Aptauja: 2015. gada izstāde un mākslas notikums
28/12/2015
Šis gads mākslas un kultūras pasaulē bijis gana piesātināts – ir aizvadīts mākslas gada centrālais notikums 56. Venēcijas biennāle, dažādās Eiropas pilsētās atklāti izcilu arhitektu projektēti muzeji un koncertzāles, nesen ir nodotas ekspluatācijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpas, Helsinkos ir apstiprināts jaunā Gugenheima muzeja projekts, mākslinieks Olafurs Eliasons Kopenhāgenā atklājis mākslas / arhitektūras objektu – tiltu pār kanālu, utt. šajos notikumos centās būt klātesošs un iepazīstināt savus lasītājus ar Latvijā un pasaulē notiekošo.
Tuvojoties gada noslēgumam, esam aptaujājuši vairākus Baltijas, Skandināvijas un Krievijas kultūras cilvēkus, lai noskaidrotu, kādus notikumus mākslā un kultūrā viņi šogad vēlētos izcelt. Šodienas jautājumi: 2015. gada intriģējošākā izstāde un gada lieliskākais notikums mākslas un kultūras jomā (festivāls, lielizstāde, mese u.c.).
30. decembrī publicēsim aptauju par 2015. gada pārsteidzošāko jauno arhitektūru, bet janvārī pastāstīsim, kādi ir bijuši gada lielākie pārsteigumi un vilšanās kultūras norišu jomā, un kādus mākslas pasaules izaicinājumus sagaidām 2016. gadā.
Deimants Narkēvičs. Instalācija „Svētais karš“ izstādē „Atmiņu arheoloģija“
IEVA ASTAHOVSKA
Mākslas zinātniece, kuratore
Kad atmiņas failos jāizrok “intriģējošākā”, pirmajā brīdī liekas, ka izstāžu dzīvē 2015. gads bijis bez īpašām virsotnēm. Tomēr apdomājot, savirknējas vairākas izstādes, kas mākslas skatītājam Latvijā ir piedāvājuši arī gardēžu ēdienkarti. No tām gan joprojām negribas izcelt vienu vienīgu izstādi par excellence, jo žanri, intonācijas un koncepcijas darbojušās dažādos reģistros. Vērienīgākā dāvana Latvijas skatītājam bija Māra Vītola veidotā Deimanta Narkēviča izstāde “Atmiņu arheoloģija” Stūra mājā. Pilsoniski drosmīgākā – Kaspara Vanaga kūrētā “Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju”. Sapņainākā – Lienes Mackus un Artūra Arņa “Ziemas miegs”. Nācijas mītus vētījošākā – Kriša Salmaņa un Annas Salmanes “Dziesma”. Izstāde–performance, kas aplipināja ar infekciozāko smaida un pozitīvu emociju vīrusu, kāds piedzīvots – NSRD performances „Dr. Enesera Binokulāro deju kursi” rekonstrukcija Botāniskā dārza Palmu mājā.
Jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kas ik reizi spēj trāpīt jūtīgākajos sabiedrības sociālā ķermeņa mezglpunktos, un laikmetīgās mākslas festivāls “Survival K(n)it” ar šogad izcelto ikdienības tematiku. Abus festivālus redzu kā viens otru papildinošus, tie abi arvien vairāk satuvina performatīvās jeb spēles mākslas un vizuālo mākslu pasaules kā kopīgu domāšanas un emocionālās uztveres telpu. Abi festivāli arī uzrādīja, ka ne vienmēr “lieliskumu” jāmeklē lielajās starptautiskajās zvaigžņu kuratoru veidotās megabiennālēs. Līdzās diviem grandiem, ko šogad izdevās apmeklēt – Venēcijas un Stambulas biennālēm –, abi iepriekšminētie festivāli mani uzrunāja daudz trāpīgāk un godīgāk.
DANIELA ARIADO
Čīliešu izcelsmes mediju mākslas kuratore no Norvēģijas
Katrs gads nāk ar veselu rindu elpu aizraujošu notikumu, liekot mums atcerēties, kāpēc mēs darām to, ko darām, kāpēc mēs mīlam mākslu... vai arī esam kopā ar mākslu.
Ir grūti izvēlēties pašu intriģējošāko izstādi, jo par laimi ir bijis tik daudz, ko redzēt. Un tomēr – izstādi, kuru es vēlētos izcelt, redzēju nesen PAF Animācijas filmu festivālā Olomuhā, Čehijā (no 3. līdz 6. decembrim, 2015). Tur es biju lieciniece vairāku mākslinieku darbībai, kuri pēta un eksperimentē ar formātu un filmu izrādīšanas apstākļiem. Ekspozīciju veidoja izstādes un dzīvās mūzikas vizuālās performances, kuru laikā talantīgi mākslinieki – Greg Pope (UK), Jonathan Monaghan (US), Martin Arnold (AU), Samson Kambalu (ZA), Takashi Makino (JP) un daudzi citi – aizveda mani ceļojumā kustīgo attēlu pasaulē. Kurators – Martin Mazanec.
Samsons Kambalu. Sanguinetti Breakout Area Venēcijas biennālē. 2015. Foto:
Venēcijas biennāle noteikti būtu jāmin mākslas notikumu augšgalā – tā ir spēcīga balss un idejas turpat līdzās neatkārtojamajai Venēcijas pilsētai. Tomēr, vēlme apgūt visus notikumus, reizē dalot telpu ar tik daudziem cilvēkiem, nav vien izaicinājums jūsu pacietībai, tas dažkārt iedarbojas arī uz uztveri.
Es augstu vērtēju mākslinieku un darbu atlasi, kura atklāja All the Worlds Futures tēmu, cenošoties parādīt pašreizējo situāciju un “trauksmainā laikmeta” diskusiju. Kā jau bija gaidāms, Okui Enveizors pievērsa skatu afrikāņu mūsdienu mākslinieku plašajam sarakstam, kurā bija arī konceptuālais mākslinieks un filmu režisors Samsons Kambalu, kurš caur savu Nyau Cinema manifesto piedāvā jaunas interesantas perspektīvas un filozofiju par un ap kino. Kambalu arī bija cēlonis (bez iepriekšēja nodoma), iespējams, visinteresantākajam notikumam: brīvi kopējot situacionistu arhīvu Jēlā un iekļaujot to savā instalācijā, viņš izraisīja tiesas prāvu starp itāļu rakstnieku Džanfranko Sangvineti un biennāli. Šis incidents radīja jautājumus par situacionisma sākotnējo būtību, kas stingri noliedz jebkura veida kopēšanu. Kambalu un biennāle šajā lietā uzvarēja.
Es vēlētos arī izcelt LOOP mākslas mesi Barselonā (no 4. līdz 6. jūnijam, 2015), kas bija veltīta videomākslai un diskusijai kustīgā attēla industrijas ietvaros. Mesē varēja skatīt galerijas, kas specializējas videomākslā un pārstāv māksliniekus, kuri šo mediju izmanto jaunā līmenī. Mese bija tieši tāda, kādai būtu jābūt šāda veida pasākumiem: vieta, kur tikties, gūt iedvesmu un savienoties interesantā atmosfērā. Paldies par to.
Tāpat es augstu vērtēju 8. Ziemeļvalstu laikmetīgās mākslas biennāli Momentum, kura notika Mosā, Norvēģijā. Šodienas vieni no interesantākajiem Ziemeļvalstu kuratoriem savu darbu bija paveikuši lieliski. Viņiem izdevās salikt kopā idejas, nolikt tās uz vienas līnijas ar mākslinieka darbu, radot iedvesmojošas sastapšanās šajā mazajā pilsētiņā tālu ziemeļos.
Sandro Botičelli. Berlīnes Gleznu galerijas publicitātes attēls
INESE BARANOVSKA
Mākslas zinātniece, LNMM Latvijas dekoratīvās mākslas
un dizaina departamenta vadītāja
Gada nogalē Berlīnes Gleznu galerijā (Gemäldegalerie, Berlin) redzētā izstāde The Botticelli Renaissance. 1445–2015 – dižā itāļu gleznotāja mantojuma un ietekmes oriģināla rekonstrukcija: savdabīgs ceļojums laikā un telpā no 21. gadsimta, kad Botičelli tēli jau kļuvuši par zīmolu, līdz oriģināliem, kas tapuši 15. gadsimtā. Tas ir divu Eiropas vadošo muzeju kopīgs projekts (izstādei savus darbus atvēlējuši dažādi respektabli muzeji no deviņām valstīm) un 2016. gada pavasarī (05.03.16. –03.07.16.) to varēs novērtēt Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.
Jāatzīst, ka, neskatoties uz masīvo Latvijas prezentāciju (par ko ir liels prieks un lepnums), 56. Venēcijas mākslas biennālē redzētais nenogulsnējās atmiņās ar kādiem īpaši spilgtiem iespaidiem, lai gan tas aizvien ir un paliek „karstākais” laikmetīgās mākslas notikums pasaulē. Latvijas mērogā vēlos izcelt projektu “Hardija Lediņa gads”, kā arī jaunas kvalitātes šogad apliecināja divi vietējā mēroga festivālu “Survival K(n)it” un “Homo Novus”.
Atis Jākobsons. Untitled 41. 2015. Foto: Artūrs Kondrāts
IVARS DRULLE
Mākslinieks
Atis Jākobsons “Dark Matter” Mūkusalas Mākslas salonā – nevienā citā izstādē šogad nebiju pavadījis tik daudz laika.
Festivāls “Skaņu mežs” un mākslas darbi, kas tapuši pēc festivāla pasūtījuma, piemēram Janas Vinderenas (Jana Winderen) skaņu instalācija “Tur, ārā”, kas bija izstādīta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Marsela Brotersa darbs. Ekrānšāviņš no izstādes reklāmas video
KASPARS GROŠEVS
Mākslinieks
Baltijas XII triennāle Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC). Izstādes kuratorei Virgīnijai Januškevičūtei izdevās savienot tik dažādas mākslas prakses un idejas, ka kopums nevis izšķīda kakofonijā, bet izkārtojās daudzās kārtās kā kūka vai nebeidzamās trepēs. Māra Bišofa zīmējums izstiepās blakus uzrakstam „Tas, kas ir māksla šodien, rīt var būt kaut kas cits“, kļūstot par klusu pavadoni un ceļvedi.
Man patika beļģu mākslinieka un dzejnieka Marsela Brodtersa (Marcel Broodthaers) retrospekcija Monnaie de Paris. Šķita, mākslinieks stāvējis pie izstādes iekārtošanas, lai arī tas, protams, vairs nav iespējams, – dzīva un vibrējoša izstāde, kurā dzejiskumu papildināja apņēmība sekot domai, lai kurp tā vestu.
Jajoi Kusamas izstādes publicitātes attēls
MARIJA LAURBERGA (Dānija)
Luiziānas Modernās mākslas muzeja kuratore un pētniecības darba vadītāja
Varbūt nav pārāk pieticīgi pieminēt savu projektu, bet es nevaru noliegt faktu, ka man personīgi gads lielā mērā bija veltīts īpašai izstādei: Jajoi Kusamas In Infinity. Mākslinieces pirmā retrospekcija Skandināvijā, Luiziānas muzejā, kurai es biju kuratore un kura ceļos uz Henie Onstad Oslo, Modernās mākslas muzeju Stokholmā un Helsinku mākslas muzeju. Man pašai darbs pie šīs izstādes radīja iespēju dziļāk iepazīt mākslinieci, kuras unikālā balss atklāj pilnīgi citu naratīvu pēckara mākslā, nekā iesakņojušies šā perioda mākslas vēstures kanoni. Kusamas māksla ir emocionāla un dziļi personiska. Viņas bezgalības koncepta pētījumi patiesi ir indivīda pētījums aci pret aci ar pasauli kā tādu – drosmīga, ievainojoša iztaujāšana, ko mūsdienās nozīmē būt cilvēkam.
Es šogad apmeklēju Laikmetīgās mākslas muzeja “Garaž” atklāšanu Gorkija parkā Maskavā. Pēc ceļošanas no Pēterburgas uz Maskavu, mani intriģēja šīs institūcijas izstāžu un izpētes programmas ambīcijas. Projekti, sākot no laikmetīgās mākslas līdz aukstā kara politikai un kosmosa nozīmei Krievijas modernajā kultūrā. Tik nozīmīgs mēģinājums, saglabāt atvērtu kultūras kritikas diskusiju mūsdienu Krievijā.
ENDRJŪ MIKSIS
Lietuviešu izcelsmes amerikāņu fotogrāfs
Viļņā es biju priecīgs redzēt Visvalda Morkēviča vienas nakts izstādi un grāmatas prezentāciju Public Secrets. Visvalds finansēja savu grāmatu un noorganizēja šo pasākumu pats. Vakars bija lielisks un izstāde Meno Spaustuve tumšajā teātra telpā bija atsvaidzinoša. Fotovidei Viļņā ārkārtīgi nepieciešamas pārmaiņas. Vecajai, konservatīvajai padomju ēras Fotogrāfu savienības sistēmai vēl aizvien izdodas gūt pārsvaru, kaut arī tai nav nevienas idejas, un tā izdot garlaicīgus katalogus. Tādi jaunie fotogrāfi kā Visvalds palīdz šīs lietas bīdīt jaunā virzienā.
Neesmu liels festivālu, biennāļu, triennāļu un mākslas mešu pielūdzējs... Bieži tās šķiet vairāk domātas kuratoriem, nevis māksliniekiem. Daudz interesantāk ir, kad kultūras notikumi pēkšņi parādās nez no kurienes. Tieši šomēnes Prinss beidzot atļāva publicēt internetā savu 2008. gada video, kurā viņš redzams koncertā Koučellas festivālā, izpildot Radiohead dziesmu Creep. Radiohead vienmēr bija vēlējušies, lai šis video būtu pieejams internetā, bet Prinss cīnījās pret to un sūtīja brīdinājumus visiem, kas mēģināja video publicēt YouTube. Par laimi tagad mēs visi varam izbaudīt Prinsa ģitāras treļļus.
VIKTORS MIZIANO
Kurators, Художественный журнал redaktors
2015. gadā esmu uztaisījis trīs izstādes un ar visām trijām esmu diezgan apmierināts. Man gribētos atzīties, ka tas ir labākais, ko esmu redzējis. Lai arī tā ir taisnība, tomēr pateikt to – diemžēl! – es nevaru!
Spilgts iespaids bija Maskavas jaunā mākslinieka personālizstāde, bet es neuzdrīkstos atsaukties arī uz to. Parasti kuratora (ar reputāciju) publiski izteikti komplimenti jaunam māksliniekam netiek īsti adekvāti interpretēti.
Līdz ar to paliek Džermano Čelanta izstāde Arts & Foods Milānas Expo ietvaros. Smieklīgi, bet izstāde man drīzāk nepatika, nekā patika. Tomēr par spīti daudzām vājām vietām, tas ir vērienīgs un asprātīgs projekts... Neko citu ar to samērojamu (vārda visās nozīmēs) šogad man neizdevās ieraudzīt.
Tomēr es varu nosaukt kuratora projektu, kurš varētu sacensties ar Milānas izstādi, taču tas atkal ir saistīts ar Čelanta vārdu. Tāpēc labāk apstāsimies pie „Mākslas un ēdiena“...
Gada lieliskākais notikums mākslas un kultūras jomā (festivāls, lielizstāde, mese u.c.) – domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kad šāda formāta notikumi jau pēc definīcijas nevar būt nozīmīgi...
Irina Nahova. The Green Pavilion. Krievijas Nacionālais paviljons Venēcijas biennālē. Foto: Ainārs Ērglis
MILĒNA ORLOVA
Mākslas kritiķe, The Art Newspaper Russia galvenā redaktore
Man kā vienmēr vislielāko iespaidu atstāja Venēcijas biennāle. Tā tomēr ir vienīgā vieta, kur līdz kaulam var apzināties laikmetīgās mākslas pasaules globālismu un tajā pašā laikā novērtēt mākslinieku individuālos izteikumus, kas bieži ir saistīti ar nacionālo kontekstu. Man bija patīkami redzēt, kā Krievijas paviljonā Irina Nahova vispārcilvēciskos eksistenciālos pārdzīvojumus sasaistīja ar mūsu valsts vēsturi. Biennāles pamatprojektā All the World's Futures Okui Enveizors tāpat aizskāra ikvienam PSRS laikā dzimušajam tuvu marksisma mantojuma tēmu, kaut arī tieši pret šo izstādes motīvu es izjūtu skeptiskas jūtas – padomju skola ar marksisma-ļeņinisma klasiķu nebeidzamo zubrīšanu man ir atsitusi jebkuru vēlmi iedziļināties šajā sfērā. Enveizora izstādē mani daudz vairāk ieinteresēja kas cits. Atļaušos citēt savu rakstu „Venēcijas kapitāls“, kas bija publicēts The Art Newspaper Russia: „Izstādē par nākotni patiešām izbrīna zīmējumu – pašas vienkāršākās un arhaiskākās tehnikas, kādu vien var iedomāties, – pārpilnība. Un tas patiesi ir „kaujas zīmulis“ – vispieejamākais, un jāteic arī virtuozākais mākslinieka ierocis „karstajā punktā“, un arī jebkurā citā punktā, kur vien viņš vēlēsies noķert apkārtējo pasauli vai pafilozofēt ar zīmuli rokās.“
Nevar nepieminēt arī spīdošo Prada fonda projektu (Venēcijā un Milānā) Serial Classic, kurā asprātīgā veidā tiek aplūkota kopiju, viltojumu, repliku un citātu antīkā materiālā tēma. Šajā izstādē pārliecinoši bija parādīts, ka tas, ko mēs domājam esam postmodernās mākslas problemātika, patiesībā ir mūžīga tēma. Vēlos arī atzīmēt, ka šodien mākslas fondi, kas iesākušies kā tīra lielo luksusa brendu mārketinga iniciatīva, sāk radīt nopietnu konkurenci muzeju izstādēm.
Vēlreiz nosaukšu Venēcijas biennāli, ne kā izstādi, bet gan kā bezprecedenta izmēra starptautisku mākslas festivālu. Ja runājam, par mesēm, man šogad pirmo reiz palaimējās būt Māstrihtas TEFAF – visās nozīmēs spilgtākajā un bagātākajā antikvariāta mesē, kurā var atrast arī laikmetīgo mākslu. Protams, pasaules notikumu galvgalī paliek Art Basel, bet es vēlētos pieminēt jaunu tirgu – Vienna Contemporary, kurā tiek dota iespēja sevi parādīt tiem māksliniekiem un galerijām, kas vēl nav nostiprinājušies/-ās lielajā pasaules mākslas tirgū, tajā skaitā no Krievijas, Austrumeiropas valstīm. Tieši šajā Vīnes mesē vajadzētu atklāt jaunus, svaigus vārdus.
Hito Staijerla. Instalācija Factory of the Sun Venēcijas biennālē. 2015. Courtesy Hito Steyerl. Foto: Manuel Reinartz
INGA ŠTEIMANE
Mākslas zinātniece, kuratore
Floriana Ebnera (Florian Ebner) kūrētais Vācijas paviljons „Fabrika“ Venēcijas mākslas biennālē šogad (sevišķi Hito Steyerl – Factory of the Sun, bet lieliski bija arī citi mākslinieki – Olaf Nicolai, Tobias Zielony, Jasmina Metwaly / Philip Rizk). Par mūsdienu globālo sociālpolitisko disfunkciju skaisti tiek runāts kopš 90. gadu vidus, bet realitāti dūmos un putekļu mākoņos tin virtuālo, pseidoakadēmisko un birokrātiski politkorekto „diskusiju“ (lasi – prezentāciju) lavīnas. Vācijas paviljonam ļoti precīzi izdevās norādīt uz tehnikām un rutīnām, kas rada mūsdienu sociālo tuksnesi – sabiedrības, kurās cilvēki kļūst lieki. Pirmkārt jau visi mediji, ko var saukt par industrijas produktu, ir kļuvuši par piedēkli politiskās un komerciālās varas struktūrām, paturot iepriekš saturiski nozīmīgas rubrikas – politika, ekonomika, kultūra – kā formālu topogrāfiju jeb aksesuārus. Mediju esamība jau labu laiku imitē sabiedrisko interešu respektēšanu.
Mākslas formu ziņā Vācijas paviljons izcēlās ar simulācijām, kas alkst atklāt patiesību Adorno kaislīgāko sentenču garā. Readymade kolāžas, teatrālisms un pētniecības neapzinātā perfekcija (nejaukt ar nogurušu glamūru un narcisismu).
Nebūtu patiesi, ja es teiktu, ka nenovērtēju „Mākslas stacijas Dubulti“ izveidošanu un atklāšanu 2015. gada 28. maijā. Es uzskatu, ka „Māksla stacija Dubulti“ ir notikums – sakopts viens no retajiem modernisma arhitektūras pieminekļiem un modernizēta ēkas publiskā funkcija. Pirmo reizi Latvijā tur varēja apskatīt Tomasa Hiršhorna darbu, Adi Nesa fotogrāfijas, ja runājam par iespēju satikt un pētīt mākslas darbu, nevis tā attēlu vai aprakstu. „Mākslas stacijas Dubulti“ pirmā izstāde piedāvāja Latvijas mākslinieku jaundarbus – speciāli veidotus Ievas Iltneres, Artura Bērziņa, grupas „Orbīta“, Kristapa Gulbja un Olgas Šilovas darbus. Tomēr novērtēju arī kolēģu darbu – notikums ir galerijas „Daugava“ jaunās telpas un izstādes, kas parāda nobriedušus Latvijas māksliniekus.
Zahas Hadidas izstāde Ermitāžā. Foto: hermitagemuseum.org
OĻESJA TURKINA (Krievija)
Kuratore, mākslas zinātniece
2015. gadā bijis daudz labu izstāžu. Tomēr es nevaru izcelt vienu, kas būtu salauzusi manu sirdi – kad atnāc uz izstādi un saproti, ka tieši tev to vajadzēja uztaisīt.
Un tā, par labām un ļoti labām izstādēm. Tāda ir Zahas Hadidas izstāde Valsts Ermitāžā. Tā pārsteidzošā veidā ļoti labi tika iekļauta sarežģītajā Nikolaja zāles interjerā. Burvīgā Pāvela Peperšteina izstāde “Nākotne, iemīlēšanās un pagātne” Maskavas Multimediju mākslas muzejā, kas ieslīga tālu laikmetu tumsā, un turpat arī Mihalas Rovneres video.
Lieliski veidota bija Luīzas Buržuā izstāde Structures of Existence: The Cells, viņas lielizmēra darbus tādā apjomā pirmo reizi uz Krieviju atveda laikmetīgās mākslas muzejs „Garaž“. Un izstāde „Zem Maļeviča zīmes“, kuru veidoja Tatjana Gorjačeva Tretjakova galerijā uz Krimas vaļņa. Šajā nelielajā grafikas darbu ekspozīcijā bija jaušams avangarda eksperimentālais raksturs, un tā palīdzēja Krievijā atzīmēt supremātisma simtgadi.
Pats galvenais 2015. gada notikums nebija vis festivāli, biennāle vai triennāle, bet gan Pjotra Pavļenska akcija „Draudi“. Nav brīnums, ka Federālā drošības dienesta degošās durvis Lubjankā jau ir salīdzinātas ar Gehennu un elles vārtiem. Lieli kultūras pasākumi ir vērtē miera un labklājības laikā. Bet mūsu laikā, kad nezini, vai dzīvo ellē vai tikai turp dodies, māksliniekam ir jāapšauba viss, tajā skaitā arī pati māksla.
Zīmējumi, piezīmes un skices no Edgara Ozoliņa arhīva izstādē „Šķērssvītra“. 1960.–1970. gadi
MĀRTIŅŠ VANAGS
Publicists
“Šķērssvītra” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (kurators Kaspars Vanags).
Rīgā mani visvairāk uzrunāja akcija Esplanādē, kur 23. septembra naktī Raiņa piemineklim galvā tika uzmaukts spainis. Saprotams, tā bija atsauce uz ikvienam skolēnam zināmo pantiņu: “Jānis Rainis / Galvā spainis.” Atšķirībā no žurnālistiem, kas to nodēvēja par vandalismu, man minētais spainis šķita asprātīgs un sirsnīgs laikmetīgās mākslas darbs vai, drīzāk, nedarbs. Ar tā palīdzību autori pievērsa uzmanību tam, par ko man jau sen bija aizdomas – proti, ka lielākā daļa cilvēku vēlas norobežoties no Raiņa skatiena.
Vēl man šogad patika Ziemeļvalstu un Šveices paviljons Venēcijas biennālē, kā arī vairākas teātra izrādes – Tomasa Ostermeiera “Ričards III”, Kšištofa Varļikovska “Francūži” un Vladislava Nastavševa “Cerību ezers”.
Jānuss Samma. „Tiesas prāva #3.“ Sērija “Priekšsēdētāja stāsts”. Igaunijas Nacionālais paviljons Venēcijas biennāle. 2015
MĀRIS VĪTOLS
Kolekcionārs un kurators
Igaunijas nacionālais paviljons 56. Venēcijas mākslas biennāles ietvaros. Ekspozīcija ar nosaukumu “Darbam nederīgs. Priekšsēdētāja stāsts” (Not Suitable For Work. A Chairman’s Tale) izstādes apmeklētājus iepazīstināja ar vēsturiskos notikumos balstītu stāstu par kādu kolhoza priekšsēdētāju Padomju Igaunijā, kurš tiek notiesāts un sodīts par iesaistīšanos homoseksuālos aktos, kas atbilstoši padomju likumiem bija krimināli sodāms noziegums. Mākslinieks Jānuss Samma (Jaanus Samma), komisāre Marija Aruso (Maria Arusoo), kurators Eudženio Viola (Eugenio Viola).
Berlīnes Valsts operas Lieldienu festivāls un tā galvenais notikums – Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” izcilā iestudējuma pirmizrāde Dmitrija Čerņakova (Krievija) režijā. Iestudējums ar Berlīnes Valsts operas muzikālo vadītāju Danielu Barenboimu pie diriģenta pults uz operas skatuves atgriezīsies arī nākamā gada Lieldienu festivālā Festtage.
MIESAI. “Vakariņas ar Cīruli.” Foto: miesai.com
IEVA ZĪBĀRTE
Arhitektūras un dizaina kritiķe
Tikko sociālajos tīklos uzpeldēja joks, ka gads jau galā, bet “es neatceros, kā tas vispār sākās, vai man bija dzimšanas diena un kā gadījās, ka viss jau ir beidzies”. Līdzīgi nākas spriest par izstādēm un mākslas notikumiem – vai es ko redzēju, vai ko no tā atceros? Māksla 2015. gadā vēl vairāk kļuva pieejama ārpus tradicionālajām tās izrādīšanas vietām. Ir spēkā arī Vorhola vīzija, un ikviens ir slavenība, katrs var saukt sevi par mākslinieku un viss ir māksla. Šajā kontekstā esmu novērojusi arī, ka katrs pats ir sev kurators, un attiecīgi pats veido savu mākslas programmu, kurā nav prestižāku (Venēcijas biennāle, Art Basel Miami Beach) vai mazāk prestižu (vietējā mākslinieka izstāde laukos) notikumu. Viss kļuvis vienlīdz “svarīgs” un “kvalitatīvs”. Iepazīt mākslu tagad var arī bāros un viesnīcās, attiecīgi muzejiem un galerijām jādomā, kā ar viesnīcām un bāriem šajā ziņā konkurēt. No 2015. gadā redzētā atmiņā palicis modes dizainera Aleksandra Makvīna šovs Savage Beauty Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, Totaldobže izstāde un sarīkojumi vecajā muitas mājā Liepājā, starptautiskās arhitektūras vasaras skolas laikā uzbūvētās studentu instalācijas Cēsīs, MIESAI grupas grafikas un produktu dizaina projekts „Cīrulis“, kā arī pašlaik notiekošā arhitekta Meinharda fon Gerkāna izstāde Pēterbaznīcā.
