Smagākā dziesma pasaulē
Ekspresintervija ar Annu Salmani
02/07/2015
Foto:
No 19. jūnija līdz 26. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā apskatāma un klausāma Annas Salmanes un Kriša Salmaņa izstāde “Dziesma”. Strādājot pie izstādes, mākslinieki ir apkopojuši visas pēc neatkarības atgūšanas Dziesmu svētku noslēguma koncertos iekļautās dziesmas. Tika izveidots visbiežāk lietoto darbības, īpašības un lietvārdu saraksts. Darbā izmantoti Latvijas Radio veikto ierakstu fragmenti no XX, XXI, XXII, XXIII, XXIV un XXV (1990., 1993., 1998., 2003., 2008., 2013. g.) Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncertiem. Izmantoti brīži, kuros dzirdami (vai partitūrā paredzēti) vārdi: Dieva, Dīva (latg. val.), Dievam, Dievi, Dieviņi, Dieviņa, Dieviņš, Dieviņ, Mīļdieviņi, Dievs un Dievzemīte. Partitūra sastādīta no audio ierakstiem atbilstošo epizožu fragmentiem, par izejmateriālu izmantojot Dziesmu svētku nošu grāmatiņas. Aplūkoti vairāki desmiti skaņdarbu, piemēram, “Dievs, svētī Latviju”, “Gaismas pils”, “Jāņu vakars”, “Tumša nakte”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija”, “Tēvijai” un daudzi citi. Izstādes “Dziesma” komponists ir Kristaps Pētersons.
Anna Salmane un Kristaps Pētersons iekārtojot izstādi “Dziesma”. Foto: Krišs Salmanis
Anna Salmane (1980) strādā galvenokārt ar foto, video un instalācijām. Viņa ir ieguvusi mākslas bakalaura grādu Goldsmita koledžā (Goldsmiths College) Londonā un filozofijas maģistra grādu Latvijas Universitātē. Izstādēs piedalās kopš 2001. gada, māksliniecei ir notikušas personālizstādes Londonā, Notingemā un Rīgā.
Krišs Salmanis (1977) darbojas kustīgā attēla un instalāciju jomā. Ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, papildinājies Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā. Personālizstādes bijušas Latvijā, Lietuvā, Vācijā un ASV. 2013. gadā kopā ar mākslinieku Kasparu Podnieku veidoja Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē.
Kristaps Pētersons (1982) ieguvis maģistra grādu kompozīcijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa mūzika atskaņota festivālos “Skaņu mežs”, “Arēna”, Saxophonia, “Rudens mūzika”, Latvijas Jaunās mūzikas dienas un Introvertās mūzikas festivālā. Komponista pirmā opera “Mihails un Mihails spēlē šahu” 2014. gadā novērtēta ar Lielo mūzikas balvu.
Izstādes anotācijā iekļauta Kriša Salmaņa un Annas Salmanes saruna pirms pāris gadiem, kas paskaidro idejas rašanos:
- 18. novembrī dziedājām kora mūzikas koncertā un man kļuva trakoti smagi.
- Kāpēc?
- Bija jādzied par važām, atgriešanos jūgā un tuvākajā nākotnē sagaidāmo drauga nāvi ložu krusā. Veca dziesma, kas deviņdesmitajos skanēja Lielajā estrādē. Toreiz tā bija kā naglai uz galvas. Neatkarība tik tikko atgūta, bet padomju armija vēl tepat. Taču pēc divdesmit-cik-tur gadiem tā dziedāt… Man likās, tie, kas šitā var gausties tā vietā, lai priecātos par neticamo laimi, varbūt nemaz nav pelnījuši neatkarību.
- Un ko pārējie?
- Viena koriste, vārdus mācoties, pat esot apraudājusies.
- Jā, saprotu… Vai atceries, es teicu, ka man pēdējos Dziesmu svētkos uz koncerta beigām sāka likties, ka saikļi un vietniekvārdi ir tikai aizsegs, lai šļauganas mūzikas pavadījumā izkliegtu vārdus “sāpes”, “asaras”, “liktens”…
- “Asinis”, “dvēsele”, “bāreņi”…
- Man jau labu laiku šķiet, ka jāuztaisa viena latviska dziesma.
- Smagākā dziesma pasaulē?
Kā radās ideja šim mākslas darbam?
Ideja radās jau pirms pāris gadiem, kad Krišs nodziedāja korī vienu dziesmu, kas viņu apbēdināja, jo sajuta satura neatbilstību šodienas realitātei. Šī saruna arī iekļauta izstādes anotācijā. Es viņam teicu, ka man no pēdējiem Dziesmu svētkiem palikusi dīvaina sajūta, ka mēs mēģinām sevi iecelt citā, vairs neesošā realitātē. Mēs dziedam par to, kā vairs nav, un ka varbūt tā nevajag. Pāris gadus pēc šīs sarunas Šelda Puķīte (izstādes kuratore) mūs abus uzaicināja veidot un izstādīt kādu darbu “Arsenāla” Radošajā darbnīcā. Sapratām, ka šī varētu būt īstā vieta, kur šo ideju realizēt.
Mākslas darbā tika izmantotas dziesmas, kas izskanējušas Dziesmu svētku noslēgumu koncertos...
Jā, tika izmantotas dziesmas, kas izskanējušas Dziesmu svētkos kopš neatkarības atjaunošanas 1990. gadā. Skatījāmies Dziesmu svētku repertuārus, veidojām dziesmu sarakstus, skaitījām visu dziesmu vārdus. Piemēram, katros Dziesmu svētkos tiek atskaņota “Gaismas pils”. Pētījām, cik reizes tā izpildīta. Dažas dziesmas izpildītas tikai vienreiz. Skatījāmies, kādi ir populārākie vārdi vai populārākās vārdu saknes, kas tiek izpildītas un atkārtotas.
Kā šis process tika veikts un kādus materiālus jūs izmantojāt?
Bija ļoti grūti savākt visus materiālus, jo mēs vācām gan vārdus, gan notis, gan skaņu ierakstus. Tas bija ilgs un brīžiem mokošs process, jo nevarējām atrast visu, ko vajadzēja. Es strādāju pie vārdu rakstīšanas un ievadīšanas datorā. Daļu dziesmu vārdus varēja atrast internetā, bet bija jāsalīdzina vairākas versijas, jo bieži viena un tā pati dziesma tiek izpildīta dažādos aranžējumos, līdz ar to vārdi nedaudz mainās.
Cik ilgi šis darbs tapa?
Mēs intensīvi strādājām pie šī projekta kopš 2015. gada sākuma. Ilgu laiku prasīja, kamēr mēs savācām visus materiālus. Materiālus apstrādāja un ideju iedzīvināja komponists Kristaps Pētersons, kurš radīja divus skaņdarbus. “Dievzemīte I”, kas tika veidota kolāžas tehnikā, izmantojot 184 fragmentus no Dziesmu svētku ierakstiem (tieši tik reižu vārds izskanējis noslēguma koncertos), klausāma un skatāma izstādes pastāvīgajā daļā. Un “Dievzemīte II” ir jaundarbs jauktajam korim bez pavadījuma, to “Arsenāla” foajē reizi nedēļā izpilda koris “Maska” diriģenta Jāņa Ozola vadībā. Savukārt 23. jūlijā pulksten 18.00 “Arsenālā” DJ Monsta uzstāsies ar darbu “Dievzemīte III”, kas visticamāk sastāvēs no “Dievzemīte I” un “Dievzemīte II” ierakstiem un radīs jaunu interpretāciju.
Fragments no pastāvīgajā izstādes daļā noklausāmās “Dievzemīte I”.
Vai iepriekš bijāt strādājuši kopā ar Kristapu Pētersonu?
Jā, Krišs bija veidojis video kādam Kristapa koncertam. Mēs bijām pazīstami ar Kristapu, viņa mūziku un operu. Bija sajūta, ka viņa domu gājiens varētu atbilst tam, ko mēs vēlējāmies attēlot šajā projektā.
Kādu vēstījumu jūs ar šo darbu vēlējāties sniegt?
Kad radās ideja par šo mākslas darbu, mēs domājām, ka rezultāts visbiežāk lietotajiem un atkārtotajiem vārdiem būs skumjāks, bet nebija tik traki. Racionāli paskatoties, visi tie vārdi runā par senu pagātni vai pat par mītisku laiku, kurā neviens nekad nav dzīvojis. Mēs tā nedzīvojam. Dziesmu svētkus uztveram emocionāli, īsti neieklausoties vārdos, bet varbūt vajadzētu. Liekas, ka vajadzētu radīt jaunas dziesmas, jaunus vārdus, kas runā par to, kas notiek šodien, un uz ko mēs esam spējīgi. Valoda ir ļoti mainījusies.
Vai jums liekas, ka cilvēki ir iestrēguši savās tradīcijās un ka nav spējīgi no tām attālināties?
Es nedomāju, ka cilvēki nav spējīgi attālināties. Dziesmu svētku gadījumā tā ir liela mašinērija, iesaistīti ļoti daudzi cilvēki un lēmēji, kas veido Dziesmu svētku repertuāru. Bet Latvijā netrūkst jaunu interesantu komponistu un dzejnieku. Man ir nedaudz bail, ka, ja dziesmu svētki turpināsies šādā garā, tie kļūs par muzejisku vērtību, līdz ar to cilvēkiem varētu zust interese. Man, protams, patīk visas varenās dziesmas, bet mums jābūt arī laikmetīgiem. Jāparāda arī tas, kas mēs esam tagad. Šis darbs nav tikai par Dziesmu svētkiem, tas ir par šodienu, par mums šodien.
Kādi bija visbiežāk atkārtotie vārdi dziesmās?
Pirmajā vietā bija “saule”, “saulīte”. Daļēji mēs, protams, uztveram arī to sauli, par kuru tiek dziedāts, bet mūsdienās ir pieejama tik plaša informācija par sauli, piemēram, no fizikas viedokļa, bet dziesmās ir tikai TĀ saule. Paši par sevi visatkārtotākie vārdi nebija depresīvi, bet tiem bija pilnīgi cita nozīme. Otrajā vietā bija vārda sakne “meit”, “meitas”, “meitiņas”. Šis vārds tika lietots, lai apzīmētu jaunu meiteni, bet mūsdienās mēs vairs nesakām “meitas iet pa ielu”. Bijām ļoti pārsteigti, ka trešajā vietā bija vārds “dievs”. Šī vārda spēcīgo konotāciju dēļ izlēmām radīt dziesmu, kuras teksts sastāvētu tikai no šī vārda.
Kādi ir jūsu uzskati par Latvijas Republikas himnu? Vai nav sajūta, ka tā būtu jāmaina?
Himna ir himna, uztveru to ļoti emocionāli. Bet, nē, nedomāju, ka tā būtu jāmaina. Ir daudz citu lietu, kas būtu jāmaina, bet himna nav jāmaina. (Smejas.)
Kāpēc nāves tēma ir tik populāra mākslā?
Grūti pateikt par citiem māksliniekiem. Man arī šī tēma ir tuva, strādāju pie vienas animācijas, kurā to apspēlēju. Uz šo jautājumu var ļoti daudz un dažādi atbildēt, var sākt runāt par rietumzemju norietu, ateismu, to lielo – nezināmo, ar ko ir jāsadzīvo. Mākslinieki to, iespējams, izmanto kā terapiju, mēģinot paši sev atbildēt uz sev uzdotajiem jautājumiem. Nezinu, varbūt tā ir arī modes lieta.
Vai filozofijas studijas ir ietekmējušas jūsu māksliniecisko darbību?
Māksla man vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, bet domāšana par mākslu, vēlme kaut ko sadalīt, izanalizēt un saprast man ir ļoti raksturīga. Brīžiem liekas, ka tas pat traucē mākslai, reizēm izdodas no tā atbrīvoties.
Cik liela loma ir mākslas darbu koncepcijai?
Teorētiski? Man patīk, ja ir kāda koncepcija un estētiskais aspekts. Ir interesanti vērot, kā ideja atspoguļojas mākslas darbā un tā izpildījumā. Es bez idejas nevaru, kad tā ir gatava, tad meklēju formu, kurā to iemiesot. Ja man nav ideju, es nezinu, ko lai dara.
