Andrejs Barteņevs: savienošanas poētika
Galējie ziemeļi un kontrastējošas krāsas Krievijas laikmetīgās mākslas zvaigznes – Andreja Barteņeva – estētikā
Nadežda Ļaļina
27/10/2015
Līdz 8. novembrim Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā notiek vērienīga jau deviņdesmito gadu sākumā slavu iemantojušā krievu mākslinieka Andreja Barteņeva retrospekcija. Gatavojot šo ekspozīciju, Nadežda Ļaļina gandrīz divus mēnešus pavadīja ar Andreja Barteņeva darbiem restaurācijas darbnīcā, kas uz šo laiku bija pārvērtusies par īstu deviņdesmito gadu skvotu. Šis materiāls tapa, iepazīstot mākslinieka personību un darbus; tas ir mēģinājums iezīmēt dažas viņa košā un fantastiskā universa kontūras.
“Botāniskais balets” Maskavā. 1992. Foto: Hanss Jurgens Burkarts
Galējo ziemeļu estētika
Andrejs Barteņevs ir dzimis „mūžīgā sasaluma“ novadā – Noriļskā, kur vasara ir pārāk īsa, lai to piedzīvotu un pārdzīvotu visā pilnībā. Toties vasarā divus ar pusi mēnešus tur ilgst polārā diena, kad saule nemaz nenoriet, vien riņķo pa apli.
Visdrīzāk tieši tāpēc Barteņeva performancēs un kostīmos ir tik daudz „apļu“. Tā paša saules ritējuma dēļ ļoti iespējams ir cēlušies no bumbuļiem veidotie kostīmi – spilgtie un dinamiskie „Cerību burbuļi“ („Alternatīvā Mis Pasaule“, Londona, 2007), performances „Koku gaisa skūpsts“ (festivāls Архстояние, Krievija, 2012) un LALALAMOSCOW Berlīnes Alternatīvās modes nedēļā (2014).
Performances LALALAMOSCOW fragments Alternatīvās modes nedēļā Berlīnē. 2014. Foto: Kowa-Berlin.com
Ekspozīcijas fragments Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā. Kostīmi performancei “Cerību burbuļi”. 2007. Foto: Arsēnijs Kuncevičs
Un tā, īpašo krāsu arsenālu mākslinieks iemantoja jau bērnībā ziemeļos. Andrejs stāstīja, ka nodarbībās mākslas skolā viņam grūti padevās toņu pārejas, jo apkārtējā pasaule bija ļoti kontrastaina: jebkura krāsa, nonākot sniegbaltajā klajā, kļūst skaidra un spilgta. Tāpēc savos darbos viņš izmanto tikai tā sauktās pretkrāsas (tās, kas krāsu aplī ir viena otrai pretim). No polārās nakts melnbaltā kontrasta parādās Barteņeva pirmo performanču pamata gamma: “Ievīstītā lellīte” (Jermolovas teātris, 1991), “Kaiju lidojumi skaidrās debesīs” (galerija M’ARC, 1992), slavenais “Botāniskais balets” (Centrālais mākslinieka nams, 1992).
Andrejs Barteņevs deviņdesmito gadu sākumā. Foto: Oļegs Čumačenko
Cits ziemeļu ainavas vaibsts – apbrīnojamās ziemeļblāzmas. Te nāk prātā Barteņeva mīlestība uz fluorescējošajām krāsām, un vēlāk – uz gaismas diodēm. Kad 1993. gadā Maskavā pirmoreiz parādās fluorescējošās krāsas, Andrejs tūlīt pat tās pielieto savās performancēs: “Minerālie avoti” (Aleksandra Petļuras skvots Petrovkas ielā, 1993), “Sniega karaliene” (Tretjakova galerija uz Krimas vaļņa, 1994). Vēlāk, kad mākslinieks nonāk pie tehnoloģiskiem, multimediāliem projektiem, parādās gaismas diožu skulptūras: “Londona zem sniega” (Art Moskva, 2004), Connection Lost. Field of Lonely Hearts (Krievijas paviljons 52. Venēcijas biennālē, 2007), “Gaismas mūzika” (Maskavas 2. laikmetīgās mākslas biennāle, Maskavas laikmetīgās mākslas muzejs (MMOMA), 2007). Pusvirtuālajai performancei “Elektriskie citplanētieši” Barteņevs šuj tērpus no pašizstarojoša optiskās šķiedras audekla (“Alternatīvā Mis Pasaule”, Londona, 2004)
Connection Lost. Field of Lonely Hearts. (Krievijas paviljons 52. Venēcijas biennālē, 2007). Foto: Anna Pitiča
“Londona zem sniega” (Art Moskva, 2004). Foto: Aleksandrs Volohovskis
Krišanas skaistums
Noriļska atrodas apledojuša tuksneša vidū, tur bieži pūš spēcīgi vēji. Andrejs pa savu logu daudzreiz vēroja, kā atnāk sniega vētra, un sniegpārsliņas bezgalīgiem spietiem spēji triecas zemē.
Savās deviņdesmito gadu performancēs Andrejs bieži izmanto papīra sniegu, ko milzu daudzumos metodiski plēš viņa palīgi. Sniega pārslas bārstoši personāži tika iesaistīti gan “Kaiju lidojumos skaidrās debesīs” (galerija M’ARC, 1992), gan “Botāniskajā baletā” (Centrālais mākslinieka nams,1992), gan “Faustā” (Maskavas JT, 1998). Tieši deviņdesmitajos gados Barteņevs izmanto gaistošu ūdens migliņu veidojošus šķidruma izsmidzinātājus (“Minerālie avoti” un “Nomazgātie logi”, abi – 1993)
“Gogolmogols jeb Neredzamo tārpu piedzīvojumi Krievijā.” Foto no Andreja Barteņeva arhīva
Šis paņēmiens pakāpeniski pārtop par atsevišķu krītošas skulptūras koncepciju. 2000. gadā Andrejs rada izrādi “Gogolmogols jeb Neredzamo tārpu piedzīvojumi Krievijā”, kur skatītāju acu priekšā zemē gāžas tonnas ar drazām un no speciāliem lielgabaliem lido tūkstoši olu. Uz skatuves juceklīgi drūzmējas 70 tēlotāji, pastāvīgi kāds uzrodas, visi kostīmi tiek novilkti un lido pie skatītājiem, kāds paslīd uz saplīsušām olām un tāpat kritienā lido pie skatītājiem. Sekundes laikā objekti vienlaikus transformējas; zibenīgi rodas un sabrūk formas.
“Gogolmogols jeb Neredzamo tārpu piedzīvojumi Krievijā.” Foto: Romāns Frogs
“Gogolmogola” parādīšanos varētu saistīt ar vēlmi tikt vaļā no apgrūtinošajiem performanču rekvizītiem, realizēt visu bez atlikuma, kas Barteņevam radās, deviņdesmitajos gados mokoši pārvietojot smagos kostīmus rekvizītus.
Viss sākās ar vērienīgo performanci “Botāniskais balets”, kad Andrejs parastā elektrovilcienā veda savus objektus uz Nepieradinātās modes asambleju Jūrmalā (1992). Pēc veiksmīga priekšnesuma un pelnītas Lielās Balvas “Botāniskais balets” deviņdesmito gadu beigās devās nebeidzamā turnejā pa Eiropu. Tad 1994. gadā radās varenā “Sniega karaliene”, un arī tā tika aicināta uz daudzām valstīm. Tika iedarbināti visi pārvietošanās līdzekļi: mašīnas, vilciens, lidmašīna, kuģis. Un visi objekti bija trausli un grūti samontējami. 1998. gadā pirmizrādi piedzīvoja pēdējā skulptūru sērijas izrāde “Fausts”. Kostīmi krājās kaudzēm, un tie kaut kur bija jāglabā: Andrejs Piemaskavā noīrēja noliktavas, kur objekti, porolonā un polietilēnā ietīti, gulēja lielās koka kastēs. Un tad 2000. gadā radās performance-atbrīvošanās, performance-attīrīšanās “Gogolmogols” – ja kaut ko mest projām, tad no skatuves un publikai par prieku.
Šo principu Barteņevs saglabāja arī savos interaktīvajos klubu darbos. Piemēram, 2014. gadā viņš īstenoja performanci “Man uzbruka lidojošs cukurs”, kur no Maskavas kafejnīcas Microb skatuves kā dāvanas skatītājiem lidoja kostīmi, baltais cukurs un, kā saka pats Andrejs, visādas druskas-pluskas. Cilvēki smaidīja un priecājās, juzdami līdzi atbrīvošanās procesam uz skatuves un saņemdami dāvanā kaudzēm suvenīru.
Performances “Man uzbruka lidojošs cukurs” fragments (2014) Foto: C.L.U.M.B.A.
Kolāžas paņēmiens
Andrejs stāsta, ka kolāžas viņš veido kopš bērnības. Tikko iemācījies rīkoties ar šķērēm, sagraizījis mājās visus žurnālus un uz grīdas sācis kombinēt figūru daļas. Kolāža paliek ar Andreju uz mūžu – gan kā daiļrades paņēmiens, gan kā meditācija.
Izstādē Maskavas laikmetīgās mākslas muzeja telpās publikai tika rādītas 1990.–2011. gada kolāžas. Ironiskais un psihodēliskais “Burkānu zēns” (1994), “Godzilla Aļonuška” (2011), darbi ar noslieci uz minimālismu: “Melna pasaule – balta pasaule” (1996) un “Superlēciens” (2001). Daudzējādā ziņā tieši pateicoties savam kolāžista redzējumam Barteņevs rada arī kostīmus performancēm. Piemēram, tas redzams “Sniega karalienē”, kur ornaments ir veidots no konkrētiem priekšmetiem, un detaļas izmantotas negaidītās kombinācijās. Barteņeva savdabīgais domāšanas veids, centieni savienot nesavienojamo, negaidītu salikumu poēzija ļauj viņam atklāt arvien jaunas formas un versijas.
Andreja Barteņeva kolāža “Godzilla Aļonuška” (2011)
Fragments no ekspozīcijas Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā. Foto: Arsēnijs Kuncēvičs
Avangarda mantojums
Kostīmu performance Barteņevam nav nejauši izvēlēts izteiksmes veids. Andrejs mācījās Krasnodaras valsts kultūras institūtā un pēc izglītības ir teātra režisors. Viņš labi pārzina teātra vēsturi, teātra kostīmu vēsturi, un pats var radīt kostīmus, izdomāt scenogrāfiskus risinājumus un veidot uzvedumus.
Padomju Savienībā nemācīja pasaules performances vēsturi, par contemporary art attīstību bija maz ziņu, vien aprautas liecības, baumas, paretam gadījās nelegālas grāmatas un žurnāli. Taču Barteņevam bija atvērta teātra vēsture, un viņš no tās izvēlējās sev vistuvāko: avangarda teātri. Krievu mākslinieku eksperimentu iedvesmots, viņš savu darba pamatā liek futūristiskā teātra principus: nav sižeta, ir tikai kopējs motīvs un ritms, nav aktiera, kostīms veido personāžu-formu un runā viņa vietā, kostīmi-objekti uzspridzina telpu un rada jaunu dimensiju. Tāpat kā futūristi, Barteņevs ar saviem darbiem sagrauj ierastās uztveres robežas, taču dara to bez agresijas, apklājot skatītājus ar savas enerģijas viļņiem un izraisot viņos sajūsmu un svētku sajūtu.
Andrejs Barteņevs un Endrjū Logans Barteņeva retrospektīvās izstādes atklāšanā. Fonā – instalācija “Smēķējošas lūpas uz asfalta” (1998). Foto: Arsēnijs Kuncēvičs
Kostīma modifikācija
Salīdzinot ar deviņdesmito gadu smagnējiem objektiem, divtūkstošajos Barteņeva formu veidojošie kostīmi kļūst vienkāršāki, vieglāki, kompaktāk montējami; to radīšanai tiek izmantoti tikai kvalitatīvi mūsdienīgi materiāli. Apjomīgā performance “Cerību burbuļi” ir veidota no elastīgā audumā paslēptiem piepūstiem baloniem. Pateicoties transformācijām, Andreja tēli no neveikliem un lēnīgiem pārtop pavisam enerģiskos. Iepriekš uzvedumam dinamiku galvenokārt piešķīra mūzika, tagad paveras iespējas tēlu horeogrāfiskai darbībai.
Performances Trīcošie stūri mēģinājums (National Arts Club, Ņujorka, 2008)
2008. gadā izrādē “Trīcošie stūri” Andrejs negaidīti atgriezās pie avangardiskā kostīma-objekta (National Arts Club, Ņujorka, 2008). Uzvedums notika šaurā ejā starp sienu un skatītājiem. Darbība trīs cēlienos stāstīja par mākslinieka dzīvi Ņujorkā. Pirmajā cēlienā atdzīvojas mākslinieka dzīvokļa interjera daļas: noplēsta tapetes loksne, polietilēna atkritumi, sudrabains virtuves kombains ar skapi, grāmatplaukts. Otrais cēliens izvērtās kā melnbalts futūristisks balets, lielos taisnstūra debesskrāpjos materializējās pilsēta. Trešajā cēlienā iznāca mākslas kritiķu ierinda – tie bija uzaicinātie aktieri. Un tad improvizētā ejā starp kritiķiem un skatītājiem virzījās neiedomājami tēli kā mākslinieka iemiesojumi. Kritiķi sāka tos grūst skatītāju virzienā kā tiesāšanai, kā mēģinādami iegremdēt reālajā cilvēku pasaulē. Beigās viss izvērsās kakofonijā, personāži sajaucās, sāka plēst nost kostīmus, finālā no sienas noraujot balto pārsegu un atsedzot gleznas. Klusās dabas.
BARTEŅEVA GALVENĀS PERFORMANCES:
“Botāniskais balets” Maskavas Centrālajā mākslinieka namā. 1992
1992. gads. “Botāniskais balets”
“Botāniskais balets” nenoliedzami ir visblīvāk piesātināts ar Galējo ziemeļu tēliem. Te savijas bērnības atmiņas, ziemeļu tautu etniskās kultūras un 1992. gada Maskavas reālijas. “Botāniskais balets” vēsta mākslinieka fantāzijas radītu mītu. Taču, kad deviņdesmitajos gados performance viesojās Eiropā, to uztvēra kā krievu mežonīguma personificējumu un lika vienā rindā ar Āfrikas mākslu.
“Sniega karaliene.” 1994. Video uzņemts Jūrmalā, Konstantīna Ernsta raidījumam Matador.
1994. gads “Sniega karaliene”
“Botāniskā baleta” ziemeļniecisko tīrību un naivumu nomaina “Sniega karalienes” plastmasas ēra. Barteņevs par pamatu izvēlas Andersena pasaku un savā garā pārveido personāžus, dod tiem jaunu plastisku iemiesojumu, veidojot no laikmetīgām drazām, padomju bērnu rotaļlietām un fluorescējošām krāsām. Motīvu diktē apkārtējā realitāte: 1994. gadā veikalu plauktus jau bija piepildījušas Rietumu preces, cilvēki kā mežoņi izķēra košos un spīdīgos iesaiņojumus, un tad, nespēdami no tiem šķirties, krāja.
“Sniega karalienes” varoņi Jūrmalā. Foto no Andreja Barteņeva arhīva
Foto: Hanss Jurgens Burkarts
Andreja Barteņeva izstādes iekārtošana Londonā. Foto: Hanss Jurgens Burkarts
1998. gads. “Fausts”
Savu beidzamo performanci ar lieliem skulpturāliem apjomiem Barteņevs parāda 1998. gada Valpurģu naktī. Festivālam “Gēte un Puškins” Andrejs rada uzvedumu “Fausts. Izrāde izriet no vārda ‘Fausts’ pieciem burtiem – krievu valodā Фауст: «Ф» – форма (forma), «А» – анатомия (anatomija), «У» – узор (raksts), «С» – слово (vārds), «Т» – танец Мефистофеля (Mefistofeļa deja). Katram no šiem burtiem Andrejs uz plāksnītēm uzraksta krievu un vācu vārdus, kas viņam asociējas ar Faustu, sētnieku tēli baltos virsvalkos vajadzīgajā kārtībā tos iznes un sakārto uz skatuves malas. Beigās sētnieki visas plāksnītes ar lāpstām aizslauka un iznes ārā.
Performance “Fausts”. 1998. Foto: Hanss Jurgens Burkarts
Iekšpus skulptūrām
Visas performanču skulptūras deviņdesmitajos bija neiedomājami smagas un neērtas. Detaļas bija grūti uzvelkamas un grūti noņemamas. Kostīmi visur spieda, atstādami zilumus. Tos varēja valkāt tikai puiši vai spēcīgas meitenes. Andrejs katrreiz visiem dalībniekiem pirka kompresijas zeķes, lai pasargātu no vēnu varikozes. Kam deviņdesmitajos gados kaut reizi ir gadījies uzvilkt vismaz daļu Barteņeva kostīma-objekta, tas noteikti sajuta, ka pārtapšana ir ne tikai ārēja. Personāžs it kā aizvieto tevi, tu fiziski citādi sajūti pasauli: mainījušās ierastās kustības un darbības, ķermenis ir kļuvis smagāks, zaudēti parastie līdzsvara punkti. Cilvēks pazūd mākslas apvalkā, kļūdams vien par citas būtnes bioloģisku kustinātāju. Visvairāk esi pārsteigts redzot, kā atdzīvojas “Botāniskā baleta”, “Sniega karalienes”, “Fausta” tēlu figūras. Pēc divdesmit gadiem un restaurācijas to dzīvīgums ir tik pārliecinošs, ka ir vēl lielāka interese uzminēt mīklu – no kādas pasaules tie atnākuši un kā iemantojuši ķermeni.
