Izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”

Trīs nemieri 0

kim? Open Call 2019 izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”, Amandas Ziemeles izstāde “Kvantu matu implanti” un Santas Frances izstāde Safeporting kim? Laikmetīgās mākslas centrā 

Helmuts Caune
07/03/2019

Skaidrs, ka starp trim izstādēm, kas līdz 31. martam apskatāmas kim? Laikmetīgās mākslas centrā, īsti nekā kopīga nav – ja neskaita atrašanos zem viena jumta un iespēju formāli palikt visas trīs zem “jauno mākslinieku” veikuma kategorijas (taču, lai vispārinātu par jauno paaudzi, piemēru ir par maz). Kusli mēģinājumi pierakstīt tām kopīgu tēmu – vai tie būtu metafiziski meklējumi, cauri laikiem sataustāms satraukums vai vienkārši tas, ka visās trijās daudz jālasa – būs pievilkti aiz matiem un galu galā balstīti manā personīgajā vēlmē kaut kā noapaļot šo recenziju. Tāpēc godīgāk būs vienkārši doties iekšā kim? telpās un pievērst uzmanību katrai atsevišķi .


Izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”

Vispirms nonākam izstādē “Eižena Berga dzeja un darbi”. Tā ir rezultāts kim? Open Call 2019 konkursam, kurā šoreiz savus projektus iesniegt tika aicināti nevis mākslinieki, bet gan kuratori. Jāatzīst, ka šī ideja sevi attaisnojusi lieliski. Konkursa uzvarētāja, literatūras un filozofijas žurnāla Punctum redaktore Laura Brokāne, kura apgūst kuratora studijas jaunajā Latvijas Mākslas akadēmijas programmā, kopā ar mākslinieci Viku Ekstu un veselu komandu literātu un pētnieku izmantojusi šo iespēju, lai gaismā izceltu kādu pārsteidzošu 20. gs. latviešu literatūras atradumu – dzejnieku Eiženu Bergu. Process esot aizsācies pirms diviem gadiem, kad Punctum redakcija saņēmusi vēstuli no Krievijas, kurā taujāts par kādu rīdzinieku Eiženu Bergu, ar ko 1920. gadā sarakstījies krievu literatūras klasiķis Mihails Kuzmins. Mēģinot izpētīt, kas tas Bergs tāds ir, atrasti pārsteidzoši materiāli par kādu latviešu literatūras vēsturei līdz šim nezināmu dzīvi: 1887. gadā Preiļos dzimušu dzejnieku, kurš aizrāvies ar akmeismu, dadismu un citām avangarda vēsmām, līdz 1921. gadā, pēdējā vēstulē tantei takstot, ka veselības problēmu dēļ grasās pārcelties dzīvot tālāk uz dienvidiem, pazudis no vēstures lappusēm. 


Izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”

Šie atradumi – vēstules, piezīmju grāmatiņas, dzejoļi, sadzīves priekšmeti – ir kļuvuši par izstādes saturu, grupējot tos galvenokārt pēc hronoloģiska principa (Latvijas periods, Krievijas periods, Berlīnes periods utt.). Pirmais jautājums, ko automātiski gribas uzdot, ir – kāda vieta šim jaunatklājumam pienākas latviešu literatūras panteonā un cik nopietni viņš ir vērā ņemams kā dzejnieks. Uz ko līdzīgu izstādei pievienotajā esejā mēģina atbildēt arī dzejnieks un Punctum galvenais redaktors Artis Ostups. Atrastās liecības stāsta par daudzšķautņainu personību: jūsmīgos un naivos agras jaunības “sarkanos” dzejoļus vēlāk nomaina rezignācija, apcerīgums un dadistiskas spēles ar formu, bet, ja spriežam pēc tantei Hannai veltītajām vēstulēm, Eižens Bergs bijis vien tipisks jūtīgs jauneklis ar literārām ambīcijām, tieksmi uzdzīvot un nebeidzamiem parādiem. Berga dzejā (kura lasāma gan oriģinālajos manuskriptos, gan speciāli nodrukātā brošūrā) ir vairākas spožas epizodes, tomēr tās ir krietni par maz, lai izdarītu stingrus secinājumu par viņu kā literātu. Atliek cerēt, ka uzsāktais pētniecības darbs turpināsies un varbūt kaut kur kādā Itālijas vai Dienvidfrancijas pilsētā kādreiz tiks uzieta čupa putekļainu manuskriptu, kas atklās kaut ko par Berga dzīvi un daiļradi pēc 1921. gada.


Izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”

Bet tas, protams, nav vienīgais un varbūt pat ne svarīgākais jautājums, ko šeit uzdot. Ģēnijs, šarlatāns vai kaut kas pa vidu, Bergs katrā ziņā ir bijis interesants sava laikmeta cilvēks un intelektuālis, kurš, ciktāl varam spriest, dzīves pirmajos 30 gados piedzīvojis daudz sadzīvisku un garīgu transformāciju. Un pētnieciskā komanda Brokānes vadībā ir paveikusi lielisku darbu, lai ļautu runāt kādai interesantai dzīvei, kas līdz šim klusējusi. kim? istaba iekārtota tipiska memoriālā dzīvokļa estētikā: te ir gan akmens piemiņas plāksne (ar zvaigznīti miršanas gada vietā), gan hronoloģisko datu siena, gan ierāmētas un stikla stendā izliktas vēstules, manuskripti un Bergam piederējuši priekšmeti. Vienīgais, kā trūkst, ir mēbeles – tās pārstāv tikai telpas stūrī novietots veclaicīgs rakstāmgalds (vai “veltījums rakstāmgaldam”, kā vēsta izstādes brošūra). Līdz galam neiekārtotais “dzīvoklis”, šķiet, simbolizē līdz galam neizstāstīto Berga dzīvesstāstu. 


Amanda Ziemele

Tālāk dodamies cauri divām telpām, kurās jāpievērš uzmanība Amandas Ziemeles gleznu kolekcijai ar nosaukumu “Kvantu matu implanti”. Pirmajā telpā gleznas izvietotas gar sienām, otrajā – pie griestiem. Ziemele turpina priecēt aci ar to pašu abstrakto minimālismu, ko esam jau pieraduši no viņas sagaidīt: vienkāršas formas vai jebkādas formas trūkums, lieli, laiski, brīžiem šķietami nepabeigti triepieni, košas krāsas un lieli laukumi. Skatītājs var izvēlēties – vispirms apskatīt gleznas un tad lasīt tekstu vai otrādi. Pirmajā pieejā varētu ienākt prātā, ka, ja Imanuels Kants dzīvotu mūsdienu Rīgā, Amanda Ziemele varētu būt viņa mīļākā vietējā gleznotāja, jo daudz kas no šīm liegajām, konkrētam objektam nepiesaistītajām abstrakcijām šķiet atbilstam “brīvā skaistuma” kategorijai Kanta estētikā. Man patīk, ka gleznām var pieiet tik tuvu klāt – piemēram, darbam “Pavediens” – un cieši aplūkot izteikto krāsas reljefu un tā nenoteiktību. Šķietamā patvaļība, ar kādu uz tukšā audekla uzklātas divas sirsnīgas, perpendikulāras līnijas, saistās ar radīšanas aktu – iekš nekā pēkšņi ir parādījusies pasaule, kura varēja arī būt citāda, bet radītāja ir teikusi – būs tieši šādi. Šādi tagad izskatīsies pasaule. Šīs te līnijas – zilā un zaļā.


Amanda Ziemele

Izlasot izstādi pavadošo tekstu, kļūst skaidrs, ka kosmoloģiski un metafiziski meklējumi patiešām ir šo darbu pamatā: autori, tos gleznojot, nodarbinājuši uz melno caurumu robežām sastopamie kvantu “mīkstie mati” un Visumā iespējamo notikumu horizonts. Ziemeles izstāžu pamatā allaž ir kāds vērienīgs teorētisks nemiers – šoreiz tie ir kvantu mati, bet, piemēram, pērnā gada beigās izstādē “Zivs ar kājām” Rīgas cirka ziloņu stallī tā bija pirmo sauszemes radību iznākšana no ūdens, savukārt izstādē “Krokodila secinājums” 2016. gadā galerijā “427” – dzīvnieku apziņa.

Rezultāts formas ziņā gan allaž ir līdzīgs, un interesantākais fantāziju temats pēc teksta izlasīšanas ir mēģinājums izsekot tam, kā šīs reizes “pētījuma” tematika pārtapusi tieši šādās gleznās. Šoreiz, kad autori nodarbinājušas situācijas Visumā, kurās laika un telpas daba vairs nestrādā tā, kā esam pieraduši, viņa mums liek sekot arī darbu izkārtojumam – no klasiskā novietojuma pretim skatītāja acīm mums piepeši jāatliec kakls, lai vērtos gleznās, kas pieliktas pie griestiem. Līdzīga rotaļāšanās notiek arī ar nestandarta audekla formu izmantošanu. Tomēr, gleznojot abstrakti, māksliniekam katra sava kustība neizbēgami nozīmēs vairāk nekā skatītājam. Ja Ziemele savus meklējumus turpinās translēt šajā pašā stilistikā, grūti pateikt, cik ilgi viņai izdosies noturēt publikas uzmanību. Grūti arī pateikt, vai viņai par to būtu jāuztraucas. Bet vismaz pagaidām vēl ir interesanti.


Santa France

Nezinu, vai to pašu var teikt par trešo un pēdējo daļu – jauno mediju mākslinieces Santas Frances izstādi Safeporting. Proti, interesanti gan jau tas ir, bet grūti saprast, no kura gala sākt meklēt. Pēc Ziemeles formālās tīrības skatītājs pēkšņi tiek iemests tādā formu, tehniku un objektu dažādības pārsātinājumā, ka bez apjukuma viļņa neiztikt. Kaut kādus orientierus šajā situācijā dod izteiksmīgais Valentīna Klimašauska dzejolis, kas kalpo par izstādes tekstu. No tā kļūst skaidrs, ka runa galvenokārt ir par mileniāļu problēmām – politiskām, psihosomatiskām, sociālām un eksistenciālām, kā arī tā visa daļējo pārcelšanos uz tiešsaistes vidi. Tomēr visizteiktākā šķiet esam nemiera, trauksmes, satraukuma tēma, ar ko nemitīgi jāsaskaras un par ko jāreflektē māksliniekam – jo sevišķi jaunam. Izstādi veido trīs instalācijas un vairākas izdrukas. Katra instalācija sastāv no balti mirdzošas kaķīša silueta skulptūras, kura ar vadu pieslēgta ekrānam. Tajā redzams, šķiet, kaut kas līdzīgs skulptūras ehokardiogrammai – silueta iekšpusē kaut kas vienmērīgi, ritmiski pulsē. Kaķus, laiskus un murrājošus, pierasts asociēt ar personiskā miera avotiem, bet rentgenveida iejaukšanās it kā atgādina par šī miera trauslumu. Kaut gan no medicīnas patapinātais nosaukums Safeporting (apzīmē metodi, kad ārsts procesa gaitā pacientam stāsta visu, kas notiek un ar viņu tiek darīts) attiecas tieši uz šo izstādes daļu. Rentgenuzņēmums vienlaikus palielina mūsu kontroli – un mieru – pār notiekošo, bet vienlaikus arī vedina uz satraucošām domām. Ej nu sazini.


Santa France

Izdrukās, kuras ir gan akrila, gan digitālas, savukārt redzamas klusās dabas kolāžas ar lērumu dažādu sadzīves priekšmetu, lielākoties no pilsētā dzīvojošu frīlanseru, radošo ļaužu un “ofisu planktona” sterilās un stresainās ikdienas. Te ir adatas, šķēres, šķidrās ziepes, granātābola pusīte, sagriezts ingvers, zobu birstes un vate, konfekšu krellītes un mērlente, saulespuķu sēklas, austiņas, viedtālrunis, pelnu trauks, nagu laka un vēl virkne priekšmetu, ko esmu redzējis, bet īsti nezinu, kā sauc. Tas viss ir pazīstami un depresīvi, un noteikti ļauj sajust mazliet no autores un Klimašauska piesauktā nemiera, bet vienlaikus ne ar ko īsti nepārsteidz. Tā teikt, lai arī par mūslaiku psiholoģiskajām problēmām joprojām netiek runāts pietiekami daudz, vismaz laikmetīgajā mākslā par tām tomēr tiek runāts diezgan daudz, un neoriģinālas pieejas kādā brīdī sāk garlaikot. Es nesaku, ka šīs kolāžas ar tieši šādu formas un satura konfigurāciju būtu absolūti neoriģinālas, tomēr tas viss nez kāpēc šķiet ļoti pazīstams. Un, ja pazīstamām lietām piekabina tik pretenciozus un kārtis atklājošus nosaukumus, kādi iedoti šīm kolāžām – “Apmātība”, “Trauksme”, “Dīkstāve” utt. –, tas skepsi tikai palielina, nevis mazina. Katrā ziņā ekrāniem pieslēgtie kaķīši šķiet krietni interesantāka izstādes daļa, jo ir nenoliedzami oriģinālāka un arī krietni mazāk saka priekšā. Šis nekādā gadījumā nav mēģinājums noniecināt Santas Frances nemieru – tas ir leģitīms un īsts, tāpat kā divi pavisam citu veidu nemieri, kas likuši tapt abām pārējām izstādēm. Bet šķiet, ka māksliniece, par to stāstot, ir centusies iekļaut pārāk daudz, tādējādi pārsātinot ar detaļām un aizēnojot būtisko. Bet vienlaikus tas liecina arī par ideju klāsta bagātīgumu un lielu potenciālu tēmas izvēršanā turpmāk.

Kopumā jāuzteic kim? darbs, šajā sezonālajā posmā savās telpās izmitinot jaunos māksliniekus un kuratorus ar attīstības stadijā vai tikai sākumposmā esošiem projektiem. Brokānes, Ekstas un co, Ziemeles un Frances izstādes ir trīs pilnīgi dažādas liecības par pilnīgi dažādiem meklējumiem, ko motivējuši dažādi nemieri, un kontrasts starp tām īsā laika sprīdī sniedz bez maz vai triju dažādu kultūru pieredzi. Bet visām trim ir pamats kaut kur būt redzamām un vest skatītāju sev līdzi. Jo sevišķi – gribētos izcelt – izstādi par Eiženu Bergu, kas ir aizraujoša gan saturiski, gan arī savā tapšanas stāstā, un, jaucot robežas starp literatūru, vizuālo mākslu un vēstures pētniecību, ir īsteni laikmetīgi starpdisciplināra.