MO jau klāt un gaida mūs

Reportāža no Viļņas Laikmetīgās mākslas muzeja MO, ko projektējis Daniels Lībeskinds

Arterritory.com
19/10/2018

Arhitektūras zvaigzne Daniels Lībeskinds bieži tiek kritizēts par viņa projektēto ēku pārmērīgo ekspresivitāti un to, ka celtņu iespaidīgie veidoli un struktūras aizēno visu sev apkārt esošo. Šie kritiķi, iespējams, kļūs labvēlīgāk noskaņoti pret arhitektu, ja apmeklēs Viļņu un apskatīs tur vakar oficiāli atklāto laikmetīgās mākslas muzeju MO. Fakts paliek fakts: saglabājot Lībeskindam raksturīgo dinamiku un formu negaidītību, jaunā ēka pilnībā ir ierakstījusies Viļņas centra ainavā – tā neraujas no tās laukā un nesalauž zīmējumu. MO ēka, absolūti nelīdzinoties ierastajiem un Lībeskinda ļoti nemīlētajiem “baltajiem kubiem”, pirmajiem muzeja apmeklētājiem šajā siltajā oktobra dienā likās miermīlīga, gaiša un draudzīga.

Viļņas Laikmetīgās mākslas muzeja MO arhitekts Daniels Lībeskinds

Viena no topošās ēkas pirmajām skicēm, ko radījis Daniels Lībeskinds

“Šis, iespējams, ir viens no nelielākajiem muzejiem, ko esmu projektējis, taču neapšaubāmi pats mīļākais,” preses konferencē teica pats Daniels Lībeskinds. MO celtniecība sākās pagājušā gada pavasarī – vietā, kur pirms tam vairāk nekā 50 gadus bija atradies kinoteātris “Lietuva”. Lai gan ceļš pie ēkas realizācijas aizsākās krietni agrāk – ar kādu sarunu starp Viktoru Butku, ķīmiķi un veiksmīgu uzņēmēju inovatīvās bioķīmijas jomā, un Danielu Lībeskindu, vienu no pasaulē pazīstamākajiem arhitektiem. Tobrīd Viktoram Butkum jau bija nobriedusi ideja par nepieciešamību veidot jaunu privātmuzeja, kas kļūtu par viņa un viņa sievas – bioloģes Dangoles Butkienes – izveidotās kolekcijas mājvietu. Kolekcija, kurā ir ap 5000 mākslas darbu, ir sava veida lietuviešu mākslas portrets no 1960. gada līdz šodienai.

Uz Arterritory jautājumu, kā viņi ar vīru jūtas pavisam svaigajā muzejā, Dangole Butkiene atbildēja: “Viss ir ļoti jauns, ir tik daudz cilvēku, tik daudz uzmanības. Es, godīgi sakot, neesmu pie kaut kā tāda īpaši radusi. Taču tāda ir atklāšanas specifika. Kaut kā jānoturas šīs četras dienas, pēc tam varēsim mierīgi turpināt darbu pie kolekcijas, kas mums pašiem ļoti patīk. Brīnišķīgi, ka muzeja idejai un misijai pieslēdzas arvien jauni cilvēki. Tie ir gan visdažādākie speciālisti, gan arī mecenāti (viņu nav maz), kas ar iespaidīgiem līdzekļiem palīdz muzejam. Muzejs ne tuvu nav tikai “kastīte” kolekcijai. Tā ir kolekcijas jaunā mājvieta, kur var notikt visdažādākie pasākumi. Un tā ir mūsu kolekcijas jaunā, daudz reālākā dzīve. Iepriekš tā bija izlikta internetā un dzīvoja savu virtuālo dzīvi. Tagad to iespējams ieraudzīt realitātē. Un tas, protams, ir pavisam cits uztveres līmenis.”

Viktors un Dangole Butkus

18. oktobrī muzejs tika atklāts ar 346 darbu ekspozīciju, ko radījuši vairāk nekā 70 lietuviešu mākslinieki; izstādes veidotāja ir kolekcijas kuratore – mākslas zinātniece un Viļņas Mākslas akadēmijas profesore Raminta Jurenaite. Viņa mums atklāja, ka ir ļoti apmierināta ar to, cik taktiski un eleganti ēka ierakstījusies Viļņa vecpilsētā. “Un man patīk, ka muzejs nav pārāk liels, cilvēki te nevar pazust un nevar pārgurt. Tā kā pati kolekcija ir ļoti plaša, muzeja ekspozīcija ik pa pusgadam tiks mainīta, katru reizi piesaistot citu kuratoru. Uz atklāšanu es vēlējos sagatavot izstādi, kas atspoguļotu kolekcijas garu un pateiktu kaut ko svarīgu par lietuviešu mākslu pēdējo 60 gadu laikā. Tāpēc vajadzēja atrast kaut kādus vienojošus momentus, un ne tikai hronoloģiskā ziņā. Rezultātā izdevās formulēt vairākas tēmas, kuru zīmē tad izstāde arī tika veidota.

Daniels Lībeskinds un Raminta Jurenaite

Pirmā no tēmām – jēgas un universalitātes meklējumi caur ainavu, kas reizēm abstrahējas līdz pat arhetipiskai zīmei. Otra tēma – lietuviešiem piemītošā interese par lielām drāmām un mītiem, vispārcilvēciskiem eksistenciāliem jautājumiem, kas izpaužas arī caur tādiem motīviem kā karš un Holokausts. Daudzi mākslinieki strādā arī ar ikdienas dzīves tematiku – kaut ko tādu, kas visu laiku mainās un aiziet uz neatgriešanos; viņi uzsver mūsu ierastās pasaules mainīgo, pārejošo raksturu. Par to ir domājušas un domā visdažādākās paaudzes – no Antana Gudaita līdz pavisam jauniem māksliniekiem, kas tikko pabeiguši mākslas akadēmiju. Un pēdējā tēma, kas man pašai jau sen liekas ļoti interesanta – realitātes mainība (pati par sevi un mūsu priekšstatos) un kontroles zudums pār realitāti gan sabiedrībā kopumā, gan atsevišķās cilvēku grupās, gan arī personiskos pārdzīvojumos, kad tas notiek neveiksmju, alkohola vai psihisku problēmu rezultātā. Šādas lietas, kas ir “uz robežas”, patiesībā pasaka mums ļoti daudz par cilvēku. Ja domājam vispārīgi par tādu lietuviešu mākslas nacionālo raksturu, tad, protams, mums ir arī ļoti intelektuālas lietas, postkonceptuālas, tomēr vienā vai otrā veidā lietuvieši allaž tiecas pēc drāmas, melanholijas un traģikomēdijas. Mēs taču esam postkatoliska zeme.”

Andriusa Kviliūnas videodarbi

Gan Butku kolekcijā, gan jaunā muzeja ekspozīcijā visplašāk ir pārstāvēta lietuviešu glezniecība. Un tā ir lieliska iespēja novērtēt tās attīstības dinamiku un specifiku. Ja neskaita muzejam apkārt esošo skulptūru parku, pašā ekspozīcijā izstādīts tikai viens tēlniecības darbs – mākslinieku dueta SetP Stanikas “Noslēpumu noslēpums” (1996). Toties Butku kolekcija un arī MO ekspozīcija var no tiesas lepoties ar lielisku lietuviešu fotogrāfijas izlasi, piemēram, Antana Sutka hrestomātiskos attēlus, ko pazīstam no interneta, tagad iespējams aplūkot tuvumā melnbaltās kopijās un sajust to ārpuslaicīgo, kosmisko varenību. Muzeja zālēs pārstāvēt tikai viens videomākslinieks – Andrius Kviliūnas (taču ar veselu darbu izlasi), toties apjomīga astoņu mākslinieku veidota videoprogramma tiks izrādīta kino/konferenču zālē pēc tam, kad būs beigusies ar muzeja atklāšanu saistītā semināru, performanču un citu pasākumu programma. Tā tieši pusdienlaikā aizsākās ar Deivida Zvonka skaņdarba “MO” atskaņojumu divu koru – jauniešu un bērnu – izpildījumā un ilgs līdz 21. oktobrim. Kad jaunās, enerģiskās balsis izskanēja virs pūļa un muzeja kāpnēm, pati ēka, šķiet, apmierināti ievibrējās kā atbildot. MO tagad ir ar mums, un tas ir labi.

Fragments no komponista Deivida Zvonka skaņdarba “MO”