Temporary Art Museum of Latvia*
Recenzija par ABLV Bank kolekcijas izstādi “...lai gadījums kļūtu par notikumu...” Rīgas Mākslas Telpā
25/09/2013
“Lai visparastākais gadījums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag – un ar to pietiek – sākt to atstāstīt,” ir frāze, no kuras atvasināta ABLV Bank kolekcijas izstādes, kuras kuratore ir Solvita Krese, koncepcija. Un kas pieder ne gluži franču filozofam Žanam Polam Sartram, bet gan viņa romāna “Nelabums” trīsdesmitgadīgajam varonim Antuānam Rokantēnam, kurš svārstās starp dzīvi kā stāstu un dzīvi kā dzīvi. “Nelabums” (1938) ir kanonisks eksistenciālisma filozofijas darbs, kas Sartram atnesa pasaules slavu. 1964. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, no kuras filozofs gan atteicās. Nelabums, eksistenciālisms – tie ir trāpīgi vārdi, ja ir jāraksturo sajūtas, kādas pārņem, domājot par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kurš patlaban ir “bez sienām”, kā to precīzi nosauc izdevniecībā “Neputns” līdz ar izstādi klajā nākušais kolekcijas 432 lappušu apjomīgais albums, kura sastādītāja ir Laima Slava. Pieminēto eksistenciālismu īsi var definēt kā dezorientāciju un apjukumu, sastopoties ar acīmredzami absurdu pasauli. Tas, ka Latvijā joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzeja, tik tiešām ir acīmredzami absurdi. Savukārt ar absurdu mēdz apzīmēt kaut ko tik nesaprātīgu, kas jau robežojas ar muļķību. Un tas ir muļķīgi, ka Latvijas laikmetīgo mākslu – ar kuru viss ir kārtībā, ko apliecina arī izstāde – nav kur pastāvīgi izrādīt. Tā glabājas un tiek atpakota vien uz īsiem periodiem. Latvijas contemporary muzejs pagaidām ir vienkārši temporary.
LAIKMETĪGAIS MUZEJS – BURTNIEKU PILS
Vai zināt Mūsdienu mākslas zemūdens muzeju, kas atrodas Meksikā? Britu mākslinieka, eko-skulptora Jason deCaires Taylor iniciatīva, kuru viņš uzsāka 2009. gadā. Patlaban Karību jūras gultnē rindojas vairāk nekā 400 skulptūru, kurām cita starpā ir arī ekoloģisks mērķis – apaugt ar koraļļiem un pārtapt par mākslīgi veidotu rifu. Vienu no skulptūru grupām, kas patiesībā ir tuvēja ciemata ļaužu atlējumi, sauc “Klusā evolūcija” (Silent Evolution). Man nosaukums tiešām iepatikās, domājot par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, jo izklausās auglīgāk par, piemēram, “Lēno revolūciju”, kas šoruden ir viens no Rīgas radošās dzīves saukļiem… Bet to pieminu arī tālab, ka, atrodoties izstādē, man šķita, ka “virszemē” (kaut izstāde Rīgas Mākslas Telpā atrodas pazemē) ir izpeldējusi daļiņa no Laikmetīgās mākslas muzeja, kas pārējo laiku pavada kaut kur gultnē un apaug ar koraļļiem – vai aļģēm, ja tas būtu Burtnieku ezers. Sajūtu pastiprināja arī pārliecinoši svinīgais, varbūt pat muzejiskais izstādes iekārtojums. Pamatīgas organiskā stikla planšetes, pie sienas stiprinātas Kurbada pirksta resnuma metāla stieņiem. Lielākā daļa gleznu, fotogrāfiju un grafiku – ierāmētas vienādi baltos rāmjos. Viss jau “sasaiņots” un gaida. Bet pēc 27. oktobra, kad izstāde noslēgsies, atkal ienirs dzīlēs.
KOLEKCIJA KĀ KLUSĀ EVOLŪCIJA
Šī “klusā evolūcija” ir kolekcija, kuru 2005. gadā veidot uzņēmās ABLV Bank (toreiz vēl kā “Aizkraukles banka”), uzaicinot starptautisku ekspertu grupu. Kaut nav īsti skaidrs, kāpēc grupa ievēlēta viena vienīga un nemainīga uz visiem šiem gadiem, tomēr apsveicama ir apņemšanās iekļaut ne tikai latviešu māksliniekus. Kolekcijā gan vēl ir saredzami “caurumi”, daži no kuriem strauji aizauga nesenā periodā, iegādājoties Katrīnas Neiburgas video darbu Solitude, par kuru 2009. gadā saņemta Purvīša balva, kā arī Kriša Salmaņa, Evelīnas Deičmanes, Oļega Kuļika, Dmitrija Gutova un “Zilo degunu” mākslas darbus. Atgriežoties Tallinā pēc trim pavadītām dienām Rīgā, tostarp viesojoties izstādes atklāšanā, mākslinieks Kaido Ole, kurš ir viens no trim kolekcijā pārstāvētajiem igauņiem, man epasta sarakstē atzīst, ka viņu ļoti priecē atvērtība kaimiņvalstu mākslai, kas Baltijas valstu laikmetīgās mākslas kolekcijās visbiežāk netiek attīstīta kā mērķtiecīga pieeja. Arī viena no ekspertēm, Igaunijas Mākslas muzeja ģenerāldirektore Sirje Helme albumā raksta, ka “Baltijas valstīm trūkst muzeja, kas ļautu pārstāvēt visa reģiona mākslu. Šāda jautājuma izvirzīšana pelna cieņu, taču uzliek arī lielus pienākumus kolekcijas veidošanā.”
STĀSTĪT VAI DZĪVOT?
“Bet tev ir jāizvēlas: dzīvot vai stāstīt,” tālāk saka Sartra “Nelabuma” varonis, ko citēju sākumā. ABLV Bank izstādes pavediens, kas visiem darbiem izvijas cauri, ir stāsti, brīžiem pat anekdotes par to, kā konkrētie mākslas darbi tapuši; notikumi, kas autorus iedvesmojuši. Stāstus “pierakstījuši” Vilnis Vējš, Solvita Krese, Ieva Kalniņa, Ieva Astahovska. Man vienmēr šķitis aizraujoši uzzināt “virtuvi” – ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī kino, literatūrā, modē, arhitektūrā. Jo tās ir atsauces, kuras visbiežāk nav nolasāmas, tāpat skatoties uz darbu, bet var piešķirt papildus kārtiņu, ja uzzina. Taču tieši fakts, ka šis “papildus” ir ieņēmis visnotaļ centrālu vietu, jo to paģēr izstādes koncepcija, mani brīžiem samulsināja.
Kad Andra Eglīša gleznas “Pietura” un “Dzērbene” no cikla “Es gribu būt tur” (2009), ilgāk tās uzlūkojot, ierauj kā paralēlā realitātē, pa ceļam noskrāpējot vaigu pret gleznu raupjo relfjefu, tad, lasot pavadošo tekstu, tiku atmodināta kā no sapņa. Tiek pastāstīts par došanos kopā ar draugiem uz noteiktu vietu, lai skicētu; par to, ka speciāli tika radīts autobusa pieturas soliņš un nejauši novērots virpuļviesulis. Tas ir interesanti, bet, kad mākslas darbs iedarbojas jau ar savu realitāti, nešķiet vairs tik svarīgi, kādā situācijā glezna tapusi. Tā ir vien anekdote, simtkārt sīkāka par mākslas darba telpu. Tajā pat laikā daži no stāstiem iespiežas atmiņā. Piemēram, Barbaras Gailes atzīšanās, ka gleznu “Mazā pērle” (2004) iedvesmojušas atmiņas no bērnības, kad lielas un baltas lauku olas vecmāte krāmējusi spoži baltās kūku kastēs, kas saliktas uz pelēkas klona grīdas… Šo baltumu un trauslumu Barbara tiecoties panākt vairākās gleznās. Bez šī smalkā pavediena es iepriekš viņas gleznu perlamutra virsmās maldījos kā pa tukšu slidotavu bez gala un malu.
Interesanti, ka arī izstādi papildinošajā albumā “bez sienām” ir iekļauti stāsti, bet jau citi – pašu mākslinieku sacītais un ne vairs kā atstāstījums. Jābilst, ka izstādē nevar nekur izlasīt to, kas ir albumā, – un otrādi. Tādējādi rodas līdzsvars, kas iztrūkst, ja albums nav pārlapots.
Svarīgi jau atcerēties arī trešo stāstītāju – sevi pašu. Kas darbu virsmās atspīd gluži kā kolekcijā iekļautajā Oļega Kuļika foto sērijā “Dabas muzejs jeb Jaunā paradīze” (2001), kur uz zvēru izbāzeņu iemūžinājumiem vāri samanāmi divi kaili cilvēki seksa laikā. Turklāt liekas, ka tie fotogrāfijas stiklā spoguļojas, nevis ir aiz tā… Izstādes iekārtojums, kā arī albuma teksti ļauj savstarpēji spoguļoties arī māksliniekiem. Piemēram, pēc kārtas skatot Intas Rukas, Andreja Granta un Antana Sutkus melnbaltās fotogrāfijas. Vai Antana Sutkus sēriju no padomju laikiem liekot līdzās Arņa Balčus mūsdienās reanimētajai nostaļģijai sērijā “Amnēzija”. Vai lasīt albumā – “Par nosaukumiem es daudz domāju. Man vajag mēnešus, lai divus vārdus kopā saliktu.” (Ieva Iltnere) vai arī “Mani neinteresē attēla un teksta, kur nu vēl nosaukuma un gleznas korelācija. Neesmu sastapis gleznu uz šīs pasaules, kuras nosaukums mainītu to, kā un ko es redzu gleznā.” (Jānis Avotiņš). Ne velti Arturs Danto ir teicis, ka Rietumu pasaules filozofiskās domas formu un raksturu ir noteicis tas, ka tās aizsākums un labākais paraugs ir – dialogu teksti.
Māksla kļūst par piedzīvojumu, liekot lietā visus šos daudzos rīkus, ieskaitot kultūras nogulsnes un atsauces katra paša bagāžā – īsāk sakot, izdzīvojot darbu pilnasinīgi. Kas reizēm nozīmē nerunāt, neko neatstāstīt, bet vienkārši skatīties. Jo ir taču kāds būtisks iemesls, kāpēc mākslinieki visbiežāk neraksta, bet liek lietā pavisam citu arsenālu. Krievu “Zilo degunu” grupas pārstāvja Slavas Mizina monologs, albumā stāstot par kolekcijas darbu “Miliči skūpstās” (no sērijas “Žēlsirdības laiks”), ir visīsākais, lai, iespējams, apliecinātu, ka ne vienmēr ir jāatklāj darbu rašanās. “Kā tapa šis darbs? Ejam reiz mēs pa mežu. Pastaigājamies. Skatāmies – bērzu birzītē miliči bučojas. Es prasu pāriniekam: “Vai fotoaparāts līdzi?” Viņš saka: “Ir!” Es: “Fotografē!” Nu un nofotografēja.”
KOLEKCIJA NĀKAMAI PAAUDZEI – 9. LĪDZ 12. KLASE
ABLV Bank kolekcijas izstādē aktīvs dialogs tiek veidots ar vidusskolas pēdējo klašu skolniekiem. Izvērsta izglītības programma ķīmijā, fizikā un bioloģijā. Pie darbiem izvietotas skārienjūtīgas planšetes ar uzdevumiem. Kā man atklāj Zanda Zilgalve, ABLV Labdarbības fonda, kas organizē šo spēli, valdes priekšsēdētāja, skolēnu grupas pieteikušās tik daudz, ka mācību ekskursijas saplānotas līdz pat izstādes slēgšanai. Kaut, uzsākot kādu no interaktīvajiem uzdevumiem, man pirmā mirklī rodas sajūta, ka tūdaļ reizinātājos izšķīdīs paša mākslas darba netveramā formula, šāda laikmetīgās mākslas iesaiste ir pilnīgi normāla pasaules prakse. Turklāt, kas tad būs galvenā Laikmetīgās mākslas muzeja auditorija? Visticamāk tā, kas tūdaļ pieaugs. Paradoksāla ir situācija, ka muzejpedagoģijas u.c. iniciatīvas patiesībā jau tagad ir nemitīgi jāapdeito, lai tad, kad tā ēka tiešām būs, nesanāktu “tikai sienas” un izcila kolekcija, bet notiktu arī dzīva pulsācija, atbilstoša laikmeta garam. Jo kamēr muzejs vēl tikai iecerēts, pasaule mainās ārprātā strauji. Labi, ka vismaz māksla elpo mūžību. Antanam Sutkus, uzņemot Sartra un Simonas de Bovuāras fotogrāfijas Nidas kāpās, bija 26 gadi.
*Latvijas pagaidu mākslas muzejs
