Pēdējais Tēlnieks
26/09/2011
Gļeba Panteļejeva izstāde “OrNiTOLOĢIJA” Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē līdz 23. oktobrim.
Katru reizi, kad Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē ir izstādīta tēlniecība, nenopriecāties, cik labi tā tur izskatās. Arī Gļeba Panteļejeva skulptūras telpā ir kā izaugušas – tās redzes laukā nokļūst ne pa vienai, bet veselām grupām un no dažādiem skatu punktiem veido atšķirīgus salikumus. Zālē nav nevienas starpsienas, Baltās zāles kolonnas un no abu pušu logiem plūstošā gaisma, kas ne vienmēr veido piemērotu vidi gleznām, smalki saspēlējas ar skulptūru faktūrām, alumīnija un bronzas matēto spīdumu. Tieši apskatot izstādi kā vienotu veselumu, ienāk prātā doma – būtu gan labi, ja Rīgā kādreiz sarastos tik daudz “balto kubu” citām mākslām, ka šo zāli varētu atvēlēt tikai tēlniecībai.
Nav gan drošas pārliecības, ka iztēlotā “skulptūru zāle” būtu pastāvīgi aizpildīta. Ka tēlniecības vecmodīgā izpratnē – kā trīsdimensionālu, no visām pusēm skatāmu objektu, pietiktu, piemēram, sešām labām izstādēm gadā. Jo mainās pati tēlniecība, ne tikai stilistikas un izmantoto materiālu ziņā, bet arī pietuvojoties sienām, tekstiem, īpaši inscenētiem gaismas apstākļiem, radikālākajos gadījumos pārvēršoties par “skaņas skulptūrām”, kas, saprotams, nav nekādas skulptūras. Nozare attīstās pati pēc saviem likumiem, un tās tradīciju šlepe, piemēram, savulaik izslavētā latviešu akmens tēlniecība, nupat jau būs notrūkusi pavisam. Tas var likties gan skumīgi (jo rāda, ka resursu ietilpīgā māksla kļūst arvien trūcīgāka), gan jautri (jo mazinās kādreiz ideoloģiski uzspiestā tukšā pompozitāte), bet katrā ziņā maina kontekstu, kurā aplūkot konkrētu tēlnieka izstādi.
Gļebs Panteļejevs. Kupols. 2011
Tiešām, Gļebs Panteļejevs ir viens no nedaudziem (ja ne “pēdējais mohikānis”), kuru interesē tēlniecība kā “taustāma” apjoma un telpisku formu māksla un kas šajā jomā spēj parādīt atzīstamu meistarību. Tas Panteļejevu atšķir no kolēģiem Aigara Bikšes un Ivara Drulles, kuri katrs savā veidā un izsmalcinātības pakāpē izšķīdina specifiski “tēlnieciskās” kvalitātes kopējos artefakta inscenējuma līdzekļos, kas nav tālu no Kristiana Brektes pārstāvētās “laikmetīgā skulptūras”, un tikai drusku atšķiras no redīmeidiem, kas pārpilda visas pasaules izstāžu zāles.
Tas, kas Panteļejevu izceļ starp “īstiem tēlniekiem” un ļauj arī viņu saukt par pilnīgi laikmetīgu mākslinieku, ir spēja piedāvāt gan vizuāli konkrētas, gan ļoti abstraktas idejas reizē: piemēram, vairākos darbos, nezaudējot ne nieka no materiālās un plastiskās izteiksmības, konceptuāli apspēlētas skulptūru “pildījuma” jeb satura problēmas. 2009. gada ciklā “Gaisa desants” zem ažūras formas slēpjas tukšs gaiss, kļūstot par vienu no darba substancēm. Tas asprātīgi izjauc tradicionālus skulptūru raksturlielumus pretstatu pāros “liels – mazs”, “smags – viegls”, “ciets – gaisīgs” . Līdzīga tēzes – antitēzes koncepcija ietverta darbu pārī “Kupols” un “Antikupols” (2009). “Privātums” (2011) ir izmēru ziņā prāvs darbs, kas spējīgs ietvert sevī vēl otru, bet dematerializēts līdz tādai pakāpei, ka parakstā norādītais “tērauds” palicis vien kontūrās. Misiņa “Ola” savukārt asprātīgi atrisina tēlniecības uzdevumu iesācējiem – attēlot priekšmetu bez neviena formas lūzuma – savienojot to ar citu – sameklēt šķautnes pat tur, kur to nav.
Mazāku sajūsmu izraisa darbi “Ledlauzis” (2009) un “Ikars” (2011), kuros parādās vēl viens – sirreālistisks tēlveides slānis. Tas gan atstāj iespaidu, bet saturs mazliet zaudē skaidrību, pārsātinās ar pārāk daudzām mīklām. Tāpat kā “Monuments kosmosa uzvarētājiem” (2004–2011), kurā novecojuša Gagarina portretam pievienoti vēl bronza, tērauds, skaidu plātne, gaisma, skaņa.
Vairāku mediju apvienojums, ikdienišķu materiālu izmantojums (60 000, 2011), gatavu objektu iekļaušana (Melanholiskais valsis, 2011) ir laikmetīgās mākslas paņēmieni, kas bieži skatāmi arī citu mākslinieku izstādēs – brīvi tulkojot krievu izteicienu, “šo labumu mums pietiek”, tādēļ tie neliekas Gļeba Panteļjeva īstā firmas zīme. Drīzāk kā tādu gribas apbrīnot abstrakto skulptūru “Melns krauklis, balta kaija” (2011), kas pārliecina ar materiālu un krāsu salikumu un klasiski virtuozu formas kompozīciju, atgādinot par mākslinieka monumentālajiem darbiem pilsētvidē. Izskatās, ka viņa unikālais piedāvājums mūsu mākslas ainai ir tieši trauslais līdzsvars starp tradīciju un laikmetīgu pieeju, kurā, nepastāvot konkurencei, Gļebs Panteļejevs ir arī vislabākais.
