Bezizejas liturģija
Ieva Kulakova
19/09/2011
Izstāde “Nulles punkts” (kuratore Odrija Fišere) VEF topošajā mākslas centrā no 2011. gada 10. septembra līdz 9. oktobrim.
Tieši dienu pirms izstādes “Nulles punkts” atklāšanas, vienlaikus ar Gļeba Panteļejeva benefici Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kādā krēslainā Alberta ielas puspagraba kafejnīcā, suminot Dzejas dienas, notika šovasar citā laika dimensijā pārgājušā dzejnieka un tulkotāja Pētera Brūvera piemiņas vakars “Mīl mani Dievs (lietuviešu dzeja un atdzeja)”. Tā izskaņā tika nolasīts Brūvera dzejolis, virs kura dzejnieks ar roku pierakstījis “pēdējais”. Tā nosaukums: “Dzejolis no nulles līdz nullei (Epilogs no drāmatiskās pohēmas “Izgāztuvju vējš”)”. Tas sākas: “No nulles sācis nullē beigšu. / Kas bij pa vidu? Sāk jau aizmirsties. / Tur stāvi kritumi un gausi pacēlumi, / Tur skaistas vīzijas, kas gaist kā dūmi, / Arvienu biežāk – vēlme paslēpties. / No nulles izšķīlies, es atkal nullē rūku. / Ko tiku iemantojis? Ļaujiet pasmaidīt. / No šādiem jautājumiem jau pa gabalu es mūku / Iekš vārsmošanas krātiņa – atā, atā --.”
Vislabprātāk, aizbildinoties ar kādu cienīgu attaisnojumu, šo dzejoli visā pilnībā es iesniegtu izstādes “Nulles punkts” apskata vietā vai vēl labāk – to neuzkrītoši piespraustu pie ekspozīcijas sienas, jo kurš gan labāk kā dzejnieks spēj raksturot eksistenciālas tēmas un jūtu ambivalenci.
Tēmas un formas aprises
Nulle kā tēma, protams, ir rosinoša. Jo īpaši, ja sākam analizēt tās neviennozīmīgo vērtību precīzajās zinātnēs, kur dažkārt rādītājs “nulle” ir pozitīvs, bet dažkārt gluži pretēji. Šajā jautājumā ir maz iedomātas neitralitātes. Iztēlosimies vien nulles grādu temperatūru dažādām vielām un sastapsim gan tās pozitīvo, gan negatīvo lomu. Vai, izmantojot gauži vulgāru līdzību, teikšu, ka nulles grādu temperatūra cilvēka ķermenim ir negatīva no dzīves, bet pozitīva no nāves aspekta. Šis vienkāršais salīdzinājums vedina atcerēties Mišela Fuko aprakstītās [1] robežtelpas – “heterotopijas”. [2] Tās ir vietas, kas pretēji utopijām – reāli neeksistējošām vietām, pastāv arī fiziski un kurām pēc Fuko analīzes, varētu piemērot noteiktus raksturlielumus, bet šajā gadījumā pietiktu vien piesaukt dažas no spožākajām heterotopijām: kapsēta, slimnīca, skola, viesnīca, – lai saprastu par kāda veida “citādām” telpām tiek runāts. Fuko apraksta arī heterotopisko un utopisko telpu saistību caur līdzību ar spoguli, kas ir precīzs šo divu konkrēto terminu robežstāvoklis, jo, skatoties spogulī, mēs nevaram teikt, ka tur redzamā telpa ir utopija, bet nevaram arī apgalvot, ka tā ir reāla. Šo izteikumu varētu gan adresēt arī ikvienam mākslas darbam. Taču, ja es spētu šajā salīdzinājumā slēpto formulējuma bezspēcību izteikt citā formā, kas būtu adresēts personas iekšējā “es” analīzei, ietverot visas trīs “es” atslēgas (dzīvniecisko, apzināto, nemirstīgo), es teiktu, ka tieši par to ir izstāde “Nulles punkts”.
Tāpēc, tiesa ne bez ironijas, mākslinieku grupas izstādi VEF topošajā mākslas centrā var dēvēt arī par grupas terapijas seansu, kur sapulcinātie autori sastājušies aplī, lai katrs savas atklātības spējas un drosmes robežās dalītos savā emocionālā īssavienojuma pieredzē. Efekts kopumā nav pacilājošs. Bet nesteigsimies ar secinājumiem. Jau franču 20. gadsimta sākuma dzejnieks, dramaturgs un režisors Antonēns Arto runāja par “nežēlības teātri”, kas nepieciešams, lai atmodinātu skatītājus un nojauktu robežu starp “cilvēku sev” un “cilvēku priekš citiem” vai atcerēsimies angļu režisoru Pīteru Bruku, kurš jau 20. gadsimta 60. gados aicināja skatīties uz teātri kā patiesu sadzīves nepieciešamību un kā šī apgalvojuma piemēru piesauca psihodrāmas vakaru trakonamā. [3] Tas attaisno industriālās VEF telpas pārvēršanu melnā celofāna plēvē iztapsētā zemapziņas dzīļu tēlā, kur ikkatrs izstumj savu nepatīkamo pieredzi, bet mums ļauj uz šo notikumu skatīties kā nulles punkta liturģiju.
Nulles punkta epicentrs
Izstādes darbus šajā apskatā gan es uzlūkošu citā secībā kā tie eksponēti dabā, jo visu darbu kopumu ieraudzīju noteiktu radiālu viļņu secībā, kas starot staro no sajūtu centra. Sākšu ar nulles punkta epicentrā esošajiem darbiem, kas uzrunā un atbruņo ar savu atklātību – teju Freidiskā nozīmē: “kādam ir jāmirst, lai taptu dzīvs” [4] vai, vēlreiz piesaucot, Brūvera dzeju: “Es blakus apsēžos. / Bez tosta saskandinām. / Un klusējam. / Jo esam nonākuši vietā, / Kur vienu un to pašu zinām.”
Vispirms – Pētera Ķimeļa objekts “Mani jau atkal izmantoja miegā” (2000/12), kas sastāv no desmit ainām – ķermeņa un sadzīves detaļu foto fragmentiem, kas ieslogoti finiera kastē un uz kuriem skatītājs kā vuārists var palūkoties caur palielināmo stiklu. Darbu pavada audio ieraksts, kurā plašajos apziņas laukos dreifējošas meitenes balss sarunājas ar sevi un skatītāju: “Tas ir tik debili, debili, debili …, tas ir tik debili, debili, debili, ka jūs satikāties kursos ..” Šī skaņa atkārtojas tik ilgi, ka kļūst nepatīkami. Tad ar šo pašu skaņu ausīs var pagriezties pret ekspozīcijas telpu un iegūt vēl pilnīgāku nepatīkamās sajūtas amplitūdu no ainām, kuras pieklājīgam cilvēkam nemaz nebūtu jārāda. Tad pamanām dīvaino Ķimeļa darba datējumu, kas uzrakstīts uz paša objekta tieši mūsu acu priekšā un vēsta par ieilgušu autora saskari ar nulles punktu, un it kā prognozē arī viņa nākotnes saistību ar to.
Privāto sliktuma sajūtu vēl vairāk pieaudzē Katrīnas Neiburgas darbs “Mājas video”, kurā redzam kā māksliniece izpilda striptīzu četru atšķirīgu mūziku fonā. Saprotam, ka šī ir reālas sajūtas dokumentācija, kas pārdzimusi mākslas statusā šajā konkrētajā ekspozīcijā. Pirms pāris gadiem tapušā darba skaidrojums ir lakonisks: “Tolaik jutos slikti un gribējās, lai ir vēl sliktāk – šadā veidā mēģināju iznīcināt sevi līdz galam.” [5] Vērīgāks skatītājs pārdomās, ko zin par mākslinieci pirms “pāris gadiem”, un konstatēs, ka viņa taču tieši tad atradās veiksmes un slavas zenītā (2008. gadā ir nominācija Ars Fennica balvai, notiek personālizstāde “Personīga izstāde” Rīgas mākslas telpā, “Dienas” gada balvas kultūrā laureātes statuss, bet 2009. gadā viņa saņem prestižo Purvīša balvu), un ātri vien sazīmēs citādi neredzamo panākumu “monētas otru pusi”.
Tālāk uzlūkosim Kriša Salmaņa uzpūsto uzrakstu uz zāles betona grīdas: “To complete this poem I need more pain”, kur uzraksta beigu punkta vietā mētājas tukšs krāsas flakons, kas, it kā spēlējoties, jautā par vārdu “pain” un “paint” attiecībām.
Nulles punkta izklaides
Pēc šāda ekstrēma sākuma, es aicinātu paskatīties uz tiem autoriem, kas nedaudz jau apraduši ar būšanu nulles punktā, sāk to pētīt un pat daļēji izbaudīt. Tā Daiga Krūze eksponējusi piecu nelielu gleznu sēriju “Dejo ar skuju”, kur stāsta par redzēšanu caur iekšēju zināšanu. Darba anotācijā lasām galvenās varones “skujas” sacerētu pantiņu: “Es skatos pustumsā uz mežu. / Ja es nezinātu, ka tas ir mežs, / Tad domātu, ka tie ir kalni.” Abstrakto iekšējo sajūtu ainu fiksāciju uz audekla pavada jauks darbu skaidrojums: “Gleznā “Sarkanais vai zilais” jūs redzat, ka zemi tā [skuja] nepavisam neredz pelēkbrūnajās krāsās, bet gan atsevišķos krāsu laukumos, un domā, uz kura nolaisties. Gleznā “Lidojums” jūs varat skatīt, ka sevi tā nepavisam nesajūt kā kaut ko iegarenu un asu, tā nezin savu robežu. Gleznā “Taurenis” skuja skatās uz savu kompanjonu, un redz, ka arī citi vienā solī dejo līdzi – to jūs ieraugāt gleznā “Uz viena viļņa”. Taču glezna “Viens mirklis” parāda fragmentu no skujas pagātnes.”
Nulles punkta baudītājiem un tajā gūtās pieredzes asprātīgiem interpretiem es pieskatītu arī Miķeli Fišeru, kurš eksponējis gleznu “Specvienība no Simona Vīzentāla centra soda ekspedīcijā uz Zirnekļu planētas”. Skafandra apgrūtināts kosmonauta rokas žests mūsu skatienu ievelk monohromajā, tumšajā kosmiskā holokausta notikumu izpētē. Fišers darbu skaidro: “Cēloņseku diktēta rotācija ir pastāvīga atkalatgriešanās nulles punktā, kurā nekāda attīstība nevar pastāvēt. Evolūcija iespējama vien paceļoties ārpus sistēmas, apziņas līmenī, kurā vairs neeksistē tādas shēmas kā aci pret aci, zobu pret zobu.”
Bet Laura Prikule darbā “Planētu otreizpārstrādes un maiņas punkts (Pomp)” – trīs fotogrāfijās – piedāvā dažādu nuļļu kārtojumu kantora darba laikā: “no 00:00 līdz ∞” un vēsta, ka tas pieņems “pārstrādei jebkuru jau nolietotu planētu”, un piebilst, ka “iespējami arī barterdarījumi un vecas planētas nomaiņa pret jaunu pie ļoti izdevīgiem nosacījumiem.”
Tad seko Evas Vēveres atgādinājums par nulles punkta neprognozējamību visai funkcionālā instalācijā “Telpa”, kas arī ir pelēki krāsota telpa ar rakstāmgaldu, krēslu, lampu un papīru, uz kura iepakojuma lasāms: “Papīrs neredzīgajiem.” Māksliniece skaidro: “Tur nekā nav. Pelēka telpa. Iespēju elpa. Kad tu domā, ka visu pierakstīsi, uzzīmēsi un vienreiz, un vienmēr, bet tā arī nekad. Vienā dienā kā šī, uz robežas esi tur un saproti.”
Nulles punkta atvars (centrtiece un centrbēdze)
Tā likumsakarīgi nonākam pie nākamās grupas darbiem, kas iezīmē nepieciešamību pēc palīdzības, aktīvas rīcības. Šeit centrā liekams Andas Lāces tēlniecības darbs “Izvēles”, kur bālais, levitējošais cilvēka ķermenis, kas iekārts ekspozīcijas telpā, ar savu sajūtas semantiku būs pazīstams ne vienam vien skatītājam: “Ja neizvēlas, tad izvēļu varianti ātri vien rauj uz visām pusēm. Cilvēks pretēji šai kustībai savelkas uz iekšu un paliek gaisā karājoties. Līdz izdara izvēli izvēlēties.” Sajūtu centrtiece.
Tad Romans Korovins piecu miniatūru gleznu diptihos (“Flower covered with bucket”, “A Tree With White Board”, “In the Street Light Shadow”, “Ice on the Sun”, “Looking Back / Looking Forward”) atklāj savu formulu nulles punkta pārvarēšanai, ko atrod centrbēdzes principā: “Man ir nepieciešama Radītāja palīdzība, savādāk, jūtu, ka esmu pazudis. Tas arī ir tas, par ko sapņoju – par iespēju strādāt ciešā saiknē ar Radītāju. Visos manos vārdos un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.”
Bet Maija Kurševa video “Tas nekas” skaidro: “šis nav mans mākslas darbs, bet tas nekas” – tā vismaz ir dārza uzrakšana, kas ir gan lietderīgs darbs, gan līdzeklis kā izbēgt no dažādu veidu depresīviem stāvokļiem.
Arī Rasas Šulcas instalācija “Otra puse” stāsta par “cilvēka nonākšanu savu iespēju un spēku nulles punktā, par situācijām cilvēka dzīvē, no kurām šķietami nav izejas” un it kā piedāvā izejas iespēju. Rotaļu lelle instalācijā nosēdināta starp spoguļiem. Šulcas piedāvātais padoms: “vienīgais, ko varam darīt ir aiziet otrā pusē spogulim, paskatīties no “citas”, no “otras” puses.” Tomēr realitātē, ieskatoties lelles priekšā esošajā spogulī, šī iespēja pārtop bezgala garā, atkārtojošos aizmugures notikumu rindā un faktiski redzamā izeja tik un tā paliek aizmugurē kā esošais strupceļš bezgalīgā atkārtojumā. Bezcerības sajūta pieaug.
Nulles punkta pirmsākums
Tāpēc tālāk gribas aizvērt acis un atcerēties ko jauku. Piemēram, bērnību. Tad nu bērnības pieredzes darbu sēriju ievada Sabīnes Vekmanes darbs “Tad un tagad”. Tie ir trīs bērnības zīmējumu (tulpes un sniegpulkstenītes; jērs; māja) atkārtojums gleznās, kas mazliet nevērīgi, šķībi piestiprinātas pie sienas. Šādi Vekmane cenšas atcerēties savu vizuāli radošo izpausmju sākuma punktu.
Bet tūdaļ arī bērnības traumatiskā pieredze ir klāt, un Inga Meldere darbā “Nulles punkts” – septiņu audeklu ekspozīcijā to atrāda ar konceptuālu žestu. “Zem zaļās krāsas, kas nav izvēlēta nejauši,” – tieši tā autorei asociējas ar būšanu skolā un pirmo skolas dienu, kad “viss vēl svaigi smaržīgs un nedaudz lipīgs,” ir gleznojumi, kuri “nebija izdevušies (laika posmā no 2007. līdz 2010. gadam)”. “Aizkrāsojot neizdevušos, paliek jeb pilnīgi dabīgi rodas laukums kam jaunam,” skaidro Meldere. Tomēr vienlaikus tas ir arī simbolisks atkārtojums tam procesam, kā notiek negatīvo notikumu izstumšana no mūsu apziņas, no kurienes tie vēlāk arī atgriežas kā negaidītu formu rēgi (šai gadījumā gan nekaitīgu bijušo gleznu siluetu veidā).
Te pat ieraugām arī Mārtiņa Blanka gaisā levitējošo darbu “Dīvāns”, kas arī ir izstādes telpā iekārts dīvāns, kas nācis no Krustpils novada Medņu pagasta “Rubeņiem”. Darba skaidrojumā lasām, ka šīs sajūtu epizodes galvenais varonis (dīvāns) aptuveni pirms 80 gadiem ir uzdāvināts Blanka vecaimammai uz kāzām un tā bijusi vieta, kurā viņa arī nomirusi. Godpilno dīvāna statusu apliecina autora atmiņu stāsts par to, kā bērnībā ģimenes bērni cīnījušies par tiesībām gulēt šajā dīvānā. Tā mēs atceramies, ka arī sapņi un gulēšana ir mūsu īslaicīga atgriešanās nulles punktā, kas ar savu regularitāti var izēst nulles formas caurumu ne vienā vien gultā.
Viņpus nulles punkta
Vistālāk no nulles punkta sajūtas epicentra ir aizgājuši autori, kuru darbus es ievietotu grupā “mēs te vairs nedzīvojam”. Šeit vispirms būtu Kaspara Bramberga glezna “Bez nosaukuma”, ko pavada autora godīga atzīšanās: “Man ir apnicis nulles punkts, tāpēc velk uz dinamiku un kustību.” Šajā reizē daudzslāņainā Bramberga glezniecība izstādes kopējā kontekstā nolasāma kā autora ekspresīvo un intuitīvo apziņas ceļojumu piegrieztnes lapa vai zvaigžņu karte.
Arī Evelīna Deičmane savā instalācijā “Klanginstallation für Fisher” it kā uztur atvainošanās toni, kas adresēts izstādes kuratorei un iekārtotājam [Odrijai Fišerei un Miķelim Fišeram] par prombūšanu – divas trošu koka spoles un starp tām iekārta šprote ir viss, kas no nulles sajūtas palicis pāri.
Pamesta ir arī Litas Liepas telpas instalācija “Bez nosaukuma”, aiz sevis atstājot vien spocīgu telpu, kuras centrā vientuļi griežas caurspīdīga stikla atmiņu bumba, bet no sienām šur tur pavīd ārā lienoši mošķi. “Domājot par nulles punktu, prātā nāk virkne ar situācijām, notikumiem, stāstiem, kas mijas ar smiekliem un asarām. Tas liek atcerēties tādas lietas, kuras nekādi nespēju aizmirst vai izdzēst no sevis. Lietas, kuras iepriekš paredzēt nav iespējams. Kad laiks pagājis, tad tik sāc analizēt kas, kā, kāpēc noticis?” – raksta autore.
Visbeidzot vēl divi izstādes darbi, kas piedāvā savveida metodoloģiju, kā skatīties uz šīs izstādes, pētniecības starmešu gaismā nonākušo, nulles punkta sajūtu. Vispirms es piesaukšu Andas Bankovskas melnbalto foto attēlu sēriju “Skatu punkts”, kurā iekļautas 22 ainas un kas rāda skatu punktu, kurā atrodas konkrētā stāsta (foto cikla) varone. “Tā ir fiksēta un nemainīga pozīcija gan laikā, gan telpā”, bet “stāsts ir par pasauli apkārt, jo šajā mirklī mainās viss pārējais – ainavas, kopsakarības,” darbu pamato Bankovska.
Un, paralēli vērīgam skatam no ārpuses, Kirils Panteļejevs izstādes atklāšanas performancē caur ritmisku, mehānisku pārģērbšanās alegoriju – no dzimšanas līdz nāvei un caur noteiktu apģērbu saskaņotības secību (melnas bikses, melns krekls; melnas bikses, brūns krekls; brūns krekls, brūnas bikses utt.), galarezultātā piedāvāja šķīstīšanos caur ūdens šalti – ūdens spaiņa uzgāšanu sev virsū.
***
Tomēr, neskatoties uz autoru personisko atklātību un konkrētību, izstādi kopumā var pielīdzināt absurda teātra izrādei, kur apziņas paplašināšanai un jaunas informācijas gūšanai tiek izmantots nepatīkamais un neiespējamais, bet iztrūkst atpestošā ūdens šalts, kas skatītājam jāmeklē kur citur. Un līdzās šim spriedumam, lai iezīmētu šīs izstādes duālisma fināla punktu, atsaucoties uz Freidu, pārstāstīšu divdomīgu kalambūru. Proti, kāds jauneklis, kā stāsta Freids, lai novērstu domas no seksuāliem jautājumiem, gluži kā pēc Ruso ieteikuma, bija pievērsies matemātikai un ģeometrijai, jo tas kā zināms, palīdz šādos gadījumos, līdz uzdevumos lasīja: “viens ķermenis satikās ar otru, ar ātrumu ..” un “cilindrā, ar pamata diametru 1 m, jāiezīmē konuss ..,” kā rezultātā dabūja bēgt arī no matemātikas. [6] Lūk, šādā kontekstā izstāde vedina skatītāju sastapties ar saviem dvēseles dzīlēs slēptajiem tumšajiem punktiem un aicina tos risināt. Tāpēc pirmais jautājums, pēc izstādes apmeklēšanas, uz kuru skatītājam būtu jāatbild – “kurš darbs mani kaitināja visvairāk?”
[1] Michel Foucault. Of Other Spaces (Des Espace Autres). 1967. [Saite]
[2] Heterotopija [gr. heteros ‘cits, citāds‘ + topos ‘vieta‘] – citāda vieta.
[3] Питер Брук. Пустое пространство. Москва: Издательство “Прогресс”, 1976. – 203. С.
[4] Sigmund Freud. Der Wahn und die Träume in W. Jensens “Gradiva”. 1907. [Saite]
[5] Šeit un turpmāk citāti no autoru skaidrojumiem izstādes darbu anotācijās.
[6] Sigmund Freud. Der Wahn und die Träume in W. Jensens “Gradiva”. 1907.
