JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Andreas Gursky Hayward galerijā 25. janvāris - 22. aprīlis 2018. Foto: Mark Blower

Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji 0

Kirils Kobrins
08/03/2018

 

Mākslas dienasgrāmata 2018 №3

2018. gada 11. februāris

Pēdējās dienas Čengdu pirms jau galīgās atgriešanās Eiropā. Darāmā nav daudz, tādēļ pastaigājos pa tukšo universitātes pilsētiņu un ap to, pārcilādams prātā savas gadu ilgās Ķīnas epopejas epizodes. Atcerēties īpaši nav ko, izņemot cilvēkus un ēdienu; savukārt visvisādās mocības ar laika apstākļiem un internetu jau ierakstītas smadzeņu garozā, tā ka tās atcerēties nevajag, tās vienmēr ir šeit, kopā ar mani. Un pasāku šajās dienās pastaigāties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dienā ārā ir siltāks nekā iekšā. Vai arī liekas, ka siltāks – jo ārā var pārvietoties, izlocīt kājas, iekustināt asinis. Nestaigāsi taču starp viesistabu un guļamistabu? Tā vai citādi, cenšos salikt pa plauktiņiem visu, ko šeit redzēju, dzirdēju, ēdu un dzēru, sapratu, taču velti. Tas viss jau ir salikts, turklāt es jau no paša sākuma visu šķiroju pēc sugām nākotnes (vaļas brīža) prātojumiem un atmiņām. Lūk, gatavojies nākotnei, bet, kad tā iestājas, sagatavošanās process beidzas un… nav jau nemaz ko darīt. Viss jau tāpat ideālā kārtībā atrodas atbilstošajā vietās. Var, protams, izvilkt atvilktnes, izbērt saturu uz grīdas, labi samaisīt un tad pārcilāt mnemoniskos atkritumus, paspert, paspiest, bet pēc tam salikt no jauna atbilstoši citai shēmai, bet tas jau ir mākslas, nevis literatūras, tieši vizuālās mākslas akts. Vārdi šādām procedūrām neļaujas. Un arī man neļaujas, kaut neesmu mākslinieks, bet tikai tā – literāts.


Čengdu skats. Lotus Pond Alley (visas fotogrāfijas bez paraksta – autora darbs, KK)

Tādēļ arī neuzstāju, apiedams Lotosu dīķi un dodamies pretī Austrumu vārtiem, lai izietu pie upes, nogrieztos pa kreisi, labajā pusē atstātu bāru rajonu, kur tā arī neesmu kādu vakaru iegriezies šī gada laikā, un pareizi darīju, vieni vienīgi karaoke, visstulbākā nodarbe uz Zemes, savukārt dienā tur ir jauki – mazas mājiņas vai piecstāveņu pirmie stāvi, rupjie izkārtņu zīmējumi dienas gaismā ir neaizsargāti, tādēļ laikam jau tā ir vienīgā māksla, kas šeit ir pieejama manai sapratnei. Atcerējos atgadījumu no Flena O'Braiena biogrāfijas: 1954. gadā, šķietas, viņš ar vairākiem draugiem sarīkoja – vēsturē pirmās – Blūma dienas svinības. Domāju, tobrīd “Uliss” Īrijā joprojām bija aizliegts. Draugi no rīta devās pa Blūma kunga maršrutu un, bez šaubām, kādā brīdī nolīga ekipāžu (jā, ekipāžu! Tā ir pagājušā gadsimta vidus Īrija, nevis Amerika, tur vēl reizumis brauca, izmantojot dabiskos zirgspēkus) un aizbrauca uz Glāsnevinas kapsētu. Skaidra lieta, ka pa ceļam sagribējās iemest pa glāzītei, īri taču, bet Flens O'Braiens vispār alkoholiķis. Iegriezās pabā, iedzēra, papļāpāja ar vietējiem. Taujāja, vai tie neatminas tādu Džeimsu Džoisu, viņš, visticamāk, te iegriezies pirms gadiem četrdesmit. Kāds no lokālajiem dzērājiem – jau iztēlojos viņa zaļo cepuri, asarainās acis, bezzobaino, čāpstinošo muti – sacīja: “Protams viņu atceros – Džimis Džoiss, lāga puisis bija, mākslinieks!” Apmulsums, kas pāraug apbrīnā par parasto īru ļaužu spēcīgo atmiņu un dziļo kulturālismu. “Mākslinieks? Bet varbūt tomēr rakstnieks?” “Nē, mākslinieks. Pirmklasīgas izkārtnes gleznoja un arī sienas labi krāsoja. Tur aiz stūra “Trejlapī” joprojām karājas viņa darbs, cik gadu aizgājis, bet joprojām kā jauns. Ak, kāds cilvēks bija, vecais labais Džimijs, gan iemest varēja, gan mēru zināja, sieva viņu iedunkāja, tas gan, bet viņš nesūkstījās. Un mira viegli: gāja pa ielu, novēlās un viss – atdevis galus. Džimiju Džoisu Dievs pie sevis paņēma viegli, bez skrambiņas!” Sekoja klusums, ekspedīcijas dalībnieki piebeidza viskiju un devās tālāk, uz Glāsnevinas kapiem. Tagad uz turieni kursē lielisks ātrs autobuss, pārbaudīju, pagājušajā augustā biju Dublinā. Bet uz kapsētu neaizbraucu. Pirmkārt, biju tur 2001. gadā, kā reiz tolaik ar transportu pilsētā bija pasmagi; ekipāžas diemžēl gan izzudušas, taču pienācīgs skaits tramvaju un autobusu diemžēl vēl nebija parādījies. Pat taksi nācās gaidīt teju vai stundu. Otrkārt, pēdējā vizītē kapsētas vietā apmeklēju izstādes, it kā literāras, tomēr daļēji arī vizuālas. Nacionālajā galerijā – par Jeitsu. Tur, skaidra lieta, bija daudz draņķīgas simboliskas glezniecības, Ķeltu renesanse un tamlīdzīgi lietas. Lietas, ko Džimijs Džeimss – rakstnieks, nevis mākslinieks – necieta un no kā aizbēga uz kontinentu. Jā, bet savādās Blūma dienas humoreskas atminējums ir vienkāršs: angliski painter ir gan mākslinieks, gan mālderis, un tas, kas pa vidu.Tas, kurš krāso virsmas, veido uz tām krāsas un zīmējumus, kurš izdaiļo dzīvi. Krievu valodā šiem vārdiem ir viena sakne. Tā ka krievu traktierī piekristu īru paba kopējam viedoklim. Džimijs (Džeimss) Džoiss, “Ulisa”, “Dubliniešu” u.c. darbu autors, bija mākslinieks, viņš izdaiļoja vairāku miljonu lasītāju dzīvi. Kas attiecas uz “lāga puisis” un jo īpaši kas attiecas uz viņa attiecībām ar sievu, ir nelielas atšķirības. Bet dzērājs bija pirmklasīgs, lai gan ginesu un viskiju cieņā neturēja. Un ne velna no patriota.

Daudzi izkārtnes gleznojuši, kā zināms. Par Pirosmani ne vārda – netīk un nesaprotu vispārējo mīlestību. Pat līdz vīna pudeļu etiķešu līmenim nepavelk. Jaukas lietiņas, uzmetumi padomju multenei pieaugušajiem progresīviem inženiertehniskajiem darbiniekiem un bibliotekārēm par prieku. Atceros, kāds bija internetā izlicis vai nu no Ganas, vai nu no Nigērijas pašdarinātās Holivudas filmu afišas. Lūk, tas ir apmēram tas pats. Naivā māksla. Vajadzēs padomāt, kā gan tomēr atšķirt “labu” naivo mākslu no “sliktas” (vai no “tā ne pārāk”, “nekādi”, kas arī veido 99% šajā žanrā). Lai gan ideja ir muļķīga; OK, bet kā vispār atšķirt “labu” mākslu no “sliktas” vai “tā ne pārāk”? Vispār atšķirt “mākslu” no “nemākslas”? O, veco labo Džimij D., stiprini un vadi manas vājās domātspējas! Varbūt vienkārši vairāk jādzer, un viss kļūs skaidrs pats no sevis? Atgriezīšos Eiropā un pamēģināšu. Bet, ja par “izkārtnēm” uzskatām plakātus, reklāmas un tā tālāk, tad, jā, tur bijuši arī īsti mākslinieki. Lotreks. Art Noveau sekotāji, secesionisti, Mir isskusstva autori. Un tad nāca avangards, sirreālisms un tml.; un jau neatšķirt paba izkārtni no mākslas objekta. Ko kurators nosauks par tādu, tā arī būs māksla.

Tādēļ svinīgi pasludinu par mākslu Čengdu pilsētas bāru rajonu pie Czujancao tilta. “Par mākslu.” Bet sevi – “par kuratoru”. Jo katrs no mums ir kaut kā kurators, turklāt pašpasludināts.


Dažas fotogrāfijas no Čengdu sērijas. Bāri.

Kopumā pastaigāties un parakāties pa Ķīnas epopejas mnemonisko atkritumu atvilktnēm ne pārāk izdodas. Galvā nāk nesenas atmiņas, tas, kas nesen noticis vai ko tāpat vien – redzēju-dzirdēju. Bet pēdējais, ko no mākslas esmu redzējis – tās “mākslas”, ko citi, speciālie, ar zinātniskajiem grādiem un institūcijām dēvē par tādu, – bija, lai cik dīvaini tas neliktos, Maskavā. Braucot atpakaļ no Rīgas uz Čengdu, es tur nonācu atkal, turklāt veselas trīs dienas. Iestrēgu sniegā un nezin kādēļ nolēmu paglābties Puškina valsts mākslas muzejā. Tas ir, patiesībā gāju no Borovickas uz Kropotkina ielu, pastaigādamies pa vietām, kas pat daļēji ir patīkamas un gleznainas – ja no Paškova nama raugās uz upi un ja ir ziema un salīdzinoši gaišs, tad nedaudz pa labi – vien izslēgsim no novērošanas sektora Kremli – būs gaiši pelēki nami kubisma garā, skursteņi, no skursteņiem – dūmi. Tas ir gleznaini, jo izskatās pēc pagājušā gadsimta sākuma glezniecības, līdz kādiem 30. gadiem, līdz grupas “13” māksliniekiem, ja viņi būtu gleznojuši nevis Ļeņingradu, bet Maskavu, kas, protams, nav iespējams. Bet arī te bijuši savi gleznotāji urbānisti. Jā, raugies turp, pa labi un nedaudz zemāk, un, lūk, tev māksla, un, lūk, tev literatūra, nē, nevis Bulgakovs, protams, bet Pjatigorska “Kādas šķērsielas filozofija”. It kā mūžīga Maskava trīsdesmitajos gados, kaut kā tā, jau bez Kristus Glābēja katedrāles, bet vēl bez vēlīnā Staļina laika ampīra un sekojošajām daudzstāvu mājām. Lai gan, protams, Pjatigorska šķērsielas ir tālāk, tās no Paškova nama neredz, tās ir pa labi no vecās Kristus Glābēja katedrāles (baseinu vajadzēja saglabāt, starp citu, paslēpt pazemē, lieliska peldvieta rituāliem un tml., ekonomikai jābūt ekonomiskai, kā teicis Iļjičs Otrais) – Obidenska, pirmā, otrā, neatceros, vai numerācija seko tālāk, tagad tur mitinās bagātnieki un vasarās ēd pastu itāļu restorānā, sēdēdami pie āra galdiņa. Arī sava veida kādas šķērsielas filozofija, turklāt tās pašas, vien kādus septiņdesmit gadus vēlāk.

Paraudzījies uz skursteņiem un dūmiem, es aizgāju līdz Puškina mākslas muzejam un tūlīt pat salūzu, kājas vairs neturēja. Es padevos. Muzejā notika izstāde, kaut kas par peredvižņiku un impresionistu salīdzinājumu. Lieliska tēma, kas mani interesē jau sen, tāpēc aizgāju. Un ne velti aizgāju.


Konstantīns Menjē. Kalpones brokastis. 1880. gadi

Pirms nedēļām trijām es te jau rakstīju par cilvēkiem, kas rīko tādas oficiālas, middlebrow izstādes Maskavas un Pēterburgas muzejos. Tur bija par revolūciju un mākslu; konceptuāla bezjēdzība (vai arī, lūk, jaunā brīnišķā jēga postpadomju Krievijā?), kas paslēpta aiz simtiem pirmklasīgu objektu, kurus visus kopā reti vai pat nekad neredzēsi. Uz paskaidrojumiem var neskatīties, tekstus uz zāļu sienām var nelasīt. Materiāls sevi paskaidro pats – un tā, kā iepriekš nekad nav paskaidrojis dažādu iemeslu dēļ – sākot ar kulturāli politiskiem, beidzot ar tiem, kas saistās ar vecumu, vai kaut kā tā. Tur, Puškina mākslas muzejā, bija citādi. Darbu nav daudz, tie lielākoties vietējie vai atvesti pāri upei no Tretjakova galerijas, plus pavisam nedaudz no citiem muzejiem. Tas ir, tie ir pazīstami aptuveni tajā pašā sastāvā un tieši šajā vietā (vietās). Krātuvēs, kā tas bija ar avangardu pirms četrdesmit gadiem, tie nekrāj putekļus, vienmēr tie bijuši atklāti publikai. Atklāti tie ir arī tagad kamerstila nokrāsā un ar mājienu uz konceptualizējošās bāzes esamību – dažiem cienījamu mākslas zinātnieku rakstiem par peredvižņikiem un impresionistiem, skatītiem salīdzinājumā un paralēlēs. Sanākusi samežģīta garlaicība, diezgan pabriesmīga, šausmīgi žēl mākslinieku, kas tur pārstāvēti. Pie sienām – nevērtīgi citāti kā no vienu, tā no otru, krievu un franču, vēstulēm, kas izrauti no konteksta un izskatās pēc muļķīgas reklāmas ar garīgu ievirzi deviņdesmito gadu Krievijas vai telekanāla “Kultūra” stilā. Pēc būtības – populāru nacionālo aizpagājušā gadsmita – pagājušā gadsimta sākuma mākslas klasiķu albumu anotācijas. Darbi ir dažādi, ir gan diži (no Krievijas puses vairāki Repina, Serova darbi; no frančiem – neskaitot maniaku Monē, lielisks Lotreks, agrīnais Pikaso, kurš dievs vien zina kā iekļauts starp vecīšiem no aiziepriekšējā gadsimta, un, velns, es pavisam aizmirsu, man agrāk ārkārtīgi patika nezināmā Luidži Luāra darbs ar dūmiem, kas balti pelēkzilios kubos, tādiem kā gaisam nepiederīgas substances gabaliem klāj Parīzes priekšpilsētu, efekts ir tik lēts, tomēr tik skaisti, skaisti tak!), gan pavisam nelādzīgi un pat komiski. Pasternaks vecākais attēlojis Ļevu Tolstoju A. Rubinšteina koncertā. Vecītis ir acīmredzami neapmierināts; atliek atcerēties “Kreicera sonāti”, lai saprastu, kādēļ. Kompozīcijas centrā Rubinšteins ar maigi sārtu seju, viņš centīgi izdabū skaņas no flīģeļa, kas attēlots diezgan dīvainā, neērtā leņķī pret pianistu. Klavieru melnais vāks, kā ierasts, atgādina vai nu albatrosa (sk. Kolridžu un Bodlēru) vai vētrasputna (sk. Maskimu Gorkiju) spārnu. Es riskētu pieņemt, ka tas ir monstroza pingvīna spārns, kas attenterējis palūkoties uz kapteiņa Skota un viņa komandas pēdējām minūtēm. Pa kreisi aiz Rubinšteina muguras – sieviete baltā, Viņa ir ekstāzē. Tur ir vēl daudz kā interesanta, piemēram, rudmate, kas paslēpusies aiz melnā spārna. Redzama vien jauneklīgā galva. Tā kopēta no Roseti. Kopumā līdzās vispārējai nepatikai tieši pret mūziku un pret kultūru kā tādu, skaidrs, kādēļ Ļevs Nikolajevičs ir neapmierināts, Kad grāfs neizlikās par mužiku vai neņēmās rādīt ceļu tautām, viņa gaume bija teicama, asa, bez žēlastības, franciska, radusies pirms romantisma dulķainās dziras. Man vienmēr licies, ka krieviskajai gaumei arī būtu jābūt šādai, Puškins tam ir labs piemērs.


Abrams Arhipovs. Veļas mazgāšana. 1890. gadi

Jā, tomēr runa nav par mākslas kvalitāti izstādē. Pati izstāde, kā notikums, kā iecere, kā ideja un tās realizācija ir pat ne vienkārši bezpalīdzīga, tā ir ļaundabīgi un ļauni bezpalīdzīga. Viss, kam pieticis kuratoru, – tie ir dvēseliskie vārdi aprakstos un franču un krievu darbu savietošana blakus, balstoties pēc žanriem un sižetiem, un arī ne vienmēr. Te skaista meitene, mūsējā, bet blakus skaista meitene, ne mūsējā, franču. Te nabagi cieš, mūsējie (mūsējie vairāk un spēcīgāk cieš, protams), bet te gallu nožēlojamie. Tā ka mēs redzam: peredvižņiki ir gandrīz impresionisti, impresionisti ir gandrīz peredvižņiki. Lai gan katrs, pat cilvēks no malas pateiks, sak, nē, tas nav viens un tas pats, lieta nav glezniecības tehnikā, ar to lai tiek galā speciālisti, lieta ir dažādās mākslas radīšanas intencēs. Dažādos priekšstatos par realitāti, ko peredvižņiki un impresionisti gribēja attēlot. Šis punkts, starp citu, aprakstos nospēlējis svarīgu lomu: gan Monē, gan Sarasovs bija pret akadēmismu un par reālismu. Bet tad jau visi mākslinieki ir reālisti, no Limburgas stundu grāmatas līdz Rotko; lieta tajā, ko tieši viņi uzskata par realitāti, vai ne tā? Kaut kāds bērnu dārzs. Bet tur, kur varēja spēlēties, apspriest, domāt, – vēstures telpā, tajā, ka peredvižņiki un impresionisti – tā ir austošās modernitātes māksla, ka mūsu priekšā ir dažādu modernitāšu tēli – franču (buržuāzās) un krievu (inteliģentās, kas pagaidām pastāv vien apziņā, nevis dzīvē), bet par to, protams, tur nebija ne vārda. Fui, cik nelāgi, fui. Jūs mūs vēl piespiediet Marksu un Ļeņinu citēt! Par ko esam cīnījušies? Kādreiz progresīvās padomju mākslas zinātnes konceptuālā impotence, kas tajos laikos it kā aizslīdēja no ideoloģiskās kontroles estētismā un paseismā; impotence, kas iestājusies no vēstures bailēm, no politiskā konteksta bailēm, no bailēm saprast, ka māksla nav kas cildens, par ko var rakstīt sentimenta pilnos rakstos. Māksla nav rotaļlieta aiz dzīves robežām, pat ne mierinājums, tā ir pati dzīve un iespirtot to šāda veida izstāžu kuntskamerā ir briesmonīgi. Es stipri saniknojos. Nevienas domas, pat ne pusdomas. Nu kaut vai par to, ka impresionisms patiešām ir tīri buržuāziska māksla, tā attēlo vai nu buržuja dzīvi vai arī to, ko buržuā var nopirkt un ar ko var sevi izklaidēt: no kūrorta ainavām līdz sievietēm, kafejnīcām un bulvāriem. Bet peredvižņiki vispār ir absolūti antiburžuāziski, romantiski, daudzi – arhaiski antiburžuāziski. Teiksim, ar nelieliem izņēmumiem peredvižņiki neievēroja galveno modernitātes lokusu – moderno pilsēti. Viss, punkts, vairs ne vārda. Tā vienkārši ir padomju mākslas zinātnes augšāmcelšanās. Zombiju parāde.

Tomēr ne velti aizgāju un pabojāju sev nervus. Repins patiešām ir dižs. Viņš ir absolūts krievu mākslinieks, kurš kādreiz pats ar sevi varēja aizvietot visus pārējos. Es nerunāju par “Volgas strūdziniekiem” vai “Atteikšanos no grēksūdzes”, es domāju visu Repinu, no “Strūdzinikiem” līdz “Valsts padomes sēdei” un jo īpaši portretus. Lomonosovs pats bija gan Krievijas zinātne, gan Krievijas rakstniecība. Repins, ja vajadzēja, varēja kļūt par visu Krievijas mākslu, tomēr uz kādu laiku, protams.

(Pierakstu pēc vairākām stundām.) Padomāju par atvilktnēm, par kurām nesen atminējos. Kad Viktors Pivovarovs pirms gadiem desmit pārcēlās no savas vecās studijas uz jauno, viņš nopirka – ēdamistabai – vecu aptiekas skapi. Tādi bija līdz Pirmajam pasaules karam un tūlīt pēc tam, teicams koks, plauktiņi ar stikla durvīm un, protams gan, daudz atvilktņu. Čehu meistars restaurēja, mēbele kopējā istabas skatā izskatījās ģeniāli, vienkārši un smalki, kā tas pie Pivovarova ierasts. Bet aiz skapja stikla jaunajā studijā arī kā vecas zāles, bet jau grāmatu veidā, stāvēja lieliskie padomju izdevumi, plus smieklīgie no perestroikas laika un agrīnie pēcpadomju, piemēram, dažādi Freida sacerējumi, kad tie kādam šajā valstī bija interesanti. Nu, vai arī Saša Sokolovs, izdevums no abām pusēm, no vienas – “Muļķu skola”, no otras – “Starp cilvēku un vilku”. Man mājās arī tāds ir, ne pret ko nemainītu. Bet es ne par to, ne par lirisko bibliogrāfiju. Kad Prāgā viesojos pie Viktora, skatos uz šo milzīgo aptiekas skapi un domāju – tas taču īsts Džozefs Kornels, vien palielināts teju līdz ziloņa apmēriem. Savādi, pagājušā gadsimta māksla, kas man patīk, lietas samazina. Bet ja tās palielinātu? Un ne kā Kūnss?

2018. gada 16. februāris

Uh, esmu jau Eiropā pēc 29 stundu ilgas pārvietošanās. Londonā nonācu svešā dzīvoklī; aiz garlaicības un situācijas ētiskās neskaidrības nopirku Cotes-du-Rhones pudeli un tūlīt pat to izdzēru, lai gan kādēļ? Sauso sarkano vīnu pēc 45 gadu vecuma, ak, cik gan muskuļainām jābūt aknām, lai tā darītu? Man – nav. Tomēr nopirku un izdzēru. “Laiks piemesties”, kā nesen dziedājis Grebenščikovs. Ar sarkano piemesties grūti, drīzāk gan samiegoties, nosēsties, nobirt un iekūņoties, Mērcēdams savas tumšas bordo krāsas aknas tumši rubīnsārtā vīnā, nolēmu pavisam izmist un parakņājos dzīvokļa saimnieces CD kolekcijā. Kāds te sen, pirms gadiem 15, ierakstījis izlases ar visvisādu vecu krievu muzonu. Tā arī, kā teiktu nelaiķis Pēteris Vails, ir Dzimtenes karte, bet skaniskā. Nu ko, atcerēsimies aizgājušos laikus. Akvarium “Deņ serebra” un “Snežnij ļev” vienā pašierakstītā CD. Pirmais – viens no labākajiem, otrais – ne pats sliktākais. Tomēr atšķirība šausmina vispār jau. Kas gan viņiem, kas no padomju kļuva par postpadomju, salūza 89.–90. gadā? No kurienes pārspīlētais garīgums, no kurienes kupoli ar krustiem ik pēc vārda, no kurienes tas inženiertehniskajam darbiniekam uzradās? It kā krustu metošais Talibans ieradās un padomju inteliģents pats, pēc savas gribas pierakstījās garīgajos rekrūšos. Pareizticības un tautiskuma brīvprātīgais; ar patvaldību, jā, ir vēl daži strīdi, bet arī vairs ne tik ļoti, vien emocijas lielākoties. Mīklainās krievu dvēseles jauniesauktais. Sak, tāda ir mana identitāte un, pārējie, nemaisieties te pa kājām.

Starp citu, albumā “Sņežnij ļev” dažas dziesmas ir labas, nav šaubu, neviens nestrīdas, tomēr tas ir cita laika gara, nevis “Deņ serebra” fenomens.  Pēteris Lielais noskuva bajāriem bārdas, pēc 190 gadiem tās sāka augt atpakaļ – mentālās bārdas, protams, tas viss notika, pirms parādījās reālas – hipsteru bārdas.

Man liekas, neizturamo nacionāli orientēto “krievu roku” (bet bija taču roks! bija! gan Maiks, gan agrīnais Cojs, gan “Strannije igri”, gan “DK”, gan “Ne ždaļi!” un daudz kas cits, lai gan joks, protams, tajā, ka tas nebija “krievu”, bet pēc būtības bija “pagrīdes” roks, “andergraunds”, tur tā lieta) – neviļus, protams, un kā valodu, nevis ideoloģiju – iemācīja Bašļačovs, kuram Gerebenščikovs iemācīja, ka šajā žanrā vispār var rakstīt dziesmas krieviski. Iemācīja, bet pēc tam smēlās no mācekļa. Tā mēdz gadīties. Vispār jāuzraksta bijušā kultūras andergraunda “nacionalizācijas” vēsture uz perestroikas un pēcpadomju laika robežas. «Сведи меня скорей / с Максимом-лесником, / может он подскажет, как / в чисто поле выйти». (“Aizved mani ātrāk / pie Maksima mežcirtēja, / varbūt viņš parādīs ceļu / uz tīro lauku.”) Kas tas tāds – Maksims mežcirtējs? Lielkungi sapņo par mužikiem, tik tālu jau nodzērušies, sašņaukušies. Bet desmit gadus iepriekš bija pavisam kas cits:

Сидя на красивом холме,
Я часто вижу сны,
И вот что кажется мне,
Что дело не в деньгах
И не в количестве женщин,
И не в старом фольклоре,
И не в “новой волне”

(Sēdēdams skaistā pakalnā,
Es bieži redzu sapņus,
Un, lūk, kā man liekas –
Ka lieta nav naudā,
Un ne sieviešu skaitā,
Un ne vecajā folklorā,
Un ne “jaunajā vilnī.)

Jā, jā, lieta nav tajā. Kur tas viss pazuda? Nē, es nopietni prasu, kur vēl deviņdesmitajos gados izzuda tik daudz kas no tā, kas kādreiz bijis interesants? Kā tas sanācis, ka smadzenēs – un ne tajās sliktākajās – sasūkušās šīs vaniļas strutas? Atnāca Maksims mežcirtējs, pamāja ar vateņa piedurkni, un, lūk, dzima postpadomiskais; tauta nemākulīgi meta krustu un žvīks uz pirti kopā ar komsomolietēm.

Tāpat arī postpadomju vizuālā māksla, kas atbalstās uz tā paša ar Hohlomas rakstiem izgreznotā kruķa. Ostrovska komēdija “Likteņa ironija jeb vieglu garu”.

Nē, nu, patiešām, nevaru rimties, kur tas viss palicis? – es domāju, piebeigdams sarkanā pudeli un “Sņežņij ļes” ierakstu. It kā klausījies cilvēks visu uz pasaules, dižojās ar čolku kā Bovijs 78. gadā, ierakstījās kopā ar Kurehinu, un pēkšņi, lūk, jums: valsīši ar fūzi. Bet ne kā Veitsam diemžēl un ne kā Arno, tiem kā reiz viss ir principiāli citādāk.


Boriss Grebenščikovs. Foto no grupas "Akvārijs" arhīviem

Ar postpadomju mākslu, ar to, ko pārdot un pērk, sanācis tas pats, būtībā valsīši ar fūzi. Bet kādreiz dziedāja:

Хочу я всех мочалок застебать,
Нажав ногой своей на мощный фуз.

(Es gribu visas vecenes noķircināt,
Nospiedis ar kāju varenu fūzi.)

Tā nav jums nekāda kostromamonamur.

Tiesa, ne viss ir tik slikti. Tagad ir īpašs laiks, laiks piemesties aiz garlaicības un skumjām, vai ne tā, mani dārgie?

Но мы идем с тобою
В странных местах,
И все, что есть у нас,
Это радость и страх…

(Bet mēs staigājam ar tevi
Savādās vietās,
Un viss, kas mums ir,
Tas ir prieks un bailes…)

Exactly so, Sir.

2018. gada 21. februāris.

Ir tāda pārsteidzoša grupa Tindersticks, kuras dalībnieki ar laiku sākuši līdzināties provinciāla institūta docentiem, dažādiem, kurš jaunāks un ar ambīcijām, kurš vecāks un jau atmetis ar roku, tomēr viņiem ir kas kopīgs – maniere. Vispār grupa ir lieliska, īpaši dziesma “Show me (everything)”. Tiesa, tagad pārbaudīju, un grupas patiesībā nemaz nav, vienkārši tā – reizēm sanāk kopā, pirms diviem gadiem iznācis pēdējais albums. Tagad tā daudzi dara. Un viņu izskats, kas mani tik ļoti sajūsminājis, ir sešus gadus vecs, ja var ticēt Youtube. 

Interesanti, kā Tindersticks izskatās tagad? Jau vairs ne pēc docentiem? Jau pēc Ardatovas apgabala pedogoģiskā institūta doktoriem? Tie visi, starp citu, nav jociņi. Pie mums Britānijā ir milzums indie grupu, tādu, kurās spēlē šaurkājaini izmanīgi ļaudis šauros, melnos Levis džinsos, bet jēgas nekādas. Tā vispār nav māksla, bet vien tā, nu, sabiedriski derīga darbība, kaut kas līdzīgs grozu pīšanai vai vietējā paba vēstures novadpētniecībai. Bet lielisku mūziku taisa cilvēki ar mietpilsoņa izskatu, kas ir pareizi. Roberts Frips vienmēr izskatījies pēc grāmatveža. Un Morisejs, kamēr nesamaitājās aiz muļķīga niknuma, bija kā izspļauts matains automehāniķis no Mančesteras. Par māksliniekiem es pat nerunāju. Lai gan, nē, Lusjēns Freids bija netikli brīnišķīgs. Bīstams viltnieks, kas vienmēr gatavs vai nu slepus ietriekt dunci mugurā vai arī pacienāt ar šampanieti uz sava rēķina (bet pēc tam no tevis aizņemties naudu, uz neatdošanu). Nu, Freids vispār, liekas, par visu cilvēcisko, pārāk cilvēcisko saprata visu. Bet, Bēkons ar aizdzerti uzblīdušo purnu – viņš saprata ko citu, viņa darbos ir plūsmas, spēcīgas, briesmīgas. Īrs, vienā vārdā sakot. Pavisam ne kā Zigmunda F. mazdēls, tam viss ir ķermeniski un smacīgi. Bet, pie velna, cik iespaidīgi tajā pašā laikā. Šī dzeltenīgā miesa, it kā ne pārāk svaigas, plūkātas vistas padomju kolhoza tirgū.

2018. gada 23. februāris

Šodien BBC lapā redzēju stipri novecojušo Treisiju Eminu. Savādi, nekad nebiju dzirdējis viņas balsi, tā ir augsta, gandrīz pīkstulīga. Viņa runāja ļoti pareizas lietas, bet es, ciniķis būdams, atcerējos labāko pagājušā gada dziesmu “Edith Piaf (Said It Better Than Me)” no pēdējā Sparks albuma:

Live fast and die young,
Live fast and die young,
Live fast and die young,
Too late for that,
Too late for that.

(Dzīvo ātri un mirsti jauns,
Dzīvo ātri un mirsti jauns,
Dzīvo ātri un mirsti jauns,
Tam ir par vēlu,
Tam ir par vēlu.)

Tas tak par mani un arī par daudziem no mums. Bet kādēļ te Treisija Emina?
Dziesma, starp citu, ir ģeniāla. Tajā ir vēl viens rečitatīvs, ko kā devīzi vajadzētu uzrakstīt uz lentītes, kas plivinās virs laikmetīgās mākslas ģerboņa:

I was born to be better,
I was born to be better,
Not this time,
Not this time.

(Esmu dzimis, lai būtu labāks,
Esmu dzimis, lai būtu labāks,
Ne šoreiz,
Ne šoreiz.)

2018. gada 24. februāris

Pēc gadu ilgā mākslas bada (vai askēzes, atkarībā, kā skatās) Ķīnā, skraidu pa Londonas izstādēm, citādi drīz jābrauc uz Austrumeiropu, bet tur šajā ziņā neizstaigāties. Un arī pati A. Eiropa ir nezin kā izstāde. Savukārt te labākais, ko redzēju, – Andreass Gurskis Hayward Gallery.Izstāde notiek jau samērā ilgi, tā ka vēl pirms ierašanās Londonā izlasīju vairākas obligātās recenzijas: tomēr klasiķis, un turklāt pirmais pasākums Hayward Gallery pēc remonta.

Dabiski, ka jau pirms došanās man bija priekšstats par to, ko ieraudzīšu, un arī Gurski labi pazīstu, bet kurš gan nepazīst? Velti lasīju, dežūrmuldēšana, štata mākslas recenzentus būtu jāatlaiž no pieklājīgiem izdevumiem un jānosūta rakstīt komentārus Pēterburgas troļļu fabrikā. Angļu valoda viņiem ir laba.

Neviens nepamanīja pašu svarīgāko – kā Gurskis mainījies vairāk nekā trīsdesmit gadus ilgās karjeras laikā. Pirmās divas, pat trīs zāles ir ārkārtīgi interesantas, pārējās… nu, teiksim, tur izkārti diži darbi, nepārspīlēju, diži, tomēr tos grūti nosaukt tieši par interesantiem. Tie ir nevainojami, tie rada baisu vizuālo efektu, savienojot plaknes un skatu punktus, grīda pazūd zem kājām, un, ja bez apstājas par to runājam, jā, tur ir gan par kapitālismu, gan par sociālo atomizāciju, un tamlīdzīgi. Bet sākumā bija kas cits. Gurskis acīmredzami “turpinājis” Tērneru, kurš kādā periodā, kā zināms (un kā pats to teicis), “turpināja” Klodu Lorēnu. Agrīnajos Gurska darbos klasicisms sajaucies ar romantismu, tomēr tie nevis cīnās, tagad cits laiks, bet tieši sajaukušies kā ikvienā no mums, eiropiešiem, tie sajaukušies, citādi mēs neesam eiropieši, bet kaut kāda nejēdzība. Tolaik, starp citu, viņš vēl nenodarbojās ar montāžu, viss it kā bija ”godīgi”, neraugoties uz šaubīgo šī vārda attiecināšanu uz mākslu, kas tomēr ir apmāns, bet tajā pašā laikā arī vispatiesākā realitāte. Teiksim, “Mulheim. Anglers” (1989) – ainava klasicisma garā ar nesteidzīgu, mūžīgu, ontoloģisku dabu pirmajā plānā (un vispār 99,9% fotogrāfijas) un ar tādiem maziņiem cilvēkiem pašā stūrī kā Lorēnam.


Gursky-landscape ( “Andreas Gursky at Hayward gallery 25 January – 22 April 2018 / Credit Mark Blower”)

Tur vēl ir arī automašīnu tilts, tas pilda lomu, kādu tilti – taču gājējiem un velkamajam transportam, protams, jo tolaik nebija nekā cita – pildījuši gleznās un vecajā mākslā vispār, pat ne tikai klasicismā. Saruna ar Tērneru labi sader kopā ar lielisku baltas galerijas sienas foto, pie kuras piekārti trīs Tērnera darbi ar izsmērētām krāsām, no tiem darbiem, ko uzskata par pārāk lēniem agrīnā Monē priekšgājējiem. Tērnera darbi ielikti vienkāršos brūnos rāmjos; Gurska darbs, kas tos attēlo, arī. Un piekārts pie baltas sienas. Pat ne tribute, bet punkts, kas likts kāda etapa noslēgumā. Lai dotu mājienu citiem, sak, viss, tālāk kustēšos citos virzienos. Un ko gan, neviens neievēroja?

Citi virzieni bijuši vairāki; kādreiz mans mīļākais Gurska darbs “Schiphol” (1994) – tas, protams, ir Magrits. Bet ne tikai tas. Tas ir kluss apgalvojums. Ja tagad māksla ir vienalga kas, kas ielikts rāmītī, tad te daba ir tas, kas mums dots (parādīts) lidostas logā.

Bet pēc tam sākās kolāžas un montāžas, no Magrita pie glamūrīga dadaisma un jau pat reklāmas sirreālisma. Te kam pieķerties ir grūti, skatiens vai nu slīd vai ieveļas spraugā starp kādu ceļa segumu, rūpīgu tuvplānu un ēku – parasti tā ir noliktava vai rūpnīca, kas it kā sapnī aizpeld projām no tevis. Atliek spriest par sociālo, vēsturisko un tml. Teiksim, Gurska divdesmit-trīsdesmit gadus vecās industriālas fotogrāfijas mums rāda pārsteidzoši arhaisku pasauli ar tehnoloģijām, kas vēl pavisam nesen bija jaunas. Gurskis vispār nav domājis un nedomā par vēsturi, viņa darbos tā nav paredzēta, bet tā sanācis, ka tā tur ir. Reizēm liekas, ka dažās viņa fotogrāfijās palikusi tikai tā. “Chicago Board of Trade III” (2009) ļoti atgādina vecos batāliju audeklus, īpaši Buro “Borodinas panorāmu”. Tirgotāji un brokeri dažādās uniformās – bet kādreiz tie bija ulāni ar raibām nozīmītēm, dragūni ar zirgu astēm. Visi zuduši, un arī šie izzudīs. Un kur tie galu galā nonāks? Kur mēs visi nonāksim? Ellē, protams. To Gurskis attēlojis, kā man liekas, mūsu laikam visprecīzākajā veidā. Madonnas koncerts, uzņemts 2001. gadā. Baisa manta. Madonna uz skatuves ir maza, tādā pašā izmērā kā skatītāji. Viņa ir kā Nelabais, bet ar mazo burtu, vienkārši nelabais; ar tādu pašu burtu kā ierindas grēcinieki un tos apkalpojošie velni (apsardze, skatuves darbinieki, mūziķi, fona dejotāji). Uz ko Gurskis dod mājienu? Ne jau to, ka elle būs demokrātija, kur iestādes priekšnieku tauta ievēlēs ar zināmu procedūru palīdzību? Bet ja nu tur reizi piecos gados ir rotācija, ņemot vērā Billboard, iTunes u. tml. reitingus… Šī doma ir mierinoša.
Vispār Gurska vēlākie darbi salīdzinājumā ar agrākajiem: no melanholijas pie mierpilnām, vēsām šausmām.

Londonā tikmēr ir zem nulles; tāda sala šajā laikā, kā runā, sen nav bijis. Pavasara, kā runā, pārskatāmā nākotnē nebūs.


Gursky-red (credit – Nataša Vikuļina)