs: izstādes koncepts, darbu izvēle un uzstādījuma iemiesojums dzīvē.
Ar nosaukumā minēto “kontinuumu” ir apzīmēta ekspozīcijas centrālā tēma: mūsu uztvere darbojas, apkārtni tverot kā laika un telpas nedalītu veselumu, tādējādi uztvērumu gūzmai piešķirot jēgu. Cilvēka maņas un to darbības principi vienmēr ir auglīgs lauks, kurā māksliniekiem eksperimentēt un meklēt mūzu. Taču kas man šķiet saistoši, ka Marija Arūso “kontinuumu” ir risinājusi divos līmeņos: ne vien saturiski, bet arī izstādes uzbūvē.
Plašākā nozīmē kontinuums apzīmē nepārtrauktu sēriju vai vienotu veselumu, kas sastāv no vismaz diviem elementiem un kura daļas ir savstarpēji saistītas. Var nošņākt, ka šādai definīcijai jau atbilst jebkura tematiska izstāde, taču ne vienmēr nākas sastapties ar tiešām pārdomātu un noslīpētu darbu izlasi un vēl retāki ir piemēri, kad izlases temats sabalsojas ar ekspozīcijas struktūru. Bet pavisam reti ir izstādes, kas modina kaut kur noglabātas zināšanas par "geštaltteoriju", kuras viens no vaļiem ir tēze, ka veselums nosaka tā daļu īpašības un nevis otrādi. Tas izskaidrotu to, kā iespējams salikt līdzās mākslas darbus, kultūrslānī tik biezus kā tortes gabalus, tā, ka tie klusināti sadzīvo izstāžu zālē un viens otru pat papildina, neradot pārsātinājumu. Pār katru atsevišķo darbu varbūt valda izstādes veselums.
Veselums un tā daļas
Izstādi veido deviņas instalācijas, katrai ir atvēlēta atsevišķa telpa. Jāmin, ka divi darbi, manuprāt, “krīt laukā” no kopainas: austriešu mākslinieka Bernharda Leitnera (Bernhard Leitner, 1938) “SOUNDMIRRORPATH" (2011), tikko uzkāpjot otrajā stāvā, un – igauņu mākslinieka Tomasa Tetlofa (Toomas Thetloff), gaisa skulptūra "Displaced Air Particles" (2011), kas šķiet interesanta iestrāde, bet uz kopējā izstādes lādiņa nepārliecina. Savukārt Leitnera citkārt raupji elegantā skulptūra liekas neesam ne īstā vietā, ne laikā, jo ir iespējams izstādi iztēloties arī bez tās.
Pārējās septiņas instalācijas veido intriģējošu veselumu, kura apgaita sākas ar britu mākslinieka Martina Krīda (Martin Creed, 1968) "Work Nr. 227”. Kunstihoone lielākajā zālē atbilstoši mākslas darba parametriem valda akustisks tukšums, bet griestu lampas ik pēc piecām sekundēm pārmaiņus ieslēdzas un izslēdzas. Izplatītākā interpretācija skaidro, ka šis ir atgādinājums, ka bez tik pašsaprotamā galeriju apgaismojuma mākslas darbu baudīšana kļūtu paralizēta. Nonākot Krīda uzburtajā situācijā, rodas nojausma, cik izšķiroša loma ir it kā sekundārām lietām. Instalācija ir spēcīgs izstādes ievads, kas noregulē apmeklētāja maņas uz vajadzīgās frekvences. Tālāk seko garena priekštelpa, uz kuras gala sienas tiek projicēta Berlīnē dzīvojošās mākslinieces Sīlas Floires (Ceal Floyer, 1968) videoinstalācija “Peel” (2003) – lēnām siena nomizojas, atklājot to tikpat pelēku, kas mizojas no jauna. Un kā Lara Krofta tu nonāc jau nākamajā līmenī un pa vienai vien plēksnei sāc lobīt savus priekšstatus.
Foto: Aime & Priit Estna
Tālāk seko neliela caurstaigājama telpa ar islandiešu/dāņu mākslinieka un pētnieka Olafura Eliasona (Olafur Eliasson, 1968) gaismas instalāciju “Tava neskaidrā ēna” (“Your Uncertain Shadow", 2010). Uz grīdas novietotie prožektori caur dažādiem filtriem uz pretējās sienas met krāsainas ēnas, kad telpu kāds šķērso. Palūkojies uz sevi no malas, pat kurpju šņores sadalījušās varavīksnes toņos. Gan krāsu kolorītā, gan mākslinieka pētnieciskajā pieejā saskanīgs ir nākamajā telpā iekārtotais darbs – Ņujorkas autora Spensera Finča (Spencer Finch, 1962) neona lampu instalācija “Shadows (After Atget)” (2007).
Draudošo viendabīgo noskaņu īstā brīdī nomaina tumša telpa ar nešķiramā britu mākslinieku dueta Džona Vuda un Pola Harisona video darbu – Tate kolekcijā iekļauto filmu “Divdesmit seši (zīmējumi un krītošas lietas)” (“Twenty Six (Drawings and falling things)”, 2001). Pirmklasīgs humors “cietu” seju par cilvēka un telpas attiecībām. Uz humora nots, kā arī konceptuāli iesmīkņājot par nule izstaigāto pasaules mēroga mākslas darbu plejādi, seko istaba ar igauņu eksperimentālā mākslinieka KIWA skaņu instalāciju “The infinite number of artworks” (2010). Skatam paveras vien divas melnas skandas, izvietotas pie pretējām sienām, kas atskaņo vārdu ping-pongu: bezpersoniskā sievietes un vīrieša balsī izskan mākslas darbu uzskaitījums, apzīmējot tos ar tik pat bezpersoniskiem numuriem, kas tiek ģenerēti pēc nejaušības principa.
Foto: Aime & Priit Estna
Visbeidzot gala telpa – acij gandrīz neizturami spožā baltumā izgaismota istaba, kur, ja vēl nedaudz gaišāks, pavisam zustu nojausma par telpas robežām. Stūros ir izvietoti mazi skaļruņi, atskaņojot to, kas notiek pārējās telpās. Instalācijas “Ultimate Encounter Zone” (2011) autori ir kuratores alterego Marusoo duetā ar itāļu izcelsmes Berlīnē dzīvojošu mākslinieku Danielu Kemeniju (Daniel Kemeny, 1981). Ideja bijusi radīt vietu, kurā nav citu kairinājumu kā vien visaptveroša balta gaisma, radot asociācijas ar ieiešanu savā “iekšējā telpā”, kur uzkavēties un akumulēt nule gūtos iespaidus. The End.
Kam patiks, kam nē
Izstāde var nepatikt tiem, kas ir ieradušies, lai mākslas darbi tos satricinātu, satriektu, spēcīgi saviļņotu. To visu, protams, ir iespējams individuāli izdzīvot, bet izstādē nedarbojas ierastais modelis skatītājs-mākslas darbs, subjekts-objekts. Tā ir drīzāk tāds elegants DIY (Do it Yourself), jo tiec nostādīts aci pret aci nevis ar mākslas darbu, bet gan ar saviem priekšstatiem. Jau tā netveramie, nemateriālie gaismas un skaņas mākslas darbi ir vien starpnieks, kas procesu pasteidzina. Nenoliedzami estētiski izbaudāms vidutājs. Kādu šāds modelis var garlaikot, kamēr cits to izjutīs kā meditāciju mākslas virsvadībā.
Izstādē var arīdzan prasīties kas asāks, varbūt pat kas neiederīgs. Pirmā mirklī pēc apskates arī man bija vēlme vienas telpas grīdu nobērt ar ķepīgu melnzemi. Tāda kā nieze pēc darvas piliena medus mucā. Taču vajadzība zūd, pārdomājot un uztverot izstādes veselumu un reflektējot par telpu. Izbērt melnzemi, kas visur atstātu pēdu nospiedumus, būtu kā drudžaini centieni neļauties spēles noteikumiem, kas paredz atteikšanos no ierastās telpiskuma izpratnes.
Esmu pārliecināta, ka izstāde apmeklētājus dalīs divās frontēs. Vienu bataljonu tā savā juveliera nostrādātībā kaitinās, otru – iedvesmos. Gan uz iekšēju pārgājienu pārskatīt automātiskās uztveres darbības, gan arī – uz drosmi un atvēzienu, redzot, ka tepat Tallinā notiek viena no pirmajām tik vērienīgajām izstādēm, kas velīta gaismas un skaņu instalāciju mākslai. Visu gaišu.
